http://www.aisbergs.lv/?p=3744

2. nodaļa.

●.«ZET» VALSTS.● 10.12.2008

2. nodaļa. Ievada vietā

08.03.2011.
.

Ir 21. gadsimta otrā puse un, kopš globālajiem notikumiem gadsimta sākumā, pagājuši vairāki desmiti gadu. Cilvēki jau sāk pierast pie Zemes virsmas ģeogrāfiskajām izmaiņām un jauno sauszemes teritoriju konfigurācijas. Bet milzīgas sauszemes platības, augstā radiācijas līmeņa un milzīgā ķīmiskā piesārņojuma dēļ, joprojām nav dzīvei piemērotas. Kopš gadsimta sākuma bojā gājuši vairāki miljardi cilvēku, daudzas valstis pilnīgi iznīcinātas. Pārējo valstu robežas praktiski izzudušas un nepārtraukti mainās, līdzko kāds zemes pleķītis atkal kļūst apdzīvojams. Ļoti daudzi dzīvi palikušie cilvēki sirgst ar neārstējamām kaitēm. Tautas – ļaužu kopas, kuras, vēsturiski ilgu laiku, balstoties uz savu senču tradīcijām un morāli-ētiskā mantojuma pamata, kādreiz dzīvoja katra savā planētas Zeme apvidū, tika pret savu gribu vardarbīgi sajauktas, savstarpēji asimilētas un, kā nacionāli-etniskas vienības, iznīcinātas.

Kādā nelielā Zemes apvidū, kuru globālie notikumi skāruši nedaudz mazāk, bija saglabājušās lauksaimnieciskai ražošanai vēl derīgas zemes platības un vairāki dzeramā ūdens avoti, tika nodibināta «ZET» valsts (turpmāk tekstā – VALSTS), kuras iedzīvotāji noteica tajā savu – jaunu sabiedriski-politisko iekārtu un ļoti skaidrus, visiem saprotamus «Likumus», lai šo VALSTI, tās neatkarību un sabiedrisko iekārtu strikti aizsargātu no pasaulē klīstošajām „demokrātijas” sērgas atliekām.

VALSTS izveidošana un mierīgās dzīves sākums bija ļoti grūts. Viss iespējamais – gan rūpnieciskā, gan lauksaimnieciskā ražošana „demokrātijas” ieviešanas procesā arī šajā teritorijā tika iznīcinātas. Tāds pats liktenis bija piemeklējis visu līmeņu veselības aizsardzības un mācību iestādes (agrāk sauktas par izglītības iestādēm). Cilvēki bija atradināti no reāla darba, daudziem bija saglabājusies doma, ka joprojām varēs dzīvot uz līdzcilvēku ekspluatācijas rēķina. Neaprakstāmu postu bija atstājusi „demokrātiskā” visatļautība: visu veidu narkotiku lietošana un noziedznieku „cilvēka tiesību” aizsardzības pasākumi.

Bija jāpārdzīvo milzīgs posts un bads, šausmīgu slimību epidēmijas, lai dzīvi palikušie sāktu domāt par visa notikušā cēloņiem. Lai viņi sāktu apzināties kas, kā un kādu mērķu vadīti iznīcināja lielāko daļu cilvēces, kā arī dzīvo un nedzīvo dabu milzīgās Zemes teritorijās. Bija vajadzīga ļoti skaidra, visiem saprotama IDEJA un šajā teritorijā dzīvojošo cilvēku nospiedošā vairākuma atbalstīta stingra saimnieka roka, lai kardināli un neatgriezeniski mainītu demokrātijas sērgas ieviestos cilvēknīšanas principus un mafiozo grupējumu (t.s. partiju) kontrolei pakļauto valsts un sabiedrības pārvaldes sistēmu. Bija ļoti stingri jāvēršas pret visām „demokrātijas” apstākļos kultivētām noziedzības un parazītiskā dzīves veida izpausmēm. VALSTS dzīvē strikti un nelokāmi bija jāievieš princips – katra cilvēka labklājība ir tieši atkarīga no viņa zināšanām, pašrocīgi paveiktā darba apjoma un tā kvalitātes.

Bijušās „partijas” tika izformētas, šiem mafiozajiem grupējumiem piederošie kustamie un nekustamie īpašumi nacionalizēti. Tas pats attiecās arī uz visām „biedrībām”, „fondiem”, „klubiem”, „nevalstiskajām”, „sabiedriskajām” un citām pasaules žandarma finansētām demokrātijas sērgu izplatīšanas struktūrvienībām un to personālsastāvu. „Zaļie papīrīši”, kas pirms kara turēja verdzībā un totālā finansiālā atkarībā praktiski visas pasaules valstis un to iedzīvotājus, kā produkta vērtību apzīmējoša „naudas” vienība vairs neeksistēja.

Visi iepriekšējās šajā teritorijā dislocētās partejiski-mafiozās „valsts” starptautiskie līgumi, aizņēmumi un jebkuras citas starptautiskās saistības, tika pasludinātas par nelikumīgām, iedzīvotāju vajadzībām neatbilstošām un anulētas. Visas – gan bijušās „valsts”, gan jebkuru tās struktūrvienību, kā arī visu uzņēmumu un privātpersonu kredītsaistības tika atzītas par nelikumīgām un anulētas. VALSTI, balstoties uz iedzīvotāju nelokāmo apņēmību izdzīvot un radīt tajā cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, vajadzēja sākt veidot „no nulles”. Nekavējoties tika nacionalizēti visi katram VALSTS iedzīvotājam un visai sabiedrībai kopumā nepieciešamie dabas resursi – zeme un tās dzīles, dzeramais ūdens, meži, upes, ezeri un citas ūdenskrātuves.

Balstoties uz «Likumu», pašos pamatos pilnīgi tika izslēgta jebkura korupcijas, birokrātijas vai pašlabuma gūšanas iespēja ikvienam, kurš ievēlēts, iecelts vai strādā VALSTS centrālajā aparātā, vai rajonu vadošajās struktūrvienībās. Gluži otrādi – piesakot savu kandidatūru vēlēšanās, pilsonis jārēķinās ar to, ka, jaunajā amatā viņam, iespējams, būs zemāks atalgojums, ierobežotāka personīgā brīvība un mazāk brīvā laika. Uz šādu soli izšķiras tikai patiesi savas zemes patrioti, kuri cieši apņēmušies nesavtīgi strādāt VALSTS un visu tās iedzīvotāju labā.

Šobrīd VALSTĪ obligāti lietojamā «valsts valoda» ir mākslīgi radīta (līdzīgi kādreizējai esperanto valodai), lai nevienas bijušās tautības pārstāvji nejustos pārāki par citiem, jo, lūk, viņu senču valoda ir pacelta «valsts valodas» statusā. Nedaudz tālākā nākotnē noteikti tiks radīta arī kopēja «Pasaules valoda», kuru dažu paaudžu laikā apgūs un starpvalstu kontaktos lietos visi cilvēki.

ZINĀŠANAI:

Lai VALSTS izaugtu līdz aprakstītajam dzīves līmenim, bija vajadzīgi astoņpadsmit gadi. Astoņpadsmit gadi smaga, pašaizliedzīga darba un pilnīgas pašatdeves IDEJAS īstenošanas vārdā. Ne visiem cilvēkiem tas bija pa spēkam, ne visi pirmajos valstiskuma veidošanas gados izturēja smago roku darbu un dzīvi pusbadā, līdz ar rokām apstrādātie lauki sāka dot pirmās ražas. Līdz apgūstot būvmateriālu ražošanu no vietējām izejvielām, sāka būvēt pirmās dzīvojamās ēkas, veidot rajonu centrus un iezīmēt galvaspilsētas vaibstus. Ne visi vēlējās pakļauties stingrajām «Likuma» prasībām un to nelokāmai īstenošanai dzīvē. Šie cilvēki pārcēlās uz dzīvi citās cilvēku kopienās vai valstiskos veidojumos. Arī pēc tam vēl bija vajadzīgi vairāki smaga darba piesātināti gadi līdz sameklēja un, iemainot pret labību, VALSTĪ sāka parādīties pirmās mašīnas un tehnoloģiskās iekārtas. Pēc tam, attīstoties amatniecībai un rūpniecībai, praktiski visu nepieciešamo iekārtu ražošanu apguva uz vietas. Neatsveramu ieguldījumu VALSTS ekonomiskās, materiāli-tehniskās un teritoriāli-politiskās neatkarības nodrošināšanā deva izdzīvojušie vecākās paaudzes inženieri, mācību spēki un zinātnieki.

Sagaidot VALSTS desmit gadu jubileju, visi iedzīvotāji jau varēja izbaudīt sava darba augļus – mierīgu, nodrošinātu dzīvi savā jaunajā VALSTĪ. Pēdējie astoņi gadi bija acīmredzama uzplaukuma pilni – parādījās arvien jauni un jauni labiekārtoti nami un sabiedriskās ēkas, tika pilnīgi sakopta apkārtējā vide un labiekārtots katrs zemes pleķītis, stabili strādāja lauksaimnieciskā un rūpnieciskā ražošana, perfekti funkcionēja sabiedriskais transports, pakāpeniski uzlabojās visu strādājošo darba apstākļi, paaugstinājās strādājošo darba algas, pilnīgi izzuda preču deficīts, visā VALSTĪ pilnvērtīgi funkcionēja mācību un veselības aizsardzības iestādes, katrā rajona centrā aktīvi strādāja mākslas, sporta un atpūtas kompleksi. Dzīve bija nostabilizējusies vienmērīgā ritmā, nebija vairs agrākās steigas un stresa situāciju. IDEJA bija īstenojies reālajā dzīvē!

Visi aprakstā minētie VALSTS pārvaldes un administratīvo institūciju nosaukumi, ierēdņu iecelšanas procedūras, viņu amati, darba pienākumi un to izpildes termiņi, u.t.t. ir nosacīti un praktiskajā dzīvē var būt citi. Tas darīts, lai uzskatāmi parādītu, ka VALSTĪ ieviestā pārvaldes SISTĒMA ir skaidri formulēta un tās funkcionēšana tiek stingri kontrolēta.

Sastādot «Likuma» tekstu un veidojot «SARDZES» struktūrvienības, tika ņemta vērā bēdīgā pagātnes pieredze – neviens likums, lai cik arī tas būtu saprātīgs un sabiedrībai nepieciešams, reālajā dzīvē nekad pilnvērtīgi nefunkcionēs, ja tā ievērošana netiks stingri kontrolēta. Nefunkcionēs, ja «Likuma» normas nebūs maksimāli īsi, skaidri un viennozīmīgi deklarētas. Nefunkcionēs, ja būs iespējami dažādi likuma pantu teksta iztulkojami un piemērošanas varianti. Un pats galvenais – graša vērtība pat vislabākajam likumam, ja tā izpilde netiek konsekventi uzraudzīta, ja likuma pārkāpējs garantēti un nekavējoties nesaņem „nopelnīto” sodu.