Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Pārdomām

„Zombokaste”, „zombonets” un „modrā acs”…

http://www.aisbergs.lv/?p=19719

 

„Zombokaste”, „zombonets” un „modrā acs”…

PĀRDOMĀM 06.03.2011

 

Eksistē jēdziens „zombējošā kaste” – daudzi tā sauc televizoru. Ceru, ka nav jāpaskaidro kāpēc radies šāds nosaukums, jo visi esam ar šo daiktu pazīstami.

Pavisam cita lieta ir „zombējošais internets”. Šīs parādības vēsture ir pavisam īsa, bet tā strauji uzņem apgriezienus. Šobrīd grūti iedomāties interneta lietotāju, kurš kādā no vietnēm komentāru veidā neizteiktu savu viedokli. Kāpēc interneta lietotāji raksta komentārus? Kāda ir to praktiskā vērtība, jo sevišķi, pašiem rakstītājiem? Kāpēc komentētāji tik ļoti vēlas strīdēties un par katru cenu pierādīt savu taisnību visiem pārējiem neredzamajiem un neapjaušamajiem oponentiem? Kāda praktiskā jēga no tā ir pašam strīdniekam?

Ja kādā interneta resursā uzmanīgi izlasīt vairākas lapas, apdomāt tur teikto un pēc tam ieskatīties komentāros, tad objektīvi domājošam cilvēkam kļūst skaidrs, ka 90% komentāros nav nekādas vērtīgas informācijas. Tajos nav nekādas vērtīgas informācijas ne pašam komentāra autoram, ne to lasītājam. Pārējo 10% komentāru praktiskā vērtība ir tikai ievietotajās saitēs, ja tās papildina apskatāmo tēmu.

.

Komentāros nekādi netiek apskatīta problēma, kas tiek komentēta. Tas liecina, ka komentāra rakstīšanai patērētais laiks izmantots nelietderīgi. Izņemot iekšējo gandarījumu, komentāra autoram tas neko nedod. Neko nedod arī komentāra lasītājam. Un tas ir tikai labākajā gadījumā, pat tad, ja komentārs bijis par rakstā apskatīto tēmu. Bieži vien komentāri pārvēršas nepārtrauktos debašu un savstarpējo apvainojumu plūdos. Atkal labuma nekāda, izņemot komentētāja iekšējo gandarījumu, ka viņš ir aizstāvējis savu viedokli strīdā ar neredzamu pretinieku.

No augstāk minētā izriet, ka kaut ko komentēt un, vēl jo vairāk, iesaistīties debatēs un strīdos nav nekādas jēgas. No tā nav nekāda labuma ne pašam komentētājam, ne komentāra lasītājam, ne pašai rakstā apskatītajai tēmai. Visi komentāri tā arī paliek tikai virtuālajā vidē – reālajā pasaulē tiem nav nekādas praktiskas iedarbības.

Bet, ja jau kaut kas ir radīts, tad tas kādam ir vajadzīgs.

Televizors ir informācijas monstrs – miljoniem cilvēku šajā brīdi cītīgi skatās to ekrānos. Viņu smadzenes alkatīgi uzsūc no tiem plūstošo informāciju. Viena ziņa cilvēku atstāj vienaldzīgu, citai informācijai viņš piekrīt, vēl cita satrauc vai sanikno. Un cilvēks vētraini uz to reaģē, meklē taisnību gan pie virtuves galda, gan zvanot draugiem un paziņām. Ļaunākajā gadījumā, ja nav ar ko padalīties, izgāž savas dusmas pār ekrānā redzamiem personāžiem. Daudzi ar nepacietību gaida TV ziņu pārraides ne jau tādēļ, lai iegūtu jaunāko informāciju. Gaida tādēļ, lai pēc tam varētu „izkratīt sirdi” saviem tuviniekiem un tad, ar izpildītu pienākuma apziņu, iet gulēt.

Nobeigumā padomājiet par šādu jautājumu! Ko tas viņiem dod tīri praktiski? Kā debates pie virtuves galda var iespaidot apskatīto notikumu? Pareizi – nekā! Cilvēks ir izteicies un paudis savu viedokli. „Vienreiz lādējamais taisnības ierocis” ir izšāvis un cilvēks nomierinās!!!

Bet ar TV ziņām ir viena liela problēma – jaunumu apspriešana un ļaužu emocijas var iziet ārpus mājīgās virtuves sienām! Var iziet sabiedriskās vietās, transportā, darba vietās un jo lielāka ziņu rezonanse, jo lielāka būs pūļa vēlme pierādīt ziņu pirmavotam viņa netaisnību. Lūk, kādēļ „zombokaste” tiek cītīgi kontrolēta, lai ēterā nenokļūtu informācija un fakti, kuri momentāni var izprovocēt nevēlamas sekas.

Un „gudrās galvas” sāka domāt kā apiet šo TV kastes lielo mīnusu! Un izdomāja – internets, sociālais tīkls, komentāri, debates… Tieši internetā cilvēks var „izšaut” savu „vienreiz lādējamo taisnības ieroci”. Un cilvēkam rodas izpildīta pienākuma apziņa – viņš izdarījis kaut niecīgu, bet labu darbu. Kaut vai internetā, bet viņš aizstāvējis savu godu un pašcieņu. Variet būt pārliecināti – neviens no tiem, kas ikdienas rosās pa interneta komentāriem, vēl jo vairāk tad, ja šī „patiesības stafete” ilgst vairākas stundas, pēc tam vairs neies uz ielas modināt cilvēkus protesta akcijām vai citām sabiedriskām aktivitātēm.

„Izlādējies” komentāros, cilvēks jūtas atvieglots – savs viedoklis pateikts, strīdos savs gods un cieņa aizstāvēta. Kāda pēc tā visa var būt REĀLA rīcība? Pareizi – NEKĀDA!

NOSLĒGUMĀ…
Domāju, nevienam nav noslēpums, ka jebkuras valsts specdienestiem ir elementāri vienkārši nobloķēt jebkuru SISTĒMU diskreditējošu interneta resursu. Kāpēc tas netiek darīts? Tādēļ, ka mūsdienu internets bija radīts (precīzāk sakot – pārveidots) par „tvaika nolaišanas ventili” – savdabīgu cilvēku emociju izlādētāju!!!

Raksta fragmentu no:
http://radosvet.net/9056-osnovnye-mozgovye-zombochleny-sovremennosti.html
Jura P. brīvs tulkojums

———————————————

Piedāvāju noskatīties nelielu dokumentālo filmiņu (krievu valodā) par modrās acs „štata komentētājiem”:
http://www.radosvet.net/neprostotak/9424-specsluzhby-trolling-v-seti.html

Kategorija: Pārdomām | Pievienoja: Janis_A (06.Mar.2011)
Skatījumu skaits: 810
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika