| Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Pārdomām |
|
http://www.aisbergs.lv/?p=2347
XXI gadsimta izaicinājums tautas pastāvēšanai PĀRDOMĀM 15.11.2008
Nav tāda «homoseksualitātes gēna» Zinātnieki nekad nav apgalvojuši, ka seksuālā orientācija ir neietekmējama kopš dzimšanas Plašsaziņas līdzekļos laiku pa laikam aktualizējas homoseksualitātes jautājums. Visasākās diskusijas plosījās gan 1999. gadā, kad Valsts cilvēktiesību birojs Saeimā iesniedza likumprojektu "Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju”, gan šogad sakarā ar seksuālo minoritāšu gājienu Rīgas centrā. Jāatzīst, ka geju un lesbiešu jautājums vairākumā gadījumu apspriests stipri emocionālā līmenī. Homoseksuālisma pretinieku argumenti ir, ka homoseksuālisms ir pretdabisks, no kā izriet turpmākie secinājumi. Savukārt homoseksuālistu aizstāvji atsaucas uz "mūsdienu Eiropu”, kurā homoseksuāliem pāriem atļauts adoptēt un audzināt bērnus. Te arī rodas jautājums – kā "mūsdienu Eiropa” pie šīs atziņas ir nonākusi, kāds ir šā lēmuma zinātniskais pamatojums? Pētījumu par homoseksualitāti nav daudz Līdz šim akadēmisko viedokli par homoseksualitāti pārsvarā nācies dzirdēt no homoseksuālisma aizstāvju puses – psiholoģes Jolantas Cihanovičas, kura par šo tematu lasa lekcijas arī Latvijas augstskolās. Argumenti galvenokārt ņemti no psiholoģijas un psihiatrijas pētījumiem, tomēr tiek skarta arī ģenētikas tematika. Piemēram, tiek apgalvots, ka seksuālā orientācija ir stingri iedzimta, tādēļ to nespēj ietekmēt nekas – pat bērna uzaugšana homoseksuālā ģimenē. . Tomēr, pārskatot jaunāko zinātnisko literatūru par homoseksualitātes izcelsmi, jāsecina, ka teoriju joprojām ir daudz un iedzimtības hipotēze ir tikai daļa no skaidrojumu spektra. Runājot par iedzimtību, pastāv arī viedokļi, ka iedzimta ir nevis seksuālā orientācija, bet temperaments, kas bērna attīstības laikā pieļauj homoseksuālas tieksmes attīstīšanos, turklāt šī iespēja atkarīga no dažādiem apstākļiem bērna audzināšanā un pieredzē. Jāatzīst, ka zinātnisko pētījumu par homoseksualitāti nav daudz. Tādēļ vēl jo vairāk māc šaubas, vai valstīm, kas legalizējušas homoseksuālu pāru tiesības uz bērnu adopciju un audzināšanu, ir bijis gana pamatotu zinātnisku argumentu tik nopietnam solim. Gēni nenosaka visu Ir nācies dzirdēt par tā saucamā homoseksualitātes gēna eksistenci, kas it kā nosakot cilvēka seksuālo orientāciju. Kā ģenētiķis varu teikt – šis uzskats ir radies vai nu žurnālistu pārpratuma pēc, neizprotot un pārspīlējot zinātnieku sacīto (līdzīgi pārspīlējumi par ģenētikas tematiku presē ir bieža parādība), vai arī apzināta faktu sagrozīšana propagandas nolūkos. Pirmkārt, tik sarežģītu psihofizioloģisku parādību kā seksualitāte visdrīzāk nenosaka viens gēns, bet dažādu gēnu mijiedarbība. Turklāt publicētie dati liek domāt, ka būtiska ietekme uz homoseksualitātes veidošanos ir arī vides faktoriem – gan fizioloģiskiem, atrodoties mātes dzemdē, gan psiholoģiskiem, bērna attīstības gaitā. Ģenētikā šādas bioloģiskās īpašības sauc par "kompleksām pazīmēm”. Tas nozīmē, ka pazīmi (šajā gadījumā seksuālo orientāciju) nosaka daudz faktoru – gan iedzimti, gan vides izraisīti. Šāds stāvoklis ir būtiski atšķirīgs no tā saucamajām monogēnajām pazīmēm, kad par bioloģisku īpatnību atbild viens vienīgs gēns. Apgalvojums par "geju gēna” eksistenci mudina cilvēkus domāt, ka homoseksualitāti patiešām nosaka viens vienīgs gēns, – no ģenētikas viedokļa tā ir rupja kļūda. Pat vienas olšūnas dvīņiem, kas ģenētiski ir identiski, seksuālā orientācija var atšķirties – tas skaidri liecina, ka gēni nenosaka visu. Nav tāda "homoseksualitātes gēna” Stāsts par "homoseksualitātes gēnu” radies no 1993. gada publikācijas ietekmīgajā zinātnes žurnālā "Science” [1]. Pētījums veikts 114 ģimenēs, kurās ir pa mātes līniju radnieciski homoseksuāli vīrieši (hipotēze bija, ka iedzimtība meklējama X hromosomā, kuru vīrieši saņem no mātes). DNS marķieru analīze uzrādīja X hromosomas rajonu Xq28, kas homoseksuāliem vīriešiem ir līdzīgāks, salīdzinot ar heteroseksuālajiem radiniekiem. Secinājums – šajā hromosomas rajonā atrodas gēns vai gēni, kas liek vīrietim būt homoseksuālam. Atklājums kļuva ļoti populārs, skaidrojot vīriešu homoseksualitātes izcelsmi gan seksuālo minoritāšu informācijas kampaņās, gan mācību grāmatās universitāšu studentiem. Tomēr sešus gadus vēlāk, 1999. gadā, tas pats žurnāls "Science” publicēja citas zinātnieku grupas rezultātus [2], kas Kanādas geju populācijā mēģināja eksperimentu atkārtot, veicot šā paša hromosomas rajona DNS marķieru analīzi homoseksuāliem brāļiem (52 pāri). Hromosomas rajona saistība ar homoseksualitāti netika konstatēta – vienādu DNS marķieru sastopamība homoseksuāliem brāļiem bija gadījuma rakstura. "Science” komentāru slejā minēti arī daži citi pētījumi, kas sākotnējo 1993. gada atklājumu nav apstiprinājuši. Tomēr apgalvojums, ka atklāts vīriešu "homoseksualitātes gēns”, kas tad arī "nosaka visu”, saglabājies līdz pat mūsdienām un seksuālās minoritātes to joprojām min kā argumentu sabiedrības diskusijās par labu bērnu adopcijai homoseksuāliem pāriem. Kritiski pret pseidozinātniskumu Mana raksta mērķis nav noliegt, ka homoseksualitāte pastāv un ka tai vairāk vai mazāk ir arī ģenētiska izcelsme. Raksta mērķis nav arī nosodīt homoseksuālistus. Vēlos vienīgi pievērst kritisku uzmanību pseidozinātniskiem, tendencioziem apgalvojumiem, kas diemžēl arvien vairāk iesakņojas sabiedrībā. Ir bīstami, ja cilvēki, kas sevi sauc par akadēmisko aprindu pārstāvjiem, izplata sabiedrībā uzskatus, kas ir izrauti no zinātniskā konteksta. Zinātne nenoliedz iedzimtības ietekmi uz seksualitātes veidošanos, bet tā nekad nav apgalvojusi, ka seksuālā orientācija ir neietekmējama kopš dzimšanas. Ja bērnam ir ģenētiski lielāka varbūtība iegūt homoseksuālu noslieci (bet varbūt arī ne, ja tas atkarīgs no apstākļiem bērnībā), tas nenozīmē, ka viņš ir piedzimis homoseksuāls. Tāpat kā cilvēks, kam ir ģenētiski iedzimta varbūtība saslimt ar plaušu vēzi, vēl nav uzskatāms par vēža slimnieku – tomēr varbūtība saslimt ir lielāka, ja šāds cilvēks smēķē. Tāpat man liekas absurdi pakļaut bērnus homoseksuālam audzināšanas modelim, ja ir zināms, ka daļai no tiem varētu būt iedzimta varbūtība iegūt homoseksuālas noslieces, un atrašanās homoseksuālā sabiedrībā šo varbūtību pastiprina. Tāpat kā smēķēšana pastiprina plaušu vēža varbūtību cilvēkiem, kam uz to ir ģenētiska nosliece. Jāpiebilst, es nesalīdzinu seksuālo orientāciju ar vēzi tādēļ, ka "mestu tos vienā maisā”, bet tādēļ, ka iedzimtās slimības ir labs un uzskatāms modelis iedzimtības un bioloģijas principiem dabā. Domāsim par bērniem Pastāv tāds jēdziens kā ētika. Mums nav tiesību jaukties pieaugušu cilvēku privātajā dzīvē. Bet situācija mainās, kad ir runa par bērniem. Homoseksuālistu prasība adoptēt un audzināt bērnus (kas jau likumīgi atzīta vairākās Eiropas valstīs) ignorē daudzu bērnu tiesības augt heteroseksuālā ģimenē. Vai ir ētiski bērnam, kuram ir ģenētiski lielāka varbūtība iegūt homoseksuālu noslieci, šo varbūtību būtiski palielināt, atdodot viņu homoseksuāla pāra audzināšanā? Vai dabas un ētikas likumi nedod tiesības šādam bērnam augt heteroseksuālā ģimenē, iepazīt gan vīrišķo, gan sievišķo un attiecības starp tiem? Atsauces: [1] Hamer DH 1993. A linkage between DNA
markers on the X chromosome and male sexual orientation. Science, 261
(5119):321-7 Mārtiņš Kālis | |
| Kategorija: Pārdomām | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009) | |
| Skatījumu skaits: 1075 |
| Komentāru kopskaits: 0 | |