http://www.aisbergs.lv/?p=1954

Vienacainā aukle

PĀRDOMĀM 05.11.2008

Pulkstenis ir ap trijiem naktī. Pār Rīgu kāds ir noklājis tikko jaušamas alkas pēc nepieredzētā. Vēl neilgs mirklis klusuma un ātrās palīdzības dispečere saņem kārtējo izsaukumu. Tiek norīkota brigāde – jābrauc uz centrāltirgu, kur to sagaida divas meitenes. Vienai gadi 12, otrai 15.

Meitenes no mazpilsētas pie radiem atbraukušas. Iepirkties vai vienkārši paciemoties – vairs nav tik svarīgi. Ir nakts un tai, kurai 15, palicis slikti. Aizstaigājušās. Visdrīzāk bez radinieku ziņas. Klaiņošana jaunās viešņas ir aizvedusi pie nelielas puišu kompānijas, kuri gribēdami atnācējas izklaidēt, piedāvā tām vēnā ielaist kaut kādu šķidrumu. Mazākā izrādās ir gudrāka un atsakās. Piecpadsmitgadīgā, ar uz priekšu pastieptu kailu roku, savu likteni uztic narkomānam.

Puiši jau sen kā ir izklīduši, kad ātrās palīdzības ārste steidzas novērst meitenes bezprātībā pieļautās kļūdas sekas. Kad draudi veselībai ir novērsti, un meiteņu baiļpilnais satraukums pārgājis, uz ārstes uzdotajiem jautājumiem par to, vai pusaudze apzinās, ko dara un kādam riskam sevi pakļāvusi, piecpadsmitgadniece vienaldzīgi atsaka: „dzīvē viss ir jāpamēģina”.

Kad no ārstes dzirdēju šo stāstu, sirds nesaprašanā sažņaudzās, un prātā urdza viens vienīgs jautājums – kas meitenei to ir iestāstījis?

.

Lai arī es nezinu, no kādas ģimenes nāk šī meitene, domu par to, ka vecāki savus bērnus būtu mudinājuši izmēģināt visu, tajā skaitā riskēt ar dzīvību, atmetu uzreiz. No alkoholiķu ģimenes nākušas meitenes iespējams būtu meklējušas iespēju dabūt alkoholu, taču ne narkotikas. Turklāt arī narkotikas viņas pašas nemeklēja. Vienkārši piekrita piedāvājumam, jo, kas tad tur liels- tās taču tikai narkotikas…

Par to, kas audzina mūslaiku cilvēku, prāts ilgi nav jālauza. Zilā ekrāna kaste, saukta arī par vienacaino aukli, konstruē nākotnes situācijas bez skatītāja apzinātas piekrišanas.

Izrādās, ka skatoties televizoru, smadzeņu darbība no kreisās puslodes pārslēdzas uz labo, kas nozīmē, ka informācija tiek uzņemta praktiski bez jebkādas kritiskās domāšanas vai analīzes. Daudzi šo procesu atmet arī labprātīgi, jo televīziju taču gribas paskatīties, lai atpūstos un atslēgtos.. Un tā arī atslēdzas. Kaut tikai neaizmirstu atpakaļ ieslēgties.

Lielākā daļa no tiem, kas lasa šīs pārdomas, nav uzauguši vienacainās aukles aizgādībā. Tādēļ, lai arī dažkārt ar grūtībām, taču, ja grib, var izdomāt, kas viņiem patiešām vajadzīgs, jo televīzija kopš bērnības nav laupījusi iespēju patstāvīgi domāt un sajust patiesās dzīves piesātināto garšu.

Kamēr 12 un 15 gadīgas meitenes uzaug. Un uzaug ne tikai viņas. Pie televizoru ekrāniem Latvijā uzaug tūkstošiem bērnu. Savādākā, atsvešinātā realitātē katru dienu uzaug kāds jauns cilvēks.

Žilbinošajās, ar krāsām un spraigumu pārsātinātajās, lipīgu glazūru piesmērētajās filmās, šovos un videoklipos dzīve kūsā! Tur taču viss notiek tā pa īstam – galvu reibinoši piedzīvojumi, neprāts un pārdrošība, attaisnojoši likumpārkāpumi, dārdošas automašīnas, skaisti cilvēki un nevaldāma kaisle, mīlestības trīsstūri un taisnstūri, un tam pa virsu emociju sakāpinoša mūzika.

Lūk, tāda ir viņa – īstā, lieliskā dzīvē! Trekna. Bet viss pārējais ir bezgaršīgs, pelēks un garlaicīgs. Jaunā cilvēka dzīve tajā skaitā. Jo viņa dzīve taču nav kino. Nu vismaz ne Holivudas.

Tajā ir skola, varbūt jau darbs, atbildība, pienākumi un vienkārši cilvēki, ne supervaroņi. Arī viņš pats ir pavisam vienkāršs cilvēks. No vienkāršas pilsētas, varbūt no laukiem. Dzīve varētu ritēt pilnā krāšņumā, tikai bez glazūras. Bet bez glazūras nav īsta dzīve. Tā nav tā normālā ikdiena, kura caur TV ekrānu viņu izauklējusi un palaidusi dzīvē.

Bet gribas taču tikai dzīvot normāli. Nu kā pie cilvēkiem. Nu kā televīzijā rāda, tā taču normāli cilvēki dzīvo! Un jaunais cilvēks dzīvi no TV ekrāna pārnes uz savējo. Pārnes gandrīz visu, ko viņš tur redz un, ko viņam saka, jo viņš pie tā ir pieradis un pieņēmis kā normālas dzīves standartu.

Taču sajūtas notrulinātas, sāta nav un arī patiesās pasaules ainas nav. NAV! Tā ir pazudusi. Nozagta, iemainīta pret glazūru, pret mākslīgo krāšņumu, kurš nekad nespēs radīt paliekošas un pilnīgas laimes sajūtu. Tādēļ vajag vēl. Vēl pompozitātes, vēl dārdoņas, vēl pārgalvības. Vēl un vēl un vēl.. jo varbūt tomēr..

Tikmēr krāsainajās filmās aktieri turpina čukstēt – „likumi domāti, lai tos neievērotu, ņem no dzīves visu, ko vari paņemt..”

Un ziepju burbulis turpina augt. Tas ir iemainīts pret prieku par zvaigznēm naksnīgās debesīs, lai tā vietā zem ņirbošiem prožektoriem raustītos skaļajos klubu mūzikas ritmos. Iemainītas patiesas un tīras mīlestības radīts reibums un trīsas, meklējot tās grādīgu dzērienu glāzēs un narkotikās.

Taču apmierinājuma joprojām nav. Kur ir tā spožā ekrāna piedāvātā laime, kurai jābūt?
Varbūt tā tomēr tiek meklēta nepareizā vietā un veidā?

Taču filmu un televīzijas satura veidotāji neļauj atslābt ne mirkli. Tie piedāvā jaunus scenārijus, jaunus specefektus, vēl skaistākas sejas un spožākus briljantus. Līdz sekundei izskaitļojuši, kā noturēt skatītāju uzmanību, lai tie nedomātu par to, vai tas, ko viņi skatās ir tas, kas viņiem vajadzīgs.

Lai neviens vairs nedomātu par to, kas uz paša mājas ielas notiek ar kaimiņu bērniem. Varbūt arī ar savējiem.

Un kamēr mēs paši turpināsim ļauties zilā ekrāna mākslīgās dzīves vilinājumam, atteikties no savas reālās ikdienas un izlikties neredzam, cik daudz kas šajā pasaulē iet greizi, tik ilgi arī būs tādas piecpadsmitgadnieces, kurām dzīvē jāpamēģina viss. Bet kas ir tas „viss” – tas jau atkal paliek televīzijas ziņā..

Linda Parfenoviča
No: http://www.tautasforums.lv/?p=496#more-496