Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Pārdomām

Vēlreiz par zināmo, jeb uzbrukums mūsu nākotnei.

http://www.aisbergs.lv/?p=19063

 

Vēlreiz par zināmo, jeb uzbrukums mūsu nākotnei.

PĀRDOMĀM 02.01.2011

 

NO «AISBERGA» PASTA KASTĪTES

.

Bieži presē parādās raksti, kur latvieši tiek vainoti patriotisma trūkumā pret savu valsti. Tiek minēta gan draugu būšana un korupcija augstākajos mūsu valsts varas gaiteņos, gan ierindas pilsoņu nevēlēšanās maksāt nodokļus un došanās projām no savas valsts labākas dzīves meklējumos. Bet, kas tad ir patriotisms pret savu valsti un tautu? Patriotisms – tā ir gatavība ziedot un ziedoties šīs valsts vai tautas labā. Tā ir gatavība valsts vai tautas intereses stādīt augstāk par savām personīgajām interesēm un vajadzībām. Patriotisms – tā ir konkrēta rīcība un konkrēti darbi. Taču jebkurai apzinātai darbībai ir nepieciešama motivācija. Šādu motivāciju patriotismam dod nacionālisms. Ja patriotisms ir tas, ko es daru, tad nacionālisms ir tas, kas sniedz man atbildi, kāpēc es to daru. Nacionālisms – tā ir mīlestība pret savu tautu un savu tēvzemi. Tā ir kopības sajūta un apziņa, ka mēs visi esam viens veselums, visi mēs esam kā viena liela ģimene, kas saistīta ar neredzamām saitēm. Cilvēks uzupurējas un ziedo savu labklājību, savas personīgās intereses, pat savu veselību un dzīvību tautas vai tēvzemes labā tāpēc, ka viņš mīl šo zemi un tautu, tāpēc, ka viņš ir nacionālists.
.

.

Tikpat dabiski, kā mīlestība pret otru cilvēku un mīlestība pret bērniem, kas dzimuši laulībā ar šo otro cilvēku, rada vēlmi un motivāciju ziedot sevi savas ģimenes labā, nacionālisms rada vēlmi un motivāciju būt patriotam. Un otrādi - apkarojot, diskreditējot un zākājot nacionālismu, nenovēršami tiek iznīcināts arī patriotisms. Valsti, kurai savas pastāvēšanas pamatā nav nacionālisma, var salīdzināt ar piespiedu laulību bez mīlestības. Formāli gan dzīves biedriem it kā ir tiesības vienam otru vainot egoismā un neuzticībā, bet nav nekāda iemesla un pamatojuma pašiem nebūt laulības pārkāpējiem un egoistiem.
.

Mūsdienu sabiedrībā plaši ir izvērsta nacionālisma diskreditēšanas kampaņa. Cilvēkiem cenšas iestāstīt, ka nacionālisms ir kaut kas muļķīgs, slikts, novecojis…. Tiek apgalvots, ka nacionālisms ir bijis par iemeslu neskaitāmiem vardarbīgiem, asiņainiem konfliktiem starp valstīm un tautām. Šeit nacionālisms apzināti tiek jaukts ar tādiem jēdzieniem kā „šovinisms” un „nacisms”. Nacionālisms – tā ir mīlestība pret savu zemi un tautu. Nacionālisms – tā ir kopības apziņa ar savu tautu , mīlestība un lepnums par savas tautas kultūru. Bet mīlēt savu zemi un tautu – tas taču nenozīmē ienīst citas zemes un tautas! Vai tad tādēļ, ka es mīlu savus bērnus un savu ģimeni, man būtu jāienīst un jācenšas nodarīt kaut ko ļaunu citiem bērniem un citām ģimenēm? Protams, nē! Bet tieši šādas muļķības par nacionālismu un nacionālistiem tiek plaši izplatītas. Kāpēc šāds naids pret nacionālismu? Tāpēc, ka, acīm redzot, kādam tas ļoti traucē.
.

Nevienam, kas kaut nedaudz interesējas par politiku un vēsturi nav noslēpums, ka sadarbība starp pasaules valstīm (ja to tā var apzīmēt) nenotiek pēc vienlīdzības un taisnīguma principiem. Vienmēr lielvalstis ir centušās un arī tagad cenšas savu varenību un labklājību nodrošināt uz mazāko valstu rēķina. Un jo vājāka nacionālā vienotība kādā valstī, jo vieglāk šo valsti izlaupīt un paverdzināt. Šādas netaisnīgas politikas rezultātā iegūtās bagātības lielvalstu sabiedrībā netiek sadalītas vienlīdzīgi. Ir zināmas aprindas, kuras no tā iegūst „lauvas tiesu”. Veidojas transnacionālas kompānijas, kuru ienākumi balstās nevis uz pašu valsts tautsaimniecības attīstību, bet gan uz citu valstu dabas bagātību piesavināšanos un darbaspēka izmantošanu. Šie ļaudis savu personīgo labklājību un ienākumus saista nevis ar savas valsts izaugsmi un attīstību, bet gan ar iespējām savā labā izmantot citu valstu resursus. Ir tikai loģiski, ka ar laiku šīs aprindas no dažādām valstīm pārtrauca konkurences cīņu savā starpā un vienojās, lai slepeni ar kopīgiem spēkiem virzītu un vadītu pasaules valstu politiku un ekonomiku sev vēlamajā virzienā. Tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt tā sauktās pasaules valdības veidošanās procesu. Un nav pat tik būtiski vai šī pasaules mēroga sazvērestība aizsāka veidoties pirms simts vai tūkstoš gadiem. Būtiski ir saskatīt šo realitāti un ar to rēķināties.
.

Šie „pasaules varenie” par savu interešu sfēru uzskata visas valstis un tautas, neatkarīgi no to reliģiskās piederības un atrašanās vietas. Viņu mērķis nav nauda, kā tas pirmajā brīdī varētu likties. Naudas apgrozījumu un ražošanu kontrolē viņi paši. Viņu mērķis ir reālas vērtības. Viņi ir nolēmuši iegūt savā pilnīgā kontrolē un īpašumā cilvēces pastāvēšanai nepieciešamos zemeslodes resursus un kļūt par to izmantošanas iespēju noteicējiem. Viņi ir nolēmuši, ka pasaulē pārāk straujos tempos un pārāk lielos apmēros tiek patērēti šie resursi, tādēļ ir jāsamazina zemeslodes iedzīvotāju skaits. Kam piederēs resursi, tas valdīs pār pasauli. Kam piederēs resursi, tas būs noteicējs pār miljardiem cilvēku dzīvību un nāvi.
.

Protams, ka tas ir pretrunā ar tautu un valstu interesēm. Pastāvot neatkarīgām valstīm un nacionālisma vienotām tautām, šāda viltīga laupīšanas un cilvēku iznīcināšanas politika pasaules mērogā nav iespējama. Tādēļ risinājums no šo pasaules „elitāro” aprindu puses var būt tikai viens – ir jālikvidē tautas kā cilvēku kopības forma, bet valstīm jāatņem to faktiskā neatkarība un valstiskums. Tas tad arī tiek darīts. Ir sācies kārtējais Pasaules karš. Tikai šoreiz tas nav karš lielvalstu starpā. Tas nav arī karš starp Rietumiem un Austrumiem, starp kristietību un islāmu vai starp demokrātiju un totalitārismu. Tas ir resursu sagrābšanas karš, ko finanšu varu ieguvušās superbagātnieku aprindas uzsākušas pret pasaules valstīm un tautām. Kā jau visos karos, arī šajā ir divas karojošās puses: viena, kas caur nacionālo pašapziņu un nacionālismu cīnās par savu tautu izdzīvošanu, otra, kas sludinot vai atbalstot globālisma, liberālisma un patērētājsabiedrības ideālus, ved mūs pretim lielākās cilvēces daļas iznīcībai un jaunam verdzības laikmetam uz Zemes. Saskaņā ar statistikas datiem, šīs karadarbības rezultātā tikai Latvijā vien, pēdējo desmit gadu laikā iedzīvotāju skaitu izdevies samazināt par 133 tūkstošiem. Uzbrūkošā puse, protams, ir globālisti. Galvenais agresoru mērķis šajā karā ir tautu dzīvā spēka, nacionālisma un valstiskuma iznīcināšana. Uzbrukums tiek vērsts vienlaicīgi pret visiem tautas un valsts kopību veidojošajiem elementiem. Tas ir vienlaicīgs, totāls uzbrukums:

1. ideoloģijas jomā,
2. garīguma un apziņas jomā,
3. materiālajā jomā.

.

Uzbrukums ideoloģijas jomā.
.

Ideoloģijas jomā galvenais uzbrukuma virziens ir vērsts uz nacionālisma ideoloģijas diskreditāciju. Kā jau minēju, nacionālisms tiek apzināti jaukts ar nacismu, šovinismu un dažkārt pat ar rasismu. Nacionālisma diskreditācija tiek veikta ar dažādu mītu palīdzību, kas ar informatīvās telpas palīdzību tiek ielikti masu apziņā. Visizplatītākie ir mīti par to, ka nacionālisms – tā ir tumsonība un atpalicība, nacionālisms – tā ir tirānija, jeb diktatūra, nacionālisms – progresa ienaidnieks, nacionālisms – provinciālisms un norobežošanās, nacionālisms ir pretrunā ar elementārām cilvēktiesībām, nacionālisms šķeļ un sanaido sabiedrību, nacionālisti tīko sagrābt svešas zemes un paverdzināt citas tautas, nacionālā valstī dzīvojoši cittautībnieki ir beztiesībā un nabadzībā nospiesti ļaudis…. Pie kam, šiem mītiem nav ne mazākā pamatojuma, kas spētu izturēt kritiku. Tie vienkārši neskaitāmas reizes apgalvojuma formā tiek atkārtoti. Šādi cilvēkos cenšas izdzēst sapratni par to, ka līdzīgi savstarpējai mīlestībai kas stiprina un saliedē ģimeni, nacionālisms stiprina un padara vienotu tautu. Ģimene, kurā valda patiesa savstarpēja mīlestība spēj daudz sekmīgāk pārvarēt visas dzīves grūtības un nelaimes, vienoti cīnīties par savu labklājību un aizstāvēties pret jebkādiem ārējiem šīs labklājības apdraudējumiem. Tikpat sekmīgi tauta, kuru vieno nacionālisms, spēj aizstāvēt savas intereses, cīnīties pret visiem ārējiem sava nacionālā valstiskuma apdraudējumiem un kopējiem spēkiem veidot savu nākotni. Tādu tautu nevar ne paverdzināt, ne ļaunprātīgi izmantot. Nacionālisms dod teorētisku pamatojumu un motivāciju gan godprātīgai valsts pārvaldei, gan saudzīgai attieksmei pret dabas resursu izlietošanu, gan tautsaimniecības, izglītības, zinātnes, medicīniskās aprūpes un citu tautas pastāvēšanai svarīgu jomu attīstībai.
.

Lai apslēptu nacionālisma lomu patriotisma pastāvēšanā, tiek sludināts no nacionālisma atrauts patriotisms. Ir pat radīts tāds apzīmējums kā „mīlestība pret savu valsti”, kuram tad nu būtu jābūt par patriotisma cēloni nacionālisma jēdzienā iekļautās tautas un tēvzemes mīlestības vietā. Bet, kas tad ir valsts? Ja kāds apgalvo: „Es mīlu Latvijas valsti”, tad es gribu viņam jautāt: Vai tiešām tu esi iemīlējies visos simts Saeimas deputātos, visos valsts ministros, viņu vietniekos un padomniekos, visā birokrātiskajā ierēdņu armijā, kuri pārstāv valsti tiesās, prokuratūrās, VID, KNAB, SAB, PVD…?
.

Ar savu valsti var lepoties, to var cienīt, godāt un respektēt, bet valsti nevar mīlēt. Mīlēt var savu tautu un tēvzemi! Mūsu patriotisms pret valsti nav atkarīgs no valsts mīlēšanas. Mūsu patriotisms ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā šī valsts aizstāv, pasargā un atbalsta to tautu un tēvzemi, kuras mēs mīlam. Veltīgi no cilvēkiem ir gaidīt patriotismu pret valsti, ja šī valsts darbojas pretēji šo cilvēku tautas un tēvzemes interesēm.
.

Nacionālisma ideoloģija sakņojas tautas vēsturiskajā apziņā. Tāpēc nacionālisma apkarošana iet roku rokā ar centieniem atņemt tautai tās vēsturi. Cilvēks, kurš nezina vēsturi, nespēj saprast sabiedrībā notiekošos procesus. Vēsture ir mūsu atbalsts un ceļvedis tagadnē. Tā stāsta kas bijuši mūsu ienaidnieki un draugi. Vēsture ļauj mums salīdzināt un dod orientierus, katrs mūsdienu karš daļēji ir iepriekšējo karu atkārtojums. Mūsu valstij ir nevis vienkārši robežas, bet tās ir valsts vēsturiskās robežas. Pagātnes pieredzi, kas uzkrāta visos tautas pastāvēšanas gados zināmā mērā var salīdzināt ar cilvēka individuālo dzīves pieredzi. Uzkrātajai pagātnes pieredzei tautas pastāvēšanā ir tik pat liela nozīme, kā cilvēka dzīves pieredzei cilvēka dzīvē. Vēsture mums atklāj slēptās atsperes un sviras, kas virza procesus. Tikai to visu zinot, var reāli izvērtēt nākotnes iespējas un prognozēt nākotnes notikumus. Vēsture dod atslēgu nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Pastāvīgie aicinājumi aizmirst pagātni un domāt tikai par nākotni ir vistīrākā demagoģija. Agresors pieliek visas pūles, lai iznīcinātu to, kas tautai atgādina par tiesībām uz savu valsti un rada vēlēšanos šo valsti aizstāvēt tā, kā to darījuši mūsu senči. Tikai atņemot vēsturisko atmiņu, agresors var likt savam upurim justies vainīgam noziegumos, kas faktiski ir izdarīti pret viņu pašu. Cik gan falsifikāciju un nepelnītu apvainojumu mums nav bijis jādzird mūsu vēstures sakarā! Pie kam, tautu cenšas iemācīt kaunēties tieši par tiem savas vēstures periodiem, kad tautas vienotība, nacionālisms un valstiskums ir bijuši visspēcīgākie. Mums cenšas iestāstīt, ka nacionāls valstiskums ir totalitārisms, tirānija, radikālisms – kaut kas tāds, no kā jākaunas un jāatsakās kā no kaut kā noziedzīga.
.

Mūsu pretinieka taktika uzbrukumam ideoloģiskajā jomā ir acīm redzama. Vispirms, diskreditējot nacionālismu un laupot vēsturisko atmiņu agresors tautas dvēselē rada ideoloģisku tukšumu. Pēc tam šo tukšumu aizpilda ar, it kā pievilcīgām, bet savā būtībā prettautiskām neauglīgām un valstiskumu graujošām tā saucamā globālisma un liberālisma idejām.

.

Uzbrukums garīguma un apziņas jomā.
.

Garīguma un apziņas jomā ietilpst kultūra, ētika, ticība Dievam un sabiedrības apziņu veidojošie informatīvie un psiholoģiskie aspekti.

Ar ko cilvēks atšķiras no dzīvnieka, jeb darba lopa? Ar savu intelektu, garīgumu, ar savu ideālismu, kas liek viņam kalpot ne vien saviem instinktiem un iegribām, bet arī augstākām idejām un cēlākiem mērķiem. Ko darīt tiem, kas vēlas no cilvēka izveidot sev paklausīgu darba lopu jeb vergu? Protams, ka ar visiem iespējamiem līdzekļiem ir jācenšas apkarot tās īpašības, kas cilvēku paceļ augstāk un padara atšķirīgu no vienkārša darba lopiņa. Tas tad nu arī tiek darīts. Agresors apzinās, ka cilvēku nevar pārvērst par vergu, kamēr vien viņa apziņā ir garīgums, kas saistās ar uzticību savas tautas kultūrā paustajām morāles vērtībām, tradīcijām un ticībai Dievam. Tādēļ, caur dažādiem informācijas kanāliem un tā saukto moderno kultūru, sabiedrības apziņa tiek apstrādāta tā, lai apkarotu šo garīgumu. Garīguma vietā, cilvēkiem tiek piedāvāti dažādi garīguma surogāti. Ticība Dievam tiek aizstāta ar ateismu. Plaši izplatīta ņirgāšanās par tautai svētām un nozīmīgām lietām. Cilvēku intereses tiek piekaltas materiālajai sfērai, orientējot viņus uz individuālisma morāli, egocentrismu, kalpošanu sev, savu instinktu apmierināšanu, baudas meklējumiem un patērēšanu. Cilvēks pārvēršas par staigājošu vēderu, kas jāpiepilda. Mīlestībai, mākslai, reliģijai, zinātnei, filozofijai, ģimeniskumam – tam visam nav nekā kopīga ar vēdera vajadzībām, tāpēc tas viss cilvēka apziņā kļūst par kaut ko otršķirīgu, kaut ko tādu, ar ko paēdis vēders nodarbojas tikai tādēļ, lai īsinātu sev laiku. Nopietnas lietas pārvēršas par izklaidi. Un izklaide kopā ar ķermeņa miesiskajām vajadzībām tiek padarīta par augstāko cilvēka dzīves jēgu un vērtību.
.

Tautas masām domātā māksla tiek pārvērsta par muļķības slavinājumu. Var teikt arī, ka tas ir kaut kas līdzīgs muļķības kultam mākslā. Mākslinieki un citi kultūras darbinieki radot savus darbus, veidojot priekšnesumus, savā starpā it kā sacenšas - kurš radīs kaut ko kliedzošāku, šokējošāku, muļķīgāku. Un šīs muļķības, saprotamu iemeslu dēļ, tiek dāsni sponsorētas no bagāto aprindu puses. Ar muļķību cilvēkiem liek pelnīt naudu. Ar muļķību pakāpeniski un nemanāmi no masu patēriņa tiek izspiesta īstā māksla. Par masu kultūras vajadzību apmierinātāju padarīts televizors. Bezgaumīgi „šovi”, sporta pārraides, filmas par zādzībām, slepkavībām, bēgšanu un ķeršanu sajauktas kopā ar biksīšu ieliktnīšu, dezodorantu, ēdienu un dzērienu reklāmām. Cilvēkiem liek saprast, ka ērtāk un vieglāk ir būt muļķiem. Gudrība uzliek pienākumus un apgrūtina. Muļķība atbrīvo, uzjautrina un izklaidē. Svarīgi ir muļķību padarīt pievilcīgu jaunatnei. Šajā virzienā darbojas arī visa milzīgā modes industrija. Tā nosaka ko ir un ko nav moderni klausīties, skatīties, vilkt mugurā, kārt ausīs, degunā un citās iespējamās vietās. Pie kam, šis modes industrijas diktāts tiek pasniegts tik viltīgi, ka jauniešiem rodas pilnīga pārliecība, ka viss ko viņi dara, ir pašu brīvas gribas radīti personīgā stila meklējumi.
.

Caur dažādiem kanāliem veiktās tautas masu informatīvās un psiholoģiskās apstrādes rezultātā patērētāju un naudas kulta ideālus pieņem lielākā sabiedrības daļa. Tai skaitā arī sabiedrības elite, kas ir sevišķi svarīgi pasaules kundzību tīkojošiem agresoriem. Pakļaujoties šai smadzeņu apstrādei, valstī elitārus posteņus ieņēmušie cilvēki paši kļūst par ieroci agresoru rokās. Par naudu viņi ir atvērti jebkādiem prettautiskiem un pretvalstiskiem ideoloģiskiem uzstādījumiem un arī paši pie izdevības nekautrējas iedzīvoties uz savas valsts vai tautas rēķina. Viņi uz visu raugās tikai no pragmatisma, jeb personīgā izdevīguma viedokļa. Šādu dezorientētu un amorālu sabiedrību ir viegli pārvaldīt ar „pātagas un pīrāga” palīdzību. Garīgā agresija mūs visus padara par garīgiem vergiem, kuri pat neapzinās savu bēdīgo stāvokli. Visi redz tikai materiālos zaudējumus un tikai retais pievērš uzmanību garīgo vērtību zaudējumam. Bet zaudējot ideālus, zūd dzīves jēga. Tā ir garīga pašnāvība.
.

Daudzi, noticot globālisma un liberālisma idejām domā, ka tas ir ceļš uz brīvību. Diemžēl, atsakoties no nacionālās kopības ideāliem, mēs virzāmies uz kontrolējamu un manipulējamu, nevis brīvdomīgu sabiedrību. Un tas, kas tad sagaidīs mūsu bērnus un mazbērnus nebūs vis sludinātā globālā pasaules brālības un labklājības valsts, bet gan nežēlīgs vispasaules verdzības laikmets, kur ķēdēs būs ieslēgtas nevis vergu rokas un kājas, bet gan apziņa.

.

Uzbrukums materiālajā jomā.
.

Materiālajā jomā ir trīs galvenie uzbrukuma virzieni – ekonomiskais, teritoriālais un demogrāfiskais. Saprotams, ka pastāvot neatkarīgām, ekonomiski patstāvīgām valstīm, nekāda pasaules globalizēšana finansu oligarhu interesēs nav iespējama. Tāpēc materiālajā jomā galvenais agresoru mērķis ir valstu neatkarības un ekonomiskās patstāvības iznīcināšana. Par to, kā tas tiek darīts, ir sarakstītas grāmatas. Tiek veidotas valstis, kam nav savas suverenitātes, vai arī koalīcija no tādām valstīm, kas, nododot sevi globālās elites kontrolē, daļēji atteikušās no savas suverenitātes. Ir izveidotas transnacionālas algotņu armijas. Tās nevis kaut ko aizsargā, bet uzbrūk. Tās apkaro patriotus, kas aizstāv savu valstiskumu. Protams, bruņots spēks tiek pielietots tikai kā pēdējais līdzeklis. Vispirms notiek mēģinājumi ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem (uzpirkšanu, maldināšanu, šantāžu, iebaidīšanu) daļu sabiedrības elites pārvērst par paklausīgām marionetēm, lai no tām izveidotu partokrātisku režīmu, kurš tad, „ demokrātiskā” veidā pārvaldot valsti, pieņemtu visus pasaules kundzību iekārojušajiem agresoriem nepieciešamos likumus, lēmumus un parakstītu visus viņiem vajadzīgos starpvalstu līgumus. Ja tas izdodas, valstiskums un neatkarība tiek likvidēti „likumīgā” un „mierīgā” ceļā.
.

Jau vairāk kā pirms simts gadiem, toreizējais Amerikas baņķieru asociācijas prezidents Filips Bensons esot teicis: „Nav tiešāka un drošāka veida sagrābt kontroli pār nāciju, kā caur tās kreditēšanu.” Tādēļ arī viltīgi izstrādāta kreditēšanas sistēma tiek izmantota par ieroci, valstu ekonomiku graušanai. Jebkura ārzemju banka, kas gūst iespējas kādā valstī veikt uzņēmējdarbības kreditēšanu, darbojas kā sūknis, kas atsūc no šīs valsts ekonomikas naudas līdzekļus. Ko nozīmē, piemēram, kāda uzņēmēja ārvalstu bankā ņemts 100 000 latu liels kredīts uz desmit gadiem, ja procentu likme ir 10% gadā? Tas nozīmē, ka šis uzņēmējs ir apņēmies desmit gadu laikā vēl papildus aizņemtajai summai no savas valsts ekonomikas izņemt un atdot ārzemju bankai 100 000 latu. Bet ārzemju bankai jau nevajag latus. Tai vajag valūtu. Tātad Latvijas valstij ar eksporta palīdzību iegūtā valūta 100 000 latu vērtībā ir jāatdod šai bankai. Ja valsts eksports ir mazāks par importu, nākas meklēt tā saukto „starptautisko finansu institūciju” palīdzību. Šī „palīdzība”, protams, nav nekas cits, kā jauni procentu kredīti, kam papildus līdzi jau nāk arī ekonomiskas un politiskas prasības, jo šīs starptautiskās finansu institūcijas būtībā ir finansu elites instrumenti tautu un valstu paverdzināšanai.
.

Tā augļošanas procesā iegūtā „virtuālā” nauda pamazām un pakāpeniski vien ļauj „starptautiskajam kapitālam” piekļūt pie valsts finansēm un pārņemt tās savā pārziņā. Bet, kas pārvalda finanses, tas pārvalda valsti. Un pilnīgi vienalga, kā sevi dēvē šo valsti oficiāli pārvaldošās partijas – par labējām, kreisajām, centriskajām, liberālām, demokrātiskām…. Visas tās bez ierunām pakļausies starptautisko naudas turētāju diktātam. Lūk, kādēļ tik svarīga un nepieciešama ir sava nacionāla valsts ar nacionālu politiku, nacionālu ekonomiku, ar savu nacionālu valdību!
.

Jāsaprot, ka reāli demokrātija (tautas vara) kā valsts pārvaldes forma nepastāv. Jebkurā tā sauktajā demokrātiskajā valstī valda zem demokrātijas maskas paslēpta kādu konkrētu šīs valsts vai ārvalstu aprindu diktatūra. Tāpēc īstenībā visdemokrātiskākā pēc savas būtības ir tieši nacionāla valsts, jo tur valda par nāciju kļuvušas tautas interešu diktatūra.
.

Otrs instruments, bez kreditēšanas, ar kuru tiek grauta valstu ekonomiskā neatkarība ir tā sauktais brīvais tirgus. Pareizāk sakot, tas ir mīts par brīvo tirgu, jo šis tirgus ne tuvu nav brīvs. Šeit nav ne brīvības, ne godīgas konkurences. Šeit valda naudas kults un visu nosaka transnacionālais kapitāls. Brīvais tirgus morāli, likumību, tautas, valsts un pat atsevišķa indivīda intereses aizstāj ar peļņas interesēm. Peļņa brīvā tirgus apstākļos ir augstākā prioritāte. Un peļņu var gūt ne vien attīstot ražošanu un uzlabojot preču kvalitāti. Peļņu var gūt arī aizšķērsojot ceļu jaunu, perspektīvu ražojumu nokļūšanai tirgū. Peļņu var gūt ražojot un ar reklāmas palīdzību pircējus piespiežot pirkt dažādus nepraktiskus un nevajadzīgus krāmus. Peļņu var gūt slepeni vienojoties par tirgus cenām un uzturot tās nesamērīgi augstas. Peļņu var gūt uzpērkot konkurējošās ražotnes citās valstīs un tās vienkārši iznīcinot. Brīvā tirgus aizsegā jebkuru valsti ar atvērtām robežām un paklausīgu marionešu valdību var pārpludināt ar precēm par dempinga cenām un tādā veidā sagraut vietējo rūpniecību vai lauksaimniecību lai padarītu šo valsti atkarīgu no importa precēm.
.

Savukārt, katra importa prece, ko mēs nopērkam veikalā, arī mazina mūsu valsts valūtas krājumus. Līdzīgi kā ārzemju bankās ņemtie kredīti, arī importa preces liek aizplūst naudai no valsts ekonomikas. Protams, ja pirkti tiek tādi ārzemju ražojumi (darbgaldi, mašīnas, medicīniskās vai rūpnieciskās iekārtas), kurus uz vietas nav iespējams izgatavot, tas ir derīgi un ekonomiski pamatoti. Taču pērkot ārzemēs ražotas plastmasas rotaļlietas, pārtiku, apģērbu, apavus un tamlīdzīgas lietas, mēs ne vien, nevajadzīgi tērējot valūtu, ekonomiski graujam savu valsti, bet arī traucējam attīstīties vietējām ražotnēm. Lūk, kāpēc ir tik svarīgi, lai valstī būtu sava nacionāla valdība, kura ar ievedmuitu un nodokļu politikas palīdzību ierobežo un regulē „brīvo tirgu” savas nācijas un valsts interesēs.
.

Uzbrukums demogrāfiskajā virzienā tiek veikts ar mērķi palielināt mirstību, samazināt dzimstību un tādā veidā pakāpeniski atbrīvot pasauli no „liekajiem” cilvēkiem. Piemēram, saskaņā ar statistikas datiem, tikai 2010. gadā vien Latvijas teritoriju šādā veidā ir izdevies „atbrīvot” no aptuveni vienpadsmit tūkstošiem cilvēku. Efektīgi līdzekļi iedzīvotāju skaita samazināšanai ir arī pilsoņu kari, bads vai nāvējošas slimības, bet ne vienmēr un visur pasaules kundzību iekārojušie agresori tos var izmantot. Samazinot cilvēku skaitu, samazinās ne vien attiecīgās tautas patēriņam nepieciešamais zemeslodes resursu daudzums, bet arī tautas garīgais un intelektuālais potenciāls. Šādi novājināta tauta nespēj aizsargāt sevi, savu valsti, savu ticību un pat pārstāj apjēgt šādas aizstāvības nepieciešamību.
.

Iedzīvotāju skaita samazināšanas tehnoloģijas balstās garīgajā, intelektuālajā un materiālajā jomā. Sludinot patērētājfilozofiju un dzīves baudīšanas kultu, cilvēkiem tiek atņemta motivācija radīt bērnus. Jo katrs egoists un dzīves baudītājs bērnā redz vienīgi apgrūtinājumu. Kontraceptīvu reklāma, tā sauktā dzimumaudzināšana jaunatnes vidū, slimnīcu un dzemdību namu samazināšana – viss tas saistās vienā ķēdē. Aiz tādiem jēdzieniem kā „ģimenes plānošana” un „sieviešu dzimumizglītošana” slēpjas padomi kā izsargāties no grūtniecības un pārliecināšana nedzemdēt. Zem seksuālo minoritāšu tiesību aizsardzības lozunga, tiek popularizētas neauglīgās homoseksuālās dzimumattiecības. Bet daudzbērnu ģimenes, neskatoties uz daudzbalsīgajiem atbalsta apliecinājumiem, tomēr ir un paliek materiāli sliktāk nodrošinātas. Tās it kā tiek sodītas par lielo bērnu skaitu.
.

Vēl viens varens iedzīvotāju skaita samazināšanas un tautu intelekta graušanas ierocis ir narkotikas. Iedzīvotāju narkotizācija ir efektīga masu zombēšanas un kontroles forma. Narkotikas paralizē cilvēka gribu. Sevišķi svarīgi ir tas, ka narkotikas izved no ierindas jaunatni – to tautas daļu, kas ir visspējīgākā aizsargāt savu valsti un tautu. Narkotizējot jaunatni, tiek iznīcināts tautas intelektuālais un garīgais potenciāls gan šajā, gan nākamajās paaudzēs.
.

Ja kāds iedomājas, ka narkotikas ir tikai tādu kriminālu grupējumu peļņas un nodarbes avots, viņš dziļi maldās. Pēc ANO datiem, katru gadu ienākumi no nelegālās narkotiku tirdzniecības sasniedz apmēram vienu triljonu dolāru. Lai šādu naudu iegūtu un atmazgātu, ir nepieciešams milzīgs tīkls, sakari un aizsegs valstu valdību un starptautiskā līmenī. Tāpēc jau arī cīņa pret narkomāniju ir tikai cīņa ar sekām, bet cīņa pret narkotiku ražošanu un tirdzniecību ir tikai tāda cīņas imitācija. Mūsdienu armijas, policijas un citu specdienestu tehniskais nodrošinājums ir pilnīgi pietiekošs, lai sagrautu un likvidētu narkotiku ražotnes un izplatīšanas tīklus visā pasaulē nepilna pus gada laikā. Taču tie, kuru rokās ir vara un nauda, to vienkārši nedara. Tieši otrādi, viņiem narkotikas ir farmakoloģiska metode, kā piespiest ļaudis iemīlēt savu verdzību, paciest diktatūru un neizjust ciešanas visa tā sakarā. Tas ir kā nesāpīga koncentrācijas nometnes celtniecība.

.

Jā, bet ko tālāk?
.

Vispirms ir jāsaprot, ka pasaules sabiedrībā notiekošie procesi nav nekas stihisks vai haotisks. Mūsdienās kari nenotiek tādēļ, ka vienas valsts ķēniņš par kaut ko ir sadusmojies, vai apvainojies uz otras valsts ķēniņu. Un arī ne tādēļ, ka kāda viena valsts pēkšņi būtu tik ļoti sagribējusi ieviest brīvību un demokrātiju otrā valstī, ka piekristu tam nesavtīgi ziedot savus resursus un karavīru dzīvības. Pašas no sevis nekrīt zemē prezidentu lidmašīnas, mīklainas pašnāvības neizdara augstas valsts amatpersonas un vienkāršā tauta izejot ielās neuzrīko valsts apvērsumus. Aiz visa tā stāv zināmu aprindu savtīgās intereses un auksts aprēķins. Tāpat tas ir arī ar „brālīgo palīdzību” un „draudzīgajiem padomiem” ekonomikas jomā. Pretējā gadījumā nabadzība, bads un beztiesība pasaulē jau sen būtu iznīcināti. Un tādēļ mums katram pašam sev ir jāuzdod jautājums: Kurā pusē ar saviem darbiem, es esmu nostājies šajā cīņā?
.

Varbūt es, kā žurnālists, apmaiņā pret naudas papīrīšiem, palīdzu pasaules finansu elitei muļķot cilvēkus, izplatot globālisma un kosmopolītisma idejas? Varbūt es, kā skolotājs, tā vietā lai bērniem nodotu patiešām vērtīgas zināšanas un iedvesmotu viņus uz izglītošanos, paklausīgi pildu visas globalizātoriem kalpojošo ministrijas ierēdņu idiotiskās prasības un veidoju no mūsu jaunatnes nedomājošu patērētāju un darba vergu masu? Varbūt es pats esmu šāds ministrijas ierēdnis, kurš saskaņā ar globālās elites iedotajām „modernās pedagoģijas” vadlīnijām izstrādāju dažādus metodiskos materiālus un prasības pedagogiem tikai tāpēc, lai attaisnotu sava ieņemamā amata pastāvēšanu ministrijā? Varbūt es kā politologs vai valstsvīrs apmaiņai pret personīgo labumu, neievērojot nacionālās intereses, parakstu neizdevīgus starpvalstu līgumus, pieņemu prettautiskus likumus un meklēju tautas muļķošanai domātu „teorētisku pamatojumu un izskaidrojumu ” tam visam? Bet varbūt es kā karavīrs palīdzu svešā zemē apkarot tos, kuri cīnās par šīs zemes neatkarību un savas tautas brīvību?
.

Vistraģiskākais šajā karā ir tas, ka pasaules kundzību iekārojušie agresori paši ar savām rokām jau nedara nekādus īpašus ļaunus posta darbus. Viņi tikai veikli savā labā izmanto cilvēku muļķību, nezināšanu, baudkāri, slavas, varas, naudas un citu cilvēcisko vājību vilinājumu. Viņi tikai ir radījuši vajadzīgos apstākļus, vajadzīgo sistēmu, bet visu pārējo paveicam mēs paši. Mēs paši cits citu apmuļķojam, apkarojam, apzogam, kontrolējam, nosūdzam, iedzenam parādu jūgā, izputinām, nogalinām. Mēs paši slēdzam savas skolas, likvidējam slimnīcas un ražošanas objektus. Mēs paši smidzinām uz saviem audzētājiem dārzeņiem un augļiem ķīmiskas indes, mājlopu un putnu audzēšanā pielietojam hormonu preparātus un piekrītam audzēt modificēto pārtiku….
.

Tādēļ, tikai no mūsu pašu rīcības arī būs atkarīgs mūsu tālākais liktenis.
.

Kamēr vien mēs nebūsim sapratuši, ka vienīgais, kas mūs var vienot ideoloģiski – tas ir nacionālisms, vienīgais, kas mūs var pasargāt un aizstāvēt materiāli – tā ir nacionāla valsts, un vienīgais, kam mēs varam uzticēties – tā ir nacionāla valdība, pasaules kundzību iekārojušo globalizātoru uzvaras gājiens turpināsies. Tikai nacionāla valsts ir aizsargs un patvērums tautai, bet tauta aizsargs un drošs atbalsts savai valstij.
.

Jānis Miezītis,
02.01.2011.

.

Piebilde.
.

Tas, ka nacionālisms šķeļ un savā starpā sanaido tautas ir globālistu izplatīts mīts. Veidojot tā saukto "brālīgo tautu saimi” tieši internacionālisti un globālisti varmācīgi jauc tautas un tādējādi provocē visdažādākos konfliktus un karus. Pretēji tam, nacionālisma principi ievieš skaidrību un reglamentē tautu savstarpējās attiecības gan starpvalstu līmenī, gan valsts iekšienē.
.

Iedomāsimies kuģi. Kuģim ir apkalpe ar kapteini priekšgalā un pasažieri. Kuģa apkalpe gādā par kuģa drošību, pareizu kursu un visu pārējo, kas nepieciešams ceļojuma laikā. Pasažieri respektē uz kuģa valdošo kārtību, netraucē kuģa apkalpi darbā, izmanto kuģa apkalpes sagādātās ērtības un savukārt atbalsta šo kuģi un kuģa apkalpi materiāli (nopērkot ceļojuma biļetes).
.

Ja valsti mēs salīdzinām ar šādu kuģi, tad nacionālisma principi skaidri un nepārprotami nosaka, ka "kuģa apkalpe”, kas vada, virza un atbild par šo "kuģi” ir attiecīgā tauta. Bet visi cittautieši uz šī "kuģa” ir tikai pasažieri. Un tas ļoti labi reglamentē gan visu valstī dzīvojošo tiesības, gan pienākumus. Turpretīm internacionālisms "kuģa pasažieriem” iegalvo, ka viņiem ir pilnīgas tiesības gan stūrēt šo kuģi, gan kāpt uz tā komandtiltiņa, gan kā pasažieriem pieprasīt savu ērtību un vajadzību nodrošinājumu. Savukārt apkalpei internacionālisti liek respektēt šādas tiesības, paskaidrojot, ka visi uz šī kuģa ir vienlīdzīgi un tas tiek vadīts un virzīts pēc demokrātijas principiem.
.

Tad nu iedomājieties, kāds juceklis sāksies! Pie stūres nonākot pasažieriem, kuru ceļa mērķis ir Austrumi, kuģa stūre tiks pagriezta austrumu virzienā. Rietumnieki, savukārt, kuģi griezīs uz Rietumiem. Kāda pasažieru daļa varbūt nolems izbaudīt jauko laiku nopeldoties un pamakšķerējot jūrā un tādēļ vispār apturēs kuģa dzinējus. Vesels bars ļaužu plūksies savā starpā par vietu uz komandtiltiņa un pie stūres… Bet katru mēģinājumu nodibināt kārtību uz šī "kuģa” internacionālisti nosauks par nepiedodamu nacionālisma izpausmi, kura šķeļ un savā starpā sanaido cilvēkus, sadalot tos apkalpē un pasažieros.
.

Ne valsts pārvalde, ne kuģa vadība, bez zināmas diktatūras nav iespējama. Visas runas par demokrātiju, ir tikai demagoģija. Tikpat labi kā kuģa apkalpes diktatūra palīdz gādāt par drošību un ieturēt kuģim pareizo kursu uz jūras, nacionālo interešu diktatūra palīdz pastāvēt un progresēt valstij un tautai. Un, kas ir pats galvenais - tas ir ne tikai "apkalpes”, bet arī "pasažieru” interesēs!!!
.

Jānis Miezītis,
03.01.2011.

.

Kategorija: Pārdomām | Pievienoja: Janis_A (02.Jan.2011)
Skatījumu skaits: 800
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika