http://www.aisbergs.lv/?p=13776

Vai valsts izplederēšanai ir objektīvi apstākļi?

PĀRDOMĀM 08.12.2009

Daudzi pensionāri, pēc Mārtiņa Draudiņa iniciatīvas, griezās pie Satversmes Tiesas ar lūgumu aizstāvēt viņu Satversmē nostiprinātās tiesības. Daudzi to, pēc Satversmes Tiesas priekšsēdētāja lūguma, nedarīja, paļaudamies uz to, ka jautājums tiks izskatīts. Satversmes Tiesa pieņēma lēmumu izskatīt šo lietu rakstveida procesā, šādi liegdama pensionāriem – iesniedzējiem iespēju sniegt savu skaidrojumu Saeimas priekšsēdētāja viedoklim par izskatāmo lietu.

TNSS, atbalstot šo pensionāru cīņu par savu tiesību ievērošanu, uzskata par neiespējamu uzsākt nacionalizācijas procesu valstī ar pensiju atņemšanu laikā, kad negodīgi veiktās valsts īpašumu privatizācijas rezultātā valsts ir tik izlaupīta, ka pat nespējot pildīt Satversmē noteiktās funkcijas. Tāpēc esam veikuši Saeimas priekšsēdētāja skaidrojumu analīzi un daudzu pensionāru viedokļa apkopojumu, kuru piedāvājam informācijai.

.

Savos skaidrojamos Satversmes Tiesai lietā par pensionāru personīgā īpašuma – pensijas nacionalizāciju, Saeimas priekšsēdētājs norāda, ka pensionāru aplaupīšanu noteica objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas budžeta iespējām. Tomēr konkrēti nenorāda un neanalizē kādi ir šie noteicošie faktori.

Kādi tad ir šie faktori?

1. Reāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzu pēdējo gadu laikā veikusi valsts politiskā elite un tās ielikteņi valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Neskatoties uz SVF pārstāvju prasībām un daudzkārtīgiem atgādinājumiem, Saeima un MK pat necentās uzsākt politisko partiju barotavu likvidēšanu. Šajā barotavās aizgāja daudzi miljoni latu. Kopš 2009.gada sākuma, laikā kad valdība baidīja tautu ar ekonomisko krīzi un pastāvīgi apgalvoja, ka drīzumā kļūs vēl grūtāk, netika darīts nekas, lai pārtrauktu valsts budžeta līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Arī 2009.gada pirmajā pusē turpinājās nevajadzīga sinekūru - valžu un padomju uzturēšana. Ja katram valdes loceklim bija noteikta no 4 līdz 6 tūkstošiem latu liela mēnešalga, tad dažam mēnešalga pārsniedza 26 tūkstošu latu un gadā „nopelnītais” pārsniedza pat 130 tūkstošus latu ( Rīgas lidosta). Par valžu locekļiem tika nozīmēti radi un draugi , pat šoferi un viņu dēli, un tas notika valdības izsludinātās krīzes apstākļos. Tātad viens no faktoriem kurš noklusēts Saeimas atbildes vēstulēs ST, ir totāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzus gadus veikusi valsts politiskā elite un tai pietuvinātie ierēdņi. Neskatoties uz SVF daudzkārtīgiem aizrādījumiem, valsts finansu līdzekļu izlaupīšana notika straujos tempos. Tika būvēti pasaulē dārgākie tilti, uzsākta dārgākās bibliotēkas būve, noslēgts līgums par koncertzāles būvniecību pilnīgi nepiemērotā vietā. Lai glābtu politiskās elites personīgos noguldījumus "Pareks” bankā, ar valsts budžeta līdzekļiem tika paglābta no bankrota privāta komercbanka un tās bankrota sagatavotāji- īpašnieki.

2. Pēdējos gados aizvien tika paplašināta ierēdņu armija, radītas nevajadzīgas valsts aģentūras, komisijas un kapitālsabiedrības, kuras strādāja nevis valsts attīstības virzienā, bet faktiski traucēja normālu uzņēmējdarbību un veicināja korupciju.

3. Valsts politiskā elite nodrošināja ar labi apmaksātu darbu ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī radus un draugus un pat savu apkalpojošo personālu (šoferus, stilistes utt.).

4. Glābjot privātu komercbanku, valdība nodrošināja, ka bankas īpašnieki par bankas novešanu līdz bankrotam vēl līdz šim brīdim saņem vairāku simtu tūkstošu latu lielas dividendes mēnesī. To visu labi zināja arī LR Saeima un tās priekšsēdētājs G.Daudze, kurš savās atbildes vēstulēs gan atsaucas uz "faktoriem”, bet tos apzināti nenorāda.

Pensionāri no savu algu atskaitījumiem Sociālā budžetā bija veikuši uzkrājumus aptuveni viena miljarda latu apmērā. Šis miljards klusi un nemanot no sociālā budžeta pazuda vienas nakts laikā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī par sociālā budžeta izlaupīšanu būtu uzsākta kriminālvajāšana un vainīgie tiktu saukti pie atbildības. Kas norāda uz to, ka arī Latvijas Ģenerālprokuratūra nav tiesiskas valsts nodrošinātājs, bet tikai politisku pasūtījumu veicējs un sinekūra.

LR valdība un Saeima, kuras pārstāv valdošas politiskās elites (oligarhijas) intereses, kā vienu no pieņemamām izejām no radītās situācijas, ignorējot Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta spriedumu pensiju nelikumīgas izņemšanas lietā, iemidzinot pensionāru uzmanību, publiski vairākkārtīgi paziņoja plašsaziņas līdzekļos, ka pensijas netiks aizskartas (pēdējais publiskais paziņojums notika iepriekšējā dienā pirms pašvaldību vēlēšanām), bet jau nākošajā dienā pēc vēlēšanām paziņoja, ka, pakļaujoties SVF ( pēc būtības tā ir kredītdevēja apmelošana izmantojot to, ka viņš nevar pats sniegt atbildi šajā jautājumā ) spiedienam, pensijas tiks samazinātas nestrādājošiem par 10%, bet strādājošiem pensionāriem par 70%). Šis genocīda likums tika pieņemts triecientempā, neļaujot pensionāriem attapties, un Valsts prezidents likumu izsludināja bez liekas kavēšanās un pārdomām. Rezultātā likums ir iznācis brāķis, sasteigts un neizdiskutēts. Sociāli netaisns. Strādājošie pensionāri katru mēnesi ienesa nodokļus gan valsts pamatbudžetā, gan sociālajā budžetā, bet sakarā ar genocīda likuma izsludināšanu nodokļu ieplūdi zaudēja gan sociālais, gan valsts pamatbudžets. Pensionāri lielākajā vairākumā pārtrauca darba attiecības un kļuva par valsts vecuma pensiju saņēmējiem. Tādējādi, pārkāpjot Satversmes Tiesas vairākkārtīgi doto interpretāciju, Valdība iniciēja nepārdomātu rīcību un, līdzīgi kā ar PVN nodokļa paaugstināšanu, atkal saņēma pretēju efektu. Strādājošus pensionārus no nodokļu maksātājiem pārvērta par sociālā budžeta patērētājiem, tajā vairs nekā nepieliekot. Vienlaicīgi brīvu darba vietu radīts netika. Šo genocīda likumu, kurš ir pretrunā ar Satversmes Tiesas spriedumā doto interpretāciju, Saeima pieņēma steidzamības kārtā bez domāšanas.

Pensionāri šo nepārdomāto un steigā pieņemto likumu uzskata par genocīda likumu, kas vērsts pret pensionāriem šādu iemeslu dēļ:

Veciem cilvēkiem ir būtiska nepieciešamība pēc zālēm un medicīnas iestāžu pakalpojumiem. Medicīnas iestāžu pakalpojumi ir saņemami tikai par īpaši augstu maksu un pensionāriem bez papildus ienākumiem vispār nav pieejami. Zāļu cenas ir pēdējā laikā stipri paaugstinājušās. Vienlaicīgi kompensējamo zāļu saraksts ir ievērojami samazināts. Tātad zāles ir kļuvušās nepieejamas.

Pārtika ir kļuvusi dārgāka un tai ir uzlikts papildus PVN nodoklis, kurš paaugstināts līdz 21% bijušo 18% vietā.

Valstī tiek piemērots līdz šim nebijis mājokļa nodoklis, kurš veidots apzināti sociāli netaisns. Saudzējošs pret lielo nekustāmo īpašumu īpašniekiem. Visi komunālie pakalpojumi ievērojami sadārdzināti. Tajā pašā laikā pensionāriem tiek samazināta pensija par 10%, bet strādājošiem pensionāriem pat par 70 %, kad strādāšana kļūst neefektīva. Ar šo likumu strādājošiem pensionāriem nodokļos vairāk tiek atvilkts, nekā viņi var nopelnīt ar strādāšanu maksājot valsts nodokļus.

Pēdējos gados katru gadu valstī nosalst aptuveni 300 bezpajumtnieku, bet pašnāvībās, saskaņā ar statistikas datiem, „labprātīgi” katru gadu aiziet no dzīves vairāk kā 600 cilvēku, galvenokārt pensionāri,. Kuri nevar izdzīvot ar pieticīgo pensiju, lai samaksātu par dzīvokļa īri, nesamērīgi dārgo veselības aprūpi, un pārtiku.

LR pamatlikuma- Satversmes 1.pants garantē, ka Latvija ir tiesiska, neatkarīga un demokrātiska republika. No Satversmes 1.panta izriet, ka Latvijas pamatlikums garantē Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Sociālas valsts principu , Labas pārvaldības principu, Likuma varas principu, Sociālās solidaritātes principu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto likumu, kas paredz "uz mūžu” piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10% vai pat 70 %, ir rupji pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu un Sociāli atbildīgas valsts principu.

Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts iestādēm savā rīcībā jābūt konsekventām, jāievēro tiesiskā paļāvība. Indivīds, konkrēti pensionārs, varēja paļauties, ka uz likuma pamata "uz mūžu” piešķirtā pensija, viņā paša nopelnītā, tiks nodrošināta uz Solidaritātes principa pamata līdz mūža galam. Pensionāri varēja paļauties uz likumīgi piešķirtās pensijas pastāvību un nemainīgumu, jo pensija ir piešķirta Satversmes 109.panta garantētā kārtībā un aprēķināta uz likuma "Par valsts pensijām” pamata. Pensionārs visu savu mūžu, tai skaitā arī laikā no 1996.gada, ir godprātīgi pildījis likumu normas un veicis sociālo iemaksu maksājumus.

Satversmes Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka vecuma pensija ir sociālās politikas jautājums ar ilglaicīgu raksturu, un pensiju tiesiskajam regulējumam nepieciešama stabilitāte, tādēļ tiesiskam regulējumam ir jābūt stabilam un nemainīgam, lai pensionārs varētu droši plānot savu nākotni (Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2001-12-01 (19.03.2002.), Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2004-03-01 (25.10.2004.)).

Likumdevējs - Saeima, pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, ir atkāpies no iepriekš pieņemtā likumīgā un tiesiskā regulējuma, tātad ir pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu. Likuma anotācijā ir norādīts, ka šis likums ir pieņemts, lai sabalansētu valsts pamatbudžetu. Tādējādi likumdevējs bija informēts, ka Satversmes Tiesa jau vairākkārtīgi ir atzinusi pensiju izņemšanu par prettiesisku un neatbilstošu tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem - Satversmes 1.pantam. Pārkāpts tiek arī Satversmes 109.panta un Satversmes 91.pants. Likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pensionāru "uz mūžu” piešķirtā pensija ir aprēķināta uz likuma pamata "Par valsts pensijām” un atbilstoši Satversmes 109.pantā dotai garantijai. Likums "Par valsts pensijām” ir spēkā vairāk kā 12 gadus, kopš 1996.gada 1.janvāra. Pensiju likuma 30.pants nosaka, ka "Vecuma pensija tiek piešķirta "uz mūžu””. Pensiju aprēķināšana ir balstīta uz noteiktiem principiem un darbojas ilgstošu laika periodu, tādējādi ir nostiprinājies Tiesiskās paļāvības princips, ka vienreiz likumīgi iegūta tiesība nevar tikt patvaļīgi atņemta. Personas pensijas pamatā ir tās veiktās sociālās iemaksas. Pensijas aprēķina pamātā ir katra pensionāra darba periodā uzkrātais pensijas kapitāls. Tā ir aprēķināta uz spēkā esoša likuma "Par valsts pensijām” pamata, Tādēļ pensionāra paļaušanās uz piešķirto pensiju, kā pensionāra vienīgo iztikas līdzekli, ir likumīga, pamatota un saprātīga, un šis tiesiskais regulējums ir darbojies ilgstošu laika periodu, ir bijis noteikts un nemainīgs. Likumdevējam ir tikuši iesniegti vairāki saudzējoši priekšlikumi. Neviens no šiem priekšlikumiem netika izskatīts. Likumprojekts ir izskatīts steidzamības kārtā un pieņemts bez domāšanas par šā genocīda likuma iespējamām sekām. Valdībai un likumdevējam bija iespēja citādā, pensionāru saudzējošākā veidā, nodrošināt valsts pamatbudžeta samazinājumu - ieviešot progresīvo ienākumu nodokli. Saskaņā ar šādu nodokli personas, kuras saņem nesamērīgi lielas algas, kas pārsniedz vairākus tūkstošus latu mēnesī, vai vairākus simtus tūkstošus latus gadā, maksātu lielāku nodokli nekā personas, kuras saņem samērā nelielas algas. Latvijas valdība pārstāv Latvijas politiskās elites un oligarhu intereses un šādā progresīvā nodokļa ieviešanas iespēju pat nediskutēja. Valdība pati saņem vairāku tūkstošu latu algas, par valsts novešanu krīzē, un nav ieinteresēta savu nesamērīgi lielo algu samazināšanā maksājot lielākus nodokļus, nekā tās personas, kuras saņem minimālo algu nodrošinot nodokļu ieplūšanu valsts kasē. Valdība aizstāv oligarhu un bagāto intereses un kā vienīgo iespēju saskata pensionāru "uz mūžu” piešķirto pensiju nacionalizāciju jeb ekspropriāciju. Valdība, iesniedzot genocīda likumprojektu Saeimai, zināja par vairākiem Satversmes Tiesas spriedumiem attiecībā par pensijām, bet tomēr nolēma steidzamības kārtā, bez apdomāšanās, šo genocīda likumu pieņemt un iespējams ar spiedienu uz Satversmes Tiesu panākt šā genocīda likuma atzīšanu par pieņemamu tiesiskā un demokrātiskā valstī. Pat atzīstot, ka viņas vadībā valsts ir pilnībā izzagta un novesta līdz bankrota robežai.

Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, bet personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs valsts likumus un nodrošinās Satversmē garantēto cilvēku pamattiesību realizāciju. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem valsts ir pārkāpusi Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu. Saeima savās atrakstīšanās vēstulēs norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos un nepieciešams ir sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus.

Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze atsaucas uz Satversmes 116.pantu, norādot uz nepieciešamību ievērot citu personu likumīgās tiesības un tiesiskās intereses. Acīmredzot zem citām personām ir jāsaprot valsts politiskās elites pārstāvji un citi milzīgo lielo mēnešalgu saņēmēji, kuru tiesību un interešu ierobežojums slēpjas progresīvā ienākumu nodokļa likuma noraidīšanā, lai lielo algu saņēmēji neciestu no progresīvā ienākumu nodokļa sloga. Valdība un Saeima pārstāv politiskās elites un valsts bagātāko personu intereses un cenšas nosargāt šīs intereses, nepieļaujot progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Tādēļ ir saprotama Saeimas priekšsēdētāja atsaukšanās uz Satversmes 116.pantu. Saeima nevar pieļaut, ka Šķēle un Kalvītis maksātu progresīvo ienākumu nodokli, tādēļ ar likumu valsts glābšana no bankrota ir uzlikta uz pensionāru stiprajiem un darbā norūdītajiem pleciem.

G.Daudze vairākos rakstos norāda, ka ievērots ir Samērīguma princips, jo ar pensiju nacionalizāciju tiekot nodrošināts valsts budžeta piepildījums uz sociālā budžeta līdzekļu rēķina un sabiedrības (politiskās elites un tai pielīdzināmo lielo algu saņēmēju) intereses netiek aizskartas, un progresīvā ienākumu nodokļa pieņemšana pat netiek izskatīta, lai netraucētu sabiedrības - lielo ienākumu guvēju naktsmieru, uzliekot arī tiem pienākumu solidāri piedalīties valsts glābšanā no bankrota.

Genocīda likuma 1.pants nosaka, ka likuma mērķis ir sniegt personām (saprast pensionāriem) sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Savukārt likuma anotācijā parādās šā genocīda likuma patiesais mērķis. Anotācijas 1.sadaļas 3.punktā ir norādīts, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskajās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus, bet arī citu personu (saprast valsts politiskās elites un lielo algu saņēmēju) tiesību nodrošināšana (saprast netikt pakļautiem progresīvā ienākuma nodokļa Damokla zobenam). Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi ir leģitīms mērķis. Iespējams, ka arī valsts politiskās elites un oligarhu, kā arī lielo amatalgu interešu ievērošana (nemaksāt augstākus nodokļus no augstākiem ienākumiem), nosacīti varētu uzskatīt par leģitīmu , jo politiskā elite jau pati vien spriež par progresīvā ienākuma nodokļa neiespējamību un nepieļaujamību, Bet ja valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz vecuma pensionāru rēķina, pat pārkāpjot šo personu Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, tad šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Par citu pensionāru mazāk apgrūtinošu līdzekli, kā, piemēram, par progresīvo ienākuma nodokli, gan valdības, gan Saeimas ieskatā nav pat apspriežams, jo tas būtiski aizskars gan politiskās elites, gan valsts oligarhu, gan lielo amatalgu saņēmēju (kopumā – "sabiedrības” intereses.).

Tādējādi genocīda likuma pieņemšanas mērķis nav uzskatāms par leģitīmu, un tas neatbilst ne Tiesiskās paļāvības principam, ne Samērīguma principam, ne Sociāli atbildīgas valsts principam, līdz ar to genocīda likums neatbilst Satversmes 1.pantam un ir atceļams. Saeimas priekšsēdētāja paustos atzinumus uzskatām par Vispārīgiem tiesību principiem neatbilstošiem un nekorektiem attiecībā pret pensionāriem. Satversmes 109.pantā ir nostiprinātas pensionāru tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, darbnespējas un bezdarba gadījumos. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā un konkretizētas vēl arī citos likumos, tad valsts no tām nevar atteikties, un šīm pamattiesībām nav vairs tikai deklaratīvs raksturs. To nosaka arī Sociāli atbildīgas valsts princips. Ņemot vērā, ka Satversmes 109.pantā nav konkretizēts pensionēšanās vecums, ne pensijas apmērs, likumdevējam ir pienākums šos jautājumus konkretizēt likumos izveidojot šo tiesību efektīvu īstenošanas un aizsardzības mehānismu, ievērojot Satversmē nostiprinātos pamatprincipus. Likumdevējs ir nostiprinājis Konstitucionālās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā likumā "Par sociālo drošību”, likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu” un konkretizējis likumā "Par valsts pensijām”. Pensiju sistēma ir izveidota kā apdrošināšanas sistēma un personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vecuma pensija saskaņā ar likumu tiek piešķirta "uz mūžu”. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Pamatlikumā ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt savas tiesības tiesā. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, likumdevējs ir noteicis pensijas izmaksas ierobežojumus patvaļīgi sašaurinot Satversmes 109.pantā paredzētās garantijas un likumā "Par valsts pensijām” konkretizētās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Apstrīdētās normas ir jāskata arī kopsakarībā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.

Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts ir izveidojusi noteiktu pensiju sistēmu, tad personas tiesības un tiesiskās intereses, kas izriet no šīs sistēmas, ir aplūkojamas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantā, nostiprināto tiesību uz īpašumu kontekstā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais maksājums balstīts uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu, neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota, ietilpst Satversmes 105.panta pirmajā teikumā ietvertā jēdzienā "īpašums” saturā.

Likumdevējs ir noteicis jau piešķirtās pensijas izmaksas ierobežojumus, līdz ar to atzīdams, ka apsūdzētā norma ierobežo satversmes 105.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa 2007.gada 8.jūnijā spriedumā lietā Nr. 2007-01-01. Samērīguma princips nosaka, ja valsts vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts interesēm. Lai izvērtētu vai apstrīdētā norma atbilsts Samērīguma principam, jānoskaidro:

1. Vai likumdevēja lietotie līdzekļi piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai.

2. Vai šāda rīcība nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Genocīda likuma anotācijā ir noteikts apstrīdētā likuma mērķis: valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta izdevumus un ieņēmumus. Šo mērķi mazāk sāpīgi un nepārkāpjot Satversmē garantētās pamattiesības var ar likumu ieviešot progresīvo ienākuma nodokli (personas, kuras vairāk pelna - vairāk maksā. Šāda nodokļa ieviešanas prasību daudzkārtīgi ir izteicis SVF, bet gan valdība, gan likumdevējs izliekas par "kurliem” un "nesaprot” SVF prasības būtību: neuzkraut visu smagumu tikai uz sabiedrības neaizsargāto daļu - pensionāriem, bet solidāri piesaistīt lielo algu īpašniekus un valsts politiskās elites pārstāvjus, kuri saņem vairākos tūkstošos latu mērāmas mēnešalgas. Izpildot SVF prasības tiktu ievērots Sociālā taisnīguma princips un nebūtu nepieciešamība atņemt pensionāriem pēdējos iztikas līdzekļus. Tādējādi varam secināt, ka apstrīdētā norma nav nepieciešama, ja pastāv taisnīgāks jautājuma atrisinājums - progresīvais ienākuma nodoklis, kurš ir pieņemts un darbojas lielākajā Eiropas Savienības valstu daļā un visā civilizētajā pasaulē. Valdība un likumdevējs nevēlas pat izskatīt SVF piedāvāto risinājumu, jo tas skar pašus likumdevējus un valdības locekļus kā lielo algu saņēmējus. Pensionāru ieskatā tas apstāklis, ka valsts politiskā elite, kura pieder pie lielo algu saņēmējiem nevēlas piedalīties progresīvā nodokļa maksāšanā no saviem lielajiem ienākumiem, nevarētu būt par pamatojumu, lai valsts budžetu stabilizētu vienīgi uz pensionāru rēķina. Tādējādi anotācijā norādīto mērķi ir iespējams panākt ar visā pasaulē aprobēta likuma pieņemšanu un nav nepieciešams atņemt pēdējos uzturlīdzekļus pensionāriem. Nav nepieciešams izsludināt genocīdu pret pensionāriem. Tā kā apstrīdētā likuma norma neatbilst Samērīguma principam, tā ir prettiesiska un atceļama. Ārkārtas situācijās pensijas nevar tikt samazinātas, pārkāpjot līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.

Sociāli atbildīgas valsts principa mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskās sociālās atšķirības. Personām, kuras saņem vairāku tūkstošu latu mēnešalgu būtu pienākums maksāt lielāku nodokli ne kā personām, kuras saņem minimālo algu vai tuvu tai. Eiropas dalībvalstij, kurā ir visvairāk miljonāru, būtu jānodrošina sociālais taisnīgums, un lielo ienākumu guvējiem arī būtu jāpiedalās valsts nodokļu maksāšanā progresīvā ienākuma nodokļa formā. Valdības un likumdevēja pārstāvju nevēlēšanās ieviest valstī progresīvo ienākuma nodokli nevarētu būt par pamatu genocīda izsludināšanai pret mazāk nodrošinātām personām. Sociālais taisnīgums ietver rūpes par sociālo atšķirību iznīcināšanu un vājāko aizsardzību.

Satversmes Tiesa jau 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 norādīja uz sekām, kādas rodas personai valstij veicot šādus nepamatotus pensiju samazinājumus. Strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar personām, kuras atrodas darba attiecībās. Pensionāri nevar brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo izvēloties nodarbošanos, pensionāriem tiek ierobežotas tiesības saņemt "uz mūžu” piešķirto pensiju, jo sākot strādāt persona zaudē pensiju. Tādējādi šāda situācija ir Vienlīdzības principa - Satversmes 91.panta pārkāpums.

Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze savā atbildes rakstā cenšas apgalvot, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz likumdevējam atkāpties no Satversmē garantētās un ar likumu noteiktās prakses. Pēc G.Daudzes ieskatiem neviens no tiesiskuma principiem neliedz atkāpties no personai labvēlīgākā tiesiskā regulējuma, ja indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju. Tieši to mēs vēlāmies norādīt, ka pensionāriem nav ticis motivēti izskaidrots, kāda iemesla dēļ vairāku tūkstošu latu mēnešalgu saņēmēji tiek saudzēti un pasargāti no viņiem nevēlamā progresīvā nodokļa ieviešanas, ko daudzkārtīgi ir pieprasījis SVF, bet pensionāri, kuri cenšas piestrādāt, lai nodrošinātu savas minimālās visbūtiskākās vajadzības - dzīvokļa un komunālo maksājumu nomaksu, valsts jauno un palielināto nodokļu nomaksu, medicīniskās aprūpes saņemšanu, atlicinot vēl arī nedaudz latu pārtikai, transportam un bērnu skološanai, tiek pakļauti genocīdam, ierobežojot viņu jau tā pieticīgās vecuma pensijas. Kategoriski nevaram piekrist G.Daudzes subjektīvam ieskatam par atkāpšanos no Tiesiskās paļāvības principa, kā konstitucionālās vērtības, konfrontējot to ar kādu citu konstitucionālo vērtību. Valdībai un likumdevējam bija plaši jāizskaidro plašsaziņas līdzekļos, kāpēc viena sociālā grupa - valsts politiskā elite, lielo algu saņēmēji ir vairāk aizsargājami no progresīvā nodokļa ieviešanas, bet cita sociālā grupa- pensionāri tajā pašā laikā ir pakļauti genocīdam.

Nav saprotams kādā veidā Saeimas priekšsēdētājs Sociālā taisnīguma principu piemēro dažādi un atšķirīgi valsts politiskās elites un lielo algu saņēmējiem un maznodrošinātiem pensionāriem, kuri strādā, lai nodrošinātu savas un savas ģimenes izdzīvošanu ekonomiskās krīzes apstākļos.

Nevar piekrist G.Daudzem, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz atkāpties no pensionāriem likumīgi iegūtām tiesībām, kā arī nevar piekrist dažādu konstitucionālo vērtību konfrontēšanai, jo tas izskatās pēc Satversmes Tiesas vairākiem spriedumiem neatbilstošas demagoģijas. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā, likumpārkāpējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu, un tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad likumdevēja ieskatā tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālās vērtībām (jo tā to uzskata likumdevējs), nav un nevar būt absolūta. Ar šo viedokli likumdevējs - Saeima faktiski atceļ LR Satversmi un uzurpē sev tiesības Satversmes Tiesas vietā veikt Satversmes pantu izvērtēšanu. Kuras no konstitucionālām vērtībām likumdevējs respektēs, bet kuras uzskatīs par mazsvarīgākām un vērā neņemamām. No šāda atzinuma var secināt, ka likumdevējs arī Satversmes Tiesas spriedumos doto interpretāciju neuzskata par nopietni vērā ņemamu. Tā ir bīstama un nepieļaujama tendence tiesiskā valstī, jo tādējādi likumdevējs ignorē tiesu varu. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka Satversmes Tiesa 2002.gada 19.martā taisīja spriedumu par strādājošo pensionāru pensijas izņemšanas neatbilstību Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem, bet likumdevējs - Saeima, uzspļaujot Satversmes Tiesas dotai interpretācijai, atkārtoti veic to pašu un pieņem genocīda likumu pret pensionāriem. Ejot pat tālāk - G.Daudze apšauba Satversmē garantēto konstitucionālo vērtību respektēšanas nepieciešamību. Ja Saeima atsakās ņemt vērā Latvijas Republikas Satversmi un cenšas ieviest likumdevēja rīcībā rupju patvaļu, tad rodas pamatots jautājums - vai šādu Saeimu nav jāpadzen pirms termiņa. Jo līdz ar to Saeima pārkāpj saskaņā ar Satversmes prasībām doto zvērestu. Tas būtībā ir valsts prezidenta pienākums. Pirms G.Daudzes neviena Saeima nav iedrošinājusies uzspļaut LR Satversmē garantētām pamattiesībām un apšaubīt Satversmes Tiesas spriedumus vai prasīt Satversmes Tiesai pārvērtēt iepriekšējos spriedumos doto interpretāciju. Pašreizējās Saeimas priekšsēdētājs to dara nekautrējoties un atklātā tekstā, iesniedzot Satversmes Tiesai savus filozofiskos un demokrātijai bīstamos apcerējumus, kuriem nav ne juridiska, ne morāla seguma.

Pilnībā piekrītam tiesībsarga 2009.gada 7.oktobra atzinumam, ka šāda likumdošanas prakse demokrātiskā valstī atzīstama par nepieņemamu. G.Daudzes paustais viedoklis ir tiešā pretrunā ar Saeimas juridiskā biroja vadītāja Kusiņa kunga doto genocīda likuma vērtējumu.

Uzskatām, ka apstrīdētās likuma 2.panta pirmā daļa un 3.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un šāds pret pensionāriem vērsts genocīda likums ir atceļams.

Vēršam Latvijas sabiedrības un Satversmes Tiesas uzmanību , ka Latvijas bankas prezidenta I.Rimšēvica sniegtajā informācijā ir konkrēta atbilde par to, ka starptautiskie aizdevēji nepieprasīja pensiju izmaksu samazināšanu, bet vairākkārtīgi ieteica progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Bet gan valdība, gan likumdevējs budžeta sakārtošanas iespēju, kas neskartu sociāli visneaizsargātākās grupas - pensionāru Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, nav veikusi ne publiska apspriešana, ne analīzi. Jautājums tika parodētā formā piedāvāts MK izskatīšanai, lai to nogremdētu..

Imants Burvis
LR pilsonis
07.12.2009.