http://www.aisbergs.lv/?p=1707

Skumjas pārdomas valsts svētku priekšvakarā

PĀRDOMĀM 30.10.2008

Pastāstīšu jums, kā man šorīt gāja, braucot uz darbu. Tas ir stāsts bez morāles, vienkārši pārdomas valsts svētku priekšvakarā.

No rītiem uz darbu parasti dodos ar vilcienu. Lai gan dzīvoju un strādāju Rīgā un man ir pieejami arī citi transporta līdzekļi, nācies secināt, ka vilciens tomēr ir ērtākais, lētākais un ātrākais. Tā kā stacija turpat pie mājām, nekavējos to arī izmantot. Trolejbusi no rītiem ir pārbāzti, turklāt braukšana tajos prasa īpaši stipru nervu sistēmu, jo pasažieru kontingents ir īpaši kolorīts. Iespējas ir dažādas – tikt apzagtam, apvemtam vai piekautam (protams, dramatizēju, ar mani nekas tāds nav gadījies, bet no citiem tādas lietas dzirdētas ne mazums). Turklāt trolejbusi nav pasargāti no sastrēgumiem, tāpēc nokļūšana darbā laikus ik rītu ir laimes spēle. Līdzīgi ir ar mikroautobusiem. Tātad – vilciens.

Vilcieni man patīk, tajos ir samērā civilizēta publika, tie nestāv sastrēgumos, pērkot mēnešbiļeti, ar vilcieniem sanāk lētāka braukšana. Bet, protams, arī šis pakalpojums ir tālu no cilvēcības robežām. Mans ik rīta vilciens regulāri nokavē aptuveni 8 minūtes, tāpēc bieži sanāk nosalt, gaidot uz perona. Iziet minūti vēlāk arī nedrīkst, jo vienā no desmit reizēm tas atbrauc laikus. Tad var sanākt nokavēt un apgrūtināt sevi cita transporta meklējumiem. Protams, tāda luksus iespēja kā sēdvieta no rītiem nav paredzēta. Kad vilciens ir nonācis līdz manai stacijai, tas lielākoties ir pilns līdz durvīm un jāpriecājas, ka var tikt iekšā. Taču atšķirībā no trolejbusa, pilnā vilcienā tomēr ir iespējams samērā stabili nostāvēt. Gaisa, protams, nav un bieži nākas zīlēt – ģībšu vai neģībšu? (Bet nebūsim jau pārāk izvēlīgi.) Citreiz vilcienam ir jāstāv, lai palaistu garām kādu citu vilcienu. Bieži tas notiek tā, ka vilciens atbrauc stacijā, atver durvis (ziemā) un stāv, piemēram, 5 minūtes. Durvis ciet netaisa, sak, paelpojiet nu gaisiņu, ja ļoti gribējās. Tamburā stāvošie tad arī priecīgi elpo. Tā kā – garlaicīgi nav.

,

Šorīt Valsts akciju sabiedrība „Pasažieru vilciens” bija parūpējusies par īpašu atrakciju pasažieriem – sešu vagonu vietā atbrauca četri. Tad nu… variet iedomāties. Spiešanos transportā mēs katrs esam pieredzējuši, bet šis bija vēsturisko aprakstu cienīgi. Jo cilvēki, kuriem ir jātiek vilcienā, arī darīs visu, lai tiktu. Ja nav vietas, kur iespraukties, var izmantot spēku, lai visu cilvēku pūli vienkārši pastumtu uz priekšu. Saspiestu ciešāk. Tā nu es trīs pieturas (13 min) braucu nepieklājīgi piespiedusies svešam vīrietim. Labi, ka viņš bija garāks, mēs pat īsti nesaskatījāmies, un pieklājīgi smaržoja.

Tomēr bija bēdīgi. Jo latvieši dusmas par īso vilcienu grib izgāzt viens uz otru. Pārmest viens otram – „Jums tepat trolejbuss degungalā, bet mēs braucam no citas pilsētas!” It kā cilvēki būtu vainīgi, ka šoreiz pēkšņi atbraucis vilciens, kurā viņiem vieta nav paredzēta.

Braucu un domāju, kā kādreiz biju ļoti patriotisks bērns. Man likās, ka Latvija ir ļoti jauka vieta un 11. novembrī priecīga salu krastmalā, vērojot parādi. Un valsts svētkus saviļņota izdzīvoju savā bērna sirsniņā. Tagad ir tā, ka man uz to deviņdesmitgadi nospļauties. Es sen neskatos ziņas un avīzēs lasu tikai kultūras lappuses. Jo man ir nelabi no tā, kas te notiek. Ir 2008. gada 29. oktobris, skaitās attīstījies laikmets. Es neprasu zelta karieti samta sēdekļiem. Es tikai gribētu, lai man pašas valstī nav jājūtas kā lopam, ko sadzen vagonos un ved kā uz nokaušanu. Šorīt pārliecinājos, ka cilvēks – ja pret viņu izturas kā pret zvēru – arī kļūst par tādu. Un tādai – zvēru valstij – es neredzu nākotnes.

No:http://www.tribine.lv/articles/6713/1/Skumjas_pardomas_valsts_svetku_prieksvakara?PHPSESSID=0h69egran15nkf3l6l2tl4n0j3

==================================

Piezīme: «AISBERGA» izcēlums, jo pilnībā piekrītam cien. autores domām.