http://www.aisbergs.lv/?p=886

Saruna ar „valdniekiem”

PĀRDOMĀM 10.10.2008

Sakiet, lūdzu, cienījamie prezidenti, premjeri un kancleri, kurš patiesībā vada valsti?

Pirmajā brīdī šāds jautājums var šķist ļoti dīvains, pat skolnieks, atbildot uz to, pateiks, ka valsti vada prezidenti, premjeri, parlamenti.

Tomēr tāda atbilde vien liecina par ilūziju plašo izplatību gan tautas masās, gan valdošajos slāņos. Pamēģināsim kliedēt tās.

Vispirms noprecizēsim ko nozīmē vārdu salikums „vadīt valsti”. Tas ir – sabiedrisko procesu , sabiedrībā notiekošo parādību vadība. Un šīs vadības galvenais personāžs skaitās prezidents (premjers vai parlaments).

Tad arī pajautāsim šķietamajiem valdniekiem:

- „Sakiet lūdzu vai jūs vadāt narkomānijas attīstības procesus valstī? „
- „Nē, nevadu”, visdrīzāk atbildēs prezidents (premjers vai kāds cits no „valdoņiem”)
- „Bet prostitūcijas attīstību?”
- „Nē, nevadu”
- „Varbūt korupcijas plašo izplatību?”
- „To es arī nevadu”
- „Un kā ir ar tautas izmiršanas procesu?”
- „Ko jūs, es nevadu tautas izmiršanu”

.

Var uzdot ļoti daudz jautājumu uz kuriem tiks saņemta loģiska atbilde: „Nē, nevadu”. Citu atbildi dot nebūtu prātīgi, jo tas „valdnieku” parādītu kā noziedznieku.

Tad sanāk ka sabiedrībā notiek ļoti daudz procesu, kas ikdienā atstāj iespaidu teju uz katru sabiedrības locekli, bet šķietamiem valdniekiem un viņiem pakļautai ierēdņu armijai ar tiem nav nekāda sakara. Bet ko tad viņi vada?

Ja uzmanīgi pavēro, viņi, pašiem nezinot, vada īsto valdnieku slēpšanu, kam , saprotams, ir no kā slēpties.

Pie tam ne teorētiski, ne praktiski neviens prezidents, kanclers vai premjers nevar būt valsts valdnieks, viņš tikai realizē svešu gribu, pieņemot to kā savējo.

Pamēģināsim arī mēs to saprast apskatoties uz savu dzīvi. Vai tad uz mūsu dzīvi neatstāj iespaidu kāds bērnudārzā, skolā, augstskolā? Sagrib, veido mūs par komunistiem, ja vajag – fašistiem, vai kā tagad par demokrātiem.

Un caur šo vienpusējo audzināšanu iedveš mums priekšstatus par sabiedriskajiem procesiem.

Lai saprastu īstenību, patiesos sabiedrības procesus, nepieciešams ilgs pārdomu laiks. Bet visbiežāk esošais dzīves ritms laiku pārdomām mums nedod, tādēļ arī lietojam mums iedvestos priekšstatus par īstenību.

Valsts galvai laiks pārdomām atliek daudz mazāk kā vienkāršam cilvēkam, jo viņa darba grafiks ir citu saplānots jau ilgu laiku uz priekšu pa stundām un pat minūtēm.

Viens Krievijas Valsts Domes deputāts iesniedza Konstitucionālā tiesā prasību par to ka prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks tiešā formā ieteica vairākiem deputātiem nevis prātuļot, bet darīt to, ko viņiem liek. Lai cik dīvaini tas neliktos, bet prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks, varbūt tikai intuitīvi, bet ir vistuvāk patiesībai. Viņam vieglāk ir pieņemt lēmumus pašam nevis skatīties kā ap tiem riņķī apkārt mīņājas domāt nespējīgs ļaužu bars.

Mums zināmā vēsture arī rāda, ka visiem redzamais valdnieks nav valsts patiesais vadītājs.

Piemēram, Senajā Ēģiptē faraonus audzināja priesteri un, protams, viņiem jau iepriekš bija zināmi nākamā „valdnieka” lēmumi. Un pat valdot faraonam, priesteri viņam deva padomus. Īstenībā faraons tikai realizēja citu gribu.

Arī Austrumu zemēs valdnieku galmos bija padomdevēji, kas tos konsultēja.

Ne Senās Ēģiptes priesteri, ne Austrumu gudrie, ne citu zemju padomdevēji neapgrūtina sevi ar valsts lietām. Viņu galvenais uzdevums ir analīze un pārdomas. Tādas iespējas neesamība esošajiem „valdniekiem” faktiski liedz iespēju efektīvi ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus, citiem vārdiem sakot – nedod tiem varu.

Fragments no Vladimira Megre grāmatas „Jaunā civilizācija”
(http://www.soznanie.info/prolog.html )
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis