http://www.aisbergs.lv/?p=18019

Politiskais testaments

PĀRDOMĀM 01.07.2010

Laimoņa Pura politiskais testaments
10. Saeimas vēlētājiem

No baltu ciltīm ap Daugavu, Gauju, Ventu un Lielupi 13. gadsimtā visilgāk noturējās zemgaļi pret iekarotājiem, kas nāca ar krustu un zobenu. Kad saprata, ka vairs nenosargāt briestošās labības druvas un arī mājokļus no naidnieka uguns ļaunuma, zemgaļi no divām iespējām – padoties svešiniekiem vai aiziet – izvēlējās pēdējo, pameta dzimto pavardu, tēvtēvu novadu, un devās rast patvērumu Augštaitijā un valodā vistuvākajā Žemaitijā. Traģisko kopus aiziešanu vēl traģiskāku vērta daba; pēc barga sala diennaktīm pēkšņi uznākušais smidzinošais lietutiņš apledināja zemi un kokus, ozoliem lūza zari, bērziem, eglēm un priedēm galotnes, pat triju sprīžu stumbri, spalgi krakšķot, pārlūza kā skali, un krītot apdraudēja aizejošos, sprostoja tiem ceļu, itin kā lūgdami – neaizejiet, neaizejiet, neaizejiet!

Zemgaļi aizgāja. Lai gadskārtu ritumā – citi ātrāk, citi vēlāk – pamazām atgrieztos.

Zemgale nepazuda.

Kā 21. gadsimtā Latvijai nepazust? Darbspējīgie aizlido un aizbrauc Anglijas tīrumos raut leknos puravus, lasīt košsarkanās zemenes, Īrijā mazgāt traukus, sēņaudzētavās vākt ražu… Vienalga kur, lai tikai nopelnītu dienišķo maizīti.

.

Kanādas Broka universitātes politoloģijas profesors Juris Dreifelds intervijā Latvijas Avīzē (02.06.2010.) saka: „Es nebaidos par latviešu pārkrievošanu. Manī bažas rada latviešu aizbraukšana prom!”

Desmitiem tūkstoši atkal un joprojām nokļūst izvēles priekšā: braukt vai nebraukt, svešums vai sava zeme…

Strauji tuvojas rudens, 2.oktobris, 10. Saeimas vēlēšanas. Atkal jāizvēlas!

Tautas cieņu un atbalstu guvušais Ilmārs Poikāns (Neo) žurnālā Patiesā Dzīve (2010. nr.11) brīdina: „Paredzu, ka rudenī mums būs lielas problēmas, par ko balsot Saeimas vēlēšanās, jo izvēle, maigi izsakoties, ir nekāda.” Tomēr viņš nav iestidzis pilnīgā bezcerībā, jo „paredzu mūsu valstī lielas pārmaiņas.”

Lielas pārmaiņas… Kādas? Vai viena balss var ko izmainīt?

No Baltijas trejmeitiņām visstaltākā un iznesīgākā kļuvusi Igaunija. Arī Lietuva neaizņemas miljardus, lai procentos vien kā zemē nomestus zaudētu miljonus. Vienīgi Latvija paplukusi un vārga mīņājas Dzintarjūras krastā ar izstieptu diedelējošu rociņu.

Nebrīvē gadu simtus izdzīvojām, brīvībā nepilnos 20 gados nokalstam.

Kāpēc?

Latvietis uz savas valsts saknēm pats lēja un lej bezgožu samazgas un kampēju savlabuma sālījumu. Gribot negribot jāatkārto dzejnieka patriota Kārļa Skalbes vērmeļrūgtie vārdi pēc Stokholmas augstskolas auditorijā 1945. gada 18. februārī notikušās Latviešu apvienības lielās dibināšanas sapulces: „Nevienu latvieti man te, Stokholmā, vairs nerādiet, es viņiem visiem iešu apkārt ar līkumu,” (Inguna Bauere Lizete, dzejniekam lemtā).

Apiet ar līkumu latvietim Latvijā otru latvieti pagaidām šķiet neiespējami. Ko darīt? Jo nekā nedarīšana arī ir darīšana, reizumis pat ļaunāka. Mūs neglābs ne vaidēšana un sūkstīšanās, ne tērgas un savstarpēja apsaukāšanās, kura tik raksturīga Saeimā un interneta komentāros.

Jābūt rīcībai. Konkrētai, mērķtiecīgai.

Ar ko jāsāk?

Igaunijas veiksmes būtiska atslēga ir vienas valdības ilggadība, noturība. Dara un atbild par darīto. Mums valdības mainījās kā stafetes skrējēji, atstājot aiz sevis tukšas runas un pret tautu vērstas apsaukas: pingvīni, reņģēdāji, muļķu zeme, pamācību, ka zobi jātīra, trekno gadu strupceļu…

Valsts finansu sistēma bankrotēja, pie atbildības nevienu nesauca, ordeņus gan jo dāsni dāļāja.

Valsts prezidents Valdis Zatlers mudina Latvijas pilsoņus, 10. Saeimas vēlētājus (Latvijas Avīze, 27.05.2010.) „apdomāt, izvērtēt un atzīt, kura partija šķiet uzticamāka, kuriem dot varas grožus turpmākajiem četriem gadiem, nevis teikt – tā nav mana daļa.(..) Es par pozitīvu rezultātu uzskatītu, ja Latvija iegūtu vienu valdību uz nākamajiem četriem gadiem.”

Lūk, konkrēts mērķis – 10. Saeimā iegūt noturīgu valdību četriem gadiem!

Kā vēlētājiem tikt pie šāda rezultāta?

Prezidents runāja par partijām, taču šoreiz vēlēšanu cīņā iziet partiju apvienības! Kā nekļūdīgi izvērtēt, ja tās ir raibas kā dzeņa vēders? Pat vēl raibākas, jo tajās atrodams viss, ko vien cilvēks vēlas un ko nevēlas. Atkārtojot Neo sacīto, „izvēle ir nekāda.”

Vai tiešām demokrātijas strupceļš? Un glābiņš meklējams vadonībā, kuru Eiropas valstu vairākums pirms Otrā pasaules kara iepazina līdz mielēm?

Kas raksturo 10. Saeimas vēlēšanas?

Vispirms skumjais fakts, ka neizveidojās neviena jauna partija, kā tas notika parādu cilpā blēdīgu baņķieru iekarinātai Islandei, kurā Reikjavikas domes vēlēšanās uzvarēja komiķa Jona Gnara tikai 6 mēnešus pirms vēlēšanām nodibināta partija. Diemžēl mums ir tie paši vecie vēži, tikai salīduši jaunās kopapvienību kulītēs ar vienvienīgu nolūku – pārvarēt 5 procentu robežu un iesēsties deputātu krēslos. Alga tur visiem pieklājīga, lai gan dažs apjēdz tik, cik pamanīt frakcijas priekšnieka īkšķi, un saprast, vai tas pavērsts uz griestiem vai pret grīdu, tātad kolektīva atbildība, pareizāk, bezatbildība. Un kur nu vēl jaunas iepazīšanās, daudzsološa pazīšanās, pensijā kāpjošs uzkrājums! Prāva daļa vēlētāju kārtējo reizi uzkāps uz grābekļa, atdodot savas balsis sīkpartijām vai to apvienībiņām, un tādējādi būtībā atbalstīs trijotni, kas grupēsies sekojoši:

1. Sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”, kurā apvienojusies Tautas saskaņas partija „Jaunais centrs” un Sociāldemokrātiskā partija. Vēlēšanās tās iziet kā apvienība „Saskaņas centrs” (SC)
2. Politiskās partijas „Jaunais laiks”, „Pilsoniskā savienība” un „Sabiedrība citai politika” izveidoja „Vienotību”, kurā iespraucās arī kādas jaundibinātas „Meierovica biedrības” biedri.
3. „Tautas partija”, apvienojoties ar „LPP/LC”, pārtapa (AŠ)2 apvienībā, kurā iekļāvušās vēl citas sīkākas apvienības, līdz politiskais jūklis sakusa ar turīgu kungu un dāmu apvienību „Par Labu Latviju!” vienotā partiju un uzņēmēju izveidotajā apvienībā „Par Labu Latviju!”

Mēdz sacīt, ka trīs lietas esot labas lietas, diemžēl šoreiz uzmeistarots ļoti bīstams politisks slazds. Tajā ielīdīs dažs labs apvienībās iesaistījies censonis, cerībā tikt pie vieglākas dzīves, to nepamanīs daudzi vēlētāji. Rezultātā – no lāča bēgdami ieskriesim izsalkušu vilku rīklē.

Kanādas profesors J. Dreifelds, būdams latvietis un patriots, balsošot par „Vienotību”, tātad ir pārliecināts, ka tā novērsīs latviešu aizplūšanu svešumā, skaitliski mazā iedzīvotāju daudzuma – atklāti runājot – nāvējoši skaitlisku samazināšanos. Diemžēl profesors savā izvēlē ir kļūdījies, kā pirms gadiem 20 no ASV un citām svešzemēm atbraukušie latvieši kļūdījās, atbalstot „Latvijas ceļu”, piepalīdzēja nevis veidot neatkarīgas un plaukstošas Latvijas ceļu, bet izrakt tik dziļus grāvjus, ka dziļāk vairs nav kur krist.

Bija reiz 1905. gada revolucionāri, bija latvju strēlnieki, bija drosme nevien dziedāt „uz ežiņas galvu liku”, bet desmitiem tūkstoši to nolika. Vardarbības laikmeti – vismaz pagaidām – Latvijā aizgājuši pagātnē. Mūsu zemi tagad pat neplāno iekarot, to tikai iekāro un nopērk par latiem, dolāriem vai rubļiem. Šodien mums nepieciešama ir apdomība un prāts. Tikai ar vēsu prātu ir cerība izkļūt no tās posta nedienas, par kuru parūpējās viltnieciski patrioti apvienībā ar kampējiem un vientiešiem. Kanādas profesors nebaidās no latviešu pārkrievošanas, un viņam taisnība, jo tā bīstama bija totalitārā režīmā, ne demokrātiskā valsts iekārtā; būt latvietim vai nebūt ir katra paša izvēle. Tāpat kā runāt vai nerunāt latviski. Savā apkaimē sen neesmu dzirdējis krievu valodu, angļu gan, pie tam izcirsta meža nogabalā, kuru par jaunaudzi varēs saukt pēc gadiem trīsdesmit, līdz baļķiem paies vēl vismaz trīsdesmit…

Kāda šolaik ir tautas nospiedošā vairākuma lielākā bēda?

Nabadzība!

Veikals aiz veikala, no preču pārpilnības plaukti lūst, automātisko veļasmašīnu desmitiem modeļi, plazmas televizori, un kur vēl iespēja brīvi šķērsot robežu un pabūt kaut vai Havaju salās… Priecē acis un saldi sapņo! Turpretim dzīvē – kabatiņa kā izslaucīta un bankas konts tukšs!

Drūma ikdiena pensionāriem, kam pensija līdz 100 latiem mēnesī, un jāknapinās arī tiem 80 procentiem, kam tā ir no 100 līdz 200 latiem mēnesī. Tāpēc vai gluži neticami, ka tieši no „Vienotības” izskan vēlme tikt pie 90 miljoniem latu gadā, samazinot pensiju neapliekamo minimumu no 165 latiem līdz 80 latiem mēnesī. Viltīgs gājiens, jo šādu likumu pat Satversmes tiesa nav tiesīga atcelt.

Ko sola politiskā dižapvienība „Par Labu Latviju!”?

Pietiek ieraudzīt 19. jūnija politskrejlapas „PAR LABU LATVIJU!” pirmajā lappusē miljonāra Gunča Rumpīša-Ulmaņa ģīmetni, izlasīt viņa vēsturiskos vārdus „Nākotnes uzdevumi prasa lielu darbu un vēl lielāku atbildību”, paburtot „Manifestu”, – lai no izbīļa uzmestos zosāda. Viss pirmsvēlēšanu izdevums ir viens vienīgs nepārtraukts māviens par „gaišu nākotni” tikpat skaļi un melojoši, kā to Latvija pieredzēja totalitāros – nacisma un boļševisma – režīmos.

„Mēs nākam, lai darītu Latviju labāku.” Kādā veidā? Ir tikai viena puskonkrēta atbilde: „Tautas aizplūšanu var apturēt vien vidusslānis.” Tad kāpēc mūsu 1000 miljonāri to neaptur? Vai jāpagaida miljardieru rašanās, lai tauta tiktu Lejputrijā, kurā visi dzīvotu laimīgi pat bez biezputras un karotēm?

Patiesības labad lozungs būtu maķenīt jāpārveido: „Mēs nākam, lai Latviju galīgi izzagtu.”

Bez statistikas firmu palīdzības šoreiz nobalsojušo skaits „Par Labu Latviju!” parādīs, cik biezs ir bagāto slānis, nopirkto iztapoņu un glupiķi daudzums.

Salīdzinot triju nozīmīgāko apvienību programmas, jūtami pārāku atbalstu no vēlētājiem saņems „Saskaņas centrs”. Kāpēc? SC lozungs „Mums kopā jāglābj mūsu valsts” ir balstīts apvienības programmā skaidri un konkrēti:

* kategoriski noraida pensiju samazināšanu;
* progresīvā ienākuma nodokļa ieviešana juridiskām personām;
* bagātības nodokļa ieviešana fiziskām personām;
* progresīvā nodokļa ieviešana nekustamajam īpašumam;
* akcijas nodokļa piemērošana luksusa klases precēm.

Trīs konkrētās, ar sabiezinātiem burtiem lasāmās apņēmības tautas materiālā stāvokļa uzlabošanai, virzībai uz eiropeisku labklājību ir rodama tikai apvienības SC pirmsvēlēšanu publiskos rakstos un paziņojumos.

Lai solīto īstenotu dzīvē, 10.Saeimā SC frakcijai jābūt vairākumā, tātad nevajadzēs veidot koalīciju ne ar „Vienotību”, ne „Par Labu Latviju!”, ne ar kādu citu Saeimā iesprukušu grupiņu, kaut vai ZZS, „Atbildība”, „TB/LNNK” un „Visu Latvijai”. Jāatmet pat cerība premjera amatā redzēt morāli noturīgo Valdi Dombrovski, jo ap viņu rosās pārāk daudz politiski mūdži.

Vēl ļaunāk būtu, ja SC stātos koalīcijā ar gaišā nosaukuma „Par Labu Latviju!” melnajiem, 20 gados tautai pietiekami iepazītiem graujošajiem darboņiem.

Par kuriem šoreiz balsot?

Mēs, apmēram 200 000 latviešu pensionāri, nebalsojot par „pastaliņu bāleliņiem” un nekaunīgajiem daudzsolītājiem rūpēties par cilvēku, dzimstību un 50 000 darbavietu, bet, atdodot savas balsis par SC, – varam nodrošināt SC vairākumu Saeimā. Pie tam nebalsosim akli, pa roku galam; pirms iemetam biļetenu urnā, iepazīsim kandidātus, dažiem varbūt pievienosim krustiņu, dažus izsvītrosim.

Dzirdu izmisīgus sašutuma kliedzienus: „Nekad! Jo – kas notiks ar valsts valodu? Kas ar pilsonību? Ar Satversmi?! Kas notiks ar Latviju?”

Nekas īpaši nenotiks.

Mēs esam Eiropas Savienībā, mūsu debesīs patrulē NATO virsskaņas iznīcinātāji. Mums tikai jāprot izmantot demokrātija. Ja SC rīkosies bezatbildīgi, tad… Nepratīs tautsaimniecības izaugsmi straujāk kāpināt, tad… Ja eksports nepieaugs, tad… Ja neražosim paši to, ko varam ražot, tad… Ja vismaz daļēji neatjaunos sagrauto viensētu mūsu novados, atbrīvojoties no pārtikas paciņu kaunpilnas izdalīšanas lauciniekiem, pat kara un pēckara gados tas Latvijā nenotika, un ja turpināsim iepirkt kā tagad ķimenes mūsu rupjmaizei Ēģiptē, tad… Ja neizmantos savu draudzību ar austrumu kaimiņu, kur aizvien jūtamāk dvesmo demokrātijas elpa, Krievijas laikrakstos, žurnālos, radio, TV, internetā sastopamies jau ar tik brīvu un saturīgu domu apmaiņu, kādu Latvijā pagrūti atrast, tad…

Tā ir pēdējā kauja, kas ar demokrātiju nāk…

Dosim SC iespēju parādīt sevi – vai to vada varaskāre vai tomēr rūp Latvijas un tās iedzīvotāju labklājība. Balsosim par SC, lai atbrīvotos no caurkritušiem politikāņiem, un savā zemē nedzīvotu kā sērdieņi.

Zemgaļi aizgāja, lai atgrieztos. Pamācīsimies no viņiem.

Valsts un mūsu drošība ir demokrātijas rokās. Jebkurā brīdī, pamanot kaut ko nelāgu, varam vākt parakstus 10. Saeimas pirmstermiņa atlaišanai, ārkārtas vēlēšanām.

Ko sola rītdiena?

Vecie politiskie ilgdzīvotāji no „Vienotības” un ”Par Labu Latviju!” būs vismaz daļēji patriekti malā. Mūsu jaunie „neo” nekavēsies veidot partiju, par kuru balsos gan latvieši, gan tie, kas sapratīs – kā pamācījis kāds Rīgā viesojies maskavietis – ka Latvijā nav jādzīvo pēc Maskavas , bet gan pēc Latvijas laika.

Laimonis Purs,
2010. gada jūlijs.

P.S. Lūdzu katru, kam rūp Latvijas liktenis, pielikt savu roku raksta izplatīšanā.