http://www.aisbergs.lv/?p=20238

Pasaule bez mums

PĀRDOMĀM 16.04.2011

NO «AISBERGA» PASTA KASTĪTES

.
(Fragments no izdevniecības „Avots” šogad izdotās
Alana Veismana grāmatas «Pasaule bez mums»)

.

Vislielākajā Amerikas Savienoto Valstu kodolreaktorā, 3,8 miljardus vatu elektrību ražojošajā Palo Verde Nuclear Generating Station, kas atrodas tuksnesī uz rietumiem no Fīniksas, ūdens, kurš kontrolētas kodolreakcijas rezultātā tiek uzkarsēts, pārvēršas tvaikā, kurš darbina trīs vislielākā izmēra turbīnas, kādas General Electric jebkad izgatavojis. Lielākā daļa kodolreaktoru visā pasaulē darbojas līdzīgi.
.

Visi gandrīz precīza kuba formā veidotie reaktora serdeņi, kas iegremdēti četrdesmit piecas pēdas dziļos tirkizzila ūdens baseinos, sver vairāk nekā piecsimt tonnas. Katru gadu to darbināšanai tiek iztērēts apmēram trīsdesmit tonnu kodoldegvielas. Šos radioaktīvos atkritumus, kuri vēl aizvien ir ieslēgti dobajos cirkonija stieņos, milzīgi ceļamkrāni pārvieto uz atsevišķu apjumtu ēku, kas atrodas atstatu no kodolreaktora centrālā korpusa, kur stieņi tiek iegremdēti pagaidu baseinā, kurš atgādina milzīgu četrdesmit piecas pēdas dziļu peldbaseinu.
.

Kopš 1986. gada, kad Palo Verde kodolreaktors sāka darboties, izlietotās degvielas daudzums kļūst arvien lielāks un to vairs nav kur likt. Kodolreaktoros visā pasaulē izlietotās degvielas uzglabāšanai paredzētie baseini tiek paplašināti, lai tajos varētu satilpināt arvien klāt nākošos radioaktīvos atkritumus. Visi četrsimt četrdesmit viens uz mūsu planētas funkcionējošie kodolreaktori kopā katru gadu dod aptuveni trīspadsmit tūkstoš tonnu augsta līmeņa radioaktīvos atkritumus. Lielākajā daļā Amerikas Savienoto Valstu kodolreaktoru radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas iespējas ir izsīkušas, tāpēc, kamēr nebūs izbūvēts pastāvīgs radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas poligons, izlietotā degviela tiek „mumificēta”, ievietojot to tādos kā „sausos termosos” jeb ar betonu pārklātos tērauda konteineros, no kuriem izsūknēts ārā gaiss un mitrums. Palo Verde reaktorā, kurā stieņus ar degvielu izmanto kopš 2002. gada, tie pēc izlietošanas tiek uzglabāti vertikālā stāvoklī un izskatās kā milzīgi termosi.
.

Katrai valstij ir savi plāni, kā uz visiem laikiem droši noglabāt radioaktīvos atkritumus. Ikvienā valstī dzīvo cilvēki, kuri krīt panikā, iedomājoties par iespējamo zemestrīci, kura radioaktīvajiem atkritumiem ļautu izkļūt brīvībā. Tik pat šausminoša ir iespēja, ka kāda no kravas mašīnām pa ceļam uz radioaktīvo atkritumu glabātavu varētu ciest avārijā vai arī tikt nolaupīta.
.

Pa to laiku izlietotā radioaktīvā degviela dažās glabātavās jau vairākus gadu desmitus joprojām atrodas ieslēgta konteineros. Dīvainā kārtā tā ir miljoniem reižu radioaktīvāka, nekā bija iesākumā. Atrazdamās reaktorā, tā sāka sadalīties smagākos elementos, nekā bagātināts urāns. Tādi elementi ir plutonija un amerīcija izotopi. Radioaktīvo atkritumu glabātavās šis sadalīšanās process turpinās, jo neizmantotie stieņi izdala neitronus, izdalot alfa un beta daļiņas, gamma starus un siltumu.
.

Ja cilvēka pēkšņi vairs nebūtu, nepaietu ilgs laiks, līdz ūdens atdzesēšanas iekārtās sāktu vārīties un iztvaikot, turklāt Arizonas tuksnesī – visai straujā tempā. Saskaroties ar gaisu, izmantotā radioaktīvā degviela sakarstu līdz tādai temperatūrai, ka uzliesmotu degvielas stieņu ārējais apvalks un izraisītos radioaktīvs ugunsgrēks. Palo Verde, tāpat kā citos kodolreaktoros izmantotās degvielas glabātavas, tika būvētas tikai pagaidu vajadzībām, nevis uz visiem laikiem. Turklāt to akmens pārsegs liekas vairāk piemērots lielveikalu atlaides preču noliktavai nekā kodolreaktora hermetizētam un nodrošinātam dzelzsbetona pārsegumam. Šāds jumts nekādā ziņā nepasargās mūs ilgāku laiku, ja zem tā vēl aizvien turpināsies ķēdes reakcija, pamatīgi piesārņojot apkārtējo vidi. Bet tā vēl nebūt nav vislielākā problēma.
.

Pēc skata līdzinoties gigantiskām austersēnēm, virs Palo Verde kodolreaktoru kompleksa ceļas gaisā milzīgi, veselu jūdzi augsti tvaika stabi, turklāt katru no tiem veido piecpadsmit tūkstoš galonu ūdens, kas ik minūti iztvaiko no Polo Verde trim reaktoriem. (Tā kā Polo Verde ir vienīgais Amerikas Savienoto Valstu kodolreaktors, kurš neatrodas kādas upes, jūras līča vai okeāna krastā, ūdens tiek ņemts no Fīniksas ūdens attīrīšanas ietaisēm.) Tā kā Polo Verde kodolreaktorā nodarbināti divtūkstoš cilvēki, kuri rūpējas par to lai neaizsērētu sūkņi, lai nerastos noplūdes un lai pašattīrītos filtri, kompleksa tuvumā izaugusi vesela pilsēta, kurai ir pašai savs policijas komisariāts un pat ugunsdzēsēju depo.
.

Pieņemsim, ka nākas evakuēt pilsētas iedzīvotājus. Visi ir jau savlaicīgi brīdināti par to, ka ikviens stieņu klasteris jāiegremdē attiecīgi katrā centrālajā reaktorā, lai pārtrauktu ķēdes reakciju, un jāatvieno elektrības padeve. Tiklīdz Palo Verde kodolreaktoru būs atstājis pēdējais cilvēks, elektrības padeve atvienosies automātiski. Ieslēgsies avārijas ģeneratori, kuriem dīzeļdegvielas pietiek septiņām dienām. Tie nodrošinās aukstā ūdens cirkulēšanu, jo, pat tad, ja centrālajos reaktoros atomu kodolu dalīšanās būtu pārtraukta, urāns tik un tā turpinātu sabrukt, ģenerējot aptuveni septiņus procentus no tā siltuma daudzuma, kāds rodas reaktorā. Ar šo siltumu pietiek, lai ūdenim zem spiediena liktu cirkulēt cauri reaktoram. Ik pa brīdim atvērtos drošības vārsts, lai novērstu ūdens pārkaršanu, un tad, spiedienam krītoties atkal aizvērtos. Bet ūdens atkal uzkarsīs un spiediens atkal paaugstināsies, un vārstam atkal vajadzēs atkārtot savu darbības ciklu.
.

Kādā brīdī vajadzēs noskaidrot, vai nav samazinājusies ūdens padeve, vai nav sabojājies vārsts, vai nav pārstājuši darboties sūkņi. Jebkurā gadījumā dzesēšanai domātā ūdens padeve reiz beigsies. Pa to laiku urāna degviela, kurai, lai zaudētu pusi no savas radioaktivitātes nepieciešami septiņsimt četri miljoni gadu, joprojām ir vāroša. Tā turpina vārīt arī četrdesmit piecas pēdas dziļo ūdens masu baseinā, kurā pati iegremdēta. Ne vēlāk kā pēc dažām nedēļām centrālā reaktora virsma nonāks saskarē ar gaisu un sāksies kušanas process.
.

Ja visi būtu pametuši reaktoru vai aizbēguši, neatvienojot elektrības padevi, tas turpinātu darboties līdz brīdim, kad kāda no detaļām, kuru skaits mērojams tūkstošos un kuras diendienā uzmana reaktora darbinieki, izies no ierindas. Tādā gadījumā visam reaktoram vajadzētu automātiski izslēgties. Ja tas tomēr nenotiek, ļoti drīz sāksies kušanas process. 1979. gadā kaut kas tamlīdzīgs atgadījās Three Mile Island Plant kodolreaktorā, Pensilvānijas štatā, kur nenoslēdzās vārsts. Divu stundu un trīspadsmit minūšu laikā centrālā reaktora augšējā daļa izkusa un pārvērtās lavai līdzīgā masā. Sasniegusi centrālā reaktora lejasdaļu, tā sāka dedzināt caurumus sešas pēdas biezā karbonizēta tērauda slāni.
.

Lava šo slāni bija jau par vienu trešo daļu padarījusi plānāku, pirms kāds vispār konstatēja bojājumu. Ja neviens avārijas situāciju nebūtu pamanījis, izkususī lava būtu izlauzusies līdz pagrabstāvam un, būdama sakarsēta līdz piectūkstoš grādiem pēc Fārenheita, būtu saskārusies ar gandrīz trīs pēdas augsto ūdens slāni, kurš izplūst caur vārstu, un viss uzietu gaisā.
.

Kodolreaktoros tiek izmantota daudz zemākas koncentrācijas urāna vai plutonija rūda nekā atombumbās, tāpēc te būtu notikusi tikai tvaika, nevis radioaktīva eksplozija. Tā, kā visa ēka eksplozijas rezultātā būtu palikusi bez durvīm un, tā sakot, „atnākusi vaļā pa visām šuvēm”, tad iekšā ieplūdušais gaiss momentā izraisītu degšanu.
.

Ja kodolreaktors būtu jau gandrīz izstrādājis astoņpadsmit mēnešu periodam domāto degvielu, sakušana līdz lavai būtu vēl vairāk iespējama, jo, periodam ejot uz beigām, izdalītā siltuma daudzums palielinās. Jo degviela jaunāka un svaigāka, jo eksplozijas radītās sekas – mazākas. Lai gan galarezultātā – tāpat nāvējošas. Mazāks siltuma daudzums izraisītu nevis kušanu, bet ugunsgrēku. Ja sadalīšanas procesā izdalījušās gāzes salauztu degvielas stieņus, pirms tie pagūtu pāriet šķidrā stāvoklī, urāna lodītes pajuktu uz visām pusēm, atbrīvojot radioaktivitāti pašā reaktora kamerā, piepildot to ar indīgiem dūmiem.
.

Centrālā reaktora kameras netiek būvētas, nodrošinot absolūtu necaurlaidību. Ja elektrības padeve ir atvienota un ūdens vairs netiek dzesēts, siltums, kurš izdalās, gan izstrādājoties radioaktīvajai degvielai, gan pašā degšanas procesā, ļaus radioaktivitātei meklēt izeju visos iespējamos veidos. Materiāla nodiluma iespaidā veidojas plaisas, pa kurām kaitīgais starojums pamazām izkļūst ārā, bet pēcāk, pavājinās arī betona stiprība, un radiācijai ceļā vairs nestāv nekas.
.

Ja no Zemes pazustu pilnīgi visi cilvēki, četrsimt četrdesmit viens kodolreaktors, no kuriem vairākos iebūvēti vairāki reaktori, īsu brīdi strādātu automātiskā režīmā, līdz cits pēc cita pārkarstu. Tā kā to degvielu uzpildes grafiki ir atšķirīgi, kāds no reaktoriem strādā ar pilnu jaudu, kāds tuvojas perioda beigām, kāds tajā pagaidām ir tikai pusē, bet kāds jau teju, teju gatavs kust laukā. Jebkurā gadījumā radioaktivitātes izkļūšana atmosfērā un tuvējās ūdenstilpnēs ir grandioza, bet bagātināta urāna gadījumā tā turklāt arī ilgst bezgalīgi.
.

Tie izkusušie serdeņi, kuri nokļuvuši līdz reaktora pamatnei, protams, neizlauzīs sev ceļu cauri visai zemeslodei, izkļūstot ārā kaut kur tās otrā pusē, piemēram, Ķīnā, saindēta vulkāna izvirduma veidā. Radioaktīvajai lavai sakūstot kopā ar tēraudu un betonu, tā beidzot atdzisīs, ja šo apzīmējumu vispār drīkst attiecināt uz šlagas gabalu, kurš uz visiem laikiem paliks nāvējoši karsts dzīvībai.
.

Žēl, ka tā, jo dziļa pašapglabāšanās būtu īsta svētība jebkurai uz Zemes vēl palikušai dzīvai radībai. Tā vietā tas, kas īsu brīdi cilvēci priecēja kā īpaša cilvēka prāta un tehnoloģiskās attīstības augstākais sasniegums, būs pārtapis par nāvējošu un bezjēdzīgu metālisku gruvešu kaudzi. Par kapu intelektam, kurš to radījis. Un par kapu arī tiem nevainīgajiem upuriem nākamībā, kuriem pat pēc vairākiem tūkstošiem gadu iegadīsies pienākt šim bīstamajām vietām pārāk tuvu.
.

Grāmatas (iesakot to iegādāties un izlasīt) fragmentu publikācijai sagatavoja
Jānis M.
08.04.2011.