Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Pārdomām

Mātes klēpī nogalināto brāļu un māsu atriebība

http://www.aisbergs.lv/?p=2268

 

Mātes klēpī nogalināto brāļu un māsu atriebība

PĀRDOMĀM 14.11.2008

 

Bija tik saulaina rudens diena, ka pat dzintarkrāsas suņusēnes pašķīda skaistas. Ar trimmeri pļāvu ceļmalas sabiezējušos zālāju vīkšķus. Ne pie mājas, bet pagriezienā pie Sarkaņu ceļa. Man ir līdzīgas īpašības, kā neprātīga tīņa no fāterīša nospertam un triektam automobīlim - kamēr bāka nebūs tukša, neapstāšos. Ar lauku darbu normālo ritmu tas kopā it kā neiet. Taču šogad mums īpašs režīms - paciešana, izturēšana. Lai gan no mājas izlienu reti, un parasti, lai ieraustos mašīnā un plēstu uz galvaspilsētu, šodien piekāpos Līgas pamudinājumam "aizbrauksim nopļaut stūrīti”. Tā 4 stundas bez apstājas. Datorklaviatūru pianistiem tas ir daudz.

Pļāvu un atcerējos, ko runājām vakar, kad pie manis ciemojās psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Tā viņu nosaucu, jo tikko pārbaudīju Viestura mājas lapā (http://viestursrudzitis.lv/). Agrāk dēvēju viņu par narkologu, jo Krusta Skolas laikos Viesturs bija Straupes slimnīcas galvenais ārsts, kas reizēm konsultēja manu (narkoloģijas pašdarbnieka) praksi. Saistīja tas, ka Viesturs nebija tipisks ķīmiķis vai kodētājs. Viņam parasti katrā piegājienā bija sava doma. Tālab jau likumsakarīgi, ka viņš izveidojis patstāvīgu praksi un nodarbojas ar laikam aizraujošāko psihoterapijas nozari psihodrāmu. Bet par to visu var izlasīt viņa lapā. Viņš tikai paguva ieskicēt savu atziņu par cilvēku attiecību drāmas mitoloģisko fonu. Taču arī to labāk lasīt viņa paša izklājumā. Es šai ziņā esmu pārāk haotiski informēts un spītīgi turos pie ortodksās kristietības atziņām par gribēto vai negribēto likteņu dramaturģiju.

.

Kad kāpām kalnup, lai aplūkotu Upciema vecās skolas atmiņām piesātināto guļbūvi, minēju arhimandrīta Jāņa Krestjankina kādai sievietei rakstīto (http://www.pravmir.ru/article_2103.html) par abortiem: "Детоубийство - грех смертный, последствия его отразятся в первую очередь на Вашей душе, а потом и на тех детях, которых Вы уже родили. Они будут в жизни мучиться и Вам воздадут за загубленного братика таким горем, что и не пережить Вам будет.

Doma tāda, ka mātes klēpī ienācies bērns saņem visu informāciju par to, kas šai klēpī jau noticis. Lasīju, ka pat vienkāršā pārgulēšana ar vīrieti sievietē atstāja neizdzēšamas pēdas šūnu līmenī, kas ietekmē arī bērnu, ko ieņem pavisam no cita vīrieša. Bet šajā gadījumā arhimandrīts norādīja uz to, ka bērni, kuriem lemts mātes klēpī tapt iznēsātiem līdz to nākšanai pasaulē, piedzimst informēti, ka pirms viņiem tajā nogalināti viņu brālīši vai māsiņas. Taču metafizika ir plašāka un par abortētajiem neapziņā uzzina arī jau dzimušie. Visi šie bērni bieži kļūst par savu nedzimušo radinieku atriebējiem. Veidi, kā atriebties, ir ne tikai nodzeršanās vai nonarkošanās. Varbūt arī nelaimīgā slepkavas Grantiņa varmācība pret sievu un meitu bija atriebība mātei?

Pavēstīju psihodramatiķim savu hipotēzi par seksuālo revolucionāru pēctečiem. Pēc beibībumeriem nāca kustība, kas pasludināja ne tikai mīlēšanās brīvību, bet arī brīvību neierobežotās mīlēšanās nejaušās sekas jeb nevēlamos bērnus legāli nogalināt. Sākās abortu un kontracepcijas laikmets - par visiem zināmajiem genocīdiem visiznīcinošākais genocīds.

Šai laikā dzima ne tika agresīvs rokenrols, bet arī jaunās mākslas un jauno cilvēktiesību legālās nozares: varmācība, pornogrāfija, sadisms, mazohisms, sodomija u.tml. Slepkavība un perversija tika padarīta par normu. Šodien politiski, ideoloģiski un ekonomiski aktīvākie ir šajā abortu genocīdā nogalināto brāļi un māsas. Un viņi atriebjas ne tikai savām mātēm, bet tai sabiedrībai, kas to pieļāvusi.

Atgriezies mājās un apsmadzeņojis mūsu pārcilātās tēmas, šīs vienas sakarā Viesturs atrakstīja: "Tavam arhimandrītam attiecībā uz abortiem ir pilnīga taisnība. Tie rada nenormāla stipruma fona troksni, no kura nav iespējams izrauties citādi, kā vienīgi caur karu.”

Tik nobriedusi karam, kā šobrīd, tik bruņota un trenēta (caur karošanas datorsimulācijām) pasaule nav bijusi vēl nekad. Abortēto radinieku brāļi un māsas atriebes karam gatavo mūs visus. Un izskatās, ka esam gatavi, jo, nedefinējamas atriebes motivēti, agresivitātei ļaujamies labprāt. Kaut "maigās” agresijas izpausmēs - mainot ģimenes, pametot bērnus, nodzeroties, nonarkojoties, taisot karjeru, pār līķiem vairojot savu turību u.tml. Surogātkulti šo agresiju īslaicīgi mēģina kompensēt ar ekstrēmu izklaidi vai spinālām traumām labvēlīgu sportu. Tomēr novērojumi sabiedrības psihofiziskajās plānā liecina, ka agresija akumulējas un jau pieminētā Grantiņa gadījumā signalizē arī par parādību, ko šodien ir nemoderni respektēt, proti, par ap-sēs-tī-bu.

Katrā cilvēkā Dievam paredzētā goda vieta tukša nepaliks. Ja pat izdzīts dēmons, manīdams, ka tā vietā nenostājas Dievs, atgriežas ar septiņiem vēl briesmīgākiem (Mat.12:44,45)(http://bibele.lv/bibele/bibele.php), tad cikkārt briesmīgāki būs tie dēmoni, kas atgriezīsies vietā, no kuras pats cilvēks labprātīgi izdzinis Dievu?

Kaspars Dimiters
No: http://blogs.krustaskola.lv/2008/09/23/kad-atriebjam-mates-klepi-bojagajusosmates-klepi-nogalinato-atriebibamates-klepi-nogalinato-bralu-un-masu-atriebiba/

Kategorija: Pārdomām | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009)
Skatījumu skaits: 911
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Statistika