http://www.aisbergs.lv/?p=16368

Latvijas traģēdija…

PĀRDOMĀM 24.02.2010

Ne bads, ne mēris, ne kaŗš, ne zemes trīces nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokratiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem. Pirmie var gan nodarīt lielus materiālus zaudējumus un apturēt uz laiku tautas progresu, bet tie negriežas pret organiskās vienības ideju, kas visu satur kopā. Tāpēc pēc katras sabiedriskas vai dabas katastrofas tautas organisms atkal salasās, lai dzīvi turpinātu.

Demokratiskie principi ķeŗas pie pašu pamatu iznīcināšanas. Tie iznīcina papriekšu galvu un tās funkcijas piešķiŗ rokām, kājām jeb kaut kam citam. No tā ceļas sajukums visā organismā, jo vienas pavēles vietā katra daļa sāk dzīvot pati savu dzīvi, nonākdama savukārt juceklī.

Latvijas traģēdija pastāvēja iekš tam, ka latvieši demokratiskos principus, kas derēja noārdīšanai un sagāšanai, gribēja padarīt par valsts uzbūves principiem. Tāpēc, liela akluma sisti, tie iznīcināja savas valsts satversmē galīgi centrālo varu, sadalīdami to starp simts valdniekiem jeb deputātiem. Ievēlēts varēja būt tas, kas dabūja visvairāk balsu, un vairāk balsu varēja dabūt vislielāko labumu solītājs.
. . . . . . . . . .

.

Ar pavisam maz izņēmumiem visa Saeima sastāvēja no cilvēkiem, kas savu varu bija ieguvuši šādā vairāksolīšanā. Šie bija sadalījušies frakcijās jeb grupās, kas atšķīrās viena no otras ne pēc polītiskā ideāla, kam viņi sekoja, bet pēc savu pašu iegribām, kuŗu maskēšanai bija piekārtas klāt dažāda satura polītiskas izkārtnes. Valdību sastādot, notika otra vairāksolīšana, kuŗās piedalījās šīs frakcijas, un panākumu dabūja tā valdība, kas parādīja frakcijām vislielāko pretimnākšanu. Latviešu nacionālisms no šī nama bija izdzīts, bet krievu, vācu un žīdu nacionālismi dzīvoja, kuŗu sekmēšanai piešķīra pabalstus no latviešu sapelnītās naudas. Saeimas vadītās valdības bija ne valdības, bet vairākuma izpildkomitejas.
. . . . . . . . . .

Saeimā notika vistrakākās norunas un koalīcijas starp cilvēkiem, kuŗi ikdienas sadzīvē likās ar saviem uzskatiem atšķiŗamies viens no otra kā tumsa no gaismas. Ateists še sadzīvoja vislielākā draudzībā ar stingrāko kristīgo, lai panāktu vēlētāju iegribu apmierināšanu. Šie vēlētāji nebija kāda noteikta tauta, bet demokratija, kāds abstrakts bezveida pūlis. Tā neprasīja tautību, bet tikai balsu nodošanu. Tautības ideju ievēroja tikai minoritātes, kuŗas ļoti izveicīgi izmantoja latviešu deputātu pieķeršanos demokratisma dogmai. Tā bija cēlās polītikas mākslas pilnīga izvirtība, un uz demokratijas altāŗa gadiem ilgi tika upurētas mūsu tautas visdārgākās mantas.

Fragmenti no: http://www.aisbergs.lv/?p=9658
v