http://www.aisbergs.lv/?p=2897

Latvijas ekonomikas mākslīgie gadi un loģiskā nāve

PĀRDOMĀM 02.12.2008

Nerunāsim par globālo krīzes koncepciju, jo tas ir tikai politiķu ziņā, runāt konceptuāli par lietām, kas jau notiek un ar pilnu atdevi, ķersimies vērsim pie ragiem un pie paša galvenā, respektīvi, Austrumeiropas problēmām.

Šobrīd lielākā daļa Austrumeiropas un bijušās PSRS valstis, no Igaunijas un Ungārijas līdz pat Ukrainai un Kazahstānai, ir sajutušas, ka valsts un iedzīvotāju ekonomiskais stāvoklis nav gluži tāds, kādu gribētos. Jeb, īsāk sakot, viss ir ļoti, ļoti slikti. Ko mēs varētu darīt, lai mainītu visu uz labo pusi?

Austrumeiropa (turpmāk - AE) ir uz pašas globālās krīzes frontes līnijas vairāku iemeslu dēļ, sāksim kaut vai ar to, ka AE valstis ir pilnīgi bezpalīdzīgas, tā sakot, padodas katram vēja pūtienam no Rietumu puses. Ir izplatīts uzskats, ka ES (Eiropas Savienība), PEO (pasaules ekonomikas organizācijas), SVF (Starptautiskais valūtas fonds) ir parūpējušies lai mūsu valsts ražošana un rūpniecība nebūtu dzīvotspējīga, līdz ar to mēs esam atkarīgi no Rietumu banku kontroles. Protams, nevar nepieminēt mūsu pašu vietējos darboņus, kuru dēļ vairums padomju laikos funkcionējošas rūpniecības un ražošanas infrastruktūra tika apzināti izsaimniekota vai izputināta, peļņu iebāžot savā vai draugu kabatā. Bet fakts ir neapstrīdams, ka politiķu mīļotā ES nekad nav ieguldījusi un nekad arī neieguldīs naudu Latvijā, lai radītu sev nopietnus konkurentus rūpniecībā un citās ražošanas nozarēs. Latvija ir papildu noiets ES kopējam tirgum, kurā mūsu precēm ir ļoti specifiska niša, ja tāda vispār ir.

.

Ir saprotams, 90-ajos postpadomju un brīžiem pat infantilā biznesa domāšana un daudzo bada gadu sakrājusies nabadzības siekala rosināja cilvēkiem grābt visu, ko vien varēja dabūt. Tas izraisīja milzīgu kredītu pieprasījumu. Šī kredītu lavīna ātri vien uzaudzēja lieliskus IKP (iekšzemes kopprodukts) rādītājus. Loģiski rezultātā visās AE valstīs šobrīd ir iemaksu bilances deficīts, kurš dažās no AE valstīm veido līdz pat 25%. Tas viss padara mūs pilnīgi atkarīgus no ārzemju investoriem.

Statistika liecina, ka Latvijas IKP no 2000. gada 4750,8 milj latu, pieauga līdz pat 14193,5 milj latu 2007. gadā. Rādītāji ir ļoti iespaidīgi, citas valstis, šos ciparus redzot, vienkārši aiziet kaktā un nokaunas. Ja paskatāmies tuvāk, tad patiesībā šos ciparus 2006.gadā veido pakalpojumi, budžetu tēriņi un celtniecība. Visaugstākos rādījumus parādīja tirdzniecība, finanšu pakalpojumi, celtniecība un operācijas ar nekustamajiem īpašumiem. To kopējā daļa septiņu gadu laikā pieaug no 35% līdz 43%.

Ko patiesībā nozīmē minētie skaitļi un procenti?Mūsu ekonomiskā attīstība pēdējos septiņos gados nav saistīta ar jaunu rūpnīcu celšanu vai lauksaimniecības attīstību. „Lielisko” IKP veido parādi un spekulācijas, kaut vai ar nekustamo īpašumu. Tagad iedomu bubulis par Latvijas ekonomisko attīstību ir plīsis un tā paliekas izmētātas pa visu Latviju. Tieši tas ir noticis ar mūsu ekonomiku jeb, saprotamā valodā runājot, – ar mūsu labklājību, kura ir izkūpējusi gaisā un pagaidām nekādas atdzimšanas pazīmes nav vērojamas.

Latvijas ekonomisko rādītāju negatīvais aspekts ir tas, ka tiek tērēts daudz vairāk naudas, nekā saņemam Eiropas subsīdijas. Arī mūsu tuvie vai tālie draugi un radi, kas izbraukuši strādāt uz ārvalstīm un sūta naudu mājās palikušajām ģimenēm, šo situāciju nemaz neuzlabo. Ja 2001.gada bilances deficīts bija 394,1 miljons latu, tad 2006.gadā tas bija jau 2376,0 miljonu latu (21,1%). Starp citu, ASV šis procents ir tikai 5,7%; tad kurš patiesībā dzīvo pāri saviem līdzekļiem?

Ārzemju investīcijas, tas viss ir skaisti un jauki, ja vien šī nauda tiek ieguldīta, nevis tērēta. Ja valsts iegulda šo naudu, attīstot ražošanu, veicinot tās pieaugumu un modernizāciju, infrastruktūras attīstību un kaut vai nacionālo banku lobijam, tad tādai ekonomiskai attīstībai ir jēga ilgtermiņā. Šādā veidā izmantojot ārzemju investīcijas, mēs spētu radīt konkurētspējīgus produktus ar augstāku PVN, kas savukārt kristu pa taisno mūsu budžetā. Šis PVN galarezultātā varētu būt augstāks par visām investīcijām, kas ienākušas valstī. Tas varētu palīdzēt atrisināt daudzas problēmas ar deficītu mūsu finanšu kontā, un valsts varētu pāriet pie sabalansētas tirdzniecības finansētas politikas.

Bet uz kurieni nauda aizgāja? Uz jauniem autiņiem, skaistiem tiltiem un dažiem celtniecības projektiem (kuri tika uzcelti ļep-ļep) un tualetes podiem vairāku tūkstošu latu vērtībā? Uz to šad tad varētu arī skatīties caur pirkstiem, bet tikai ar nosacījumu, ja politiķi vispirms domā valstiski, nevis veicina un atbalsta finanšu mahinācijas ar valsts īpašumiem, uzņēmumiem utt.

Par ārzemju investoriem runājot, pirmais lielais ārzemju investīciju pieaugums bija 2004.gadā. Bet tas bija loģisks investīciju pieaugums secīgi ar celtniecības sektoru pieaugumu. Valsts ignorance par īpašuma tirgus spekulatīvā rakstura darījumiem bija tik acīm redzama, ka pat kāda liela nekustamā īpašuma kompānija aicināja valdību ķerties pie likumdošanas korekcijām, lai piebremzētu mahināciju apjomus.

2006.gadā ārzemju investīcijas nekustamo īpašumu tirgū pieauga līdz pat 2,5 reizēm, kā rezultātā viena gada laikā par 75% pieaug nekustamo īpašumu cenas un celtniecības peļņa pieauga par 38%. 2007. gadā cenu un peļņas skaitļi pārtrauc pieaugt un paralēli ārzemju investīcijas krītas par 21%. Vai to mēs varam saukt par lielisku IKP pieaugumu?

Šobrīd jau labu laiku nekustamo īpašumu cenas stāv uz vietas, bet patiesībā no 2007. gada vasaras katrs darījums ar nekustamo īpašumu notiek ar milzīgām atlaidēm. Ir iestājusies gluži vai sava veida latentā fāze. Valdošo politiķu vidū nemitīgi zākātais Igaunijas piemērs ir atbilstošs - šobrīd Igaunijā šī „fāze” jau ir garām un parādās konkrēti cipari, kas liecina par cenu kritumu.

Visbeidzot, visabsurdākais cenu burbulis, uzpūsts ar ārvalstu kapitālu palīdzību, ir kredītu burbulis. Kopējais ārvalstu kredītu apjoms, kas tika iesaistīts valsts ekonomikā no 2000. gada sākuma līdz 2007. gada novembrim, veidoja 8145,4 milj. latu. Turklāt 29,3% no ārvalstu kredītu kopapjoma tika iesaistīti 2007.gadā. Bet jau novembrī šis process praktiski apstājās – ienākošo un izejošo kredītu plūsmu bilance veidoja tikai 12,9 milj. latu, t.i., parādījās pirmās nopietnās pazīmes kredītu iemaksas pieplūdes apstādināšanai.

Varu tikai pieminēt, ka šobrīd pasaulē norisinās banku, investīciju un nekustamo īpašumu krīze, kas ir visur, sākot ar ASV, līdz pat Krievijai, un šis lielais krīzes cunami mūs rauj līdzi ļoti, ļoti dziļi ekonomiskā pagrimuma jūrā. Cerība uz jauniem investoriem ir gandrīz nereāla, un latviešiem būs jāmaksā par saviem kredītiem ilgi un dikti, maksājot no saviem ienākumiem, nevis iekrājumiem.

Īsumā rezumējot, Latvija ir aizņēmusies milzu naudas summu, izdalīja visiem, notrieca pa labi, pa kreisi, neieguldot to ilgtermiņa plānos, bet partneru, draugu un radu radītās fikcijās. Savukārt, kad ārzemju investori atkāpjas, parādi jāatdod. Tikai no kādas naudas, ja valstij tās nav? Vai Latvijas Banka sāks tērēt savus ārzemju valūtas krājumus? Tad jājautā, vai tiešām LB būs spiesta pamatīgi devalvēt lata vērtību attiecībā pret eiro? Vai mūs sagaidītu kas labs, ja eiro maksās nevis 0.7 Ls, bet gan attiecība būs 1:1? Tas izklausās pēc valsts bankrota un revolūcijas.

Mēs, protams, varam spekulēt, vai „Lattelecom” privatizācija ir pēdējais salmiņš valdošo partiju centieniem piesaistīt stratēģiskos investorus, vai tas ir vienkārši izdevīgs darījums, kura rezultātā pēc pāris gadiem par Latvijas fiksēto līniju īpašnieku varētu kļūt kāds Krievijas investors. Tāpat kā varam tikai iedomāties, vai to dažu vietējo gigantu (Šķēle, Šlesers, Lembergs + vēl daži citi mazāk zināmi vārdi) stratēģiskajā shēmā ietilpst Latvijas valsts ekonomijas sagraušana tik tālu, lai Krievija mūs sagaidītu ar atplestām rokām, ieguldot miljardus dolāru savu kompāniju attīstībai ES. Pagaidām tieši tā arī izskatās, ka kļūsim par Krievijas vasaļvalsti Eiropas Savienībā ar dubultpilsonību un etniskajiem konfliktiem.

Daži skaitļi - IKP ir gada laikā saražotas gala preces un pakalpojumu kopējā tirgus vērtība.

Nedaudz statistikas saprašanai:

Valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi ir 4,218 miljardi Ls, savukārt izdevumi ir 4,396 mljrd. Ls. No tā izriet, ka Latvijas valsts pārtērē 178 miljonus Ls vairāk, nekā tai patiesībā ir. (Finanšu ministrijas 2007. gada dati)

Latvijas valsts parāds:

12,705 mljrd. Ls valsts ārējais parāds + 419 milj. Ls valsts parādzīmes
Kopējais valsts parāds ir 13,124 mljrd. Ls
Salīdzinoši valstī IKP 11,300 mljrd. Ls
Līdz ar to 2006. gadā valsts parāds pret IKP ir 116%
(Latvijas Bankas 2006. gada pārskats)

Vidēji pieņemts, ka šis rādītājs valstīm var būt līdz 40% vai 60%. Latvija krietni pārsniedz šo normu ar saviem 116%.

Rādītājs (parāds pret IKP) sniedz ieskatu par valsts iespēju veikt nākotnes maksājumus par tās parādiem. Ja valsts nevar samaksāt parādu, tā neizpilda savas saistības, kuras var izraisīt paniku gan vietējā, gan starptautiskajos tirgos. Jo augstāks koeficients, jo mazāka varbūtība, ka valsts atmaksās savus parādus, un lielāks nemaksāšanas risks.

Eksports: 3,272 mljrd. Ls
Imports: 6,298 mljrd. Ls
Bilance: - 3,026 mljrd. Ls
(Latvijas Banka, 2006. gada pārskats)

Mārtiņš Otto,
30. aprīlis (2008)

No: http://www.tvnet.lv/zinas/tvnetviedoklis/article.php?id=543829