http://www.aisbergs.lv/?p=9311

Latvija zem sektu okupācijas

PĀRDOMĀM 09.06.2009

Vai tiešām nav nekādu iespēju pasargāt vismaz bērnus?

Reliģisko organizāciju likums un arī Bērnu tiesību likums paredz, ka līdz 14 gadu vecumam par bērna reliģisko virzību atbild viņa vecāki. Lai reliģiskās organizācijas savā darbībā iesaistīti bērnus līdz 18 gadu vecumam, nepieciešama abu vecāku rakstiska piekrišana. Bet kā to kontrolēt?

Pēc mūsu lūguma Reliģisko lietu departaments pieprasīja reliģiskās kustības sniegt informāciju, cik bērnu tās ir iesaistījušas savā darbībā un vai viņiem ir vecāku atļaujas. Dažas organizācijas teica skaitu, citas iesniedza sarakstus, bet visi tie bija ļoti mazi saraksti. Atnāca uz tikšanos arī jaunās paaudzes līderis Ļedjajevs. Viņam sarakstā bija pieci bērni un arī vecāku piekrišana. Es viņam jautāju: "Kā tad tā? es pati biju uz jūsu pasākumu un tur bija simtiem nepilngadīgu bērnu, bet jūs rakstiet, ka iesaistīti ir tikai pieci?” Bet Ļedjajevs man atbild: "Bet ko jūs saprotiet ar vārdu "iesaistīti”? Es varu iesaistīt tikai tos, kas dievkalpojuma laikā uz skatuves dzied korī vai spēlē orķestrī. Tie, kas ir zālē, neskaitās, jo baznīcas durvis ir atvērtas visiem. Mēs viņus nekur nereģistrējam un nezinām, kurš kad ir nācis vai nav nācis.” Tātad mēs labi zinām, ka sektu dievkalpojumos piedalās tūkstošiem bērnu, kas tiek psiholoģiski apstrādāti tā, ka transā ģībst vai asaras straumēm gāžas no acīm, bet neko nevaram pierādīt.

Piemēram, Jaunās paaudzes rīcībā Rīgā ir vesels kultūras nams bijušās militārās rūpnīcas "Elar” klubā, kam tagad aizmūrēti logi. Kad vaicā, kāpēc viņi aizmūrējuši logus, mums atbild, ka tā tiekot turēts siltums. Pierādi, ka tā nav. Tas ir viņu īpašums un viņi dara, kā grib. Vēl jautājums, kā viņi šo klubu par tik smieklīgi zemu cenu ieguvuši. Tas nevarēja notikt bez varas aprindu atbalsta. Bet pasaule ir maza. Kad viens no Reliģisko lietu departamenta darbiniekiem aizbrauca uz semināru Alma-atā, viņš tur atrada žurnālu, kurā bija intervija ar Ļedjajevu. Ļedjajevs intervijā stāsta, ka Rīgas mēra sieva ir viņa organizācijā. Kad runāts, par kādu cenu nopērkams minētais klubs, sākumā tika minēta viena cena, bet vēlāk cita, jo "ko gan man sieva vakarā teiks, ja es šo kustību neatbalstīšu”?

Dzirdēts, ka uz Jaunās paaudzes dievkalpojumiem nāk tie spirta tirgoņi un citi ar kriminālo pasauli saistīti indivīdi?

Jā, tā tas ir. Varbūt viņi tādā veidā cer šķīstīt savus melnos darbus, bet no otras puses, tas varētu būt saistīts ar viņu biznesu. Ganību dambī 30, bijušās rūpnīcas Boļševička klubā notika organizācijas Blagodatj (Svētlaime) dievkalpojumi, parasti krievu valodā. Šai sektai ir saistība caur Ameriku ar Koreju. Praktiski šī un citas organizācijas ne ar ko neatšķiras no Ļedjadeva organizācijas. Labajā vēstī gan tik skaļi nebļauj. Kad es reiz biju ar novēlošanos ieradusies Blagodatj baznīcā un vaicāju, vai tur nāk arī bērni, man pastāstīja, ka jā. Bērniem tiek organizētas nodarbības citā telpā un kopā esot ap 40 bērnu. Bērnu telpa viņiem ir aiz skatuves. Izrādījās, ka šai draudzē ir viens mans skolnieks. Viņš man vēlāk skaidroja, ka neko sliktu tur viņam nemācot, bet atzina, ka desmitā tiesa draudzei ir jāmaksā. Viņa ģimene ir izlikta no dzīvokļa un dzīvo smagos apstākļos.

Dievkalpojuma laikā, kad es tur biju, viens amorāla izskata vīrišķis ar alus vēderu ar dzeltenu šlipsi, nomestu žaketi, rokas sabāzis kabatā, staigāja pa skatuvi un it kā lasīja sprediķi, ik pēc laika pieiedams pie statīva, uz kura stāvēja Bībele. Man radās iespaids, ka viņam ir lielas grūtības ar lasītprasmi, viņš boksterēja. Mūsu darbiniece Kornēlija Bulatova viņa rīcībā saskatīja tās metodes, ko lieto psihiatri, piemēram, alkoholiķu ārstēšanā. Viņam bija tāda balss intonācija: kulminācija un atslābums, kulminācija un atslābums Kad mēs Ļedjajevam prasījām, kur viņš mācījies ietekmēt cilvēkus, viņš paskaidroja, ka tas viņam ir no Dieva. Pēc izglītības viņš esot ķīmiķis. Un viņam būtu graša vērtība, ja tādas ietekmes nebūtu. Bet mūsu komisijas psihiatri atzina, ka Ļedjajeva metodes ir ļoti smalki un rūpīgi iestrādātas.

Ko jūs varētu pateikt par krišnaītiem?

Krišnaīti nav masveida parādība, tāpēc viņi izdara mazāku ļaunumu nekā, piemēram, Jaunā paaudze vai Labā vēsts. Krišnaīti ir pārāk eksotiski, lai kļūtu masveida kustība. Vienīgā problēma ar krišnaītiem bija, kad viņi kādus trīs savus bērnus nelaida skolā, jo viņu tradīcijas un izturēšanos skolā izsmej. Viens no krišnaītu līderiem savu bērnu sūta mācīties uz Indiju, kur viņu apmāca nez kāpēc pēc Anglijā izstrādātas programmas un gatavo kaut kādai misijai. Par to, ka bērnus nesūta skolā, var uzlikt tikai administratīvu sodu.

No dažiem intelektuāļiem esmu dzirdējis par t.s. saientologiem, kas cilvēkiem sola izkopt garīgās spējas, sakārtot dzīvi, atbrīvot no alkoholisma vai narkotikām. Bet personīgi pazīstu divus viņu darbiniekus, kas ir visai aprobežoti un acīm redzami sirgst ar garīgām kaitēm.

Saientologiem Lāčplēša ielā ir mītne, uz kurieni viņi aicina cilvēkus pārbaudīt un attīstīt savas spējas. Interesanti, ka viņi saviem klientiem liek parakstīt līgumu, kurā organizācija tiek atbrīvota no atbildības gadījumā, ja klientam rodas problēmas ar veselību. Turklāt klientam šo līgumu uz rokas nedod. Saientologi nemaz īpaši neslēpj, ka viņu mērķis ir iegūt varu visā pasaulē, kas pēc tam dzīvos pēc saientoloģijas likumiem.

No tā izriet viena ļoti nopietna problēma. Mēs jau runājām, ka aiz reliģijas un labdarības izkārtnes faktiski tiek slēpts parasts bizness - naudas kāšana no lētticīgiem, psiholoģiski apstrādātiem cilvēkiem. Bet mēs nedrīkstam izlikties neredzam, ka galīgais šo sektu mērķis ir neierobežotas varas iegūšana pār sabiedrību. Cilvēki mums stāstījuši, ka daži ietekmīgi mūsu valdības locekļi ir Jaunās paaudzes pārstāvji. Kas gan notiks, ja, teiksim, kādi desmit sektanti ar tiesībām iesniegt likumprojektus, iekļūs Saeimā un citi deputāti nolems, ka viņu interesēs ir šos projektus atbalstīt? Par deputātu pērkamību sabiedrībā jau sen nav lielu ilūziju, bet sektām naudas netrūkst. Ir zināms, ka pagājušajās Saeimas vēlēšanās vairāki deputātu kandidāti, piemēram, Kreitusi, atbalstu meklēja sektās. Uzrādīt reliģisko piederību likums neprasa, un nevienam kandidātam uz pieres reliģiskā piederība nav rakstīta. Sektās pastāv tik dzelžaina disciplīna, ka nav šaubu arī par attiecīgo deputātu paklausību. Tātad sektas var izrādīties ļoti nopietns drauds valsts un sabiedrības drošībai, bet valdība, šķiet, par to neliekas ne zinis. Jājautā, kāpēc?

Sektu uzraudzība ir uzdota Drošības policijai. Faktiski par to atbildīgs visā Latvijā ir tikai viens cilvēks. Esmu viņam sūtījusi cilvēku sūdzības. Tās tiek iešūtas vākos zināšanai. Neesmu saņēmusi nevienu atbildi. Policija rīkosies tikai tad, ja būs skaidri redzams drauds valsts drošībai, bet skaidri redzams tas nav un nebūs līdz brīdim, kad kaut ko darīt varbūt jau būs par vēlu.

Līdz šim mēs runājām par tipiskām sektām, bet kā ir ar starptautiskajām Jaunā laikmeta jeb New Age kustībām: teozofiem, rērihiešiem un citiem okultiem strāvojumiem, kas sludina globālus mērķus - jaunā Ūdensvīra laikmeta iestāšanos, jaunas pārcilvēku rases atnākšanu un citas epohālas pārmaiņas visas pasaules mērogā?

Rērihieši Latvijā ir reģistrēti kā sabiedriska organizācija. Ap viņiem notiek dažādas dīvainības. Man pazīstams konkrēts cilvēks, jauna sieviete, kas tagad ir psihiatra pacients ar ļoti sliktām atmiņām. Viņa netiek no viņiem vaļā, viņu vajā uzmācīgas domas, viņa palikusi bez darba utt.

Ir tāda sabiedriska organizācija Ceļš uz panākumiem, kas darbojas Vagonu rūpnīcas klubā. Iekļūšana tajā organizācijā maksā lielu naudu, un tā saviem klientiem piedāvā trīs soļus. Dzīvē tiek solīti tikai panākumi, ja tu iziesi šos trīs soļus jeb kursus. Man zvanīja vecāki, kuru nu jau pilngadīgais dēls, kas iestājies šajā organizācijā, ir nedēļas laikā pilnīgi pārvērties. Staigā, it kā dzīvotu pilnīgi citā pasaulē, ar vecajiem draugiem un paziņām netiekas. Par laimi, pēc pirmā kursa pabeigšanas puisis tomēr atjēdzās un no šā kluba spēja izrauties. Starp citu, arī Ceļš uz panākumiem ļoti interesējas par bērniem. Viņi rīkoja līdzekļu vākšanas pasākumu bērnu patversmēm Apīte un, ja nemaldos, Teika.

Hospitāļu ielā darbojas Jēzus Kristus žēlsirdības biedrība. Arī tur nepiederīgas personas iekšā nelaiž. Biedrībai bija plāns ierīkot patversmi bērniem. Vēl viņi dalīja humāno palīdzību un divas reizes nedēļā baroja kaut kādus cilvēkus. Tas viss notiek ļoti antisanitāros apstākļos un gandrīz kriminālā gaisotnē. Pie sienām karājas apšaubāmas kvalitātes svētbildes, telpas netiek kurinātas. Draudzes vadītāja man stāstīja, ka biedrība nepieder ne pie vienas konfesijas, bet viņa atsaucās uz Makdonalda meitu Amerikā, kas solījusi lielu atbalstu. Šī biedrība, lai gan darbojas reliģijas vārdā, nav reģistrējusies kā reliģiska organizācija. Manuprāt, tādas organizācijas vajadzētu aizvērt.

Ko jūs domājat par reliģijas mācīšanu skolā?

Tas mani uztrauc. To var darīt ļoti dažādi - konfesionāli, nekonfesionāli, bet jāsaprot, kādus rezultātus tas dod. Izbrīna, cik daudzi cilvēki atbalsta reliģijas mācīšanu skolā. Es tam negribētu piekrist.

Reliģijas vēsture ir neatņemama kultūras vēstures sastāvdaļa; varētu teikt arī otrādi - tik cieši saistītas ir šīs divas jomas. Manuprāt, būtu ļoti labi, ja skolā mācītu reliģijas vēsturi kā būtisku kultūras vēstures daļu. Jāmāca arī ētika. Bet ja reliģiju grib mācīt skolā, tad veidosies kaut kāds kokteilis - materiālistiskais pasaules uzskats blakus reliģiskajam. Ja jau Reliģisko organizāciju likums paredz, ka par bērna reliģisko orientēšanu lemj viņa vecāki, tad lai tas tā arī būtu. Šim nolūkam pie dažādām konfesijām darbojas svētdienas skolas. Tad tā lieta būtu sakārtota. Līdz šim likumā bija punkts, kas skolā atļāva mācīt tradicionālo konfesiju mācību, ja ir vismaz desmit vecāku atbilstoši iesniegumi. Bet ar šo mācību gadu lieta pavēršas pavisam citādi. Bērniem ir jāapgūst vai nu kristīgās ticības mācība vai ētika, vai abas. Turklāt šīs mācības tiks finansētas no valsts vai pašvaldības budžeta, lai gan valsts un baznīca Latvijā ir šķirtas. Būtu jāņem vērā arī Dienvidslāvijas bēdīgā pieredze. Ja skolās par bērnu dvēselēm sāks cīnīties Rietumu un Austrumu reliģijas, tad cik tālu paliks līdz reliģiskiem konfliktiem? Jānorāda arī uz to, ka lielākā daļa netradicionālo reliģisko organizāciju nāk zem kristietības aizsega, un kas garantēs, ka jau tuvākajā laikā sektas caur šo nišu netiks pie mūsu bērniem arī skolas klasēs? Tāpēc mums būtu jāizdara tālredzīgi secinājumi. Varbūt būtu labāk, ja vecāki paši savus bērnus vestu uz savu draudžu svētdienas skolām. Tas turklāt saliedētu šīs ģimenes un uzliktu vecākiem lielāku atbildību par savu bērnu nākotni.

Vai jums ir bijusi saskarsme ar sātanistiem?

Jā, pirms 6 - 7 gadiem skolā, kurā tolaik strādāju, visas sienas un jauniešu apģērbi bija apzīmēti ar sātanistu simboliem. Es saprotu, ka ir īstie sātanisti un ir t.s. postsātanisti, bet vairums ir pusaudži, kuriem šīs simbolikas šķiet interesantas un eksotiskas. Viņiem tā ir pārejoša mode. Ar šo problēmu audzinātājiem un sociālajiem pedagogiem vajadzētu tikt galā pašā iedīglī. Es savā skolā šos zēnus un meitenes, kas "tusējās” pa stūriem un vēlu vakaros, nēsājot tos simbolus, ar dažādiem paņēmieniem izšķīru, un tā tā mode drīz vien pajuka, un bērni spēja pabeigt skolu.

Savukārt īstajiem sātanistiem un postsātanistiem ir apzināti mērķi un stingra organizācijas hierarhija. Lai tiktu uz augšu, sātanistam savā organizācijā jāiesaita zināms skaits jaunu biedru. Par sātanistu noziegumiem mēs šad un tad lasām avīzēs, bet diez vai šī organizācija spēj kļūt masveidīga. Cilvēku vairākumu radikālisms atbaida. Sātanistu mērķis ir kristietības un kristīgo tradīciju pilnīga iznīcinā?ana. Bīstamākas ir tās sektas, kas sludina cēlus mērķus, bet kuru darbi ir melni.

Lai gan bērni tās nāvesgalvas un citus sātanisma simbolus izmanto it kā neapzināti, modes pēc, tomēr man ir pārliecība, ka šī mode atstāj dziļu iespaidu uz bērnu prātu un psihi. Runājot par sātanismu, jāmin smagais roks un metālisti, kas daudzus jauniešus pilnīgi pārņem savā varā. Rokmūzikas koncertos var redzēt tādus pašus skatus kā Ļedjajeva dievkalpojumos. Tā ir tā pati tehnika un arī tie paši mērķi - naudas pelnīšana un vara. Ar šo kultu cieši saistīta arī narkotiku lietošana, seksuālā izlaidība, perversijas, mistika u.tml. Jāsaka, ka viss pasaules ļaunums iet roku rokā, un tagad visi tā paveidi ir gāzušies virsū arī Latvijai. Tāpēc es runāju par atkārtotu Latvijas okupāciju. Turklāt tā ir daudz viltīgāka un bīstamāka okupācija nekā tanku iebraukšana 1940. gadā.

Vai redzat kādu izeju?

Es tagad esmu ļoti muļķīgā situācijā. Darbojos konsultatīvajā padomē, veltu tai savu laiku, bet saprotu, ka neko nopietnu nevaru panākt. Nāk konkrēti iesniegumi, bet es nevaru neko palīdzēt. Nevaru teikt, ka negribu šai padomē darboties; nāku kaut vai tāpēc, lai zinātu, kas notiek. Konsultatīvajā padomē pārstāvu mūsu bērnu tiesību aizsardzības centru un asociāciju Nākotnes vārdā. Kad tik rodas iespēja paust sabiedrībai informāciju, es to visu stāstu, lai cilvēki būtu piesardzīgi.

RBTAC "Uzticības tālruņa” nodaļas vadītāja Inta Biezā
Intervēja Jānis Kučinskis
www.bernutiesibas.lv [1]

No: http://www.e-misterija.lv/print.php?sid=102