http://www.aisbergs.lv/?p=9311

Latvija zem sektu okupācijas

PĀRDOMĀM 09.06.2009

Vai jums, strādājot Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrā, ir bijusi saskare ar Latvijā pēdējā laikā tik izplatītajām sektām?

Jā, pēc katras televīzijas pārraides, kur bijusi runa par sektām ir daudz satraucošu zvanu, bet ir arī konkrēti iesniegumi, kas mums jāizskata, tāpēc esmu pabijusi daudzu sektu dievkalpojumos, sekojusi tur iesaistīto bērnu likteņiem. Iesniegumi nāk lielākoties no sektās iesaistīto cilvēku tuviniekiem, jo paši šie cilvēki ir tā psihiski iespaidoti, ka zaudējuši spēju patstāvīgi novērtēt savu stāvokli.

Piemēram, ir iesniegums no kādas vecmāmiņas, kas grib glābt savu mazmeitiņu, kuru māte velk uz sektas pasākumiem. Meitenes tēvs dzīvo Ukrainā un nesūta pat alimentus, jo māte tik un tā tos atdotu sektai. Taču mūsu uzspēlētās demokrātijas apstākļos mēs šādiem bērniem maz ko varam palīdzēt. Likumi nosaka, ka katrs var ticēt, kam viņš grib, kaut vai laternas stabam.

.

Mēs Latvijā spēlējam demokrātiju, citādi Eiropa vai Amerika mūs nesapratīšot. Tāpēc tiek reģistrētas gandrīz visas sektas, kas vien iesniedz dokumentus. Tikmēr daudzas Eiropas savienības valstis, it īpaši Francija un Vācija, ir atjēgušās. Dažas bīstamākās sektas, kas brīvi darbojas pie mums, tur ir aizliegtas, piemēram Habarda dibinātā kustība. Arī Rietumeiropa spēlē demokrātiju, bet sektu darbība tur tiek stingri kontrolēta. Pēc katra pārkāpuma seko bargi sodi. Piemēram, Vācijā pie Bundestāga darbojas speciāls dienests, kas seko sektu darbībai. Francijā šīs funkcijas veic īpašs starpministriju birojs. Nesen francūži bija Rīgā sarīkojuši ļoti vērtīgu divu dienu semināru. No viņiem daudz ko varētu mācīties, bet mēs tā vietā gaužamies par naudas trūkumu. Sektām gan naudas netrūkst, un nauda tām paver visas durvis. Ja Rietumeiropā sektu vadītājiem jārēķinās, ka pēc katra likumpārkāpuma sekos lielas nepatikšanas, tad Latvijā sektas gandrīz netiek kontrolētas. Otrkārt, jāsaprot arī tas, ka to, ko var atļauties tik lielas valstis kā Francija vai Vācija, nevaram atļauties mēs.

Kur tad sektas ņem to naudu?

Pirmkārt, tās iekasē savu desmito tiesu no sektās iesaistītajiem cilvēkiem. Bieži vien tā nav tikai tradicionālā desmitā tiesa - daudzi nabadzīgākie sektu locekļi atdod visu savu īpašumu un ziedo pēdējo grasi. Otrkārt, sektas mūsu valstī bauda nodokļu atlaides. Nav noslēpums, ka reliģijas aizsegā notiek aktīva uzņēmējdarbība, kas dod ar nodokļiem neapliktu peļņu. Visbeidzot, sektas saņem prāvus līdzekļus no aizjūras. Nav jāaizmirst, ka vairumam sektu īstā mājvieta un bāze ir "bagātā” Amerika. Daudzi Latvijas cilvēki uz Ameriku raugās kā uz ko īpašu, bet varbūt laiks būtu to beigt. Varbūt mēs paši ar savu dzīves ziņu un gadu simtos pārbaudīto dzīvesveidu esam daudz īpašāki un labāki, un to nevajadzētu tā noniecināt.

Varētu uzskatīt, ka no ārvalstīm finansēta kustība, kas turklāt kontrolē mūsu iedzīvotāju psihi un ņem no tiem nodevas, apdraud mūsu valsts un sabiedrības drošību. Vai patiešām valdība šādas nozīmīgus procesus nekontrolē?

Tautā netradicionālās reliģiskās organizācijas ierasts saukt par sektām, bet, ja mēs gribam "spēlēt demokrātiju”, tad tās pareizi jāsauc par jaunajām reliģiskajām kustībām. Pie Tieslietu ministrijas darbojas Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments, ko vada Ringolds Balodis. Departamenta uzdevums ir mēneša laikā reģistrēt reliģisku organizāciju, ja tā iesniegusi visu pieprasītos dokumentus un ja tie nav pretrunā ar Latvijas Satversmi un likumiem. Atteikt reģistrāciju var tikai gadījumā, ja organizācija "ar savu darbību (mācību) apdraud valsts drošību, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību, sludina reliģiskās neiecietības un naida idejas”. Tās ir tādas lietas, ko mūsu likumdo?anas un reālo iespēju ietvaros ir grūti pierādīt, tāpēc atteikuma gadījumu ir ļoti maz. Atteikumu var apiet, nodibinot organizāciju ar citu nosaukumu, bet kas faktiski ir šīs organizācijas meitas uzņēmums. Reliģiska organizācija var tikt reģistrēta arī kā sabiedriska organizācija vai uzņēmums, lai gan tā faktiski veic reliģisku darbību. Visbeidzot, reliģisku organizācija var brīvi darboties arī bez reģistrācijas, jo nekādu sodu likums par to neparedz.

Kas trakākais, lai Latvijā reģistrētu reliģisku organizāciju, pietiek, ja iesniegumu paraksta 10 cilvēki. Būtībā reliģisku organizāciju pēc mūsu likumiem var nodibināt katrs: sarakstīt formāli nevainojamus statūtus, paziņot sabiedrībai, ka ir atdzimis pravietis vai paša Dieva sūtnis zemes virsū, kam no augšas saka, kas būtu darāms, un brīvi darboties. Turklāt katra sekta parasti cenšas veidot savu "zirnekļa tīklu”, t.i., dibina struktūras visās pilsētās. Vairāk par desmit cilvēkiem viņi parasti savā draudzes sarakstā neraksta, jo likums to neprasa.

Bet kas notiek tālāk? Organizācija tiek reģistrēta, ir valsts akceptēta, faktiski nonāk pat valsts aizsardzībā, bauda dažādus nodokļu atvieglojumus, valsts pilna ar nelaimīgiem, ticību zaudējušiem cilvēkiem, kas meklē dzīves jēgu utt. Nu ko tad vēl, kas vēl vajadzīgs, lai blēdis vai viltvārdis varētu īstenot savus nodomus?

Vairākos gadījumos esmu konstatējusi, ka paralēli reliģiskai organizācijai tiek organizēts uzņēmums, kur notiek saimnieciska darbība. Abām šīm organizācijām bieži vien ir tas pats nosaukums, piemēram, Rīta zvaigzne un Rīta zvaigzne Baltijā. Ej nu nosaki, kur beidzas reliģiska darbība un sākas uzņēmējdarbība, bet šis bizness saņem nodokļu atvieglojumus. Turklāt laikā, kad valdība nespēj savākt līdzekļus pensijām un pabalstiem. Manuprāt ļoti daudzos gadījumos reliģija ir tikai aizsegs naudas un varas iegūšanai. Reliģisko organizāciju reģistrācijas noteikumi ir pārāk viegli. Piemēram Čehijā jaunas reliģiskas organizācijas reģistrācijai nepieciešams savākt 10000 cilvēku draudzi., bet mums tikai 10. Tādas brīvības nav nevienā citā valstī. Jājautā - kāpēc? Manuprāt, visu durvju plaša atvēršana sektām ir liels mūsu Saeimas un valdības noziegums.

Pie Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta (SRLD) darbojas Jauno reliģisko kustību pētīšanas konsultatīvā padome (JRKPP), kurā darbojos arī es. JRKPP strādā speciālisti, arī psihologi. Padome sanāk vismaz reizi mēnesī, lai pārrunātu aktuālākos jautājumus. Parasti uz sanāksmi tiek uzaicināts arī kādas sektas vadītājs. Mēs uzdodam viņam jautājumus, informējam par ienākušajām sūdzībām.

Cilvēki bieži uzskata, ja organizācija ir oficiāli reģistrēta valsts iestādē, tad tā nav kaitīga. Diemžēl tā tas nav. JRKPP darbojas gudri, labu griboši cilvēki, izcili speciālisti, kas izprot stāvokļa kritiskumu, bet mums nav ne līdzekļu, ne citu iespēju, lai pietiekami brīdinātu sabiedrību. Rikam Reneram (Labā vēsts) un Aleksejam Ļedjajevam tiek dots raidlaiks televīzijā, bet, piemēram, mēs, Bērnu tiesību aizsardzības centrs, nevaram atļauties raidlaiku televīzijā.

Ņemot vērā mūsu tautas lielākās daļas sociālo postu, krīt acīs sektu bagātība. Sektām naudas pietiek visam. Tās savu organizāciju var reklamēt ar visdažādākajiem paņēmieniem: bezmaksas lapiņām, vizītkartēm, bukletiem, žurnāliem, grāmatām, videomateriāliem, televīzijas pārraidēm. Viņi var iegādāties vai nomāt lielus, labiekārtotus namus, ierīkot peldbaseinus un sporta zāles, ceļot pa Latviju un ārvalstīm, algot palīgus, pirkt mašīnas un mikroautobusus, iekārtot bērnu novietnes un atpūtas namus utt. Sektas būtībā ir pieteikušas Latvijai psiholoģisku karu. Tā ir psiholoģiska okupācija.

Bet ir taču dzirdēts par tik daudziem gadījumiem, kad cilvēki sektās tiek "zombēti”, izjauktas ģimenes, no ģimenēm tiek atrauti bērni, cilvēki tiek aizvilināti no Dzimtenes, citiem izkrāpti īpašumi, sektu cilvēki iefiltrēti mācību un kultūras iestādēs, citi, paklausot sektu dogmām, ir zaudējuši dzīvības u.tml.

Reliģisko organizāciju likumā ir pants, ka sodīt var tikai tad, ja tiek pārkāpi sabiedriskās kārtības noteikumi, apdraudēta valsts drošība, kā arī cilvēku drošība un veselība. Bet garīgā veselība arī ir veselība, turklāt var teikt, ka tā ir labas veselības priekšnoteikums. Taču garīgu kropļojumu ir grūti noteikt vai pierādīt, tāpēc mēs esam gandrīz bezspēcīgi. Ja cilvēkam uzsit zilu aci vai salauž roku, tad tā ir visiem redzama, taustāma fiziska vardarbība, bet daudz grūtāk ir noteikt vai pierādīt psihisku vardarbību, pierādīt, ka cilvēkam ir sakropļota domāšana. Stāvokļa bīstamība ir apstāklī, ka daudzi sektanti ir psihiski slimi cilvēki, kas savas dīvainības mēģina izskaidrot ar Dieva gribu. Viņi saka: "Dievs man lika to darīt.” Tā var attaisnot katru noziegumu. Es, piemēram, pazīstu sektā iesaistītu sievieti, kas kļuvusi par aizbildni vairākiem bērniem. Bet kas notiks, ja kādu dienu "Dievs šai sievietei pateiks” bērnus nogalināt? Tāpēc šajā ziņā mēs esam ļoti dziļā purvā.

Gribu uzsvērt, ka sektas īpaši apgrozās tur, kur ir bērni un jaunieši, kur ir vēl nenobrieduši prāti. Piemēram, Jūrmalas gatvē, Pedagoģijas fakultātes garderobē var savākt veselas kaudzes Jehovas liecinieku materiālu. Būtībā tur nekas slikts nav rakstīts, mūsdienu amorālajā gaisotnē tas pat var šķist svētīgi. Ir skaisti iesieta jehoviešu grāmata par jaunatnes problēmām, ģimenes vērtībām, pret narkotikām u.tml. Bet tā ir tikai ēsma, lai lētticīgus cilvēkus ievilinātu sektā.

JRKPP sastāvā ir ārsti un psihologi, kas atzīst, ka sektu rīkotajos pasākumos notiek neatļauta hipnoze, iedarbība uz cilvēku psihi, bet neviens nespēj to ierobežot vai novērst. Pēc ārstniecības likuma hipnotizēt drīkst tikai sertificēts ārsts un tikai ārstnieciskos nolūkos. Ārsts, kas hipnotizē ārstnieciskos nolūkos, pacientu ieved hipnotiskā stāvoklī, bet pēc tam izved ārā, bet, teiksim Jaunās paaudzes dievkalpojumos cilvēki tiek novesti transā, notiek tā saucamā roku uzlikšana, cilvēki burtiski gāžas gar zemi, runā mēlēs vai raustās krampjos. Kā nu kurš cilvēks to hipnozi panes. Pēc seansa uz grīdas paliek guļot pāris desmiti cilvēku. Tā reliģiskās organizācijas zem dažādas labdarības, narkotiku vai alkoholisma apkarošanas vai cita aizsega mierīgi dara savus ļaunos darbus.

Jājautā, ko un par kādu cenu mēs pārdodam. Sektas grozās gar mūsu skolām, bērnudārziem, bērnunamiem, augstskolām un tur nozvejo dvēseles savām vajadzībām. Vēl vairāk. Ļoti daudzas kultūras un izglītības iestādes, lai kaut kā uzturētu savu finansiālo stāvokli, ir spiestas izīrēt savas telpas. Skolai jādomā, kā salabot jumtu vai izremontēt telpas, un tad kā glābējs parādās sekta. Tā ir masveida parādība. Un tad vairs nav skaidrs, kas šajās telpās ir īstais saimnieks - nabadzīgā iestādes administrācija vai bagātā sekta?

Tad jau iznāk, ka valdība, nedodot izglītībai un kultūrai izdzīvošanai nepieciešamos līdzekļus, faktiski grūž skolas un kultūras iestādes dažādu avantūristu, tai skaitā sektantu, ķetnās? Bet ir sektas, kas īpaši orientējušās uz sabiedrības izglītotākajiem, ietekmīgākajiem slāņiem, piemēram, mūnisti?

Faktiski sektu vairums pēc darbības principiem ir līdzīgas viena otrai kā ūdens piles, bet katrai ir mazliet cita specifika un cita mērķauditorija. Katra sekta mūsu sabiedrībā meklē savu nišu, tāpēc savus dievkalpojumus organizē atbilstoši konkrētās auditorijas temperamentam, gaumei un intelektuālajam līmenim. Katram tiek atrasta vislabākā pieeja. Jā, ir Jaunatnes un studentu organizācija "Karps”, sieviešu organizācija "Par mieru visā pasaulē” u.tml. Tās visas ir mūnistu filiāles. Bet arī viņi meklē iespēju piekļūt bērniem. Uz mūsu centru bija atnākuši "Karps” pārstāvji piedāvāt savu palīdzību bērniem. Viņi izteica gatavību lasīt lekcijas par alkohola un narkotiku kaitīgumu, veikt remontdarbus utt. Bet vēlāk izrādījās, ka viņu uzrādītā adrese sakrīt ar Mūna organizācijas adresi Merķeļa ielā 8 - 6. Tad pēkšņi šīs organizācijas līderis Helmuts mums piezvanīja no Norvēģijas un stāstīja, ka tur ir organizācija, kas grib palīdzēt nabadzīgajiem Latvijas bērniem. Viņš man lūdza 100 cilvēku sarakstu ar vārdiem, uzvārdiem, vecumu, adresēm, dzimumu, hobijiem, interesēm, teica, ka šiem bērniem tiks izsūtītas humānās palīdzības paciņas. Mums bija lielas pārdomas, kā šajā gadījumā rīkoties. Daudziem bērniem palīdzība patiešām ir vajadzīga, bet prāts neļauj viņu sarakstu dot rokās sektantiem. Mēs pateicām, ka dosim sarakstu tikai ar vārdiem, vecumu un dzimumu, ka hobijs šie bērniem nav svarīgākais, kad runa ir par izdzīvošanu. Pakas patiešām pienāca, turklāt ar lidmašīnu, kas ir dārgs transports. Bet tā kā ne bērnu adreses, ne īpašu atsaucību no mums mūnisti nesagaidīja, viņu interese par palīdzību bērniem pēkšņi pārtrūka.

Reizi gadā Rīgas cirka telpās ir Mūna organizācijas festivāls, kurā notiek laulāšana pēc Mūna tradīcijām. Mūns katram jaunietim atrod, viņaprāt, piemērotu laulāto draugu un pasaka, kurā valstī un pilsētā būs jādzīvo. Tas ir vēl viens veids, kā no Latvijas aizvilināt izglītotus cilvēkus.

Vēl manu uzmanību piesaistījusi organizācija Labā vēsts. Viņi Purvciemā uzcēluši sev jaunu baznīcu. Uz turieni bija aizgājis mūsu komisijas loceklis - ārsts Igors Kudrjavcevs. Katrs jaunienācējs tiek acumirklī pamanīts un aicināts baznīcas priekšā. Kad viņš atteicās sēsties pirmajās rindās, viņam vaicāja, kas viņš tāds ir. Kad Igors stādījās priekšā kā Tieslietu ministrijas pārstāvis, viņam piedāvāja iepazīties ar namu. Kā svarīgāko objektu namā sektanti viņam nosauca bērnu novietni. Kamēr notiek dievkalpojums, bērni tiek ievesti speciālās telpās, kur tiek sadalīti pa vecumiem. Jaunākajiem ir ērtas gultiņas, rotaļu istabas, auklītes. Baznīcā ir arī trenažiera zāle un baseins, autostāvvietas utt. par visu ir gādāts. Viss noorganizēts tā, ka mums atliek tikai pabrīnīties, kādi līdzekļi tiek ieguldīti, lai tiktu klāt mūsu cilvēkiem. Bet tas, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta bērniem, galu galā par kaut ko liecina?