| Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Pārdomām |
|
http://www.aisbergs.lv/?p=16315
PĀRDOMĀM 16.02.2010
Kā
iznīcībai nolemtā valsts tiek sagatavota tās ekonomikas sagrāvei un finansiālai
pakļaušanai? Kur slēpjas šīs virsvalstu pārvaldes metodes būtība, kas sagrāva
arī mūsu valsti un pakļāva iznīcības draudiem tautu? Mums taču bija izglītoti
cilvēki un augsti kvalificēti visdažādāko profesiju speciālisti. Valstī bija
attīstītā materiāli-tehniskā bāze, sekmīgi strādājoša rūpnieciskā un
lauksaimnieciskā ražošana, kura pilnībā nodrošināja valsts iekšējo patēriņu un
vēl ļāva eksportēt gan lauksaimniecības, gan rūpniecības, gan zivsaimniecības
produkciju. Ļāva eksportēt augsti kvalitatīvus, bioloģiski tīrus pārtikas
produktus. Galu galā – valstij ir arī izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis. Un
visbeidzot – nebija neviena (rubļa, dolāra) valsts parāda! . Galvenais
iemesls bija tas, ka personīgās iedzīvošanās nolūkā, visas līdzšinējās valsts
varas un pārvaldes struktūras, ievērojot konceptuālās varas uzstādījumus,
darīja visu iespējamo, lai iespējami ātrāk likvidētu valsts rūpnieciskās un
lauksaimnieciskās ražošanas potenciālu, iznīcinātu visu ražot spējīgo
infrastruktūru un līdz ar to arī valsts finansiāli-ekonomisko neatkarību un
politisko patstāvību. Viņi darīja visu, lai valsti un tās iedzīvotājus (visos
iespējamos veidos piedāvājot cilvēkiem „ātrus” un „lētus” kredītus) pēc
iespējas ātrāk nodotu neatgriezeniskā starptautisko finansiāli-ekonomisko
korporāciju atkarībā. Mūsu valsts ir spilgts piemērs šīs vergturu doktrīnas varenībai. Salīdziniet tās summas, kuras mums (pareizāk sakot – ārzemju banku filiālēm mūsu valstī, kas arī „nopelna” savus procentus) ienāk ko „palīdzības devējiem” un cik daudz no katra valsts iedzīvotāja nopelnītā tiks atvilkts valsts parāda procentu nomaksai vien, nemaz nerunājot par kredītu pamatsummām. Uzsveru – no katra valsts iedzīvotāja (pievienotās vērtības nodokļa, akcīzes nodokļa un bezgala daudz citu, plašākai sabiedrībai apslēptu atskaitījumu un preču mākslīga sadārdzinājuma veidā), neatkarīgi no tā vai viņš ņēmis kādus kredītus, vai nē. Tas ir klasisks mūsdienu starpvalstu reketa (kad parādniekam ieslēgts „skaitītājs”) piemērs! Jo, ja valstī nav savas rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas, tad par kaut kādu kredīta atdošanu nemaz nevar būt pat runas – tas principā ir absolūti neiespējami. Vai mūsu valsts no tai piešķirtajiem kredītiem uzbūvējusi kaut vienu rūpnīcu vai lauksaimniecības uzņēmumu? Nē, jo šādu līdzekļu izlietojumu kredīta devēji nekad neatļaus. Viņi taču nenokaus vistu, kura dēj zelta oliņas… Jo tad (lai arī nepārredzami tālā nākotnē) varētu pienākt diena, kad kredīti tiktu atdoti un valsts atkal iegūtu ekonomisko patstāvību. Kredītus drīkst tikai „apēst” – izmaksāt valsts aparāta (neko reāli neražojošo) darbinieku algās, pensijās, utt., lai pēc neilga laika vajadzētu lūgt atkal jaunu kredītu, utt. Fragments
no: http://www.aisbergs.lv/?p=9612 | |
| Kategorija: Pārdomām | Pievienoja: Janis_A (16.Feb.2010) | |
| Skatījumu skaits: 1003 |
| Komentāru kopskaits: 0 | |