http://www.aisbergs.lv/?p=6462

Kāda no malas izskatās mūsu armija?

PĀRDOMĀM 24.02.2009

Nevēlos būt bargs kritizētājs, tomēr gribas izdarīt dažus secinājumus, kas radušies pēc cītīgas sekošanas mūsu armijas matamarfozēm pēdējā desmitgadē.

No 4894 cilvēku "lielās” Latvijas armijas (pēc 2007. gada Aizsardzības ministrijas datiem), teju trešdaļa ir civilkalpotāji. Otra puse ir dažnedažādi štābi (NBS Apvienotajā štābā viens ir 8 departamenti), nodrošinājuma pavēlniecība, kuras sastāvā 2005. gadā bija divas Atbalsta bāzes, Militārās medicīnas centrs, Transporta bataljons un Nodrošinājuma bataljons, sporta klubi, kuri protams ir vajadzīgi, vismaz trīs militārie orķestri, kas arī ir vajadzīgi un muzicē vareni, nesdami Latvijas vārdu pasaulē. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja apvienot ar līdzīgu institūciju- Militāro policiju), Mācību pavēlniecība, kurā ietilpst Rekrutēšanas un atlases centrs un ducis mācību centru: NBS Instruktoru skola Cēsīs, NBS Sakaru skola un Valodu skola Rīgā, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola Kadagā, NBS Kājnieku skola Alūksnē, kas izveidota uz bijušā Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona bāzes, Jūras spēku mācību centrs Liepājā, kurā ietilpst veselas divas skolas- Jūrniecības un taktikas skola, kā arī Ūdenslīdēju skola. Bez visām šīm mācību iestādēm pastāv arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Vēl ir krietns skaits savdabīgu veidojumu, kā militāro atašeju dienests, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Ģeotelpiskā informācijas Aģentūra, Valsts aģentūra "Tēvijas Sargs” un Aizsardzības īpašuma valsts aģentūra, kurā vien strādājot 450 cilvēki (gandrīz vesels bataljons!).

.

Arī tas ir vajadzīgs, tikai sanāk, ka atlikušajos dažos tūkstošos ietilpst lepni skanošs Štāba bataljons, kurā (pēc militārā žurnāla "Tēvijas Sargs” datiem), karavīru trūkuma dēļ dien aptuveni divi simti vīru. Agrāk to bija vismaz reizes trīs vairāk. Vēl mūsu bruņotajos spēkos ir nepilni seši simti jūrnieku (precīzi uz 2007. gadu- 558 cilvēku), ieskaitot krasta apsardzi, kuru tagad dublē iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsardze ar saviem kuģiem, nelieli Gaisa spēki ar četriem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem helikopteriem Mi- 17 un vienu čehu dāvāto lidmašīnu L- 410 (pārējie daži lidaparāti ir morāli novecojušie An- 2 un Mi- 2), kuros kalpo vien daži simti vīru un sievu (uz 2007. gadu 292 cilvēki). Starp citu, par attieksmi pret Gaisa spēkiem varēja noprast no vairāku Aizsardzības ministru izteikumiem presē. Piemēram 2001. gada septembrī laikrakstā "Kurzemes Vārds” bija lasāma intervija ar ministru Kristovski, kurš darīja zināmus dažus faktus: "­ Cilvēki skatās filmas un redz, kādas modernas lidmašīnas ir citu valstu rīcībā. Taču Gaisa spēku un dažādu aizsardzības sistēmu iegāde un uzturēšana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc mums ir precīzi jāapzinās, kādus vēlamies Gaisa spēkus nākotnē, un arī tas, kādus varam atļauties. ASV mums gandrīz par velti piedāvāja helikopterus "Cobra”. Izrēķinājām, cik maksās to uzturēšana, apsvērām savas prioritātes un atteicāmies. Turklāt paši helikopteri mums neko īpaši būtisku nebūtu devuši, jo ar tiem kopā nepieciešamas ar citas Gaisa spēku atbalsta vienības. Piemēram, reaktīvās lidmašīnas, raķešu kompleksi un cita veida bruņojums. Jāskatās reāli, mēs to pagaidām nevaram atļauties… ” Pagājuši septiņi gadi un attieksme mainījusies maz.

Latvijas armijas mugurkauls ir Ādažu bāze, kurā mitinās teju vienīgās kaujasspējīgās latvju armijas vienības. Divi puslīdz nokomplektēti kājnieku bataljoni un dažas nelielas specializētas vienības kā atmīnētāji, militārie ķīmiķi utt., kuriem jāgādā par mieru Afganistānā, Irākā un vēl sazin kur, tikai ne pašu zemē. Pēc 2007. gada datiem kopumā mūsu armijas Sauszemes spēkos ietilpst 971 cilvēks (Igaunijas sauszemes spēkos ir aptuveni 3000 karavīru). Cik zināms, tad Sauszemes spēkiem praktiski nekāda bruņutransporta, izņemot trīs Čehijas dāvātos tankus T- 55, no kuriem viens vairs neesot braucams, un divas bijušo Sužu izlūkdesanta bataljona BRDM-2 bruņumašīnu, nav. Kas noticis ar duci deviņdesmito gadu sākumā dāvātajām ”Scania” bruņumašīnām SKP m/42, nav. Tās mēģināja modernizēt, bet iespējams tās vairs nespēj izkustēties no vietas, jo Zviedrijas armijas vajadzībām tās tika ražotas no 1943. līdz 1947. gadam. Vien zināms, ka viena tāda ir Robežsardzei. Tikmēr mūsu Ziemeļu kaimiņu igauņu armijas rīcībā ir apskaužams bruņutehnikas autoparks: 60 moderni Somijas XA- 180 bruņutransportieri, 32 padomju ražojuma BTR- 30, 7 padomju BRDM-2 un 9 Dienvidāfrikas ražojuma Mamba APC.

Aigars Prūsis
Fragments no raksta «Armijai zirgus»:
http://www.aigarsprusis.lv/2008/01/armijai-zirgus.html