http://www.aisbergs.lv/?p=6659

Kad valsts un tautas glābšana pārvēršas par kārtējo balagānu

PĀRDOMĀM 03.03.2009

PĀRDOMĀM
No «Cianas gudro» 1. protokola:
Kas savaldīja plēsīgos zvērus, kuŗus sauc par cilvēkiem? Kas viņus vadīja līdz šim laikam?
Sabiedriskās iekārtas sākumā viņi padevās rupjai un aklai varai, pēc tam – likumam, kas ir tā pati vara, tikai maskēta. Tā tad, slēdzu, ka pēc dabas likuma kam vara, tam tiesības.
Vai valsts pati novājinās konvulsijās, vai arī iekšējās ķildas to nodod ārējo ienaidnieku varā – katrā gadījumā viņu var skaitīt par neglābjami pazudušu; viņa ir mūsu varā. Kapitāla despotisms, kas viss atrodas mūsu rokās, sniedz valstij salmiņu, pie kuŗas tai gribot negribot jāķeras, jo citādi tā iekritīs bezdibenī.
—————————————————————-

Kad valsts un tautas glābšana pārvēršas par kārtējo balagānu

Lai cik ļoti vismaz daļai sabiedrības arī negribētos redzēt, ka Latvijā tiek ieviesta kāda nebūt kārtība un gūta skaidrība par to, kas tad īsti sagaida valsti un tās cilvēkus, jaunās valdības veidošana pakāpeniski pārvēršas par kārtējo balagānu, kur visi labie nodomi iestrēgst savstarpējos kašķos un amatu dalīšanā. Neiedziļinoties visās peripetijās, lietas būtība ir sekojoša – nav svarīgi, vai valsts, turpinot līdzšinējo kursu, bankrotēs jau aprīlī, kā to aprēķinājis iespējamais premjers Valdis Dombrovskis, vai „tikai” jūnijā, kā to apgalvo patlabanējais premjers Ivars Godmanis un viņa „īpašais” finanšu ministrs Atis Slakteris.

Cīnoties par portfeļiem…

.

Svarīgs ir fakts, ka valsts bankrotēs, ja nekas netiks darīts. Lai kaut ko izdarītu ir nepieciešama rīcībspējīga koalīcija. Iepriekšējā, jau izjukusī, beidza pastāvēt, līdzko politiķi saprata, ka ir nav spējīgi novērst katastrofu. Viss un cauri – tinamies baltos paladziņos un ejam uz kapsētu. Taču pietika atrasties kādam „trakajam” (šī vārda labajā nozīmē), kurš vēl redz iespēju kaut ko saglābt un ir gatavs cīnīties par šī mērķa īstenošanu, tā paladziņi nekavējoties tiek sabāzti atpakaļ skapī, bet politekonomisko aisbergu redzamā daļa – politiķi, atkal ir ķērušies pie matu skaldīšanas un amatu dalīšanas. Valsts, cilvēki, taupības režīms – tas viss ir piemirsies, jo daudz svarīgāki izrādījušies posteņi un personālijas.

Lai valdība būtu rīcībspējīga, tai ir nepieciešams parlamenta vairākuma atbalsts. Vienlaikus vienas partijas vai pat viena cilvēka rīcības plānam valsts ekonomikas glābšanai nav nekādas jēgas, ja vairākums šo plānu neatbalsta, tādēļ ir nepieciešams, kā pieņemts teikt, saskaņot viedokļus. Diemžēl pēdējais punkts izpaužas nevis kā kopīga rīcības plāna izstrādāšana, bet gan kā amatu un interešu sfēru dalīšana. Īpaši aktīvi šajā frontē darbojas opozicionārā „Pilsoniskā Savienība”, kura izvirza vienas pretenzijas pēc otrām, jau iepriekš labi saprotot, ka atsevišķām potenciālās koalīcijas partijām šīs pretenzijas nebūs pieņemamas un tātad iespēja izveidot pretkrīzes valdību ir apdraudēta. Pat lielās putras galvenā ievārītāja, Tautas partija, ar visiem saviem „treknajiem gadiem” no bijušās/esošās koalīcijas acīmredzami vislabāk saprot, kas gaida valsti, un tamdēļ demonstrē sev nedabisku pieticību, taču PS opozicionāri, kurus Saeimā, ja kas, neviens nav vēlējis, tā vietā lai vietā lai piedāvātu konkrētus priekšlikumus saskaņošanai ar putām uz lūpām cīnās par Satiksmes ministriju. Ja vēl ņem vērā, ka partijas ģenerālsponsori ir vitāli ieinteresēti kontroles iegūšanā pār šo ministriju, stāsti par cēlajiem valsts glābšanas mērķiem šajā gadījumā izskatās pēc naiviem muļķīšiem domātām pasakām.

PS, protams, nav vienīgie aizkulišu aktīvisti, taču paši redzamākie gan, bet viss notiekošais kopumā izskatās pēc tā, virkne ļautiņu, kuru rokās pārpratuma dēļ atrodas vara, vai nu nesaprot, kas notiks tālāk, vai nu gandrīz atklāti cenšas nepieļaut, ka kāds vismaz mēģina rīkoties – lai pēc tam varētu bļaut, ka visi politiķi ir vienādi. Negribētos ticēt, ka kāds būtu tik plānprātīgs, ka apzināti censtos pieļaut valsts bankrotu, drīzāk jau tiek dzīvots ilūzijās, ka Eiropas Savienība Latvijas bankrotu nepieļaus un tamdēļ var ķēmoties uz nebēdu.

It kā jau valsts bankrots nav nedz pasaules, nedz valsts gals. Nedz Argentīna, nedz Krievija, kuras bankrotēja ar milzu troksni, šī iemesla dēļ nav beigušas pastāvēt. Tiesa gan – valstij bankrotējot lielākā daļa iedzīvotāju uz krietnu laiku var aizmirst par laikā izmaksātām algām, pensijām un vēl virkni šķietami ikdienišķu parādību. Valsts bankrots īpaši neskars vien tos, kuriem pagultē atrodas krietni uzblīdusi valūtas zeķe.

www.2v.lv
03.03.2009.
Teksts un attēls no: http://www.2v.lv/index.php/apskati/40-apskati/2622-kad-valsts-un-tautas-glbana-prvras-par-krtjo-balagnu

Zināšanai:
Paraksts zem attēla – mans.
Juris P.