http://www.aisbergs.lv/?p=16444

Inteliģence? Tādas nav!

PĀRDOMĀM 13.03.2010

. . . . . . . . . .

Kas ir inteliģence, kāda tās būtība?

Nedomāju, ka vārds inteliģents būtu jāsaprot kā vārdu kulturāls, labi audzināts vai izglītots sinonīms. Indivīda intelektu sastāda tā prāta, domas daļa, kas strādā viņa un viņa sugas, cilts nākotnei. Inteliģence nav kārta, nav slānis, nav šķira, nav arī organizācija. Tā ir tautas dvēsele un reizē arī prāts - garīgās patības glabātāja, tautas morāles sargs un cilvēciskotāja, tās kopējās smadzenes, var teikt, - tautas dzīves prāta asociatīvās domas virsotne, bet ne tikai izglītoti cilvēki (izglīteņi). Pēdējos visai nosacīti, ar nacionālo nesaistot, varētu dēvēt par vispārcilvēciskās kultūras inteliģenci.
. . . . . . . . . .

To, ka izglīteņi un izglītība paši par sevi neveido inteliģenci, pierādīja Kirhenšteina nodevējvaldība, kurā saskrējušo latviešu izglītības līmenis bija daudz augstāks par Ulmaņa valdības līmeni. Un, ja tagad vēsturniece Ilga Kreituse brīnās, kā varēja tik daudzi populāri un inteliģenti latvieši saiet okupantu izveidotajā Kirhenšteina valdībā, tad jāsaka, ka starp tiem nebija neviena latviešu inteliģenta. Arī, ja Ulmaņa valdība kopumā būtu bijusi pietiekami inteliģenta, tā nebūtu tik apkaunojošā veidā okupantiem atdevusi latviešu tautas brīvību!

Cits piemērs: latviešu tautas nacionālās atmodas iekustināšanas līderu – grupas "Helsinki - 86” – vidū 1987. gadā pārsvarā bija strādnieki un amatnieki un reti kāds ar augstāko izglītību. (Pēdējie pēcāk lielākoties izrādījās no čekas ar tālejošiem nolūkiem iefiltrēti cilvēki.) Tā laika tā saucamā inteliģence grupas darbību bailīgi vēroja tikai no malas. Kaut gan pēcāk atmodas aizsācēju godu nekaunējās piesavināt sev un helsinkiešus nodot aizmirstībai.

.

Latviešu tautai brīvība ir augstākā, dārgākā un svētākā vērtība, jo vairākkārt pirkta ar tās asinīm. Tā ir visiem spēkiem jāsargā. Pat izlejot par to asinis! Tauta savā atmiņā nekad neattaisnos un nepiedos atrunāšanos ar tautas dzīvā spēka saglabāšanu tad, kad bija jāizlej asinis. Pārspēka priekšā var būt ir jāatkāpjas, var būt ir jāzaudē kauja un reizē brīvība. Bet nekad nav labprātīgi jāpāriet uzvarētāju kalpībā! Tauta to nekad nepieņems. Kādas tautas inteliģenti bija tie, kas 1940. gadā Saeimā nobalsoja par Latvijas atteikšanos no brīvības un iekļaušanos PSRS sastāvā, vai tie, kas 2007.gadā nobalsoja par atteikšanos no Abrenes apriņķa?

Pakaļpuse varas sēdeklī, popularitāte, izglītība – rakstīt un lasīt prasme personu automātiski neieceļ tautas inteliģenta kārtā. Arī tie latvieši, kas okupantiem sastādīja uz Sibīriju izvedamo tautiešu sarakstus, prata rakstīt un lasīt – tātad ir tautas inteliģenti? Arī tie varneši, kas patlaban, ignorējot tautas gribu, ārvalstu kapitālam, Eiropas Savienībai uz paplātes pasniedz latviešu tautas brīvību un bagātību, ir tautas inteliģenti?

Bēdīgi, ja ar demokrātiju cenšas jeb tai atļauj pārsniegt vispārējo tautas kultūras līmeni. Vienalga kādā jomā. Vai nu tā būtu tehnika, vai sabiedrība, nedrīkst pieļaut, ka pie regulēšanas vai varas kloķiem tiek nekompetenti un, kas vēl traģiskāk, varaskāri bezatbildīgi, nedisciplinēti un/vai negodīgi cilvēki. Pie kā tas noved? Tehnikā tāds atbaidošs piemērs ir Černobiļas traģēdija, sabiedrībā – Latvijas valsts izsaimniekošana. Par to, ka politiskā varnešu vēlēšanu sistēma negarantē sabiedrības drošumu pret gadījumu cilvēku nokļūšanu pie varas, mēs esam pārliecinājušies. Tātad risinājums jāmeklē ārpus politikas! Cita līdzekļa kā spēcīga nacionāla inteliģence, kas ar savām sabiedriskajām struktūrām nodrošinātu pietiekamu sabiedrības aizsardzību pret necienīgiem valsts varas kārotājiem, es neredzu. Bez nacionālas inteliģences nav arī kam organizēt un uzturēt spēcīgu sabiedrības spiedienu pret varnešu un birokrātijas patvaļu. Tā var droši sevī kultivēt pārākuma apziņu. Bez nacionālas inteliģences tauta ir infantila.
. . . . . . . . . .

Latviešiem šodien nav savas nacionālās (tautas) inteliģences! Tik šausmīgs apgalvojums ir jāpamato. Vai tas vien, ka latviešiem ir ap pussimts "nacionālo” politisko partiju, bez vispārēja izsmiekla vēl nepārprotami neliecina par to, ka latviešiem nav savas inteliģences – nopietni ņemama nacionāla spēka, kas būtu spējīgs vienot, iedzīvināt de facto pirmās Latvijas Republikas garu. Nav mums savas zemes un tautas izauklētu dēlu, kas nav pērkami un piekukuļojami, kas sargā latviešu zemi un garu, kas nes tautā latviešu pasaules uzskatu, dzīves veidu, kas pravietiski virza tautu nākotnē.

To visai kalsno nacionālo inteliģenci, kas paspēja izveidoties ulmaņlaikos, kara laikā Latvija zaudēja. Daļa paspēja evakuēties uz Rietumiem, bet lielāko, palikušo daļu Staļins bez žēlastības izkāva. Talantīgāko un aktīvāko latviešu plānveida iznīcināšana, plus vēl PSRS sasniegumu alkohola lietošanā ieviešana Latvijā, plus vēl veselīgāko un ģenētiski spēcīgāko vīriešu izkaušana okupācijas armiju rindās pazemināja latviešu tautas intelektuālo potenciālu. Okupācijas gados, ja kas arī veidojās, tad tā bija pakalpiņu vai, labākajā gadījumā, kosmopolītiskā inteliģence. Cerības, ka komunistu izskaustās latviešu inteliģences robu kaut daļēji aizpildīs no Rietumiem atgriezušies, arī neattaisnojās. Rietumu jeb klaida latvieši, kaut arī savu latvietību 50 trimdas gados bija saglabājuši, tēvzemē nekādu nacionālo garu neatveda. Viņu mentalitāte izrādījās stipri izmainījusies. Pārsvarā tie Latvijā ierādās kā kapitālisma komivojažieri un rietumu firmu dīleri. Daži pat varas un bagātības kāri niecības nekautrējās ar savu rietumniecisko latviskumu stutēt latviešu kompartijas vadoņu izveidoto komunistu - kapitālisma cēlāju partiju Latvijas Ceļš (LC). Reto interesēja Latvijas valsts, bet tāds, kura intereses skāra arī latviešu tautas dzīvības problēmas, bija tikai viens – rakstnieks Andrejs Eglītis.

LC tad arī ielika pamatus pašreizējam Latvijas valsts attīstības virzienam, radīja un ar saviem kadriem aizpildīja varas struktūras. Šī valsts nav 1940. gadā pārtrauktās latviešu nacionālās valsts turpinājums, bet ir kosmopolītiska vai pat mafioza valsts, jo arī pārējās varas partijas turpina LC aizsākto latviešu tautas nodevību un kaut kādas te pilsoniskas valsts ar himērisku sabiedrību un kultūru veidošanu. Tāpēc pilnīgi neiespējami, ka te, kaut mazākā mērā, valstiski tiktu veicināta latviešu nacionālās inteliģences veidošanās. Toties pilnībā un produktīvi tiek ekspluatēta padomiskā un kosmopolītiskā. Arī no apakšas, tautas, nekas netiek darīts. Līdz ar LTF bēdīgo un kaunpilno galu, latvieši nav spējuši radīt kādu jeb kam derīgu nacionālu organizāciju, kas varētu kaut vai savākt un iedarbināt nacionālās inteliģences palieku kodolu.

Neatkarību izkaro tauta, patstāvību nostiprina gudru vadoņu vadībā, bet visu to var momentā zaudēt dumja vadoņa dēļ. Tauta bez saviem vadoņiem nemaz nav spējīga vēsturiski funkcionēt, ir tikai pūlis. Neliela valsti vadošā elite – valstsvīri – iespējams no pašreizējiem varnešiem drīzumā izkristalizēsies. Taču kāda būs to nacionālā kvalitāte, vai tie būs latviskas Latvijas valsts, vai kādas nenoteikta tipa valsts valstsvīri? Nacionālā inteliģence ir tā, kas cementē tautu, kas dod tai morālo un garīgo spēku, kas iekustina tautu uz ko nacionāli jaunu, kas izvirza tautas vadošo eliti. Bez tādas inteliģences arī etniskais stulbums tautas prātā nav pārvarams.
. . . . . . . . . .

Šodien jebkura latviešiem un valstij kaut cik nozīmīga problēma šķeļ mūs daudzās atšķirīgu viedokļu grupās. Ja latviešu nacionālās inteliģences trūkumu nebūtu nodemonstrējusi arī LTF, Latvijā būtu atjaunota nacionālā republika, bet ne veidota jauna, t.s. otrā jeb 4. maija republika. Arī pašreizējais tautas morālais pagrimums liecina par tādas inteliģences trūkumu.

"Grūti saprast, kāpēc pēdējā laikā vispār nerunājam par inteliģenci. (..) ka neuzturam un nekopjam viedokli par inteliģenci kā jebkuras sabiedrības attīstībai ļoti vērtīgu un izaugsmei absolūti nepieciešamu īpašību un tautas slāni.”, gan sakarā tikai ar latviešu valodas kvalitātes līmeni, saka rakstniece Monika Zīle ("LA”, 11.01.06.). Runājam gan. Šausmināmies, ka šīs inteliģences pārstāvji var parakstīt aicinājumu homoseksuālistu praida tiesību aizstāvībai, vienlaicīgi klusu norijot Latvijas teritorijas uzdāvināšanu Krievijai. Par zemi cīnās, lej asinis, jo tā ir dzīvības avots. Pasaules vēsture ir nekas cits, kā šo cīņu apraksti. Tikai tauta pašnāvnieks, kurai apnicis dzīvot, atdāvina un pārdod savu zemi. Latviešu vēlēšanās dzīvot, šķiet, palikušas bez (cīņas)spējas to darīt.
. . . . . . . . . .

Staļina nodoms bija pilnīgi iznīcināt latviešu nacionālo virsslāni, un viņš to izdarīja. Ar mērķi neatgriezeniski mainīt Latvijas sociālo un politisko struktūru un reizē izslēgtu iespēju neatkarības atjaunošanai, Latvijas elite tika masveidīgi divas reizes deportēta. Arī sekojošos gados latviešu nacionālās inteliģences iedīgļi tika sistemātiski izskausti. Tātad Latvijas okupācijas 50 gados faktiski visu latviešu nacionālo kodolu ar Ulmaņlaikā izveidojušos latviešu nacionālās inteliģencēs iedīgļiem priekšgalā mērķtiecīgi iznīcināja un tās vietā Latvijā iepludināja krievus. Tā bija metropolēm raksturīga svešu teritoriju sagrābšana un nostiprināšanās tajās uz mūžīgiem laikiem - aneksija. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka šajos 50 gados Latvijā varēja saglabāties vai pat attīstīties latviešu inteliģence! Vispārējās totalitārās kontroles apstākļos izdzīvot un "attīstīties” varēja tikai varai noderīgie!
. . . . . . . . . .

Ja masu informācijas līdzekļi ziņo par inteliģences pārstāvju pieaicināšanu valstij svarīgu jautājumu izlemšanā, šodien ar to domāti tikai radošie garīgās sfēras pārstāvji. Tie parasti ir pazīstami uzvārdi. Taču kāds pamats uzskatam, ka tie pārstāv pilsoņu intelektu? Tie taču pārstāv tikai garīgā darba darītāju mazāko daļu! Tāda inteliģence ir butaforija, kas piesedz varnešu saturisko tukšumu, sniedz tiem izglītības pakalpojumus. Visu cieņu šiem, bez šaubām, talantīgajiem cilvēkiem, ievērojamiem kultūras darbiniekiem, īstiem Latvijas Republikas pilsoņiem, starp kuriem der pieminēt tautā populāros V. Artmani, A. Bellu, Dž. Skulmi, R. Paulu, taču nacionālai latviešu inteliģencei nepieciešamo viņos saskatīt neiespējami! Vai kā latvieši viņi stāv tuvu Imantam Kalniņam!? Diemžēl pēdējo ir sabojājusi vara vai atrašanās „tēvzemiešu” vadoņu tuvumā. Ko citu lai saka, ja šodien kādreizējais „dziesmotās revolūcijas” simbols Imants Kalniņš uz pārmetumu par pāriešanu „barikāžu otrā pusē” atbild: „ vienmēr esmu centies nenostāties nevienā frontes līnijas pusē”. Vai tas neliecina, ka pārāk ilgi latvieši garīgi mokās katrs savā sulā? Kopējas nacionālās idejas un ideoloģijas, kā arī vienojošas nacionālās inteliģences trūkums šodien aizved katru domājošu latvieti savā virzienā! Tā mēs pamazām zaudējam pat nacionāli cerīgākos latviešus.
. . . . . . . . . .

Fragmenti no: http://www.aisbergs.lv/?p=3273
(viss teksts: http://www.aisbergs.lv/?cat=91)