http://www.aisbergs.lv/?p=1842

Amerikanokrātija

PĀRDOMĀM 02.11.2008

Šo nodaļu vajadzētu rakstīt ar vismelnāko tinti. Amerikanokrātija nav īslaicīga epizode vai sīka nelaime mūsu tautas dzīvē. Tā ir īsta traģēdija, kas pēc saviem apmēriem tuvojas mūsu senajām traģēdijām. Tas ir neiedomājams posts, ko iezīmē daudzi kapi, tūkstošiem tonnu važu un kas aptumšojis mūsu zemē visu gaišāko. Tās ir sēras, kas uzspiedušas zīmogu mūsu dvēselei, apklusinājušas mūsu dziesmas un laupījušas smieklus.

Nav nemaz jāiet uz bibliotēku, lai iepazītos ar amerikanokrātijas vēsturi. Ikvienas mātes sirds zina par to daudz vairāk, nekā var pastāstīt grāmatas. Sieviete, kas zaudējusi savu vīru, taverna, kas zaudējusi savu dziedoni, sols, kas zaudējis savu skolēnu, zeme, kas zaudējusi savu arāju… – lūk, amerikanokrātijas vēsture.

Ziemeļamerikāņi - viesi, kurus neviens nav lūdzis, vadītāji, kurus neviens nav ievēlējis, - atnāca no zemes, kas ir gandrīz tikpat tāla kā zvaigznes, sodīt mūs par kaut kādiem nezināmiem noziegumiem, kaut gan noziedzīga bija tieši viņu rīcība. Atnāca sodīt mūs par mūsu idejām, it kā mums būtu jāprasa atļauja vispirms viņiem, lai kļūtu par kādu ideju piekritējiem.

.

Grieķiem – un tas ļoti labi zināms – ir diža vēsture, kas iemūžināta daudzos pieminekļos. Un nevar būt šaubu, ka jeņķu darbi ar laiku tiks izcelti dienas gaismā. No politiskās vēstures ir zināms, ka ikvienai tautai ir tiesības tikai uz vienu neatkarību – pašai uz savu neatkarību. Tomēr amerikāņi neatkarību uzskata tikai par savu privilēģiju un atņem to citiem, lai nelikumīgi piesavinātos sev. Sak, kāpēc gan neatkarība vajadzīga jums, ja tā ir mums, amerikāņiem?

Tajā dienā, kad amerikāņi ielavījās mūsu zemē, pasaule sevišķi neuztraucās. Viņi taču atnāca kā savdabīgi sanitāri, lai pārsietu mūsu brūces un mazliet nomierinātu mūsu satrauktos nervus. Visa pasaule atzina, ka Grieķija ir viens no traģiskākajiem otrā pasaules kara upuriem. Tā izturējusi uz saviem fašisma saplosītajiem pleciem triju karu un trīskārtējas okupācijas smagumu.

Viss notika tā. Sākumā amerikāņi rādīja it kā pavisam nevainīgu seju. Viņi ievēroja mūsu nacionālās jūtas: ka tik neapvainotu vai neaizskartu mūs. Mēs, redziet, dodam jums tikai dolārus, tikai zāles, atveseļojaties, bet savas iekšējās lietas kārtojiet paši! Tā, redziet, ir tikai materiālā palīdzība, kuras mērķis nostādīt uz kājām mazo, drošsirdīgo sabiedroto, kas karā tik daudz cietis un pārdzīvojis.

Viņu vienkāršība savaldzināja. Reizē ar palīdzību viņi atsūtīja arī savu doktrīnu – Trumena doktrīnu. Tās saturs šķita šķīstāks par lūgšanu: materiālās palīdzības sniegšana cietušām un mazattīstītām tautām, lai piebiedrotu tās dzīvei, kas brīva – saskaņā ar principiem, kas pasludināti Atlantijas hartā – no bada un bailēm.

Taču tie, kas saņēma palīdzību, ļoti labi zināja šī sātaniskā slepenraksta saturu. Zem Trumena doktrīnas eņģeļa spārniņiem slēpās šķēps un bojā eja. Bet aiz tās kristietiskajiem vārdiem rupji un pilnīgi skaidri bija rakstīts : kara materiālu piegāde, lai jebkuriem līdzekļiem "sagrautu nolādēto komunismu”. Doktrīnas pieņemšanas diena bija īsta fašisma orģiju diena. Pa Atēnu ielām braukāja orķestri un spēlēja jautrus maršus. Amerikāņu karogs ceļoja no vienām netīrām rokām otrās. Šo roku īpašnieki skūpstīja to ar asarām acīs kā svētu simbolu. Un kā gan ne – viņiem bija iemesls to darīt. Šis karogs taču toreiz viņus glāba no taisnīgajām tautas dusmām.

Nepagāja ne nedēļa, kopš ieradās pirmā lidmašīna ar palīdzību, kad otra lidmašīna jau atgādāja kaut kādas aizdomīgas personas. Tādu personu ierašanās tika loģiski pamatota:

"Mēs jums aizdevām dolārus, labību un marli? Lieliski! Taču dolāriem ir vajadzīgs kāds, kas ar tiem rīkojas. Arī labībai nepieciešams savs izrīkotājs. Kas vēl? Bet… marle. Vai neatsūtīt jums vēl kādu sanitāru? Saprotiet, tādēļ, lai mēs būtu pārliecināti, ka tas viss tiek nodots tautai… Skaidrs? To visu mēs darām viņas labā, par viņu rūpējamies… Skaidrs? "

Šie speciālisti – sanitāri, rīkotāji u. tml. - visi kopā tika nosaukti par padomniekiem. Ko nozīmē vārds "padomnieks”? Amerikā – neko! Arī Grieķijā sākumā tas nenozīmēja neko. Bet pašlaik tas nozīmē visu. Nekontrolējams debesu un zemes saimnieks, kuram kabatā kreļļu virtene no divpadsmit zīlītēm, ko dēvē par Ministru padomi un ar ko viņš spēlējas, kā grib. Ministru iebildumi "padomniekiem” pēc viņu atbraukšanas bija bikli. Sākumā ministri bija pat priecīgi, ka ieguvuši savos štatos pa vienam ārzemniekam… kalpotājam. Un tiešām, sākumā padomnieki sniedza tikai padomus. Vēlāk sāka dot draudzīgas rekomendācijas, bet pēc tam… rupjas pavēles, kas bija jāpilda bez ierunām.

Grieķijas iedzīvotājus viņi sašķiroja strēlniekos un mērķos. Visās mazās un lielās pilsētās nodibināja kara tiesas, kuras bez jebkādas izmeklēšanas pieņēma tikai vienu spriedumu. Tomēr amerikāņi skandināja pa visu pasauli, ka Grieķija neesot okupēta zeme, jo tās teritorijā neesot karaspēka daļu, komandantu, karavīru nometņu utt. Taču tas ir optisks māns, tā tas liekas tikai no tālienes. Bet patiesībā viss ir tik acīm redzams, ka pats Hitlers, ja viņš būtu dzīvs, kodītu lūpas aiz dusmām, ka nav okupējis Grieķiju tieši šādā veidā, jo tāda okupācija būtu viņam palīdzējusi saglabāt visus spēkus frontei. Amerikāņi okupēja Grieķiju ar grieķu armiju. Turklāt ar tik grieķisku, ka grieķu kareivis pat pogu nedrīkstēja aizpogāt, nepaprasījis atļauju amerikāņu instruktoram. Grieķu virsnieks nedrīkstēja pat nošķaudīties, ja nepacēla roku un nepalūdza atļauju jenkiju ekspertam. Bet, ja amerikāņiem ir tik ļoti paklausīga armija, tad kāpēc gan tur vajadzīgi amerikāņi?

Tādējādi šai dīvainajā grieķu – amerikāņu karā , kas grieķisks šķita tikai iztālēm, no vienas puses, cīnījās automāti, mīnmetēji un pavēles (viss amerikāņu) un, no otras puses, neapbruņotas domas (morāla drosme, izturība, neatlaidība). Tādi ieroči, kā zināms, tiek apspiesti, bet nekad netiek nolikti. Tieši tāpēc viņi arī nevar izskaidrot, kāpēc nav guvuši uzvaru. Taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs : tas tāpēc, ka jenkiji vajā idejas ar ložmetējiem. Tāpēc, ka mēģina tās iekalt važās, tāpēc, ka cenšas tās nopirkt par dolāriem. Līdz šim laikam viņi vēl nav sapratuši, ka idejas nav pērkamas, ka tās nav iespējams sist krustā, ka idejām ir tikai viens pretinieks – labākas idejas.

Menelajs Ludemis
"Dzimtene gūstā” (Grieķija ārvalstu jūgā) LVI, Rīga, 1962.
No: http://www.latsocpartija.lv/?sect=69&cid=373&p=