Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Pārdomām

Aicinātie un izredzētie.

http://www.aisbergs.lv/?p=19286

 

Aicinātie un izredzētie.

PĀRDOMĀM 09.02.2011

 

NO «AISBERGA» PASTA KASTĪTES

.
Dievs,
dod man rāmu garu pieņemt visu,
ko nespēju ietekmēt,
drosmi, ietekmēt visu, ko spēju,
un gudrību
vienmēr atšķirt vienu no otra.
/ K.Vonnegūts/

Notiekošais Latvijā jau sen neprasa komentārus un tikpat sen jau brēktin brēc pēc konkrētas rīcības situācijas radikālai uzlabošanai, vai vismaz skaidrības ieviešanai jautājumā: ko darīt?

Vēlos piedāvāt Latvijai savu notiekošā redzējumu, jo, manuprāt, pašlaik tiek ļoti daudz runāts par sekām, un pārāk maz – par to patiesajiem cēloņiem. Viss zemāk teiktais būs noformulēts „pliku” apgalvojumu veidā, jo visa sacītā apstiprinājums ar pierādījumiem, norādēm uz informācijas avotiem u.t.t. prasītu pārāk daudz laika, vietas un jūsu pacietības.

Pirms atbildēt uz jautājumu: „ko darīt?”, jātiek daudzmaz skaidrībā ar to, kas un kāpēc īsti notiek ne tikai Latvijā, bet arī Pasaulē, pretējā gadījumā, visi mūsu pūliņi vērst lietas uz labo pusi var izrādīties pilnīgi bezcerīgi. Šeit jāizdara vēl viena atkāpīte, proti - jāmēģina palūkot, kā tad vispār, principā, notiek lietas tai procesā, kuru mēs saucam par Dzīvi. Šajā gadījumā tikai ar mūsu pašu dzīves pieredzi (un visu veidu ambīcijām) ir stipri vien par maz. Jāaplūko viss, kas par to zināms cilvēcei kopumā, ņemot vērā gan racionālo – zinātnes atklājumus un pierādījumus, gan iracionālo – dažādu laiku un tautu Svētos Rakstus, ezotērisko literatūru, leģendas, teikas u.t.t. Ņemot vērā aplūkojamās informācijas apjomu, pats par sevi saprotams, ka runa var būt tikai par subjektīvu Patiesības interpretēšanas mēģinājumu, kas labākajā gadījumā var dot tikai norādes virzienam, kurā ir vērts meklēt Patiesību, atstājot izvēli katra paša ziņā. Izklāstot, cik vien tas ir iespējams īsi un saprotami, mēģināsim ieskicēt dažas objektīvo realitāti raksturojošas iezīmes.

.

Dzīvē viss ir savstarpēji saistīts, pakļauts vieniem un tiem pašiem likumiem un noris atbilstoši stingri noteiktiem cikliem. Mums visiem ir palaimējies vārda pilnā nozīmē (kāpēc, tiks paskaidrots vēlāk) dzīvot laikā, kad noslēdzas viens evolucionārās attīstības cikls (9 miljardu gadu garumā) un sākas nākamais (8 miljardu gadu garumā). Katrs šāds cikls iedalās daudzos jo daudzos mazākos ciklos un apakš ciklos, būtiskākie no kuriem ilgst apmēram 12-13 tūkstošus gadu. Būtiskākie tāpēc, ka jau neskaitāmas reizes mūsu planēta ir piedzīvojusi šādus ciklus, kuri sākas/beidzas ar t.s. precesiju – ģeogrāfisko un magnētisko polu strauju nomaiņu, kuras rezultātā izmainās ne tikai planētas ģeogrāfiskā karte, klimats, augu un dzīvnieku valsts, bet arī uz planētas dzīvojošā cilvēce ir spiesta nokārtot eksāmenu savai tālākajai eksistencei. Pats process norit apmēram 2,5–4 dienas. Tā iedarbības spektrs ir ļoti daudzpusīgs, sākot no milzu okeāna viļņu rašanās (0,8–1,7 km augsti), kuri vairāk kārt apskrien apkārt Zemeslodei, beidzot ar kosmisko starojumu un elektromagnētisko lauku, kurš spēj noārdīt visus mākslīgos materiālus, izdzēst cilvēka atmiņu, veicināt zibenīgu dzīvo organismu transmutācijas procesu (kad fiziskā forma kļūst adekvāta garīgajam saturam), kā arī daudzas šobrīd pilnīgi neticamas, prātam neaptveramas lietas. Pēc zinātnieku aplēsēm šādos gadījumos izdzīvo apmēram 1–2 % planētas iedzīvotāju, kuri savu evolucionāro attīstību spiesti atsākt no akmens laikmeta līmeņa. Pirms spriest, cik tas ir taisnīgi vai ne attiecībā pret cilvēci, būtu jāņem vērā, ka šo 12–13 tūkstošu gadu laikā cilvēcei tiek dota iespēja panākt tik augstu garīgās attīstības līmeni, ka minētās pārmaiņas tai nebūtu bīstamas. Jāpiebilst, ka izpratne par cilvēku un viņa garīgumu kā tādiem, šodien lielum lielajam vairumam no mums ir visnotaļ tāla no patiesības. Mēs nebūt neesam tikai gaļas maiss, kurš pārvietojas pa Zemes virsu visādos veidos mēģinādams apmierināt savas fizioloģiskās nepieciešamības un personības iegribas, piesedzoties ar dubultās morāles un visdažādāko stereotipu palīdzību. Cilvēkam ir dvēsele un gars, kā arī 7 (pēc jaunākajiem datiem – 5) t.s. virsplāna, jeb smalkās matērijas ķermeņi. Cilvēka sūtība – sadarboties ar savu Radītāju. Neiedziļinoties šajās ne būt ne vienkāršajās padarīšanās, var saprast, ka mūsu miesa dvēselei un garam ir tikai kā instruments, kā cimds rokai, kas ļauj tiem darboties mūsu trīsdimensiju pasaulē (ir arī daudzas citu dimensiju pasaules - 5; 7; 9; 11 u.t.t, jo augstāks šīs dimensijas kārtas numurs, jo mazāks tanī esošās matērijas blīvums, un augstāka šīs matērijas svārstību frekvence, protams, atšķirīgi ir arī telpa, laiks un daudz kas cits, nemaz nerunājot par šajās dimensijās dzīvojošo būtņu apziņas līmeni). Tātad tā realitāte, kuru mēs varam pataustīt, pagaršot u.t.t, ne būt nav vienīgā, ar kuru ir ļoti nopietni jārēķinās. Saprotot to, ka instruments agri vai vēlu jānomaina, kļūst skaidrāks, ka arī tas, kurš radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, nemirst, bet pāriet no vienas realitātes citā, paņemot sev līdzi to pieredzi, kuru ir guvis kārtējās dzīves laikā, un kura lielā mērā nosaka šīs dvēseles tālāko dzīves ceļu.

Šajā kontekstā ir lietderīgi palūkoties uz mūsu saprāta līmeni laikā, kuru mēs saucam par šīs zemes dzīvi. Ja mums pieder tikai un vienīgi mūsu izvēles brīvība, bet viss pārējais, ieskaitot mūsu fizisko ķermeni, dots tikai uz laiku lietošanā – vai mēs, cīnoties par mantu, varu u.t.t. nedemonstrējam vispārēju vājprātu n-tajā paaudzē?! Tā vietā, lai apzinātos sevi kā neatņemamu sastāvdaļu, kā šūniņu vienā veselā, dzīvā organismā (no mikro līdz makro Kosmosam), kurai ir ne tikai tiesības, bet arī savi pienākumi un funkcijas, mēs uzvedamies līdzīgi vēža šūnām – strādājam tikai un vienīgi sev, visu pārējo uztverot kā mūsu dzīvei nepieciešamās izejvielas, vai objektus (un subjektus) mūsu vēlmju apmierināšanai, tostarp ignorējot vispārējos Dzīves likumus un principus vai apgriežot tos augšpēdus, padarot baltu par melnu un otrādi. Būtībā tas nav nekas jauns zem šīs Saules un uz šīs Zemes, uz kuras pirms mums jau ir bijušas 9 tehnokrātiskā un tehnoloģiskā ziņā augstu attīstītas civilizācijas, no kurām šobrīd nav nekas daudz palicis pāri. Tā ir sava veida Dzīves skola, pieredzes uzkrāšana visiem šeit mītošajiem cilvēkiem, liekot saprast, ka mums viss ir atļauts, taču ne viss un ne vienmēr ir derīgs, lai organizētu harmonisku dzīvi, lai attīstītos un mainītos uz augšu atbilstoši evolūcijas principiem: no vienkāršā uz sarežģīto, no kvantitātes uz kvalitāti. Kāpēc mēs tik aplami uzvedamies? Vai tiešām mēs pēc savas dabas esam tik bezcerīgi, neglābjami slikti, ka pat ar labiem nodomiem spējam nobruģēt ceļu tikai uz elli. Nē, tā tas nav! Droši vien katrs ir dzirdējis par šīs Pasaules valdnieku, kā arī to, kādu nometni viņš pārstāv. Gaismas un tumsas cīņa nav mīts vai alegorija, tikai mūsu – t.i. trīsdimensiju pasaulē, ko pamatoti mēdz saukt arī par dēmonu pasauli, nav viegli atšķirt – kas ir kas un kurš ir kurš, jo šeit nav tādu vērtību vai patiesību, kuras nevarētu sagrozīt vai izkropļot. Katrs cilvēks grib labu un izvēlas labo, taču izvēloties ļoti bieži tiek nežēlīgi tumsas piekrāpts, jo ne vienmēr spēj atšķirt vēlamo no patiesā. Mēs visi zinām, ko mēs katrs gribam, diemžēl retais no mums zina, kas mums katram īstenībā ir vajadzīgs. Jo tālāk, jo dziļāk purvā. Mēs cīnāmies par savu taisnību bieži vien jebkuriem līdzekļiem, nerēķinoties ar to, ka taisnība katram ir sava, bet Patiesība ir viena priekš visiem. Patiesība ir viena, bet tā nav viennozīmīga. Katrs to var redzēt no sava skatupunkta. Par maz to ir apzināties un censties izprast ar prātu, to jāspēj sajust un pārdzīvot ar sirdi. Ne velti visu laiku un tautu Svētajos Rakstos uzsvars tiek likts uz cilvēkam piemītošajām īpašībām, nevis zināšanām. Ne velti caur laikiem mūs sasniedzis spārnotais teiciens: „es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Atliek pavērties uz pasauli sev visapkārt, uz zvaigžņoto debesu jumu, lai piekristu sacītajam, it īpaši šodien, kad zinātniski pierādītas mūsu „spējas” tikai 5% apmērā izmantot mūsu rīcībā esošo smadzeņu potenciālu (protams, ka arī šajā sfērā ir izņēmumi gan ar <+> zīmi, gan ar <-> zīmi). Zināms arī tas, ka no kosmiskajā telpā esošās matērijas daudzuma šobrīd mūsu izziņai pieejami arīdzan tikai 5%. Vai tiešām būtu vēl jādiskutē par to lēmumu objektivitāti, kuri laika gaitā tika un joprojām tiek pieņemti balstoties galvenokārt tikai un vienīgi uz mūsu prāta spējām, pasludinot racionālā pārākumu pār iracionālo? Vai tad pasaulē notiekošais ne par ko neliecina?

Atgriezīsimies šodienā un palūkosimies tuvākajā rītdienā. Bībelē (kā arī citos seno tautu Svētajos Rakstos) šis laiks tiek apzīmēts kā laiku beigas, kad notiek graudu vētīšana no pelavām, kad pirmie kļūst par pēdējiem un pēdējie – par pirmajiem, kad noskaidrojas, kuri no daudzajiem aicinātajiem kļūst par izredzētajiem – citiem vārdiem sakot – kuri spējuši saglabāt savas tiesības saukties par cilvēku šī vārda labākajā nozīmē, iegūstot iespēju dzīvot jaunajā Zelta Laikmetā uz jaunās Zemes. Ezotēriskajā literatūrā to apzīmē kā Lielo Pāreju, kas būtībā ir viens un tas pats. Tātad, visiem notiekošajiem procesiem ir objektīvs raksturs un cēloņi, kuri sakņojas ārpus mūsu 5% realitātes, tātad – atrodas ārpus mūsu izpratnē esošās ietekmes sfēras. Patīk mums notiekošais, vai ne – tas notiks neatkarīgi no mums. No mums atkarīgs ir tikai tas, cik sāpīgi mūs skars šis notiekošais (ja šobrīd cilvēce būtu vienota, pietiktu ar vienu vienīgu apvienotās cilvēces domu, lai Pārejas process noritētu mierīgi un bez cilvēku upuriem). Tas, ko mēs šodien redzam (protams, ja vien nepiekopjam strausa politiku): klimata izmaiņas, visu iespējamo veidu dabas kataklizmu un tehnogēno avāriju skaita un spēka pieaugumu, izmaiņas augu un dzīvnieku valstī, (parādās jaunas, līdz šim nezināmas sugas un šķirnes, izzūd pavisam vai migrē zināmās), jaunu, nezināmu un sen zināmo slimību parādīšanās, jukas un nekārtības visās cilvēku dzīves sfērās (sarakstu varētu turpināt samērā ilgi), ir tikai „ziediņi.” (Par „odziņām” mazliet vēlāk).

Darbojas princips, jo sliktāk – jo labāk, kura darbības rezultātā tiks likvidēta jebkura valstiskuma forma, kas ļaus cilvēcei atbrīvoties no naudas varas pār to (nauda būtībā ir tumsas izgudrojums, ar kuru tika aizstāta cilvēka apziņa), kas noraus visas maskas un atklās visus noslēpumus, parādot īstajā gaismā – kas ir kas un kurš ir kurš, noārdīs visu tumsas atstāto mantojumu uz šīs planētas (sākot ar akmens džungļiem un beidzot ar visām iespējamajām pagājušā Dzelzs Laikmeta vērtību izpausmēm un pašiem šo vērtību kultivētājiem), lai atbrīvotu vietu Jaunam Laikmetam un Jaunai Dzīvei. Tas viss jau notiek šodien! Cik ilgi tas turpināsies, precīzi zina tikai Dievs. Spriežot pēc visa, kas patlaban ir zināms, process sasniegs savu kulmināciju tuvāko gadu laikā (iespējams, ka viens no kulminācijas etapiem var būt saistīts ar 2012. gada 24. decembri, kad beidzas laika skaitīšana atbilstoši seno Maiju kalendāram). Kā izpaudīsies šī kulminācija un kādā ziņā mums ir ļoti paveicies, mēģināsim pāris vārdos pastāstīt.

Notiekošā fināls saistīts ar totālām planētas izmaiņām itin visā. Mainīsies gan planētas izmēri, gan kontinentu skaits uz tās, gan debess pušu orientācija, klimats, augu un dzīvnieku valsts, vārdu sakot – absolūti viss. Arī cilvēce nepaliks maliņā – izdzīvos tie, kuriem Patiesība un vispār cilvēcīgās vērtības ir dārgākas pa savu personīgo taisnību, nacionālajām, reliģiskajām, materiālajām vai vēl kādām interesēm. Nāksies atzīt sen aizmirsto, ka Dievs ir viens priekš visiem un mēs visi esam Viņa bērni, lai cik atšķirīgi un dažādi mēs arī nebūtu. Daudzās reliģijas, par sektām nemaz nerunājot, paliks pagātnē. Pārmaiņu laikā pastāv ļoti reāla iespēja, ka lielākā daļa sauszemes var tikt appludināta, izņemot paprāvu teritoriju Krievijas Rietumsibīrijas un vēl dažos citos KF apgabalos. Sakarā ar to, tuvākajos gados gaidāma mums zināmajā Pasaules vēsturē nepieredzēta cilvēku migrācija no apdraudētajiem reģioniem uz vietām, kuras būs piemērotas dzīvības un civilizācijas saglabāšanai. Viss būs pa jaunam – tā, kā bijis iesākumā, pirms neatminamiem laikiem.

Mums ir paveicies tādā ziņā, ka izmaiņas šoreiz notiek ne tikai uz mūsu planētas, bet arī visās dimensijās, par kuru eksistenci mums šodien nav pat mazākās saprašanas. Jāuzsver, ka notiekošais nebūt nav Pasaules gals, kurš bieži vien tiek sludināts no dažādu reliģiozu vai citāda veida fanātiķu puses. Drīzāk tas ir gals tai netaisnību un pārestību pilnajai „kārtībai”, kura šobrīd neierobežoti valda pār mūsu Pasauli. Līdz ar to, process, kas agrāk noritēja strauji ar visām no tā izrietošajām sekām, šoreiz noritēs pakāpeniski, ļaujot daudziem jo daudziem cilvēkiem pārvērtēt savas vērtības, mainīt savu apziņu un līdz ar to – glābt savu dzīvību, un pats galvenais – dvēseli. Tieši tas arī ir mūsu katra atsevišķi un visu kopā galvenais uzdevums – glābt savu dvēseli un palīdzēt to izdarīt citiem, kā arī palīdzēt izdzīvot jaunajai paaudzei, kurai uz šīs zemes nāksies uzcelt pavisam savādāku, nesalīdzināmi labāku dzīvi. Jāapzinās, ka tumsa, aizejot prom, centīsies paņemt sev līdzi pēc iespējas vairāk dvēseļu. Ikviens no mums pieder kādai no šīm divām nometnēm, neitrālo nav principā. Runājot par mūžīgo, mēs sevi mierinām ar domu, ka nemaz jau tik slikti neesam, ka ir vēl sliktāki par mums, tā vietā, lai vismaz pamēģinātu aizdomāties par savu dzīves jēgu, pamēģinātu pakontrolēt savu ikdienas domu gaitu, jo ar laiku, mēs kļūstam par to, par ko domājam. No Dieva puses mums tiek sniegta nebijusi iespēja īsā laika posmā totāli pārveidot savu apziņu, tiek sniegta arī visa nepieciešamā un iespējamā palīdzība, bet tikai tādā gadījumā, ja mūsu dzīves ceļš būs nesaraujami saistīts ar Ticību, Cerību un Mīlestību. Būt krietnam cilvēkam – aicināts ir ikviens. Īstenot aicinājumu – var tikai un vienīgi katrs pats, ar savām domām, vārdiem un darbiem. Jāspēj novērtēt šis unikālais laiks, kas ir pārbagāts ne tikai ar grūtībām, bet arī ar iespējām tās pārvarēt visiem kopā. Šodien, daudz vairāk nekā jebkad agrāk, ir iemesls mīlēt Dievu, mīlēt cilvēkus, mīlēt visu, ko Dieva roka ir radījusi un darboties šīs mīlestības vārdā, gūstot prieku un gandarījumu par savu, lai arī ne būt ne vieglo dzīvi.

Daudzu pasaules valstu valdības, it īpaši tās, kuru teritoriju pastāvēšana uz pasaules kartes jau tuvāko padsmit gadu laikā ir visai apšaubāma, vai nopietni apdraudēta (piem. ASV, Rietumeiropas valstis, Japāna, Lielbritānija u.c.), zina par globālajām izmaiņām (šajā sakarā pat pastāv oficiālas valsts programmas ar ievērojamu budžetu risinājuma meklēšanai, tas ietverts ārpolitikas stratēģiskajos plānos), redz, kas notiek Kosmosā, tomēr klusē, jo šāda veida oficiālus paziņojumus nedrīkst atļauties neviens varas, zinātnes, reliģijas vai tamlīdzīgs pārstāvis, kaut vai tādēļ, lai neiestātos vispārēja panika. Kaut ko tādu pavēstīt var atļauties tikai vienkāršs mirstīgais, kurā tāpat neviens neklausīsies. Nevienam šeit nekas netiek uzspiests. Katram ir jāskatās un jādomā pašam. Piedāvāju savdabīga testa vietā – pavērojiet skaidrā, zvaigžņotā naktī debesis (vēlams ārpus pilsētas). Jūs noteikti pamanīsiet vienu, vai vairākas spožas „zvaigznītes”, kuras mirgo visādās krāsās. Nokoncentrējieties uz šo „zvaigzni” un nosūtiet tai domās sveicienu, piem.: „Labvakar, draugi! Man prieks, ka Jūs esat šeit!” Pārdesmit sekunžu laikā jūs noteikti saņemsiet atbildi – „zvaigzne‘‘ sāks „dejot”, t.i. izpildīs zig-zag veida kustības, ļaujot noprast, ka nepavisam nav zvaigzne, bet gan viens no tiem apm. 10000 citplanētu lidaparātiem, kuri ieradušies no tuvā un tālā Kosmosa, lai sniegtu pašā kritiskākajā brīdī mūsu Planētai palīdzību (jāpiebilst, ka arī šajā gadījumā ir izņēmumi – ir arī tādi, kas vēlas „pamakšķerēt duļķainā ūdenī”).

Ko ar visu augstāk sacīto iesākt šeit un šobrīd Latvijā, katram vispirms ir jāizlemj pašam un tad jāmeklē domubiedri sava redzējuma īstenošanai dzīvē. Latvijai ir gan garīgais, gan fiziskais potenciāls, lai adekvāti spētu reaģēt uz notiekošo. Tai ir izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, dabas resursi, kuri daudzviet citur pasaulē jau ir uz izsīkšanas robežas (dzeramais ūdens, kura nepietiekamību jau šodien katastrofāli izjūt daudzas valstis, koksne, kas spēj salīdzinoši ātri atjaunoties, nesagandēta zeme) un pats galvenais – cilvēki, kuriem nauda un peļņa vēl nav aizstājusi Dievu un sirdsapziņu. Tikai ir jāsaprot, ka vispirms runa iet nevis par mūsu ekonomisko labklājību un pierastā dzīvesveida saglabāšanu par katru cenu, bet par mūsu saliedētību izdzīvošanai, vienā lielā, veselīgā ģimenē, kurā nav lieko cilvēku, bezdarbnieku, nav atstātu bērnu un aizmirstu sirmgalvju, nav dzīrotāju mēra laikā. Mēs vēl neesam pliki un nabagi ( ja jau gada laikā nodzeram 200 un nopīpējam 400 miljonus Ls.), vēl nemirstam badā, kā tas notiek citviet (apmēram 70% planētas iedzīvotāju nekad nav pietiekoši paēduši, un apmēram 50% – dzīvo praktiski badā), mūs vēl nav piemeklējušas postošas dabas kataklizmas (ceru, ka šeit komentāri lieki), bet, tas viss mums nepaies secen, ja paliksim tādi, kādi esam šobrīd – ar tendenci uz totālu degradāciju. Jo nekas jau nestāv uz vietas. Vai nu cilvēks mainās uz augšu, paplašinot savu apziņu, vai degradējas, sarūkot apziņas līmenim līdz punkta apmēriem (pievērsiet uzmanību straujajam psihiski slimo cilvēku skaita pieaugumam visās pasaules valstīs). Protams, ne visiem tas ir pieņemams, pat ja ir saprotams.

Neesmu nekāds tautsaimnieks, lai sniegtu konkrētas pamācības, taču absurdā situācija, kad lielai daļai no darbspējīgo cilvēku tiek liegta iespēja nodrošināt savu eksistenci, vedina uz domām, ka visi šobrīd esošie līdzekļi jānovirza ne tikai ražošanai (t.i. peļņas gūšanai, kas, lai cik dīvaini tas neliktos, gala rezultātā tās pašas peļņas vārdā apēd pašus ražotājus), bet arī sabiedrības restrukturizācijai. Piemēram, būtu jādod iespēja visiem strādāt gribošajiem un varošajiem bezdarbniekiem pielikt savas pūles problēmu risināšanā – t.i. ne tikai saņemt bezdarbnieka pabalstu, bet arī veikt kādu sabiedriski lietderīgu darbu (pabalsts jādod tiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ nespēj paši sevi nodrošināt – invalīdi, vecāki ar mazgadīgiem bērniem u.t.t.). Ja ir tāda vēlēšanās un iespējas, būtu jāpalīdz cilvēkiem pārcelties uz dzīvi laukos, kur kooperējoties varētu ja ne vairāk, tad vismaz sevi pabarot un uzturēt savu ģimeni, mājokli. (Jādara lietas, kas vieno cilvēkus uz labu, īpašu nozīmi pievēršot jaunajai paaudzei, ievirzot tās maksimālismu un radošo potenciālu pozitīvisma gultnē, jo nenovēršami līdzīgais pievelk līdzīgo. Ar negatīvām domām vien šobrīd mēs varam pazaudēt visu, pat zemi zem kājām burtiskā nozīmē.) Tas viss skan naivi, lai neteiktu vairāk, tomēr – ne bez pamata, jo realizējas princips; Dievs-Daba-Darbs, kas visos laikos ir ļāvis cilvēkam ne tikai izdzīvot, bet arī ar gaišu skatienu lūkoties nākotnē. Neordinārā situācija ir lieliska iespēja un iemesls vienlaicīgi pārvērtēt savas vērtības un paskatīties uz Dzīvi citām acīm. Ir jāsaprot, ka jau tuvākajā nākotnē, piekopjot patērētāja dzīvesveidu nav iespējams noturēties uz šīs Zemes. Dzīšanās pēc peļņas un pasaules kundzības nonākusi tiktāl, ka apdraud gan mūsu Planētas, gan cilvēces eksistenci kā tādu. Grūtības ir jādala uz visiem, kuri spējīgi tās pārvarēt, nevis mākslīgā ceļā tās jāpadziļina dzenoties pēc savtīgiem nolūkiem. Jo vairāk kādam ir ticis dots, jo vairāk no viņa tiks atprasīts. Daudzi no mums (pat neapzināti) tiecas līdzināties šī brīža pasaules elitei, kura būtībā nav nekas vairāk, kā norietošās Dzelzs laikmeta Saules staros zaigojošs stikla lauskas gabaliņš, kaut gan katrs no viņiem varēja kļūt par uzlecošu Zvaigzni. Šiem cilvēkiem izsaku visdziļāko līdzjūtību – jo viņi tik tiešām nesaprot, ko dara, bet jāatbild būs adekvāti dotajām iespējām. Atcerēsimies Jāņa Raiņa sacīto: „ Gūt var ņemot, gūt var dodot. Dodot gūtais – neatņemams”. „ Nevis tauta pret tautu, bet visi kopā – pret tumsu.” Gribētos piebilst, visi kopā – par Gaismu, jo uzstājoties ar domu <pret>, tiek panākts ačgārns efekts cerētajam. Jāsaliedējas ar domu <par>. Par to, lai visiem ir darbs un maize, par to, lai mēs katrs un it īpaši tie, kas mūs vada, kalpotu Dievam un cilvēkiem pēc labākās sirdsapziņas, par to, lai mūsu bērni ir harmoniskāki un laimīgāki par mums, par to…. Protams, ja mēs sacīsim, ka esam par visu labo un pret visu slikto, tas būs līdzvērtīgi nullei, jo katrā konkrētā situācijā līdztekus teorētiskam pamatojumam nepieciešami konkrēti pasākumi. Katram ir jāatbild par savu darbību/bezdarbību tajā sfērā, kuru mēs tā vai citādi esam spējīgi ietekmēt. Nevienas valsts valdība, prezidents, premjers vai cita amatpersona šodien neko nevienam nevar garantēt, izņemot to, ka pildīs viņiem uzticētos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, nesot par to konkrētu atbildību (nevis privilēģijas) visu savu atlikušo mūžu. Diemžēl, kā liecina prakse, tieši ar pēdējo ir visbēdīgāk. Ja mēs tiešām vēlamies ko paveikt, tad meklējam iespējas. Ja nē, tad iemeslus. Izmainīt Latviju, vēl jo vairāk – izmainīt Pasauli mēs varam tikai un vienīgi VISPIRMS izmainot sevi pašu. Mums ir apzināti jāatņem lēmējtiesības savai personībai un jāatdod tās dvēselei, jo dvēsele zina visu, arī to, kas mums šobrīd ir nepieciešams. Tas nav viegli, bet tā ir vienīgā iespēja no aicinātā kļūt par izredzēto!

.

P.S. Nekas no šeit rakstītā, lai cik dīvains tas arī neliktos, nav izzīsts no pirksta vai noskatīts murgos (viss sacītais ir tikai niecīga daļa no tā, kas būtu jāzina katram).

Tas ņemts no visiem pieejamas publiskas informācijas, ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību jautājumiem, kuri nekad nav zaudējuši savu aktualitāti. Vienīgais nosacījums tās atrašanai – meklēt gan ar prātu, gan ar sirdi un atrodot – dzīvot saskaņā ar to.

Ar patiesu cieņu un cerību tikt uzklausītam - Jānis Ozoliņš.
(atsūtīts 07.02.2011.)

Kategorija: Pārdomām | Pievienoja: Janis_A (09.Feb.2011)
Skatījumu skaits: 879
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika