http://www.aisbergs.lv/?p=21194

VARAS INSTRUMENTS

NOKLUSĒTAIS 18.08.2011

"Cilvēku sabiedrības galvenā politiskā problēma ir jautājums par varas instrumentu”.

Visas mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās sistēmas ir radušās varas instrumentu cīņas rezultātā – vienalga, vai tā būtu bruņota vai miermīlīga šķiru, klanu, cilšu, partiju vai atsevišķu personu cīņa. Šajā cīņā vienmēr uzvar varas instruments - persona, partija vai šķira. Zaudētājos arvien paliek tauta, tātad īstenā demokrātija.

Politiskā cīņa, kuras rezultātā ir uzvarējis, piemēram, kandidāts, par kuru balsojuši 51 procents vēlētāju, noved pie demokrātijas togā maskēta diktatoriska varas instrumenta uzvaras, jo pārējie 49 procenti vēlētāju izrādās pakļauti varas instrumentam, par kuru viņi nav balsojuši, bet kurš viņiem ir uzspiests. Tā arī ir diktatūra. Tāda veida politiskā ciņa bieži vien beidzas ar tā varas instrumenta uzvaru, kurš pārstāv mazākumu, ka tās notiek gadījumā, ja balsis tiek dalītas starp vairākiem kandidātiem, turklāt viens no viņiem ir saņēmis vairāk balsu nekā katrs no pārējiem, atsevišķi ņemts. Ja summē pārējo kandidātu saņemto balsu skaitu, izrādās, ka tas sastāda vairākumu, kaut gan tiek uzskatīts, ka ir uzvarējis pirmais kandidāts un turklāt vēl likumīgā, demokrātiskā ceļā! Patiesībā tā ir acīm redzama diktatūra viltus demokrātijas maskā. Tāda ir visu mūsdienās pastāvošo politisko režīmu seja. Vai gan nav skaidrs, ka tās visas falsificē patiesu demokrātiju un būtībā ir diktatoriski režīmi?

.

PARLAMENTI

Parlamenti ir mūsdienu tradicionālās demokrātijas pamats, taču, tautas pārstāvniecība parlamentos ir māns, tas ir demokrātijas problēmas aplams risinājums.

Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā.

Parlamenta galvenā misija ir uzstāties tautas vārdā, kas pats par sevi nav demokrātiski, jo ar vārdu "demokrātija” mēs saprotam tautas varu. Pats parlamenta pastāvēšanas fakts nozīmē varu bez tautas. Patiesa demokrātija ir iespējama vienīgi ar pašas tautas, nevis tikai ar tās pārstāvju piedalīšanos.

Parlamentārā pārstāvniecība ir māns.

Parlamenti ir kļuvuši par likumīgām barjerām tautas ceļā uz varu, tie ir atbīdījuši tautas masas no līdzdalības politikā un monopolizējuši to varu. Tautai ir atstāta tīri ārišķīga, falsificēta demokrātijas izpausme - tiesības stāvēt garās rindās pie urnām vēlēšanu iecirkņos.

Parlaments nav tautas vara.

Lai atklātu parlamentu īsteno būtību, atgriezīsimies pie to izcelsmes. Parlamentus ievēlē vai nu visi iedzīvotāji vēlēšanu iecirkņos, vai partijas un partiju koalīcijas. Tos mēdz arī nozīmēt. Visas šis metodes nevar uzskatīt par demokrātiskām, jo iedzīvotāju sadalīšana pa vēlēšanu iecirkņiem nozīmē, ka viens deputāts pārstāv tūkstošiem, desmitiem tūkstošu un dažkārt pat simtiem tūkstošu vai miljoniem cilvēku atkarībā no vēlētāju skaita. Tas nozīmē, ka deputāts nekādi nav saistīts ar vēlētājiem ciešām organizatoriskām saitēm, kaut gan viņš, tāpat kā pārējie deputāti, skaitās - savas tautas pārstāvis.

Parlamenti ir demokrātijas falsifikācija.

Rezultātā masas ir pilnīgi atrautas no deputāta, bet deputāts, saņēmis vēlētāju balsis, pilnīgi atraujas no masām. Viņš monopolizē masu varu un tiesības izlemt to problēmas.

No teiktā mēs redzam, ka tradicionālā, mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija nodrošina parlamenta loceklim neaizskaramības statusu un rada ap viņu oreolu, tajā pašā laikā atsakot tādās tiesībās vienkāršajiem ļaudīm. Tas nozīmē, ka parlamenti ir kļuvuši par tautas varas uzurpēšanas un piesavināšanās līdzekļiem. Tautām ir tiesības tautas revolūcijas ceļā cīnīties par to, lai sagrautu par parlamentiem dēvētos demokrātijas monopolizācijas instrumentus, un pavēstīt: NEKĀDAS PĀRSTĀVNIECĪBAS TAUTAS VĀRDĀ!

Ja parlamentu ir noformējusi vēlēšanās uzvarējusi partija, tad tas nav tautas, bet attiecīgās partijas parlaments, kas pārstāv konkrētu partiju, nevis tautu. Tāda parlamenta nozīmētie varas izpildorgāni pārstāv uzvarējušās partijas, nevis tautas varu.

Tas pats sakāms par parlamentu, kurā katra partija saņem noteiktu vietu skaitu. Šīs vietas ieņēmušie deputāti ir savu partiju, nevis tautas pārstāvji. Varas orgāni, kurus ir izveidojusi partiju koalīcija, pārstāv partiju koalīcijas, nevis tautas varu.

Tādu režīmu apstākļos tautas kļūst par brāļu kara upuriem. Politiskie pretinieki, izmantojot tautu cīņā par varu. lai saņemtu vajadzīgo balsu skaitu, krāpj un ekspluatē tautu. Bet cilvēki padevīgi kā rožukronī virzās garās rindās, lai iesviestu vēlēšanu urnās savus biļetenus. (Tieši tāpat viņi iemestu atkritumu urnā papīra strēmeles.) Tāda ir mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija, vienalga, vai tā darbotos vienpartijas, divpartiju, daudzpartiju sistēmā - vai sistēmā, kurā vispār nepastāv nekādas partijas.

No sacītā top skaidrs, ka PARLAMENTĀRĀ PĀRSTĀVNIECIBA IR MĀNS. Kas attiecas uz parlamentiem, kuri tiek formēti deputātu nozīmēšanas ceļā vai balstās uz deputātu vietu mantošanas tiesībām, tad jāsaka, ka tie vispār nav uzskatāmi par kādu no demokrātijas formām. Bez tam, tā kā parlamentu vēlēšanu sistēma balstās uz aģitāciju balsu skaita iegūšanai, tā ir vārda tiešā nozīmē DEMAGOĢISKA sistēma, jo balsis var nopirkt vai tendenciozi sagrozīt to skaitu. Nabagie taču nevar konkurēt ar bagātajiem pirmsvēlēšanu kampaņās, tādēļ vienmēr uzvar bagātie, tikai bagātie!

Taču šodien, republiku laikmetā, kad tuvojas masu laikmets, ar deputātu saujiņu pārstāvētā demokrātija, kas uzstājas plašu tautas masu vārdā, ir absurds. Tā ir novecojusies teorija un sevi izsmēlusi prakse. Varai ir pilnīgi jābūt tautas rokās.

Viscietsirdīgākās diktatūras, kādas jebkad pazinusi pasaule, ir pastāvējušas parlamentāro režīmu apstākļos.

No Muammāra Kadāfi grāmatas «ZAĻĀ GRĀMATA» pirmās daļas.
Avots: http://www.lirika.lv/work1.php?format=2&file_ref=Kadafi_ZG.htm