http://www.aisbergs.lv/?p=14101

Parunāsim par orgonu (1. daļa)

NOKLUSĒTAIS 05.01.2010

Kopš senseniem laikiem cilvēki ir ievērojuši, ka pastāv kaut kas, parastiem ļaudīm neredzams, nedzirdams, bez garšas un smaržas, nesajūtams ar maņu orgāniem, - tātad kaut kas virtuāls,(„it kā”), bet kas vada, virza un uztur visu dzīvo dabu. Tas plūst no kosmosa, peld gaisā, cirkulē ikvienā organismā un ap to. Dažiem cilvēkiem ir dota spēja (dabas dāvāta vai pacietīgos treniņos attīstīta), šo kaut ko sajust, ar to apzināti manipulēt. Ar to var dziedināt slimības, var „uzlikt” lāstu, caur to var pārraidīt domas, no attāluma sajust notikumus, var daudz ko citu.

Šim kaut kam ir doti daudz un dažādi nosaukumi – dzīvības enerģija, dzīvības spēks, dzīvnieku magnētisms, prāna, či, mesmērisms, kosmiskā enerģija, orgons… Baidos, ka esmu uzskaitījis tikai nelielu daļu no tiem.

Attīstoties eksaktajām dabaszinātnēm, viss tika salikts „pa plauktiņiem”, nosvērts, izmērīts… Tika stingri definēta matērija un enerģija, gravitācijas un elektromagnētiskie lauki, vielas elementārdaļiņas un daudz, daudz kas cits. Tika atklāts, ka jebkuru bioloģisku procesu pavada elektromagnētiski potenciāli un lauki. Joprojām nevarēja nosvērt un izmērīt domas, nevarēja tā īsti nomodelēt un izmērīt domu pārraidi, izskaidrot lāstu, nevarēja pat tā īsti noformulēt dzīvības definīciju – ar ko tad dzīvā matērija atšķiras no nedzīvās. Saka, ka dzīvību raksturo metabolisms, - vielumaiņa, augšana un vairošanās. Bet kas ir dzīvības cēlonis?

Klasiskā zinātne visā pasaulē šo sev neērto sfēru pasludināja par „antizinātnisku”, t.i., par absolūtām muļķībām, par kurām nopietnam zinātniekam ir nepieklājīgi pat domāt. Ja arī parādījās kaut kādi „it kā” pētījumu rezultāti, tie galvenokārt bija domāti antizinātnieciskuma pierādīšanai.

.

Revolūcija zinātnē?

Domāju, ka jebkurš no mums spēj dažos vārdos noformulēt, kas tā tāda – zinātne.

Hm. Vai ir tik vienkārši?

Pateicoties internetam, ir kļuvis pieejams milzums informācijas, turklāt daudz kā tāda, kas ticis rūpīgi slēpts.

Atļaušos arī šeit nocitēt fragmentiņu no kāda autora sacerējuma manā brīvā tulkojumā un pārstāstā:

„Reiz kādā pilsētā dzīvoja tautā pazīstams, ļoti cienījams un ļoti, ļoti gudrs siņjors Kremonīni, universitātes profesors. Tai pašā pilsētā dzīvoja arī nabadzīgs, bet ļoti zinātkārs jauneklis Galileo. Šis jauneklis pacietīgi no stikla bija izslīpējis lēcas un uzbūvējis teleskopu. Pavērsis savu jauno instrumentu pret Mēnesi, viņš uz tā ieraudzīja kalnus. Sajūsmināts viņš aizskrēja pie siņjora Kremonīni:

- Siņjor profesor, uz Mēness ir kalni!
- Jaunais cilvēk, uz Mēness nav nekādu kalnu!
- Bet es tos redzēju savā teleskopā! Atnāciet un paskatieties pats!
- Jaunais cilvēk, es pavisam noteikti zinu, ka uz Mēness nav un nevar būt nekādu kalnu! Ja arī es paskatītos tajā jūsu caurulē un kaut ko ieraudzītu, tas noteikti būtu jūsu izdomāts, lai mani izmuļķotu!”

Šodien diez vai kāds ko zinās par Padujas universitātes profesoru Čezāri Kremonīni, toties par Galileo būs dzirdējuši gana daudzi.

Šī saruna notika dažus simtus gadu atpakaļ, bet vai šodien ir daudz kas mainījies? Diez vai. Bet šeit vajadzētu piebilst, ka šo mūžseno tendenci noliegt visu jauno, no zinātnes autoritāšu puses, nosacīti varētu sadalīt divas grupās.

Vieni, kā siņjors Kremonīni, vienkārši turas pie saviem "iesīkstējušiem” uzskatiem. Otra grupa ir nopietnāka. Ja kādam bizness "iet no rokas” un ir pietiekami liela ietekme sabiedrībā, tad jebkurš jauns atklājums, kurš apdraud šī biznesa pastāvēšanu, tiks jebkurā veidā "iebradāts zemē”, lai arī kādu tas labumu atnestu cilvēcei.

Piemēru ir milzumdaudz. Ņemot kaut vai cilvēcei tik nozīmīgo medicīnu. Vai daudziem ko izsaka uzvārdi (daži pat ar vairākiem zinātņu tituliem) – Royal Raymond Rife, Wilhelm Reich, Robert Beck, Antoine Priore, Ruth Drown, Robert Beck, Hulda Regehr Clark, utt.? Šie zinātnieki mūža garumā ir izdarījuši fundamentālus atklājumus un izstrādājuši ārstniecības metodes, kas dod iespēju ārstēt slimniekus (arī "neārstējamos”) ātri, viegli, bez "blaknēm” un – lēti! Jau sākot ar 19.g.s. nogali.

Kāpēc tad tas nav ieviests praksē? Jā, kāpēc gan? Ko tad darīs farmācijas rūpniecības giganti ar saviem peļņas miljardiem? Zāles taču ir tik pieprasītas, ar katru dienu vairāk! To taču nekādi nevar pieļaut!

Cits piemērs. 19.g.s. vidū Džons Klerks Maksvels publicēja sava pētījuma rezultātus – 20 vienādojumu sistēmu – kvaternionu algebras formā. Tajā teorētiski tika ietvertas visas sakarības starp enerģiju, elektrību, magnētismu, gravitāciju, laukiem, viļņiem… Ieskaitot to, ar prātu grūti aptveramo enerģijas apjomu, kurš peld mums apkārtējā vakuumā! Un tas viss vēl pirms jebkādas elektrotehnikas attīstīšanas, nerunājot nemaz par radio vai tamlīdzīgām lietām!

Pēc Maksvela nāves (1879.g.), sakarā ar iemeslu, ka kvaternionu algebra likās pārāk sarežģīta un piņķerīga saprašanai, Lorencs visus Maksvela vienādojumus vienkāršoja, simmetrizējot un "iespiežot” 3-dimensiju laiktelpā, kā arī pilnībā izmetot ārā milzīgās vakuuma enerģijas komponenti, kā neidentificējamu, un tādēļ "fizikāli maznozīmīgu”! Tādējādi uz 1900. gadu no Maksvela vienādojumiem palika pāri vienīgi četri (kuros no Maksvela praktiski nav vairs nekā), bet kurus joprojām māca visas pasaules universitātēs. Par šo visu vispamatīgāk ir aprakstījis amerikāņu zinātnieks Toms Bīrdens (Tom Bearden – www.cheniere.org)

Maksvela taisnību brīnišķīgi pierādīja ģeniālais zinātnieks Nikola Tesla, kas to sekmīgi realizēja dzīvē, parādot, kā praktiski iegūt un lietot visaptverošo vakuuma enerģiju. Bet "naudas diriģents” Morgans palaida dzīvē Teslas izgudroto maiņstrāvu, 3-fāzu motoru, transformatoru un vēl šo to, bet negribēja sabojāt savu biznesu, atļaujot kādu tur bezmaksas enerģiju. Kurš tad vairs maksās?

Tā nu gandrīz 150 gadu mūsu planētas cilvēce dzīvo "plakanajā” laiktelpā un pilnīgi noteikti zina, ka nekāds perpetuum mobile nav iespējams! Un to māca visas pasaules universitātēs! (Vienīgais retoriskais jautājums varētu būt: - vai cilvēce bija tam gatava?)

Toties cilvēcei nekas netraucē izmantot buru kuģus, vējdzirnavas, ūdens ratus, saules baterijas, zemes siltumu utt. Ar ko gan vakuuma enerģija atšķiras no iepriekš uzskaitītā? Vienīgi ar to, ka to grūti sataustīt "ar roku” vienkāršā piegājienā!

Un tā mūsu pasaulītē pastāv līdzās divas zinātnes. Viena – oficiālā, "klasiskā”, tā, kura legalizē un atbalsta visu lielo biznesu, bet otra – kuru pamatā virza patiesības izzinātāji, amatierzinātnieki (kuri gan bieži ir doktoru un akadēmiķu līmenī), par savu vai ieinteresētu sponsoru naudu.

Arī oficiālā zinātne sakās meklējam "nākotnes enerģijas”, bet tas viss notiek šaušalīgi dārgos un sarežģītos projektos, no kuriem varētu sagaidīt atkal "labu biznesu”!

"Viltuszinātne”

Tā tiek nosaukts viss, kas neatbilst oficiālajai zinātnei. Pie Krievijas Zinātņu akadēmijas esot pat speciāla augstākā līmeņa zinātnieku komisija "cīņai pret viltuszinātni”!

Nāk prātā pavecs joks par kameni, kura, saskaņā ar klasiskās teorijas likumiem nevar lidot. Tomēr kamene tos nezina un tāpēc lido!

Šo "viltuszinātnes” atklājumu rezultātā ir radīts jauns priekšstats par mūs aptverošo vakuumu (ēteri) - kā bezgala enerģētisku mutuļojošu virtuālu elementārdaļiņu vidi, kuras dažādi autori sauc par torsioniem, tahioniem, virtuālajiem fotoniem…

Virtuāli tie saucas tāpēc, ka nav detektējami ar tradicionālās fizikas rīcībā esošām iekārtām. Toties tos sajūt (un var arī iespaidot) dažādi bioloģiski objekti, tai skaitā ekstrasensori cilvēki. Interesanta ir kāda vairāku autoru izteikta teorija. Daudziem zināms, ka cilvēka atrašanās spēcīgos elektromagnētiskajos laukos – pie raidītājiem, lokatoriem, augstsprieguma ietaisēm u.c. ir kaitīga veselībai, izsauc vēzi utt. Pastāv striktas normas, kādas intensitātes laukos un cik ilgi ir atļauts uzturēties, neapdraudot veselību. Pēc jaunās teorijas, nevis paši elektromagnētiskie lauki kaitē veselībai, bet tikai to torsionu komponente, kura ierīcēm darbojoties neizbēgami rodas, bet kuru ar tradicionāliem līdzekļiem nevar konstatēt. Jaunie zinātnes atklājumi ir atvēruši cilvēcei acis uz šo, agrāk mistikai piedēvēto sfēru, raksta sākumā minēto "dzīvības spēku”, - sauksim arī mēs to par orgonu.

Ja tā rūpīgi padomā un paprāto, salīdzinot to, ko raksta par orgonu, paranormālajām parādībām, par astrālu un mentālu, aurām, - ar torsionu lauku īpašībām, gribot negribot jānonāk pie secinājuma, ka tā ir viena un tā pati vide. Tā ir vide, kas neaprobežojas tikai ar mūsu pierasto trīsdimensiju telplaiku, kurā daudzas parādības var izskaidrot tikai ar "mistiku”. Ņemot palīgā vairākdimensiju telplaiku, mistiskais kļūst uzskatāms un izskaidrojams.

Mums grūti stādīties priekšā augstākas dimensijas. Ņemsim papīra lapu un uzvilksim uz tās taisnes gabalu. Iedomāta divu dimensiju būtne, kura "dzīvo” šajā plaknē, to kā taisni arī "redzēs”. Ja papīra lapu sarullēsim vai pārlocīsim, šī būtne joprojām to sajutīs kā taisni, lai gan patiesībā tā vairs tāda nav. Tā arī mūsu trīsdimensiju telpu salokot vai sarullējot, mēs joprojām redzēsim, ka gaismas stars ir taisns, kamēr patiesībā tas kopā ar "līko” telpu var mest visdažādākās cilpas. Tādējādi arī objekti, kas atrodas kosmiskos attālumos, telpas savērpuma rezultātā var patiesībā būt pavisam blakus. Zinātnieki ir pierādījuši arī, ka negatīvs laika tecējums nav nekāda fantastika, bet objektīva reālitāte. Savukārt matērija būvēta no elementārdaļiņām – elektroniem, protoniem, neitroniem utt., kas būtībā ir tīras enerģijas virpulīši, saskaņā ar Einšteina formulu E=mc2, un peld milzīgā tukšumā, kurš piepildīts ar mutuļojošu virtuālo enerģiju.

Ja gribam pārraidīt informāciju mūsu trīsdimensiju telplaikā, mēs to uzmodulējam reāliem fotoniem – gaismas vai radioviļņiem, - kuru ģenerēšanai patērējam ievērojamu enerģiju. Šīs informācijas pārvietošanās ātrums nevar pārsniegt gaismas ātrumu. Toties, ja informāciju uzmodulējam bezmasas virtuālajiem fotoniem - torsioniem, tās ātrums ir - ja ne bezgalīgs, tad daudzkārt lielāks par gaismas ātrumu, pie kam pārraidei nav vajadzīga enerģija (izņemot nedaudz – modulācijas procesam).

Tas ir vairākkārt eksperimentāli pierādīts, izmantojot Zemes satelītu sistēmu. Cilvēki ir iemācījušies torsionu laukus ģenerēt arī mākslīgi, tiesa, ne visus iespējamos.

Speciāla veida informācija, kuru var nest torsionu lauki (zinātnieki to nosaukuši par prekursoru), spēj iedarboties uz matēriju mūsu trīsdimensiju pasaulē un, ievērojot speciālus nosacījumus, pilnībā pārveidot fizisko reālitāti, pie tam bez jebkāda enerģijas patēriņa. Brīnumi? Lai nu to salīdzinām ar krievu doktora Muldaševa aprakstītajām Tibetas piramīdām un Laika spoguli, kurus senās civilizācijas esot izgatavojušas tikai ar domas spēku! Te ļoti būtu vietā atcerēties sakrālo frāzi "Iesākumā bija Vārds…”