http://www.aisbergs.lv/?p=21202

PARTIJAS

NOKLUSĒTAIS 19.08.2011

Partiju sistēma ir demokrātijas izrūnīšana.

Partija ir mūsdienīga diktatūra, tas ir mūsdienu diktatūras varas instruments. Tas ir jaunākais varas instruments. Tā ka partija nav atsevišķa persona, tad formālas demokrātijas redzamība tiek radīta, veidojot deputātu sapulces un komitejas. Nozīmīga loma ir arī partijas biedru propagandas darbībai. Partija nekādā gadījumā nav demokrātijas instruments, tā kā sastāda cilvēku grupu kopīgām interesēm, kopīgu kultūru, kopīgu teritoriju vai kopīgu ideoloģiju. Šie cilvēki organizē partiju, lai īstenotu savas intereses, uzspiestu sabiedrībai savus uzskatus un nodrošinātu sabiedrībā savu uzskatu monopolu. Viņu mērķis ir savas programmas īstenošanas vārdā saņemt varu savās rokās. No patiesas demokrātijas viedokļa nav pieļaujams, ka viena partija valdītu pār visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu daudzveidība.

.

Partijas piederība ir nodevība.

Partija ir diktatorisks varas instruments, kas dod iespēju kāda viena viedokļa paudējiem vai personām, kuras apvieno kādas kopīgas intereses, pārvaldīt visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu dažādību kopums. Partija ir diktatorisks varas instruments, kas dod iespēju kāda viena viedokļa paudējiem vai personām, kuras apvieno kādas kopīgas intereses, pārvaldīt visu tautu. Attiecībā pret tautu partija ir mazākums. Partijas nodibināšanas mērķis ir radīt varas instrumentu tautas pārvaldīšanai, citiem vārdiem sakot, ārpus partijas esošo pārvaldīšanai ar partijas palīdzību, jo partija balstās uz despotiski autoritāra tautas pakļaušanas principa. Pastāv uzskats, ka partijas nākšana pie varas ir tās mērķu - bet tie parasti tiek deklarēti kā saskanīgi ar visas tautas mērķiem - īstenošanas ceļš. Šī teorija, kas aicina attaisnot partijas diktatūru, ir jebkuras diktatūras attaisnošanas pamatā. Partiju skaits nemaina lietas būtību: jo vairāk partiju, jo asākas cīņas risinās starp tām. Šīs cīņas, kas iznīcina tautas iekarojumus un sagrauj jebkuru uz visas sabiedrības labklājības celšanu vērstu programmu, izmanto konkurējošās partijas, lai attaisnotu savus mēģinājumus saļodzīt valdošās partijas pamatus un ieņemt tās vietu. Partijas reti kad ķeras pie ieročiem. Parasti tiek laista lietā savstarpēja nosodīšana un nomelnošana. Šādas cīņas neizbēgami skar sabiedrības augstākās un dzīves svarīgākās intereses. Turklāt daļa šo interešu, ja ne visas, tiek ziedotas ķīviņam starp partijām, jo sitiens pa šim interesēm dod iespēju opozicionārajām partijām pārliecinošāk argumentēt savas pretenzijas pret valdošo partiju vai partiju koalīciju. Tā kā pēc sava rakstura jebkura opozicionārā partija arī ir varas instruments, tad tai, lai tā nāktu pie varas, ir jāgāž valdošais varas instruments. Lai pierādītu pēdējā nekompetenci, opozicionārā partija cenšas nolīdzināt līdz ar zemi tā sasniegumus un noliegt tā darbības programmu pat tādā gadījumā, ja tā kalpo tautas interesēm. Līdz ar to sabiedrības intereses un sabiedrības attīstības programmas tiek ziedotas partiju savstarpējai cīņai par varu. Tādēļ, neskatoties uz sabiedriskās aktivitātes atmosfēru, kas rodas uz partiju cīņas fona daudzpartiju sistēmā, šī cīņa, no vienas puses, grauj sabiedrības politisko, sociālo un ekonomisko dzīvi, no otras, - noved pie jauna varas instrumenta uzvaras, kas principā neatšķiras no iepriekšējā, citiem vārdiem sakot, pie vienas partijas krišanas un otras uzvaras, kamēr tauta, tātad demokrātija, atkal paliek zaudētājos. Bez tam, partijas ir pērkamas un var tikt uzpirktas kā no iekšienes, tā no ārienes.

Pēc savas būtības partijas rodas kā tautas interešu aizstāves. Tālākās darbības gaitā partijas vadība sāk rūpēties par partijas biedru interesēm, bet pēc tam partijas līderis kļūst par partijas vadības interešu aizstāvi. Acīm redzami, ka spēlīte partijās ir demokrātijas tērpā maskēts farss, kas būvēts uz egoisma, despotisma, triku un politikānisma pamatiem. Tas viss liecina par to, ka partiju sistēma ir atklāta, neslēpta diktatūras forma. Taču, kamēr pasaule nav nogājusi šo etapu, taisnīguma labad sauksim to par mūsu laikmeta diktatūru.

Uzvarējušās partijas radītais parlaments ir konkrētās partijas parlaments, bet šī parlamenta izpildvara - tās vara pār tautu. Valdošā partija, kura - kā tiek sludināts - pārstāv visas tautas intereses, patiesībā ir otras tautas daļas niknākais ienaidnieks, vienas vai vairāku opozicionāro partiju un to piekritēju ienaidnieks. Opozīcija nav tautas kontroles, kas pārbauda valdošās partijas darbību, tā tikai gaida izdevīgu brīdi, lai ieņemtu valdošās partijas vietu pie varas pīrāga: Saskaņā ar pastāvošās demokrātijas principiem likumīgs kontroles orgāns ir parlaments, kura vairākumā ir valdošās partijas biedri. Tātad kontrole atrodas pašas valdošās partijas rokās, bet vara - tās pašas partijas rokās, kas to kontrolē. No sacītā redzams, cik melīgas, viltotas un mazspējīgas ir mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās teorijas, uz kurām balstās demokrātija tās šodienas izskatā.

No Muammāra Kadāfi grāmatas «ZAĻĀ GRĀMATA» pirmās daļas.
Avots: http://www.lirika.lv/work1.php?format=2&file_ref=Kadafi_ZG.htm