| Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Noklusētais |
http://www.aisbergs.lv/?p=14187
Kāda atklājuma vēsture (2. daļa) NOKLUSĒTAIS 14.01.2010. Dr. Roberts Beks (Robert (Bob) Beck, 1925 - 2002) Šis talantīgais amerikāņu zinātnieks ir izstrādājis
virkni efektīvu metožu un ierīču ārstniecības un profilakses jomā, no kuriem
nozīmīgākie ir: zapers – asins elektrificētājs (Blood Electrifier),
slavenais Beka solenoids (Electric Pulser), kā arī ierīces un lietošanas
metodika sudraba koloidālajam šķīdumam, un metodika ozona šķīduma lietošanai.
Tuvākas ziņas par viņu var atrast caur interneta meklētāju. Ļoti laba vietne ir viņa lekciju piezīmes http://www.teslatech.com/index.html .Šeit gan tuvāk pakavēsimies pie viņa asins elektrificētāja, kam dots arī zapera vārds. Tas gan krietni atšķiras no augstāk minētā, lai gan arī darbojas ļoti efektīvi. Sākotnēji tas ticis radīts HIV/AIDS ārstēšanai, bet izrādījies pielietojams daudz plašāk, ieskaitot dažādas „nedziedināmās” slimības. Bez efektīvas patogēnu iznīcināšanas, tā pielietošana ievērojami pagarina sarkano asinsķermenīšu mūžu, jūtami uzlabo organisma imunitāti. Oriģinālais aparātiņš barojas no trim virknē slēgtām 9V baterijām (=27 V, mūsdienās gan ļoti viegli šādu spriegumu radīt no viena vai diviem apaļajiem elementiem), kuras ar iekšēja 3,9 Hz ģeneratora palīdzību tiek pieslēgtas aparāta izvadiem, ar katru impulsu mainot polaritāti, lai izslēgtu elektrolīzes efektu. Strāva tiek pievadīta nerūsējošā tērauda stieplītes elektrodiem, aptītiem ar fizioloģiskajā šķīdumā saslapinātu audumu un piesaistītiem vienas rokas apakšdelma, vai vienas kājas apakšstilba artēriju pārim, tā, lai strāva (pāris miliampēru) maksimāli nokļūtu asins plūsmā, neizklīstot pa audiem. Procedūra ilgst 1-2 stundas dienā, līdz pat vairākiem desmitiem dienu. Neraugoties uz metodes ļoti augsto efektivitāti, acīmredzams, ka bez pieredzējuša mediķa palīdzības te neiztikt, bez tam pirms un procedūru laikā jāievēro virkne ļoti stingru diētas nosacījumu, ko ignorējot var iedzīvoties t.s. elektroporozē, šūnu bojājumos. v v Dr. Vilhelms Reihs (Wilhelm Reich, 1897 - 1957) Austriešu cilmes amerikāņu zinātnieks, speciālizējies psiholoģijā,
psihiatrijā, mācījies arī pie slavenā Zigmunda Freida, bet šīm disciplīnām
paralēli daudz paveicis bioelektrisko procesu, kā arī „dzīvības enerģijas” –
orgona (saukta arī čī, prāna u.c.) nopietnos pētījumos.
Viņš atklājis, ka orgona enerģijas klātbūtne un paaugstināta koncentrācija intensificē atveseļošanās procesus un ievērojami paaugstina organisma imunitāti pret dažādām infekcijām. Viņam bija uzbūvēta speciāla ietaise skapja formā – „orgona koncentrātors”, kurā šad tad pa pusstundai pasēžot, varēja uzlabot savus imunitātes rādītājus. Viņam bija arī ierīce, kura ar orgona plūsmu varēja izkliedēt vai savilkt mākoņus. Arī Reiham nācās ciest no varas iestāžu represijām. Pēc viņa nāves esot pat rīkotas publiskas viņa grāmatu dedzināšanas… No Reiha darbiem daudz informācijas smēlušies orgonīta un tā izstrādājumu radītāji. Vairāk informācijas variet atrast caur interneta meklētāju. v v Dons un Kerola Krofti (Don & Carol Croft) Šim amerikāņu pārim nav nekādas tehniskās izglītības, tomēr man ir pārliecība, ka viņi ieies pasaules vēstuŗē. Dons raksturojas ar milzīgu enerģiju un neparastām darba spējām, bet Kerolai piemīt izcili izteikta ekstrasensuālitāte – spēja redzēt enerģiju plūsmas, auras, lasīt citu domas un komunicēt ar sev līdzīgiem telepātiski.
Šāda cilvēka darbs pētnieciskā komandā ir nenovērtējams, jo atļauj momentāni redzēt rezultātu, aiztaupot daudzas stundas, kuras nepieciešamas standarta analīzēm. Viņu galvenā pamatnodarbe ir gatavot un izplatīt orgonīta izstrādājumus milzīgos daudzumos, gan Amerikā, gan daudzās citās vietās pasaulē, ar nolūku attīrīt gaisu, zemi un ūdeni no materiālā un elektromagnētiskā piesārņojuma. Par to var lasīt ļoti interesantā mājas lapā www.ethericwarriors.com . Bet pirmā saskare ar Klarkas kundzes zaperu Donam bijusi 1996. g. Pēc pārliecināšanās par tā efektivitāti viņš sācis tos gatavot pats. Vēlāk, iepazīstoties ar Dr.Reiha darbiem un arī ar orgonītu (kuru pats iemanījās pilnveidot), radās doma abas šīs lietas apvienot. Tas pārim izdevās 2000.g. priekšvakarā, un pēc zināma „pieslīpēšanas” perioda bija gatavs paraugs, kuram tika dots trāpīgs nosaukums „Terminators”. Šis paraugs, gan pēc īpašībām, gan konstrukcijas izrādījās necerēti veiksmīgs. Tika noorganizēta tā sērijveida ražošana (ar manis iepriekš pieminēto piebildi "tikai eksperimentiem…”). Ļoti sīki par to aprakstīts mājas lapā www.worldwithoutparasites.com , arī par aparātiņa lietošanu, atsauksmēm u.c. Krofti uzskata, ka šādu izstrādājumu patentēšana vai citāda tiesību aizsargāšana ir noziegums pret cilvēci, tādēļ labprāt dalās informācijā ar nopietniem izgatavot gribētājiem. Tādi ir Amerikā, Dienvidāfrikā, kaut kur Eiropā, viens arī Somijā. Tiem gan nav izdevies savu izstrādājumu sertificēt. Dons raksta, ka daudz aparātu aiziet uz Āfriku, kur veseliem ciematiem cilvēki inficēti ar HIV/AIDS, bet Terminators acīmredzami palīdz. Milzīgajā informācijas apjomā par zaperu pielietošanas rezultātiem neesmu atradis nevienu ziņu par gadījumu, kad zapers būtu izsaucis kaitīgas sekas, ja ievēro teikto par patogēnu atlikumu ārā izvadi. v Ne jau šie ļaudis ir vienīgie, kas devuši savu pienesumu zaperu nozarei. Viņi ir tādi kā ceļa nospraudēji, pa kuru iet sekotājiem. Droši vien vēl ir gana daudz iespēju zaperu optimizācijai. Te būtu lielisks darba lauks jaunajiem doktorantiem, gan pie paša aparāta, gan tā lietošanas metodikas. Man ir nācies diezgan daudz nodarboties ar dažādas medicīnas elektronikas tehnikas remontiem, kā arī konstruēšanu, jo sevišķi nestandarta, zinātniskās pētniecības nolūkiem. Šai sakarā biju pazīstams ar daudziem augsta līmeņa zinātniekiem – doktoriem, kuru liela daļa pēc neatkarības atgūšanas aizgāja strādāt privātpraksē. Ar vairākiem turpinājām un vēl tagad turpinām draudzīgas attiecības. Kad pēc 2000. g. uzzināju par Klarkas kundzi un viņas darbiem, nagi niezēt niezēja mēģināt pašam. Pāris gadu laikā, sadarbībā ar dažiem doktoriem tika izmēģināti kādi divi duči dažādu shēmu varianti, ar interesantiem secinājumiem. Pats pirmais no tiem – ja agrāk nācās regulāri vismaz divreiz gadā mocīties ar puņķiem, klepu, angīnām un temperatūrām, - esmu to aizmirsis līdz pat šai dienai. Tad uzrakstīju vēstuli Klarkas kundzei, par mūsu eksperimentiem un risinājumiem, viņa atbildēja ar lielu interesi. Sūtīju mūsu variantu shēmas. Sarakste ilga vairākus gadus. Reiz nejauši nokļuvu Kroftu mājas lapā. Tas nu bija pavisam interesanti, gan par orgonītu, gan Terminatoru! Rakstīju vēstuli, pastāstīju par mūsu eksperimentiem. Dons nekavējoties atsūtīja lielu kvarca kristālu un savu Terminatoru! Ar piebildi, ka vajag pašiem uz vietas taisīt augšā savu ražošanu. Mēģinājām replicēt Terminatoru, Dons dalījās „knifos”, kas ir svarīgi tā pareizai darbībai. Kārbā bez baterijas un ģeneratora platītes vēl orgonīta ķieģelītis ar kvarca kristālu iekšā un vēl dažām pusdārgakmeņu krellītēm, kā arī spēcīgs neodima magnētiņš ar Mebiusa spoli ap to. Atšķirībā no citiem zaperiem – nekādu vadu!. Elektrodi pielīmēti pie kārbas, kuru kontaktē ar pacienta ādu. Lieliski! Pirmie izmēģinājumi izskatījās pārliecinoši. Bet nekāda finansējuma, nedaudz balsta doktori. Tad nejauši iepazinos ar mazas sertificētu dziednieku firmiņas SIA „SAI” ( http://www.sai.lv/ ) šefu Senti Cīlīti, kurš uzreiz saprata lietas būtību un vērtību. Kopīgi izgatavojām nelielu sēriju, kurus piedāvāt interesentiem pārbaudei reālā dzīvē. Tā nosaukums – «OrgonZaps». Daudzi jau drīz vien izteica atzinību. Kāda kundze Valmierā, pēc 3 gadu bezpalīdzīgas gulēšanas – ar diagnozi multiplā skleroze ,- pēc mēnesi ilgas terapijas spēja patstāvīgi kāpt uz otro stāvu. Bet bija arī tādi, kas aparātiņu noglabājuši dziļi kumodē, pie pirmajām saslimšanas pazīmēm skrēja uz aptieku! Sentis, protams, sāka izrādīt aktivitātes, lai aparātiņu sertificētu. Bet šis sapnis pagaisa ātri. Gandrīz vai atklāta ierēdņu ņirgāšanās. Tika piedāvātas konsultācijas jauna uzņēmuma dibināšanā, palīdzēt sastādīt biznesa plānu. Bez tam viņi pieprasīja izvērstu un pamatotu ierīces teorētisko pamatojumu. Pardon, kā „klasiskās” zinātnes pārstāvjiem iestāstīsiet, ko nozīmē orgonīts? Viņiem taču tas skolā nav mācīts! Ar tādu kā pārākuma apziņu: - ja nu jums to ļoti vajag, nāksies pašiem meklēt, kur veikt klīniskās pārbaudes, un pašiem apmaksāt… Bet mums to vairs nevajag, mums tas jau krietnu laiku ir, un labi darbojas! To vajag jums un Latvijai! Punkts. Latvijai ir ļoti labi, kā ir. Man ir nācies runāt gan ar kvalificētiem mediķiem, gan arī dažāda ranga amatpersonām. Standarta argumenti ir gandrīz visiem vienādi, - ja jau tas būtu tik labs, tad jau visi to lietotu! Bet kurš tad sāks pirmais? Otrs arguments, - nevar būt nekas tāds, kas der visam! Pilnīgi piekrītu, visam neder. Der tam, kas būvēts no konkrēta materiāla. Stāstu ar piemēru – iedomājieties, ka jums ir ierīce, kas no attāluma sagrauj māla ķieģeļus, bet neko nevar izdarīt betona ķieģeļiem, - tad, lai kas arī nebūtu uzbūvēts no māla ķieģeļiem, pēc jūsu vēlmes sairs, neko nenodarot betonam! Vienalga netic! Man ir nācies arī runāt ar ļaudīm, kuri lepni dēvē sevi par zinātniekiem! Manā saprašanā īsts zinātnieks savā specialitātē meklēs jebkuru un visu pieejamo informāciju, lai to varētu pārbaudīt un novērtēt, veiksmes gadījumā izmantojot savā darbā. Bet kad šāds cilvēks sakās pilnīgi noteikti zinām, ka ar tādām muļķībām (kuru autori ir titulēti zinātnieki) nav ko krāmēties? Savulaik katrs skolas puika pilnīgi noteikti zināja, ka Zeme ir nekustīgs Visuma centrs, ap kuru riņķo Saule un zvaigznes! Laiki iet, bet tikumi paliek… Vienam otram līdzīgam esmu arī jautājis, - ja nu kas, tfu, tfu, nedod Dievs, bet tomēr – nu gadās noķert to „nedziedināmo” slimību, un nu stāvot tai, kā mediķi saka, bifurkācijā, jūsu varā ir brīvi izvēlēties, pa kuru ceļu iet, - vai nu lēnām mirt drausmīgās sāpēs un mokās, toties stingri „zinātniski”, vai arī ar „apšaubāmas” metodes palīdzību ātri un viegli atlabt un dzīvot ilgi un dikti? Valsts (protams, ja tai ir normāla vadība) ir ieinteresēta, lai tās pilsoņi būtu veseli, darba spējīgi, spējīgi maksāt nodokļus, kā arī, lai tai nevajadzētu tērēt milzu summas savu maznodrošināto pilsoņu atveseļošanai. Toties ir vesela milzu nozare, kas pārtiek un gūst peļņu no tā, ka cilvēki slimo. Jo vairāk slimo, jo lielāka peļņa! „Cilvēka normālais stāvoklis – būt slimam”! Savādi ir iekārtota mūsu sabiedrība. Mums pašiem nav bijusi iespēja ar zaperu pastrādāt ar „nopietnajām” slimībām (AIDS, tuberkulozi, audzējiem, diabētiem utt.), lai gan internetā informācijas ir daudz. Esmu domājis daudz par reto slimību upuriem, arī bērniņiem, kam par dzīvības uzturēšanu jāmaksā vesels kapitāls, ka pat valsts atsakās palīdzēt, - kā nosaukt notiekošo? Kāda gan izskatās vadošo ierēdņu karma? Katram pašam ir galva, ar kuru apdomāt iepriekš vēstīto. Zapers nebūt nav vienīgais cilvēces atklājums, kurš pabāzts „zem grīdsegas”. Tādu ir krietni daudz. Kaut vai par piemēru Latvijā radītā ārstniecības metode osteorefleksoterāpija, doktoru Georga Jankovska (kurš savos pāri 80-iem joprojām spēlē tenisu) un nelaiķa Andra Mertena vadībā. Metode ir fantastiski efektīva, prasa vienīgi tikai šļirci ar fizioloģisko šķīdumu un zināšanas. Padomijas laikos tika rakstītas grāmatas, rīkoti semināri un kursi. Ja to pārvaldītu katrs ģimenes ārsts kaut vai zemākajā līmenī, rindas saruktu vismaz par divām trešdaļām. Bet tas Latvijai neder, tāpēc, ka ir pārāk lēti!!! Nobeigt šo pārstāstu gribu ar vienu gandrīz anekdotisku situāciju „iz dzīves”. Mūsu zaperu epopejas pirmsākumā tiku iedevis pa kādam aparātiņa variantam eksperimentēšanai saviem draugiem, privātprakses doktoriem. Viens no viņiem, brīnišķīgs un labsirdīgs cilvēks un lielisks speciālists, vienā no mūsu tikšanās reizēm pie kafijas tases man pastāstīja savas prakses epizodi. Pie viņa vērsies jauneklis ar sūdzībām par sliktu pašsajūtu un biežu nogurumu. Doktors ar savu moderno, radionikas bāzēto diagnostikas aparātu nokonstatējis viņa organismā kaut kāda vīrusa koncentrāciju. Mēģinājuši dažādas zāles pēc kārtas, bet vīruss joprojām uzrādās. Tad doktors atcerējies zaperīti un iedevis to jauneklim līdzi uz mājām. Pēc nedēļas atkal tiekoties, vīruss vairs neuzrādās! Bet tagad pats interesantākais – doktors, izsakot prieku par veiksmīgu iznākumu, turpina ar tādu kā atklāsmi, nedaudz žēlīgā balsī – viņš no tādas bagātas ģimenes, un visu laiku nāca, tagad viņš vairs nenāks! Un tas tika tik neviltoti sirsnīgi pateikts! Mēs šim fenomenam vēlāk iedevām pat zinātnisku nosaukumu – daktera sindroms! Aizvērsim uz brīdi acis, domās palūkoties uz Latviju
nākotnē… Veselības aizsardzības sistēma ideālā kārtībā, cilvēki tikpat kā vairs
neslimo. Dzīvē ieviesti visi efektīvie pasaules izgudrojumi šai nozarē.
Profilakse visaugstākajā līmenī. Un nozarē strādājošie, kā jau tas avārijas
dienestiem pieklājas, saņem – jo mazāk slimnieku – jo lielākas prēmijas… Kārlis Grundšteins, elektronikas inženieris. | |
| Kategorija: Noklusētais | Pievienoja: Janis_A (14.Jan.2010) | |
| Skatījumu skaits: 2012 |
| Komentāru kopskaits: 0 | |