Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nodevība |
http://www.aisbergs.lv/?p=9738
NODEVĪBA 28.06.2009
Kā nogalināja Argentīnu Nekā unikāla vai ekstraordināra Argentīnas katastrofā nav. Vienkārši Argentīna kļuva par transnacionālo korporāciju (TNK) un to izveidotā finansiālā ieroča – Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) politikas kārtējo upuri. SVF nav nekāda starptautiskā labdarības organizācija, kura (kā to mums mēģina iestāstīt paši SVF ierēdņi) steidzas palīgā jebkurai pasaules valstij, kurai radušās finansiālas grūtības vai nepieciešami līdzekļi ekonomikas stabilizēšanai. TNK izveidoja Pasaules Banku (PB) un SVF nevis filantropiskos nolūkos, bet gan tādēļ, lai uzspiestu pasaules valstīm TNK stratēģiju. Pie tam ir jāsaprot, ka pašas TNK par tādām skaitās tikai pēc nosaukuma un darbības sfēras. Visām šīm kompānijām ir skaidra nacionālā piesaiste – visu TNK štāba mītnes ir izvietotas kādā konkrētā valstī un tās maksā šai valstij nodokļus. Ar tā saucamo antiglobālistu spēkiem ir izdevies noskaidrot, ka vairāk par 90 % TNK patiesībā ir ASV kompānijas, un to darbība padara bagātāku ASV finansu virsotni. Tieši TNK kontrolē SVF un PB darbību, jo lēmumu pieņemšana tur notiek nevis ar balsu vairākumu, bet visu nosaka tie, kas tur ieguldījuši vairāk naudas (tieši ASV baņķieri ir visvairāk ieguldījuši naudu gan SVF, gan PB). Visa SVF un PB darbība balstās uz puslegālu nolīgumu paketes starp šīm organizācijām un ASV finansu ministriju. Šīs paketes (dēvētas par «Vašingtonas konsensuss»), darbība ir virzīta uz ASV finansu kapitāla ietekmes pastiprināšanu visā pasaulē un pasaules valstu finansiālo uzkrājumu akumulāciju ASV bankās. . Tādēļ SVF un PB piešķir valstīm aizņēmumus tikai pie nosacījuma, ja tās apņemas izpildīt uzstādītās politiskās un ekonomiskās prasības. Piemēram: - atļaut brīvu kapitāla kustību; SVF darbība izpostīja daudzas valstis, piemēram, Dienvidslāviju. Tā bija pirmā „austrumu bloka” valsts, kura sāka savu ekonomiku pārveidot pēc SVF „receptēm”. Vēl graujošāka bija SVF darbība Ruandā. Šajā valstī bija ļoti attīstīta lauksaimnieciskā ražošana, kas pilnībā apmierināja valsts iekšējo pieprasījumu pēc pārtikas produktiem. Tomēr pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, laika apstākļu dēļ, bija divi neražas gadi. Valsts, ieķīlājot 1989. gada kafijas ražu, paņēma no SVF milzīgu aizņēmumu. Bet „gluži nejauši” tieši 1989. gadā kafijas cenas pasaules tirgū strauju kritās. SVF jaunu aizdevumu bija ar mieru piešķirt tikai tādā gadījumā, ja: - valsts atteiksies sevi apgādāt ar pašu audzētiem
pārtikas produktiem; Tas izsauca strauju inflācijas kāpumu un iedzīvotāju reālo ienākumu krahu. Valstī, tikai pusgada laikā, iekšējos nemieros gāja bojā pusotra miljona cilvēku. Simtiem tūkstošu emigrēja uz ārzemēm. Visa sakrātā nacionālā bagātība tika iznīcināta, visi Ruandas naudas krājumi tika „pārsūknēti” uz rietumu bankām. Valsts ekonomika tika pilnīgi iznīcināta. Pēc SVF pieprasījuma valdība likvidēja pēdējās krājaizdevu sabiedrības (kā „sociālisma paliekas”). Tam sekoja masveidīgs fermeru saimniecību bankrotu vilnis. Masveidā tika izcirsti kafijas koki (tikai 1992. gadā vien – 300 tūkstoši kafijas koku). Zemi pārpirka SVF. Šodienas Ruanda – valsts, kurai nav nekādu perspektīvu. Tā eksistē un savu iespēju robežās strādā tikai tādēļ, lai varētu nomaksāt valsts ārējā parāda procentus. Ne mazāk iespaidīgas SVF „labdarības” sekas bija Somālijā, kurai bija radušās finansiālas grūtības pēc Somālijas-Etiopijas kara. SVF piešķīra aizdevumu tikai ar noteikumu, ka valsts ievēros „stingru ekonomisko” politiku: - pa dempinga cenām iepirks labību no ASV; Tas sagrāva valsts ekonomiku un tradicionālās saites starp lopkopjiem (nomadiem) un zemkopjiem. Strauji auga cenas. Pa dempinga cenām ievestā labība, padarīja savas labības audzēšanu nerentablu. Zemnieki momentā tika izputināti un nespēja iegādāties lopkopju produkciju. Lopkopjiem savi dzīvnieki bija jāizkauj, jo nepietika līdzekļu to uzturēšanai. Valsts ekonomika sabruka. Līdzīgi tika sagrauta arī Meksika, kura līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem skaitījās viena no pašām attīstītākajām Latīņamerikas valstīm. Pie tam Meksika bija klasiska valsts kapitālisma valsts, bet viņa bija ļoti atkarīga no naftas importa. Tādēļ astoņdesmito gadu naftas cenu „nejaušais” un katastrofālais kritums deva valsts ekonomikai smagu triecienu. Meksika paņēma no SVF lielus aizdevumus priekš grandiozām programmām («jauna tehnoloģiska izrāviena veikšanai»), bet nevarēja šos kredītus atdot. Valsts tika pasludināta ar bankrotējušu un SVF pārņēma Meksikas ekonomiku savā kontrolē. Saskaņā ar valstij uzspiesto «Beikera plānu», tika pieprasīts: - atcelt visus noteikumus, kas aizsargāja valsts iekšējo
tirgu un pašmāju ražotājus; Var minēt daudzus analoģiskus piemērus par SVF „labdarību” un tās sekām, piemēram, Indonēzijā, Brazīlijā, Peru, Ekvadorā, u.c. Pēc SVF „receptēm” izveidotais Argentīnas „ekonomiskais brīnums”, faktiski paziņojot defoltu, sabruka. Bija masveidīgi bada cietēju nemieri, grautiņi un atkārtotas valdību maiņas. Bada cietēju nemieri un grautiņi bija jau „šoka terapijas” pirmajā etapā – 1989. gadā (pie tam – pirmo reizi visā neatkarīgās Argentīnas vēsturē). Pēc tam – 1996. gadā bada cietēju nemieri atkārtojās. Ekonomiskā krīze Argentīnā turpinās, valsts ārējais parāds sasniedzis 138 miljardus ASV dolāru, bezdarba līmenis 15-18%. Jaunums tikai tas, ka bankās tika iesaldēti iedzīvotāju noguldījumi, kā arī nolemts valsts ārējo parādu nomaksāt no pensiju fondiem un pensionāriem pensijas neizmaksāt. Tā Argentīna kļuva ar vēl vienu SVF upuri. Aleksandrs Tarasovs Piezīme: | |
Kategorija: Nodevība | Pievienoja: Janis_A (28.Jūn.2009) | |
Skatījumu skaits: 1177 |
Komentāru kopskaits: 0 | |