http://www.aisbergs.lv/?p=746

No Abrenes „spiega” dienasgrāmatas

NODEVĪBA 09.10.2008

Republikas žurnālists bez saskaņošanas ar Krievijas varas iestādēm slepeni ieradās Abrenē. Šo braucienu no sākuma līdz galam pavadīja spiegu stāsta gaisotne. Vīri formās vai civilajā varēja būt klāt katru brīdi aizturēt uz aizdomu pamata par spiegošanu vai terorismu var ikvienu, it īpaši ja teroristu ar fotokameru identificē kā sūtni no naidīgās nometnes. Žurnālista arods Krievijā, kā zināms, ir augsta riska kategorijā.

Pēc ilgām debatēm Latvijas Saeima ir pieņēmusi politisko lēmumu atsaukt vienpusējo deklarāciju par Abreni, kuras dēļ Krievija savulaik atteicās parakstīt robežlīgumu. Runa, protams, vispirms ir nevis par Abreni, bet 1920. Gada Miera līgumu starp Latviju un Krieviju, ar kuru Abrene ir Latvijas sastāvdaļa. Robežlīgums bez atsaucēm uz Latvijas tiesisko pēctecību Krievijai ļaus vieglāk atgaiņāt pārmetumus par Latvijas okupāciju. Tikmēr bijusī Abrene dzīvo savu dzīvi, un, ja nonāksiet Pitalovas rajonā bez kartes, kurā iezīmētas vecās robežas, jūs nespēsiet atšķirt, kur vienmēr ir bijusi Krievija, bet kur kādreiz Latvija.

.

„Nakonec Pitalovo!” (1) ar atvieglojumu skaļi nopūtās man neredzamais, bet labi dzirdamais kaimiņš vagona blakus nodalījumā. „Abrene, ha, ha!” viņš sarkastiski piebilda. Mūsu vilciens tikko pārbrauca Latvijas un Krievijas robežu un apstājās Pitalovā pasu kontrolei. Pēc tās tas pats kaimiņš, laikam tagad juzdamies pavisam droši, sāka lamāt pavadoni par to, ka tēja neesot garšīga (kamēr braucām pa Latviju, viņš pāris reižu lūdza atnest viņam vēl vienu krūzīti un ne par ko nesūdzējās). No tējas mans ceļabiedrs gluži loģiski pārgāja uz tēmu par cukura ražošanas slēgšanu Latvijā (noveda visu ekonomiku līdz sabrukumam!) un tā tālāk. Nākamā stacija pēc Pitalovas bija Ostrova, kur vilciens stāv tikai divas minūtes. Ostrovā es izkāpu.

Gatavošanās braucienam.

Brauciena mērķis bija sagatavot reportāžu par Pitalovu, bijušo Abrenes rajonu, kas pirms okupācijas piederēja Latvijai. Tomēr es braucu līdz Ostrovai, nelielai Krievijas pilsētiņai, kas atrodas 50 kilometru attālumā uz ziemeļaustrumiem no Pitalovas. Biļetes cena vienā virzienā 22,56 lati. Pirms pāris gadiem Latvijas žurnālistiem, neraugoties uz visām iepriekš saņemtajām atļaujām, krievu miliči izdzēsa visus Pitalovā uzņemtos materiālus. Laikraksta Diena fotogrāfs un žurnālists pat tika arestēti un tiesāti. Atceroties šo bēdīgo pieredzi, es, kā man šķita, izvēlējos drošāku maršrutu braucu līdz Ostrovai, noķēru tur privāto automašīnu un par nelielu atlīdzību devos uz Pitalovas rajonu.

Gatavojoties braucienam, atcerējos, ka pērn krievu tīmekļa medijos daudz tika apspriests Krievijas Federālā drošības dienesta priekšnieka rīkojums, kas attiecās uz tā saucamo pierobežas drošības zonu. Pagājušajā vasarā dažos pierobežas rajonos tā tika paplašināta no pieciem līdz 30 kilometriem. Tas nozīmē, ka jebkuram, kas grib iebraukt jaunajā pusslēgtajā zonā, ir jāraksta iesniegums vietējai Federālā drošības dienesta nodaļai, paziņojot par savu ceļojuma mērķi. Iesniegumu parasti izskata 30 dienu laikā, bet interneta forumos tiek apgalvots, ka, iedodot nelielu kukuli, atļauju varot saņemt arī pēc nedēļas. Zonā tiek veikta atļauju pārbaude, un tos, kam tādas nav, var aizturēt līdz pat trīsdesmit dienām. Oficiālajā Pleskavas rajona mājaslapā konstatēju, ka tāds Federālā drošības dienesta rīkojums tiešām ir un tas attiecas uz dažām vietām, kuras es plānoju apmeklēt. Taču ne visas. Pati Pitalova, galvenais autoceļš un tā apkaime rīkojumā nav minēti.

Pitalovas rajonā.

Šoferi, kurš piekrita mani aizvest uz Pitalovas rajonu, sauca Aleksejs. Viņam es paskaidroju, ka gribu aizbraukt apskatīt dažas vēsturiskas celtnes. Par spīti manām pūlēm ievilināt viņu sarunā, viņš gandrīz visu laiku klusēja. Nezinu, vai viņš bija kluss no dabas, vai viņam šķita aizdomīga mana interese par rajona vēsturi, bet visas viņa replikas bija pārsvarā par slikto ceļu (ceļi laukos tiešām bija gandrīz neizbraucami).

Apstājāmies pie kādreizējās Krievijas un Latvijas robežas, lai apskatītu drūmi pelēkas sabombardētā dzota drupas, kas šeit ir palikušas no pēdējā kara. Līdzās bija tilts pāri agrākajai robežas upītei Utrojai. Kad šķērsojām Utroju, Aleksejs skaļi izsaucās: Ak, Krievija māte! Nedz tev ceļu, nedz ceļu rādītāju! Visa brauciena laikā cilvēkus mēs gandrīz neredzējām. Par laimi, man līdzi bija diezgan precīza Pleskavas apgabala ceļu karte.

Iebraucām Stehnu sādžā, mašīna ar lielām grūtībām sāka kāpt apledojušajā paugurā, kura galā bija vairākas zemnieku būdiņas. Vietas nosaukums Grešina Gora (Grēku Kalns). Saskaņā ar to informāciju, ko iepriekš ieguvu internetā, kaut kur tuvumā bija jābūt kapličai. Pajautāju kādam vīram, kuru ar diviem nikniem un skaistiem aitu suņiem ieraudzīju vienā pagalmā. (Izkāpu, pajautāju un uzreiz ielēcu atpakaļ mašīnā, jo abi suņi metās man virsū.) Izrādījās, ka kapliča ar kapsētu ir pavisam citur netālu no dzelzceļa stacijas Rītupe. (Brauciena laikā vēl redzēju autobusu pieturu Staši, citus latviskus nosaukumus nemanīju.) Drīz vien ieraudzījām priecīgos toņos nokrāsotu dievnamu, kas ar savu izskatu ļoti atdzīvināja apkārtējo vienmuļo ainavu. Nesaprotu, kurš te var iet uz to kapliču, te pat mirt vairs nav kam, brīnījās Aleksejs.

Višgorodoka.

Pa ceļam uz Pitalovu iebraucām lielā ciematā Višgorodokā (Latvijas laikos - Augšpils). Kad 15. Gadsimtā Pleskavas republika atkaroja šo vietu no Livonijas ordeņa, 1476. Gadā te tika uzbūvēts cietoksnis, kuru nodedzināja kādā no turpmākajiem kariem ar livoniešiem. 16. Gadsimta sākumā Maskavas kņaziste ar varu pievienoja sev Pleskavas republiku vienu no pēdējām krievu zemēm, kurai līdz šim bija izdevies saglabāt neatkarību no Maskavas. Bet, tā kā starp pleskaviešiem aizvien populāras bija separātisma idejas un viņi bija noskaņoti pret Maskavas jaunajiem valdniekiem, daļu no viņiem izsūtīja uz pierobežas rajoniem, tostarp uz karos nopostīto Višgorodoku. Kopš tiem laikiem šī vieta vienmēr ir bijusi apdzīvota.

Višgorodokas baznīcu varēja redzēt jau no liela attāluma, jo tā atrodas augsta kalna pašā korē. Baznīca ir uzbūvēta pie senas kapsētas vārtiem. Šeit aizvien tiek veikti apbedījumi. Pretim ieejai bija novietotas vairākas kapu apmeklētāju mašīnas. Viena no tām ar Latvijas numuru.

Pitalova.

No Višgorodokas līdz Pitalovai ir tikai 10 kilometru, un es pat nepamanīju, kā un kurā brīdī mēs nokļuvām Pitalovā. Iebraucām pa pilsētas galveno Krasnoarmejskajas (Sarkanarmiešu) ielu, virs kuras bija izstiepts liels plakāts ar partijas Vienotā Krievija logotipu un uzrakstu Prezidenta partija. Līdz šim es domāju, ka Krievijas prezidents vismaz formāli ir bezpartejisks.

Pie dzelzceļa stacijas (kaut kur netālu no šīs vietas tika aizturēti Latvijas žurnālisti) ¬atvadījos no Alekseja. Par savu pakalpojumu viņš pieprasīja 700 rubļu (aptuveni 14 latu), jo mēs esot nobraukuši 70 kilometru. Kad es virs pieprasītās summas piedāvāju viņam vēl dzeramnaudu, viņš mirkli padomāja, paņēma un teica: „Kā gribat”. Un mēs šķīrāmies.

Iegāju kafejnīcā iepretim stacijai. Kaut gan bija sestdiena, pusdienas laiks un ielās bija daudz cilvēku, kafejnīcā nebija neviena apmeklētāja. Citas kafejnīcas es pēc tam nekur neredzēju. Ēdiens bija garšīgs, apkalpošana pieklājīga. Par pusdienām samaksāju 100 rubļu (divus latus). Kamēr es tur biju, neviens viesis tā arī neparādījās.

Izgāju ārā un sāku fotografēt, neaizmirstot piesardzību. Centos, lai neizskatītos tā, ka fotografēju slepeni, ja nu tomēr mani kāds pamanīs. Pagāju garām zēniem, kuri pulcējās pie spēļu automātiem tādiem pašiem kā Latvijas laimētavās. Pitalovā šie automāti vienkārši ir uz ielas kā telefona kabīnes.

Aizkavējos pie sludinājumu dēļa un palasīju sludinājumus. Divus ir vērts citēt. Darbs. Ir vajadzīgi speciālisti ēku būvniecībai ārpus pilsētas. Alga pēc padarītā: avanss, kad pabeigta puse no darba, pārējo izmaksā pēc objekta pabeigšanas. Sludinājums izskatījās pietiekami svaigi līmēts, tomēr visi tālruņa numuri jau bija noplēsti. Cienījamie pilsoņi! Sakarā ar tuberkulozes gadījumu skaita pieaugumu aicinām visus iziet fluorogrāfisko pārbaudi, it sevišķi personas, kurām pārbaude nav veikta divus vai vairāk gadus.

Pagāja dažas stundas, staigāju pa pilsētu un palaikam centos klusi nospiest fotoaparāta slēdzi. Man jau sāka šķist, ka mana pārliekā uzmanība, iespējams, ir pārspīlēta, kad pēkšņi griezīga sievietes balss no aizmugures skaļi vaicāja: „Sakiet, lūdzu, ko jūs te fotografējat?!” (Es fotografēju lielo skolas ēku). „Skolu”, centos atbildēt ar pašpārliecinātu intonāciju. „Ak, skolu”. Lai savai atbildei piešķirtu lielāku ticamību, es vēl pāris reižu pavisam atklāti uzņēmu divas bildes un mierīgi devos prom. Sieviete palika stāvam tajā pašā vietā un skatījās man nopakaļ. Es sapratu, ka ir laiks pamest Pitalovu. Šī kundze par manām aizdomīgajām darbībām varēja paziņot miličiem, kuru mašīnas nepārtraukti kursēja pa pilsētas ielām. Lēnā garā aizgāju līdz ielas stūrim, pagriezos ielu krustojumā un jau ātrā gaitā gāju uz staciju. Tur paņēmu taksometru un aizbraucu uz Ostrovu. Pa logu skatījos uz vēlēšanu plakātiem. Lai arī vēlēšanās piedalās vairākas partijas, visur tika reklamētas tikai divas Vienotā Krievija un Taisnīgā Krievija jaunizveidotais politiskais klons, kura uzdevums ir kopā ar Vienoto Krieviju imitēt daudzpartiju sistēmas politisko cīņu.

Uz Rīgu.

Līdz vilcienam uz Rīgu bija jāgaida, man bija laiks apskatīt Ostrovu. Skaista un sena pilsēta ar vecām baznīcām (viena no tām atrodas uz salas upes vidū). Pilsētai ir liels tūrisma potenciāls. No vienas puses Latvijas un līdz ar to Eiropas Savienības robeža, no otras puses Pleskava un Sanktpēterburga. Pitalovas rajons varētu labi pelnīt, izbūvējot infrastruktūru tranzīta tūrismam. Bet pagaidām gan Ostrovā, gan Pitalovā ir redzamas tikai daudz un dažādas militārās uniformas blakus taču ir NATO valsts.

Šoreiz vilcienā kaimiņos man bija jautra kompānija no Sanktpēterburgas. Robežkontroles laikā viens no viņiem jautāja: „Kas tā ir par staciju, kur mūs tik ilgi marinē?” Ceļabiedrs paskatījās pa logu. Pitalova! Nu gan piemērots nosaukums! (2) Visi smējās, jo pirmo reizi dzirdēja šo vārdu. Krievijas lielpilsētās cilvēkus maz uztrauc nesaskaņas Latvijas un Krievijas robežas jautājumā.

Kādi ir secinājumi pēc šī īsā brauciena? Bijušajā Abrenē gandrīz neviena latviska nosaukuma, neviena latviski runājoša cilvēka. Pelēka pilsēta, klusējoši ļaudis, aizdomīgi skatieni, kas pavada svešinieku. Vai tiešām te kādreiz bija Latvijas teritorija? Vai mums tagad tā ir tik ļoti nepieciešama?

(1) Beidzot Pitalova (krievu valodā)
(2) Pitatj (krievu valodā) spīdzināt

Dainis Ozols
Žurnāls „Republika.lv”
No: http://www.musuabrene.lv/?p=p_15