http://www.aisbergs.lv/?p=752

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures)

NODEVĪBA 09.10.2008

Jaunlatgales apriņķa īsto krievu un pārkrievoto latvieðu skaits.

Prof. E. Blese "Latviešu konversācijas vārdnīcas” 1732. slējā raksta, ka "Latgales ziemeļaustrumu lielkrievi ir pārpliskavoti latgalieši.”

Jaunlatgales apriņķī pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem dzīvo 46.533 krievi jeb 42,44% no visiem apriņķa 109.647 iedzīvotājiem. Pēc ticībām tie pieder pie pareizticības - 45.919, luterāņiem - 11, pārējiem protestantiem - 190, katoļiem - 75, vecticībniekiem - 126 un nezināmām ticībām - 3.

No šiem 46.533 tikai apm. 5000 līdz 6000 ir īstu krievu, kuŗi apgabalā ienākuši Krievijas laikā par ierēdņiem, garīdzniekiem, skolotājiem, ārstiem, zemniekiem u.c. pārtautošanas un kolōnizācijas nolūkos. Pēdējie, kā aktīvākais un intelliģentākais elements jau no priekškaŗa laika un līdz pat 15. maijam uzstājās kā galvenie un gandrīz vienīgie pārtautoto latviešu vadoņi. Viņi piesavinājās Jaunlatgales apgabala polītikas noteikšanas tiesības un runāja turienes pārtautoto latviešu vārdā. Latvieši šim apgabalam līdz pat pēdējam laikam, ar maz izņēmumiem, bija atmetuši ar roku un reti iejaucās krievu politiķu darba laukā.

Apgabalā dzīvo apm. 40.000 pārtautotu latviešu, pa lielākai daļai Purmales, Linavas, Upmales, Kacēnu, Augšpils un Gauru pagastā un Jaunlatgales pilsētā. Daļa no tiem apmetušies arī kaimiņu - Liepnas, Viļakas, Šķilbēnu, Baltinavas u. c. pagastos. Lielākā daļa jau pārgājusi uz krievu valodas lietošanu, daudzi pat Latvijas laikā. Bet vismaz 5000 ir tādu, kas vēl tagad mājās runā latviski Purmales, Gauru u. c. pagastos.

Latvju nācionālās kultūras ziņā Jaunlatgales austrumi ir visvairāk apdraudētais Latvijas apgabals. Latvietības apziņa vēl vāja.

Apriņķī 43 krievu skolas, kas ir pārlieku liels skaits dažiem tūkstošiem īsto krievu, un atzīstamas par lielākām krievu gara izplatītājām.

Piemērota un noteikti izvesta jauktu tautību skolu dibināšana vislabākais līdzeklis pret pārkrievošanu.

Tieksme pēc latvietības.

"Ka šo pārkrievoto latviešu dzīslās tek īstu latviešu asinis, un ka viņu sirds vēl latviska, par to liecina daudzi novērojumi,” raksta A. Goba. Šo pagastu ļaudis un it sevišķi jaunatne, kā to novērojis Jaunlatgales ģimnāzijas direktors P. Žurkovskis un citi skolotāji, viegli iemācās latviski, jo pati viņu iedzimtā daba tiem liek saprast, ka latvieši ir viņu brāļi un ka tikai apstākļi viņus ir atsvešinājuši.

To apstiprinājis arī bij. deputāts J. Korniļjevs: "Man nav bijis grūti iemācīties latviski, jo mani senči runāja latviski.” Tamdēļ labprāt tautieši mācās pamat- un papildu skolās latviešu valodu un prasa pēc latviešu skolām.

Pārtautoto tautiešu tiekšanos pēc latviskās dzīves un valodas spilgti raksturo pirms pasaules kaŗa skolotāja A. Timaņa novērotā parādība, ka Pliskavas krievi veduši uz Vidzemi savus bērnus, lai tie iemācītos latviešu valodu.

Linavas pagasta Pumpura (Pupurevas) krievu skolas novadā dzīvo Pēteris Circenis un neviena vārda latviski neprot. Tā senči latviski vien runājuši. Viņam ļoti sāpot sirds un esot pat kauns, ka tagad ar latviešiem jāsaprototies tikai krievu valodā.

Tieksme pēc latviskā pat tik liela, ka 1937.g. martā Linavas pagastā Gāršas (Paļcevas) skolā pēc kāda priekšlasījuma par apgabala senātni un dzirdot latviešu dziesmas, vairāki iedzīvotāji aiz sajūsmas raudājuši.

Tikai ar sirdsdedzi pēc tautas un valodas var izskaidrot šīs parādības.

Sevišķi vecā paaudze apzinās un saprot, ka viņi ir kaut kas cits un ne krievi. Tautiskā dzirksts viņos nav dzisusi, bet lai tā spoži liesmotu, nepieciešams ilgs un neatlaidīgs darbs.

Latviskā atmoda.

Iecienītais jaunatnes vadītājs E. Eisbergs saka, ka mūsu uzdevums "ir atmodināt Jaunlatgales latviešos viņu snaudošās tautības jūtas, kuŗas it kā apsīkušas un palikušas klusas, kā daudz kas, kam pāri gājuši gaŗi gadi, kaŗiem mainoties ar miera dienām.

Jaunlatgales latvieši! Tautas brāļi, senās un spožās slavas līdzgaitnieki un mantotāji, atceraties savus senčus, viņu valodu, viņu tikumus un dziesmas, atceraties senās zemes, savu valsti, kuŗai tagad ir neatkarība, brīvība, pagātne, tagadne un nākotne – nāciet atpakaļ pie savas tautas!”

Tautībnieks A. Goba atzīst, ka "ir jau zīmes, kas rāda, ka šo pagastu iedzīvotāji, kas še dzīvo jau no seniem laikiem un kas līdz šim skaitījušies par lielkrieviem, nu sāk mosties. Viņu labums un gods prasa, lai viņi pagodinātu savus senčus. Kas šo patiesību spēj aptvert, tas lai atklāti un droši saka: Es esmu latvietis!

Patiesi viņš ir latvietis. Ja viņa senči ir bijuši latvieši, lai arī viņš pats vēl nebūtu paspējis iemācīties latviešu valodu, ko nenormālajos apstākļos bija aizmirsis.”

Arī vēsturnieks K. Šterns raksta, ka "šos Pliskavas latviešus, kuŗi ļoti ilgi un sīvi turējušies pie savas tautības, vēl priekš desmit gadiem uzskatīja par galīgi pārkrievotiem. Bet kopš 1934. gada 15. maija arī starp viņiem iestājusies atmoda.” Visliesmaināk tā uzliesmoja 1934. gada 16. septembrī, kad Punduru stacijas Makšu ciemā sapulcējās 2000 Purmales, Gauru, Augšpils u. c. novadu pārtautotie tautieši savos latviskās apziņas atmodas svētkos un kopā ar savu pārstāvi Jāni Garmanovu liecināja:

"Mēs neesam krievi, bet gan latvieši. Mēs ejam atpakaļ pie savas latviešu tautas. Sniedziet mums, latvieši, palīdzīgu roku, atbalstiet, sekmējiet mūsu atgriešanos! Daļa no mums diemžēl savās ģimenēs pārgājuši uz krievu valodas lietošanu, bet ja mums nāks palīgā mūsu Vadonis Dr. K. Ulmanis un ģenerālis J. Balodis ar enerģisku rīcību, tad no mums pazušanā neies neviens tautas dēls, neviena tautas meita. Valsts un Ministru Prezidentu Dr. K. Ulmani mēs lūdzam pārtraukt mūsu latviešu bērnu pārkrievošanu krievu skolās, tās pārvēršot par jauktu tautību vai latviešu skolām. Lūdzam ievest latviešu dievvārdus mūsu pareizticīgās baznīcās.”

„Vēl vecie ozoli nav lūzuši, / Vēl zinām mēs, ka esam latvieši” – liecināja, zvērēdams Latvijas karogam, aizlauztā latviešu zara pārstāvis, izteikdams visu pārkrievoto latviešu domas un jūtas.

Valsts un tautas intereses prasa, lai katrs latvietis pārtautoto latviešu lūgumu ievērotu.

No: http://www.klubs415.lv/