http://www.aisbergs.lv/?p=752

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures)

NODEVĪBA 09.10.2008

Pēc 445 gadiem atpakaļ pie savas tautas un valsts.

Drošsirdīgie partizāni pirmie iesāka Ziemeļlatgales atbrīvošanu. Brīvības kaŗa kritiskā posmā, kad Bermonts gāja uz Rīgu, viņi no Lubānas ezera līdz Liepnai 70 km platā frontē bija lieliniekiem ļoti bīstami pretinieki un pastāvīgi ienaidnieku vajā. 1919. gada beigās pulkā jau 3300 brīvprātīgo.

Kad Kurzeme bija atbrīvota, 1920. gada 9. janvārī sākās Jaunlatgales atbrīvošana. Partizānu I bataljons pārrāva pretinieka fronti, ielauzās 15 km aizmugurē un 10. janvārī ieņēma Kārsavas staciju, iegūstot lielu kaŗa laupījumu: 4 lokomotīves, 110 vagonus un ieročus. Ar to ienaidnieka aizmugurē pārtrūka svarīgā Jaunlatgales-Rēzeknes dzelzceļa līnija, nedrošs Jaunlatgales mezgls un izjuka nodomātais uzbrukums Krustpils rajonā. Trešais un ceturtais bataljons vairākas dienas cīnījās Šķilbēnu augstumos, sakāva stipru komūnistu pulku un 11. janvārī ieņēma Baltinavu.

Daugavpils pulks 9. janvārī iegāja Viļakā un vairākas dienas cīnījās Vecumu stacijas novadā, kur pretnieku atbalstīja bruņotais vilciens. 10. janvārī atbrīvo Katlešus.

Lai ienaidniekam traucētu atkāpšanos, 12. janvārī Daugavpils pulks iebruka Rītupes novadā un postīja dzelzceļu. Tur ienaidniekam ievērojami spēki, 2 bruņotie vilcieni, kamdēļ cīņas turpinājās janvārī un februāŗa sākumā ar mūsu uzvaru.

Četras dienas Jaunlatgales novadā kaujas ar lielu sparu un neatlaidību. Varonīgie partizāni uzvarēja – Jaunlatgale un Purmale krita 14. janvārī. Ienaidnieks arī nākošās dienās netaupīja spēkus Jaunlatgales atgūšanai, bet bez panākumiem. "Neviens nav atkāpies no manas cilts,” – latviešu kaŗavīrus raksturo dzejnieks A. Francis. 11. janvārī ieņēma Skangaļus, 15. janvārī pārgāja šoseju Gauru-Lediņu un Lielvāržu virzienā, sasniedzot Aizpuri, Zabolotji. Taisni pie Augšpils, kur senās Abrenes vietā kādreiz pacēlās krievu robežpils un kur ienaidnieks iebruka Jaunlatgales apgabalā, pēc 445 gadiem 2. februārī viņu arī aizvadīja, 3. februārī sasniedzot Ludzas upi.

1920. gada 1. februārī sākās pamiers. Tomēr mūsu izlūki gandrīz katru dienu pārveda daudz gūstekņu un ieroču. Tā 12. maijā pie Melnīcas saņēma pat 2 lielgabalus, 20 zirgus, 2 ložmetējus un gūstekņus. Ar latviešu izlūku pārgalvību un drosmi kaprālis Speldzēns pie Vistavkas naktī satiek 10 ienaidniekus, droši metas cīņā, vienu noduŗ, otru nosit, līdz pats krīt, sarkano ložu ķerts. Šī cīņa atgādina senā varoņa Veķa cīņu ar 9 krieviem. Citu reizi Daugavpils pulka 10 izlūkus Linavas Liniņu novadā ielenc ienaidnieka rota. Latvieši atklāj uguni, vairākus nošauj un izlaužas caur pretiniekiem, sagūstot to rotas komandieri.

Lielu varonības priekšzīmi sniedz armijas virspavēlnieks ģenerālis J.Balodis un Latgales divīzijas komandieris ģen K.Berķis. Frontes apmeklējumos Baltais Ģenerālis bieži nokļuva priekšējo līniju viskritiskākās vietās, karstās cīņās, un ar savu izcilus varonību un pašaizliedzību ierosināja cīņas sparu un iemantoja nedalītas simpatijas. Tā 1920. gada 20. janvārī pie Malnavas stipri izvirzītā frontē, kuŗu pretinieks jau vairākas reizes mēģināja ieņemt, ģenerālis ložmetēju un šauteņu ugunī mierīgi pieņēma rotas komandieŗa ziņojumu un izjautāja partizānus.

Nemitīgie pārsteigumi pretinieku padarīja tik nedrošu, ka tas atiet līdz 20 km dziļā aizmugurē. Platajā neitrālajā joslā nodibinājās zaļo pulciņi, kuŗi mūsu valdībai lūdza zemi pievienot Latvijai. Tā kaceniešu, upmaliešu un linaviešu delegācija noiet 300 km kājām līdz Rīgai pie K. Ulmaņa un Z. Meierovica un panāk pievienošanu. No sentēviem mantotais latvietības gars un apziņa, lai gan jau daudzi tūkstoši bija aizmirsuši spēcīgo un daiļo latviešu valodu, lika tiekties pie savas tautas atpakaļ. Kacēnieši, upmalieši, linavieši, purmalieši, augšpilieši un gaurieši cīnījās partizāņu rindās par latviešu tautas un Latvijas brīvību.

1920. gada 11. augustā noslēdza mieru, ar kuŗu Latvijai nosprauž tās tagadējās robežas. No atbrīvotājiem partizāni pārvērtās par mūsu austrumu robežu sargiem, sargājot 140 km no Piteļu ezera līdz Igaunijai.

Arī tagad Jaunlatgales varonīgie un drošie partizāni un ikviens tautietis, kam tikai mūsu asinis un gars, dziļi sirdī ierakstījuši no senčiem mantoto austrumu robežsargu pienākumu. Viņus kā aizsargus un daļu priekšniekus vada to komandieris kalpakietis kapt. G. Mežulis, tag. apriņķa priekšnieks, kas kā partizaņu III. bataljona komandieris atbrīvoja apgabalu. Viņu bataljona komandieris arī partizānu organizētājs K. Lācis, tag. Balvu pilsētas galva u. c. Tāpat aktīvā latvietības garā noskaņots vietējais robeþsargu bataljons plkv.-ltn. O. Jansona vadībā.

Patiesībā visi šī apgabala iedzīvotāji uzskatāmi par mūsu valsts un latvietības robeþsargiem, kas sava apriņķa vecākā A. Kimerāla un pagasta vecāko vadībā modri stāv savās latvietības sargvietās. To pašu darbu strādā latviešu nācionālie skolu inspektori J. Jākobsons un K. Ivanāns, skolotāji, garīdznieki un biedrību darbinieki, izveidojot latvisko ideoloģiju.

Latviešiem palīdz senču un 145 cīņās kritušu partizānu gari. Balvos akmenī kalts Mūžīgais Partizāns - drošais latviešu robežu sargs, kuŗš šauteni satvēris, uzmanīgi, neatlaidīgi un cīņai gatavs vēro austrumu malu.