http://www.aisbergs.lv/?p=752

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures)

NODEVĪBA 09.10.2008

Augšpils krievu militārkolōnija latviešu zemē.

Augšpils bija pēdējā pliskaviešu robežpils visā pret mūsu zemi vērstā cietokšņu virknē un stāvēja uz archibīskapa zemes. Tās pārvaldības apriņķī ietilpa anektētais robežapgabals starp Ludzas un Kokavas upēm. Savā ziņā tā bija krievu militārkolōnija latviešu zemē un lemta par krievu kolōnizācijas izejas un viduspunktu, no kuŗas vajadzības gadījumā ar bruņotu atbalstu varēja tālāk izplatīties.

Pēc Augšpils nodedzināšanas 1480. gadā, to atjaunoja un sāka apdzīvot tikai pēc 30 gadiem 1511. gadā.

Sarkanpils un Augšpils 1559. un vēlākos gados noderēja kā izejas punkts Jāņa Briesmīgā kaŗa gājieniem uz Vidzemi.

1662. gadā jau Augšpils, kā ģeogrāfiskais centrs, ieguvusi apriņķa tiesības un pārvalda 8 novadus: Augšpils (Borisa Gļebas), Grīvas, Kokšinas, Dubeckas, Korovskas (Gauru), Ovsičku, Ieliņu un Kokavas. Daļa no šiem novadiem tagad aizrobežā.

Pārtautošanu veicināja 1690. gadā Augšpilī uzceltā koka baznīca, kuŗa vēl tagad uzglabājusies. 1891. gadā uzcelta stalta ķieģeļu baznīca, blakus iepriekšējai.

Stefans Batorijs 1581. gadā Augšpils cietoksni nopostīja.

Uz cietokšņa kalna attīstījās ciems, kuŗš 19. gadsimtā izgāja viensētās. Arvienu vairāk Augšpils apbūvējās un izveidojās arī par tirdzniecības centru.

Augšpils pilskapos visskaidrāk var redzēt cīņu, kuŗā ierauta latviešu tauta. Tur aprakti gan svešie ienācēji - krievi un krustneši, kā arī zemes saimnieki - latvieši. Visādu krustu veidojumi simbolizē arī divu kultūru - rietumu un austrumu cīņas vietu un robežas.

Tamdēļ šai latviešu zemē arī daudz svešo ietekmes, ko pētnieki atradīs senās un tagadējās mantās un paražās.

Senā latviešu zeme līdz Mudes upei un Astravai.

Tautiskās atmodas celmlauzis Krišjānis Barons 1859. gadā izdotā grāmatā "Mūsu tēvzemes aprakstīšana” atzīmē, ka senāk latviešu etnografiskā robeža bijusi daudz tālāk uz austrumiem un ka nomale ar laiku ieplūdusi krievos. To apstiprina arī senātnes pētnieks Ed. Paegle, M. Siliņð, Lietgalietis u. c.

Ka latviešu tauta ap 1200. gadu un vēlāk dzīvojusi arī tālāk uz austrumiem, ar savām latviešu zemes kartēm rada vācu zinātnieks Dr. A. Bīlenšteins un leišu profesors K. Būga.

No Opočnas robežstrīdus redzējām, ka pliskaviešiem "līdz mājām bija 3 jūdzes”. Tik tālu atradās tuvākais krievu uzceltais cietoksnis - Astrava, aiz Mudes (Veļikajas) upes. Mudes upe atzīmēta arī Rusova un Alnpekes kronikā. Pēdējais stāsta, ka "par Mudi sauc kādu upi, pār to pāriedami vidzemnieki ar varu iegāja viņu (t. i. pliskaviešu) zemē,” kas saprotams, ka tikai aiz Mudes sākusies "viņu zeme”.

Kāds dokuments, atstāstot 1446. gada notikumus, vēstī, ka naugardieši un vidzemnieki sanākuši uz miera sarunām, un kad pēdējie no krieviem prasījuši atpakaļ Ostrovas pilsētu, tad miera sarunas izjukuðas.

Henekes kronikā par 1342. gadu atzīmēts, ka "Jervas soģis bija saņēmis ziņas, ka pie Astravas vēl nekad kaŗš nav bijis…” Tātad redzams, ka Mudei un Astravai pilnīgi latviski nosaukumi. Tādu tai apgabalā vēl tagad daudz, kā, piem., Vibuti (Vībotnes), Pliskavas tuvumā, kur cēlusies Krievijas svētā kņaziene Olga, Sīpoli, Osava, Kungava, Grīvas kalni, Gribuļi, Ieliņi, Pakuļi, Vistava, Grīvas, Pupuri, Gavari, Gabāni, Inicas upe u. c.

Iedzimtās latvietības sajūta arī veicinājusi aizrobežas iedzīvotāju tieksmes pievienoties mūsu zemei, kas izpaudās 1919. un 1920. gada brīvības cīņu laikā.

Atzīmējams, ka latvieši ir linaudzētāju tauta jau no sirmās senatnes. Jaunlatgales un citi apvidi aiz robežas līdz Astravai ir jau no seniem laikiem klasiskais šīs kultūras apgabals.