Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nodevība

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures) (3. daļa)

http://www.aisbergs.lv/?p=752

 

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures)

NODEVĪBA 09.10.2008


Latvieši sargā savu austrumrobežu.

Kā redzams no Rīgas archibīskapa Miķeļa 1497. gada 13. janv. raksta, archibīskaps Silvestrs (1448.–1479.) uz Purnavas un Abrenes austrumu robežām izcīnījis vairākas robežcīņas.

Archibīskaps no ordeņa nav varējis sagaidīt nekādu palīdzību, kamdēļ Purnavas robežapgabala galvenie aizstāvji bijuši šī apgabala latviešu iedzīvotāji.

Dažas ziņas sniedz K. Šterns (”Baltische Monatshefte” 1937.g. 2. nr.) par ordeņa pārvaldībā bijušās Ludzas apgabala austrumu robežas aizsargāšanu, kuŗas var raksturot apstākļus arī uz Purnavas un Abrenes robežas. Viņš raksta, ka 1453. gada vasarā, pēc krievu iebrukuma Ludzas apgabalā, latvieši dodas pliskaviešiem pakaļ, tos panāk un visus nokauj, ko tikai dabū rokā.

Bet šāda pašpalīdzība bija miera laušana un par to draudēja nāves sods. Cik tālu gan tas būtu novedis, jo sirošanas pār robežu tādā gadījumā nekad nebūtu beigušās. Tamdēļ šādi sirotāji zemnieki sodīti ar dedzināšanas sodu (”mit dem Brande gestraft” }. Pilnīgā krievu kroniku krājuma 4. sējuma 233. lappusē atzīmēts, ka 1469. gada martā apbruņoti ordeņa brāļu un "čudu” (latviešu) kaŗavīri ielauzušies Pliskavas apgabalā un nosituši 26 pliskaviešus un nodedzinājuši mājas.

Par robeþsargiem pie austrumu robežām stāsta gadījums, ka 1468. gadā ordeņa mestrs dod Jēkabam Kokam lauku mājas Bērzgales ciemā un zemes gabalus pie Pliskavas robežas, kas, domājams, bija "dienesta lēnis” par robežapsardzību.

Latviešu ciemiem un pagastiem, kas atradās pie robežas, bija pienākums dot robežsargus un tos uzturēt. Robežsargi bija vietējie latviešu zemnieki, kas bija uzauguši pie robežas biezokņiem un kuŗiem nebija svešas draudošas briesmas. Viņi pārzināja sava apvidus dabas apstākļus, tumšākos stūrīšus un kaktiņus mežos un purvos. Viņi pie tam bija izveicīgi mednieki un lamatu licēji, labi skrējēji, cieti, bezbailīgi un izturīgi, kad tie iebrucējiem un tāpat meža un medus zagļiem dzinās pakaļ un tos nogalināja. Tie bija draudīgi sargi, no kuŗiem vajadzēja baidīties.

Svarīgs robežsargu uzdevums bija izlūku dienests, īstā laikā viņiem vajadzēja ziņot par draudošām briesmām. Viņi uzturēja slepenus sakarus ar tumšiem un nopērkamiem cilvēkiem aizrobežā. Pēdējos izlietoja par spiegiem, vedējiem un slepenu ziņu pārnesējiem.

Piepešie krievu uzbrukumi spieda latviešu robežiedzīvotājus vienmēr uzmanīties un būt gataviem aizsargāties. Nerimstošās robežcīņās šie robežnieki izveidoja cietu un stingru raksturu un kareivisku garu. Daudz varonīgu robežcīņu brīžu zina Jaunlatgales sili un lauki. Daudz saistīga materiāla būtu vēsturiskiem stāstiem un dzejai.

Tā redzam, ka tagadējo Jaunlatgales iedzīvotāju senči bijuši modrīgi Latvijas robežu sargi. Aprakstītie robežsargu uzdevumi atstājuši dziļas pēdas to raksturā. Viņi vēl tagad ir senā cīņas gara, trauksmes un vētras pilni.

Vidzeme 1476. gadā pazaudē tag. Jaunlatgales apgabalu.

Ordenis, kā redzējām, nenāca palīgā archibīskapam Silvestram aizstāvēt pret krieviem Purnavas un Abrenes austrumu robežas. Ordenis pat veda sarunas ar Naugardu, lai atvairītu pliskaviešu un maskaviešu draudošos uzbrukumus savām zemēm, bet archibīskaps tam nepievienojās. Tādēļ krievi vērsa uzbrukumus pret archibīskapa zemēm, kuŗas tādos apstākļos bija diezgan grūti nosargājamas. Turienes latviešu iedzīvotāji, lai arī cik varonīgi cīnītos, vieni paši nespēja atturēt lielākus krievu spēkus.

Vidzemes iekšējās jukas izlietoja pliskavieši Maskavas lielkņaza vadībā. Neuzteicot mieru, viņi ieņēma kāroto latviešu zemes apgabalu, nesagaidot nopietnu pretestību. Līdz ar 1476. gadu tas jau bija pliskaviešu rokās.

Lai ieņemtu Purnavas ziemeļaustrumu daļu, tag. Kacēnu un Upmales pagastu, pliskavieši, kā to Pliskavas pirmā un otrā kronika stāsta, 1461./62. gada septembrī uzcēluši Volodimereca apcietinājumu uz Volodčinas kalna, kas atradies tag. Kacēnu pag. Belužu kalnā pie Pilskalna (Gorodiščes) ciema, apmēram 8 km no toreizējās un tagadējās valsts robežas. E. Brastiņš minēto pilskalnu atzīst par kaŗalaiku apcietinājumu, ar steigā izdarītiem uzbedumiem. Šis koka apcietinājums kādu laiku noderējis ieņemtā apvidus pārvaldīšanai. Iedzīvotāji vēl tagad zina nostāstus par senām cīņām ap Belužu kalnu un tuvējiem kaŗa kapiem.

Tuvākā latviešu pils - Alūksnē bija 60 km tālu un stāvēja ordeņa rīcībā, kuŗš cīņās nepalīdzēja.

Abrenes u. c. novadu ieņemšanai pliskavieši 1464. gadā uzcēla savu Sarkanpili (Krasnoi), tikai 10 km no Vidzemes robežas. Šās pils dēļ Vidzemes Ludzas pils apgabals 15. gadsimtā (laikā no 1464. līdz 1471.g.) pazaudēja zemes gabalu no tag. mūsu valsts robežas līdz līnijai no Zilupes (pie Stalbavas), uz Augsto (Visokoje) ezeru, tālāk pa Zaplinku un Inicu līdz Ludzas upei, ap 15 kilometru aiz robežas. (Skat K. Šterns: "Mitteilungen aus der Livländischen Geschichte” 23. sēj. 237. Ipp.)

Pliskaviešu centieni pēc latviešu robežapgabala ieņemšanas piepildījās ar Augšpils (Viðgorodoka) celðanu 1476. gadā senās Abrenes latviešu pils vietā pie Ledupes, uz ļoti augstā, stāvā un plašā kalna, kas pārvalda tālu apkārtni. Abrenes pils iepriekšējos kaŗos bija galīgi nopostīta.

Augðpils celðanu raksturo K. Ðterns (”Baltische Monatshefte” 1937. g. 3. nr.): 1476. gada martā Pliskavā ieradušies Koškinas ciema delegāti un lūguši atļauju Gorodecā (t. i. pilskalnā), Ledupes krastā un archibīskapa zemē celt cietoksni. Lūgums ievērots, atļauja izdota 10. martā, un uzdots tūliņ pievest būvmateriālus. 1476. gada vasarā Pliskavas sūtņi liek pilskalnā cietokšņa būves pamatakmeni, un rodas Višgorodoka pils. Tā plašs latviešu apgabals nonāk Pliskavas atkarā un tiek ietilpināts krievu valstī. Vidzemes valsts sava nevarībā nerādīja nekādu pretestību. Ordeņa mestrs Borchs pat saņēma gūstā archibīskapu Silvestru un to nogalināja Kokneses pilī 1479.g. 19. jūl. Silvestrs, pēc tautības senprūsis, bija licis pāvestam priekšā vācu ordeni pavisam aizcelt no Vidzemes uz turku robežām, lai tas tur kaŗotu pret pagāniem, kas īsi pirms tam, bija ieņēmuši Konstantinopoli.

Tā redzam, ka 1476. gadā Vidzemes valsts pazaudēja apm. 100 km gaŗu un apm. 20 km platu auglīgu un apdzīvotu latviešu zemes joslu, kur tagad atrodas Kacēnu, Upmales, Linavas, Purmales, Augšpils un Gauru pagasts un Jaunlatgales pilsēta kā apgabala centrs, senās Abrenes, vēlākās Augšpils vietā. Pliskaviešu iebrukums apstājās Viļakas un citu novadu purvājos.

"Nomaļu apgabals, par kuŗu archibīskapam Eniņam savā laikā vajadzēja baiļoties,” raksta K. Šterns, "15. gadsimta 60. un 70. gados tika patiesi pliskaviešu ieņemts, mazāk aiz patiesa zemes bada, kā aiz ļoti saprotamiem robežas paplašināšanas nodomiem. Pliskava savu rīcību motīvēja arī ar to, ka Purnava kādreiz esot bijusi no tās meslu atkarā”. Apgabala pazaudēšanu sekmēja arī nesaskaņas starp Vidzemes valsts varas nesēju un latviešu tautu. Latviešiem palika neciešama līdzšinējā vara un tās savstarpējās ķildas, kamdēļ latvieši sāka ilgoties pēc pārmaiņām un daudzreiz pabalstīja pat krievus, un tā pēdējiem izdevās iekaŗot Jaunlatgales apgabalu.

Kategorija: Nodevība | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009)
Skatījumu skaits: 791
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika