http://www.aisbergs.lv/?p=752

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures)

NODEVĪBA 09.10.2008

Latvieši ieņem Pliskavu 1240. gadā un tur valda 2 gadus.

Arī pēc Vidzemes valsts galīgas nodibināšanās nemitējās cīņas ar Pliskavas krieviem, kuŗi nevarēja netīkot pēc Atzeles un Tālavas.

Tomēr šajās sadursmēs vidzemnieki paturēja virsroku un 1240. gadā pat ieņēma Pliskavu un Izbarsti līdz ar apgabalu.

Kronists Alnpeke stāsta, ka Izbarsti ieņemot latvieši "nevienu krievu nepalaida sveikā. Kas turējās pretim, to sagūstīja vai nokāva. Astoņus simtus nokāva; tie palika guļam uz kaŗa lauka. Krievi skubināja savus zirgus gan piešiem, gan pātagām, domādami, ka viņi visi būs beigti. Ceļš (līdz Pliskavai) tiem likās par gaŗu un mežs skanēja no viņu vaimanām…”

Latvieši valda Pliskavā un apgabalā veselus 2 gadus un viņu priekšpulki siro Naugardas apkaimē. Tikai Aleksandra Ņevska uzbrukums uz Peipus ezera ledus 1242. gada 5. aprīlī tos piespieda atiet atpakaļ pār Mudes upi.

Kronists Alnpeke pamāca, ka, ja iekaŗotā zeme būtu stipri sargāta, tad "viss būtu bijis labi līdz pat pasaules galam.”

Vidzemnieku spēkus 1242. gada vājināja sadursmes Kurzemē, Zemgalē un ar leišiem.

Krievu un vidzemnieku cīņas tag. Jaunlatgales apgabala dēļ.

Vidzemes valsts polītisko varu 14. un 15. gadsimtā vājināja pastāvīgas nesaskaņas Rīgas archibīskapa un ordeņa starpā. Ordenis bija pat sacēlies pret savu virskungu Rīgas archibīskapu un postīja pēdējā zemes. Ordenis 1330. gadā iekaŗoja Rīgas pilsētu, un archibīskaps Frederiks (1304.— 1340., čechu tautības franciskāņu mūks), lielākais ordeņa pretinieks, apkrāva ordeni baznīcas lāstiem un izbrauca uz Aviņonu (Francijā), kur pie pāvesta galma nodzīvoja līdz mūža beigām, skaitīdamies par Vidzemes suverēno valdnieku. Archibīskapa vietu Vidzemē izpildīja katedrāles kapituls, kas tāpat atradās naidīgās attiecībās ar ordeni.

Krieviem patika bagātā latviešu zeme, un tie izmantoja Vidzemes valsts iekšējo vājumu. Par krievu iebrukumu Abrenes un Purnavas valstī stāsta Henekes otrā atskaņu kronika (1316.—1348.): "Tai laikā (1340. gada vasarā), līdz jaunais mestrs atnāca Vidzemē, krievi ienāca Rīgas archibīskapa zemē, pārkāpa robežu, cēla pilis un apcietinājumus un gribēja no bīskapa atņemt vienu apgabalu. Katedrāles prāvests un kapituls labi zināja, ka viņi vieni pret krieviem par vājiem, tādēļ viņiem izlikās par labu saukt palīgā mestru un izteikt tam savas bēdas. Tā arī notikās. Mestrs ņēma to pie sirds, zināja, ja krieviem šo iesākumu atstātu bez ierunām, tad viņi ar to neapmierinātos, bet drīz paņemtu arī ordeņa zemes. Bet tā kā viņš (mestrs) pirmais nelabprāt gribēja dot iemeslu kaŗam, viņš deva rīdziniekiem (t. i. archibīskapa ļaudīm) padomu, lai sūta pie krieviem divus vīrus, kuŗiem viņš no sevis pielikšot klāt tulku, robežu apskatīt.

Kad tas notikās un minētie sūtņi nogāja pie krieviem, ar tiem ēda un dzēra, tad abas puses gāja uz robežu. Bet tad krievi negribēja pie vecās robežas turēties, bet rādīja robežu apm. 4 jūdzes iekšā bīskapa daļā, kur vēloties robežu, un negribot nevienu soli no tās atkāpties. Neviens negribēja no savām tiesībām atkāpties, kādēļ daži krievi aizgāja, bet citi palika un ieturēja ar vidzemniekiem ēdienus. Bija tur starp krieviem kāds ļauns vīrs, tas stipri sodījās par ordeni, un tik daudz, ka tulks tam iesita pa vaigu. Tad krievs tvēra zobenu un iecirta tulkam brūci galvā. Beidzot abas puses tvēra ieročus, un tika nokauti 7 krievi, un pārējie aizbēga, un viņiem līdz mājām bija 3 jūdzes (bet vidzemniekiem 25 jūdzes), un tās viņi nogāja vienā dienā un ziņoja, kas noticies.”

Par šo gadījumu Pliskavas pirmā kronika ziņo, ka 1341.g. 9. septembrī "Latgalē, ciemā pie Opočnas upes (v Lotigore, na sele na Opočne), vidzemnieki nokāva pliskaviešu sūtņu 5 vīrus, par ko pliskavieši kaŗo.” Minētais tāpat atstāstīts Naugardas ceturtajā kronikā.

Ja Henekes kronika zina, ka apgabals, kuŗa dēļ vidzemnieki un pliskavieši cīnās, bijis 4 jūdzes plats, tad Pliskavas un Naugardas kronika vēstī, ka strīdus noticies uz toreizējās robežas "Latgalē, ciemā pie Opočnas upes”, kas arī tagad tek pa atjaunoto Latvijas un Krievijas robežu Kacēnu un Upmales pagastā. Ja pie Opočnas bija latviešu zeme, tad tāda bija arī pārējā krievu iekārotā apgabalā, kas atradās no Opočnas uz rietumiem, vēl tālāk no Pliskavas, līdz vēlākai Vidzemes- Pliskavas un Vitebskas-Pliskavas guberņas robeþai.

Šis apgabals kā senās Atzeles (Abrenes un Purnavas valstu) daļa varēja būt etnografiski tikai latvisks. To izsaka arī K. Šterns (”Mitteilungen aus der Livländischen Geschichte” 23. sēj. 228. lpp), sacīdams: "mēs zinām, ka Opočna atradās Latvijā, un, proti, pie toreizējās polītiskās robežas, kuŗu pliskavieši gribēja par 4 jūdzēm atpakaļ pārcelt. Ciems, redzams, piederēja tam Latgales pierobežas zemes gabalam, kuŗu, kā jau minēju, pliskavieši 1340. gadā archibīskapam mēģināja atņemt tamdēļ, ka šī robeža bija tuvu Mudes upei. Viena acu uzmetiena kartei pietiek, lai par to pārliecinātos. Bet no otras puses minētais apgabals piederēja Latgalei un bija latviešu apdzīvots. . .” Arī prof. Fr. Balodis raksta (”Burtnieks” 1927.g. 1. nr. 44. lpp), ka Jaunlatgales apriņķī latviešu senā ētniskā robeža sasniegusi tagadējo valsts robežu.

Vidzemniekiem nepatīk krievu ienākšana archibīskapa zemē, kamdēļ sākās sīvas cīņas ar pliskavieðiem 1344.—1348, g., kad "kādā kaujā Sveču dienā krita pāri par 10.000 krievu,” kā to vēsta Rusova kronika.

Latvieši gūst uzvaras pār pliskaviešiem un atgūst robežas līdz Opočnas upei. Šo robežu sargāšanai vidzemnieki 1341. gadā bija cēluši Alūksnes pilī, kuŗa arī 135 gadus archibīskapam palīdz nosargāt austrumu robežu.

Rusova kronika stāsta, ka pēc 1402. gada Vidzeme "veda lielu kaŗu ar Pliskavas krieviem un lielā kaujā pie Mudes upes nokāva 7000 krievus un ļoti daudzus noslīcināja upē.” Šai laikā ordeņa un archibīskapa attiecības bija diezgan naidīgas, tas vājināja kopēju tālāku uzstāšanos pret Pliskavas krieviem.

Ilgi norit nepārtrauktas cīņas pie Purnavas un Abrenes austrumu robežām. Tās piemin Rīgas archibīskaps Eniņš (Henings, 1424.–1448.). Brandenburgas elektoram (kūrfirstam) 1428. gada 29. decembrī rakstītā vēstulē: "Krievi ir mums naidīgi un to pierāda katrā gadījumā ar varas darbiem. Viņi draud mums un mūsējiem uzbrukt, mūs no mūsu zemes un ūdens robežām atspiest. Viņi sagūsta mūsu robežļaudis kur tikai var, tos aplaupa vai arī līdz nāvei nomoca. Mēs mūsu nespēkā esam spiesti visu to paciest. Tādā kārtā viņi, pliskavieši, cer mūs pamudināt uz pretuzbrukumiem un tad ar šķietamām tiesībām miera līgumu uzteikt, kuŗam 4 nedēļu uzteikšanas laiks. Mums jābūt pastāvīgi gataviem uz iebrukumiem. Krievi grib kaŗu, lai šo zemi sev iegūtu, un iespēja viņiem ir.”

K. Šterns (”Baltische Monatshefte” 1937.g. 2. nr.) raksta, ka "Purnavas ārējās robežas bija visvairāk apdraudētā daļa visā robežlīnijā pret Krieviju. Ilgu laiku tuvākā robežpils bija Gulbene, apm. 90 km no robežas, kamdēļ to nespēja nosargāt. Zemi sargāja, cik labi to iespēja, viņas nepieejamā daba.”

1304. gadā archibīskapa celtā Lubānas pils atradās vēl tālāk par Gulbeni.