Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nodevība

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures) (1. daļa)

http://www.aisbergs.lv/?p=752

 

Latviskā Jaunlatgale (nedaudz vēstures)

NODEVĪBA 09.10.2008



Ievadam.

Jau no sirmas senatnes Jaunlatgales apgabals ir latviešu zeme un tās iedzīvotāji – mūsu tautieši. Par to liecina daudzi seni un svarīgi dokumenti, stāstot skaidru un nepārprotamu notikumu valodu.

Ilgus gadsimtus šai apgabalā ir skanējusi latviešu valoda. Pārkrievošanas laikmetā mūsu valoda tur apklususi un piemirsta, bet galīgi izdeldēt to nav spējušas nekādas svešas varas.

Tagad Jaunlatgales tautieši klausās savas latviskās vēstures soļos, dzird latviskās sirds pukstienus, atminas vectēvu stāstus un atdzimst latviskā apziņā. Latviešu valoda sāk savu uzvaras gājienu.

Izdevumu atbalstījis un piedalījies darbā A. Kauliņš, LNJS Jaunlatgales novada goda biedrs. Top latviskā Jaunlatgale, tāda pat, kāda tā senās dienās bijusi.

Vilberts Krasnais,
LNJS Latgales apgabala pārzinis. Daugasnē,
1937.g. 25. aprīlī.

1. Vēstures liecības.

Vēl vecie ozoli nav lūzuši,
Vēl zinām mēs, ka esam latvieši.
(Jaunlatgales atmodas dziesma)

Vismaz jau 5000 un vairāk gadus latvieši apdzīvo Latvijas zemi.

Senatnē latviešu zeme bijusi daudz plašāka un tālu iesniegusies tagadējos Pliskavas, Polockas un Vitebskas apgabalos. To, starp citu, pierāda, kā mūsu senatnes pētnieks Ed. Paegle raksta, Pliskavas pilsētā un apgabalā (piemēram, Sidorovas pagasta Pagarelku ciemā, Porchovas apr. Čirskas pag. Zaručjes ciemā, Astravas apr. Melechovas pag. Karzuļu ciemā, kapos starp Lielo un Mazo Zamostji un citur) zemē atrastās latviešu senmantas, kas priekš kaŗa glabājās Pliskavas muzejā un tika apzīmētas par latviešu archaioloģiskām mantām. Arī Pēterpils un Maskavas krātuvēs daudz senlatviešu mantu no tagadējās Krievijas ziemeļrietumu apgabaliem.

Ilgajos gadsimtos latvieši pārkrievoti, pieņēmuši pareizticību un tagad pat nezina savas latviskās izcelšanās, vēlāk paši turpinādami citu tautiešu pārtautošanu.

Pliskavas un tāpat Polockas apgabalā latviešu senmantu atrasts sevišķi daudz, un tās rāda, ka šīs zemes vispirmie apdzīvotāji bijuši mūsu tautieši. Tur atlicies vēl līdz šai dienai arī daudz latvisku vietu nosaukumu.

.

Latviešu un krievu cīņas starp 1000. līdz 1200. gadiem pēc Kristus.

Latviešu ciltīm no 800. līdz 1200. gadam, kā to noskaidrojusi archaioloģija, bija visdižākais kultūras uzplaukuma posms. Gan arī šai laikā bija kaŗi un grūti nācās cīnīties gandrīz uz visām latviešu robežām, bet šādas cīņas šī laikmeta sākumā beidzās ar uzvarām un uzvarai sekoja miera gadi, kad varēja visus spēkus ziedot diženam kultūras darbam.

Vareni latviešu ciltis izbūvēja savas pilis un apmetnes. Pilis bija pārvaldes centri un cietokšņi, pie tām atradās pilsētas un miesti.

Latvieši drošsirdīgās cīņās aizsargāja savas zemes robežas, kuŗās jau 9. gadsimtā tiecās iespiesties slavu ciltis, bet 12. gadsimta beigās neapvienotas ziemeļlatviešu ciltis bieži bija spiestas atpirkties ar nodevām no pliskaviešu sirotājiem.

Interesantas ziņas par latviešu un krievu savstarpējām cīņām starp 1000. un 1200. gadiem sniedz Pliskavas, Tveŗas un Naugardas (Novgorodas) krievu kronika.

Tā, Pliskavas pirmā, Sofijas un Tveŗas kronika raksta, ka 1060. gadā krievu kņazs Izjaslavs Jaroslavičs gājis pret "ssoliem”, tiem gribējis uzlikt meslus, bet pēdējie izdzinuši meslu piedzinējus. Pavasarī "ssoli” kaŗojuši ap Tērbatu, pilsētu ieņēmuši un nodedzinājuši, un tad aizgājuši kaŗodami līdz Pliskavai. Pliskavieši un naugardieši izgājuši viņiem pretim - notikusi kauja, kuŗā krituši 1000 krievu.

Naugardas pirmā kronika 1111. gadā stāsta, ka krievu kņazs "Mstislavs gāja pret "očelu” un kaŗoja ar tiem.” Prof. Fr. Balodis raksta (”Latvieði” 101. lpp.) ka "novgorodietis Mstislavs ap 1111. gadu kaŗoja Ziemeļlatgalē”.

Naugardas pirmā kronika 1171. gadā stāsta, ka "Mstislavs ar naugardiešiem ziemā iet uz "očelu” un dedzina pa visu zemi.” Cīņas notikušas arī 1180. gadā.

Šeit atzīmējam tikai dažas no daudzajām ziņām par asiņainām cīņām, kas norisinājušās pāris gadsimtos.

Krievu kroniku pirmais sakopotājs Tatiščevs visus kronikās minētos "očela, sosoli un ssoli” uzskata par kādu latviešu cilti, kas varēja būt tikai tagadējā Jaunlatgales apriņķa un Ziemeļvidzemes latvieši, jo tiem robežas saskārās ar Pliskavas krieviem.

Atzeles latviešu zeme.

Tā redzam, ka varonīgie Tērbatas un Pliskavas apgabala apkaŗotāji bijuši mūsu tautieši. Viņi dzīvoja Atzeles latviešu zemē, kuŗa bija polītiski saistīta ar Tālavu.

Par "Adzeles zemi” (terra Adzelle) 1228. gadā stāsta kāda kronika un 1224. gadā zemes dalīšanas dokuments (Bunge I., 17. lpp., 80. nr.). Henekes atskaņu kronika saka, ka 1341. gada 25. martā sākta celt "Adzeles zemē” Alūksnes pils. Par Atzeli rakstījuši Dr. A. Bīlenšteins, Tērbatas zinātnieks H. Lākmanis, K. Šterns, prof. A. Švābe, Lietgalietis u. c. Šī zeme dokumentos atzīmēta par Agzeli, Adzeli un Atzeli. Atzeles nosaukums latviskāks, tamdēļ pie tā pieturēsimies.

Atzeles latviešu zemē ietilpa 6 apgabali jeb kungu valstis. Divas – Gaujiena un Alūksne atradās tagadējā Vidzemē un pēc 1224. gada dalīšanas nāca ordeņa rīcībā. Pārējās 4 kungu valstis atradās tagadējā Jaunlatgales apriņķī (dienvidus robeža – Ičas upe, purvi un meži) un palika Rīgas archibīskapa tiešā pārvaldībā.

Bērzenes kunga valsts atradās Lubānas ezera un klānu līdzenuma austrumu krastā – tag. Bērzpils, Rugāju, Daugasnes un apkārtējos novados. Senču pils bijusi "Bērzīnes kalnā”, Pauklītes upes malā, kur jau 30 gadus Bērzpils katoļu kapi. Pilskalnu aprakstījuši Rikovs, Bīlenšteins un Brastiņš. Tur vēl saskatāmi apcietinājumi, un to klāj 8 pēdu dziļa melnzemes kārta. Pilskalnu apvij teikas par seno pili, nogrimušu baznīcu un apraktu naudu.

Purnavas kunga valsts līdz Mudes (Veļikajas) upei ieņēma izcilāko stāvokli starp visām 4 valstīm. Tā ap 1200. gadu ietvēra tag. Viļakas, Liepnas, Balvu, Kacēnu, Upmales u. c. novadus. Tās senais centrs – Viļakas ezera sala, kur atradusies sena latviešu pils. Arī Vidzemes valsts laikā tur 1292. gadā archibīskaps Jānis III uzcēla koka pili, kuŗu 1509.g. atjaunoja, bet 1516.g. uzcēla mūŗa pili, pie kuras attīstījusies pilsēta. Daudzus gadsimtus Viļaka bija par tag. Ziemeļlatgales apgabala pārvaldes centru un stipru cietoksni pret austrumu kaimiņiem – krieviem.

Ābelenes kunga valsts. Tā ietvēra tag. Baltinavas, Kārsavas, Šķilbēnu un kaimiņu novadus. Arī tur valsts centrā, uz valdonīgākā un augstākā (30 m) kalna, 5 km uz dienvidrietumiem no tag. Baltinavas, pie Puncuļiem, atradās stipra, tagad teiku apvītā senču pils. Pie kalna neliels Ābeļavas ezeriņš, ziemeļos upīte, kas iztek no ezera un ieplūst Kokavā. Par senām cīņām liecina tuvie kaŗa kapi.

Abrenes kunga valsts. Tanī ietilpuši tag. Gauru, Purmales, Linavas, Augšpils u. c. apvidi, pat aiz tagadējās valsts robežas uz Astravas pusi, līdz Mudes upei. Tagadējā Augšpils lielajā kalnā senatnē stāvējusi Abrenes latviešu pils, no kuŗas tautieši sīvās cīņās atvairījuši svešo iebrukumus, par kādiem stāsta krievu kronikas. Pils bijusi stipri nocietināta un modri sargāta. 1476. gadā zemē iebruka pliskavieši un latviešu pils vietā uzcēla savu Višgorodoku, no kuŗa plūda pārkrievošanas straume.

Latviešu cīņas ar krieviem pēc Vidzemes valsts nodibināšanās.

Kā jau krievu kronikas stāsta, pirms Vidzemes nodibināšanās krievi centās latviešus dabūt savā aizbildniecībā un mēģināja uzlikt meslus, kam latvieši enerģiski pretojās. Krievu uzmācība nāca no Pliskavas un Polockas valsts.

Katoļu baznīcas varai Latvijā nostiprinoties, tag. Vidzemes un Latgales latvieši saskata iespēju atsvabināties no krievu uzmācībām, kamdēļ jau līdz 1214. gadam labprātīgi pakļaujas pāvesta varai. Tā Purnavas, Abrenes, Bērzenes un Ābelenes latviešu kungu valstis, līdz ar tagadējiem Kacēnu, Upmales, Linavas, Purmales, Augšpils un Gauru pagastiem, ietilpinās kopējā latviešu vienībā – katoļu Vidzemē (Livonijā). Līgumu ar katoļu baznīcu Tālavas un Atzeles vārdā noslēdza latviešu ķēniņa Tālivalža dēli Turaidā 1214. gadā.

Pliskavas un Naugardas krievi negrib pieļaut pāvesta varas nostiprināšanos latviešu zemē, kamdēļ iebrūk Vidzemē, bet latvieši savukārt Pliskavas un Naugardas valstī.

Par šīm cīņām daudz stāsta Latviešu Indriķa kronika, no kuŗas minēsim dažus izrakstus. Tā piem. 22. nodaļas 2. un 3. § ziņo, ka 1218. gadā latvieši un citi vidzemnieki Tērbatas apgabalā cīnās ar "16.000 apbruņotiem krieviem, kuŗus Naugardas lielkņazs bija sasaucis no visas Krievijas jau divu gadu laikā un ar vislabākiem ieročiem, kādi bija Krievijā.” Vidzemnieki "piespieda viņus bēgt un vajāja ļoti dūšīgi un atņēma Naugardas lielkņazam (Svjatoslavam) karogu un arī citu kņazu divus karogus.” Tur apbrīnojami varonīgi cīnījies kāds latvietis "Veķis, kas viens, atspiedies pret koku, ilgi kāvies ar deviņiem krieviem un beidzot, ievainots no muguras, pats krita.”

Par latviešu lielo varonību stāsta daudzas ziņas. Tā "Tālavas ķēniņa dēls Rameķis ar maz jātniekiem, dzīdamies pakaļ igauņu un krievu armijai, panāk ienaidnieka pulku, droši cērtas viņā iekšā, nogāž gar zemi gandrīz visus šī pulka kaŗavīrus un izklīdina viņa atliekas,” raksta vēsturnieks A. Grīns. "Latviešu zemes sargi nebaidās, būdami tikai 90 skaitā, uzbrūk 600 leišiem meža kaujā, kas norisinājusies tagadējos Jaunlatgales silos, un uzveica pretinieku ar savu sparu, kas jau līdzinās kaujas trakumam,” turpina A. Grīns savā "Varoņu grāmatā”.

Daudzas reizes latvieši iet kaŗa gaitās līdz Pliskavai un Naugardai. Tā Latviešu Indriķa kronikas 22. nodaļas 7. § lasām, ka tie "ielauzās Krievijā, un izlaupīja ciemus, un nonāvēja cilvēkus, un citus saņēma gūstā, un paņēma laupījumu, un atriebdamies par savējiem, viņi darīja visu ļaunu, ko tik varēja. Un kad šie atgriezās, citi atkal gāja turp un postīja visu, kas vien bija iespējams,” kamdēļ "Pliskavas krievi sūtīja sūtņus uz Vidzemi un sacīja, ka gribot mieru slēgt…”

Latviešu iebrukumi turpinās. Tā 1221. gadā, kā Latviešu Indriķa kronikas 25. nodaļas 5. § stāsta, latvieši un citi vidzemnieki "aizgāja uz Krieviju pie saviem ienaidniekiem, kas bija laupījuši Vidzemē; un viņi atstāja aiz muguras Pliskavu, ielauzās Naugardas valstī un izlaupīja visu zemi apkārtnē, nodedzināja mājas un ciemus, aizveda daudz tautas gūstā un citus nogalināja. Un latvieši nonāca pie baznīcas, kas bija netālu no Naugardas pilsētas, un paņēma svētgleznas, zvanus, kvēpināmos traukus un līdzīgas lietas un atgriezās ar daudz laupījuma pie savējiem.”

Tā latviešu kaŗavīri apkaŗojuši toreiz lielāko krievu valdības centru – Naugardas lielpilsētu. Tālāk Latviešu Indriķa kronika ziņo, ka arī vēlāk "latvieši un sakalieši un ugauņi pastāvīgi ielauzās Krievijā un nonāvēja tur daudzus, un aizveda gūstā daudzus abēja dzimuma un paņēma daudz laupījuma. Līdzīgā kārtā arī Kokneses latvieši un krustneši ielauzās Krievijā un visu laiku veda atpakaļ daudz laupījuma un daudz gūstekņu.”

Kategorija: Nodevība | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009)
Skatījumu skaits: 852
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika