http://www.aisbergs.lv/?p=744

Kā "tīrīja” un "iekārtoja” Abrenes pusi

NODEVĪBA 09.10.2008

Kad 1944. gada augustā PSRS valdība nolēma izveidot Pleskavas apgabalu, tajā paredzēja iekļaut arī vairākus Latvijas pierobežas pagastus. Tā laika padomju Latvijas varasvīri tam paklausīgi piekrita, un 1944. gada 22. augustā LPSR Augstākās Padomes (AP) prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins kopā ar LPSR AP prezidija sekretāra vietas izpildītāju Kārli Prieži parakstīja lēmumu "Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai republikai”.

Turpat uz dokumenta izdarīta piezīme: "Robežas starp Latvijas PSR un KPFSR noteiktas ar LPSR 1946. gada 5. X lēmumu,” gan neminot, kas par iestādi šo lēmumu pieņēmusi.

Šogad augustā apritēs apaļa gadskārta, kopš 1944. gadā no Latvijas "pēc darbaļaužu” lūguma tika atšķelti seši pagasti un Abrenes pilsēta. Jaunā vara neaprobežojās tikai ar teritoriāliem jaunieguvumiem vien- vēl vajadzēja šīs zemes iztīrīt no "naidīgajiem elementiem” un tikt skaidrībā par robežām.

Ešeloni no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ar 1949. gada martā izsūtītajiem vēl nebija sasnieguši savus galamērķus jeb "izkraušanas stacijas” Sibīrijā, bet PSRS augstākie varasvīri jau ķērās pie darba, lai deportāciju zonu impērijas rietumdaļā padarītu vēl plašāku. Dziļā slepenībā tapa lēmums par "kulaku” un "nacionālistu” ģimeņu izsūtīšanu arī no atsevišķiem Pleskavas apgabala reģioniem.

.

Kad PSRS iekšlietu ministrs Sergejs Kruglovs 1949. gada 28. maijā raksta PSRS Ministru Padomes lietu pārvaldniekam M. Pomazņevam vēstuli "Par kulaku ar ģimenēm, bandītu, kā arī par pretpadomju darbību represēto ģimeņu izsūtīšanu no Pleskavas apgabala Pitalovas, Kačanovas un Pečoru rajoniem”, tajā ir šādi vārdi: "Izsūtīšanu izdarīt uz mūžīgiem laikiem uz Habarovskas novadu, attiecinot uz viņiem PSRS Augstākās Padomes prezidija 1948. gada 26. novembra dekrētu "Par kriminālatbildību par bēgšanu no obligātās un pastāvīgās pārvietošanas personām, kuras uz PSRS attālākajiem rajoniem izsūtītas Tēvijas kara laikā”.”

Ar PSRS Ministru Padomes 1948. gada 23. decembra lēmumu Iekšlietu ministrijai ir uzdots 1949. gada pirmajā pusgadā nosūtīt uz Habarovskas novadu kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumiem 6000 cilvēkus. Nosūtīja gan tikai 2728 cilvēkus. Savukārt 1949. gada decembra beigās PSRS Ministru Padome Valsts drošības ministrijai un Iekšlietu ministrijai uzdeva 1950. gada maijā izsūtīt no Pleskavas apgabala Pitalovas, Kačanovas un Pečoru rajona "kulakus ar ģimenēm, nelegālā stāvoklī esošo, bruņotās sadursmēs nogalināto un notiesāto bandītu un nacionālistu ģimenes, kā arī represēto bandītu un nacionālistu ģimenes”. Kopumā 1563 cilvēkus jeb 425 ģimenes. No kurienes gan Pleskavas tuvumā radās šie "nacionālisti” un "bandīti”? Palūkosimies, kas notika dažus gadus agrāk.

Neskaidrības ar robežām.

Kad 1944. gada augustā PSRS valdība nolēma izveidot Pleskavas apgabalu, tajā paredzēja iekļaut arī vairākus Latvijas pierobežas pagastus. Tā laika padomju Latvijas varasvīri tam paklausīgi piekrita, un 1944. gada 22. augustā LPSR Augstākās Padomes (AP) prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins kopā ar LPSR AP prezidija sekretāra vietas izpildītāju Kārli Prieži parakstīja lēmumu "Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai republikai”: "Ņemot vērā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu iedzīvotāju, kuru vairums ir krievi, vairākkārtējos lūgumus un ievērojot šo vēlēšanos, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolemj: lūgt PSRS Augstākās Padomes Prezidiju no Latvijas PSR pievienot Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai republikai.” Nākamajā dienā jau seko PSRS AP prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā” un Pleskavas apgabalam pievieno Kacēnu, Gauru, Augšpils, Linavas, Upmalas un Purvmalas pagastus kopā ar Abrenes pilsētu. Dokumentā šīs vietas gan sauktas tā, kā bija pieņemts cara laikos, bet Abrene minēta kā Pitalova. Turpat uz dokumenta izdarīta piezīme: "Robežas starp Latvijas PSR un KPFSR noteiktas ar LPSR 1946. gada 5. X lēmumu,” gan neminot, kas par iestādi šo lēmumu pieņēmusi. Runājot par robežām, jāmin agrāk minētā LPSR AP prezidija sekretāra Priežes vēstījums LPSR Tautas Komisāru Padomes pastāvīgajam pārstāvim PSRS Tautas Komisāru Padomē (TKP) Bohonam: "Pēc Latvijas PSR republikāniskās un apriņķu robežas rūpīgas pārbaudes nosūtām jums atpakaļ divus karšu eksemplārus. Sakarā ar to, ka iespiežamās kartes ir administratīvo robežu kartes, Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs robežu pārbaudei piegāja ar īpašu rūpību. Jaunā robeža starp KPFSR Pleskavas apgabalu un Latvijas PSR uzzīmēta uz Vienošanās komisijas kartes, kura glabājas pie mums un kura 1944. gada 25. oktobrī ir apstiprināta ar komisijas priekšsēdētāja LPSR TKP priekšsēdētāja vietnieka Roņa un Vienošanās komisijas locekļu parakstiem. Robežas pārbaudē tika piesaistīti konsultanti- Latvijas Valsts universitātes ģeogrāfijas profesors G. Ramanis un LPSR Zemkopības tautas komisariāta darbinieki. Pastāvošo apriņķu izlabotās robežas iezīmētas ar zilu tušu.”

Tomēr robežjautājums ar to vēl nebeidzās. 1948. gada jūnija sākumā Pleskavas apgabala izpildkomitejas priekšsēdētājs Pereguds LPSR AP prezidija priekšsēdētājam Kirhenšteinam sūdzējās: "Gausu sādža un Spiridonova un Mihailova viensētas ir iekļautas Pleskavas apgabala Kačanovas rajona sastāvā. Tomēr līdz šim laikam šie apdzīvotie punkti atrodas Latvijas PSR administratīvajā pārvaldē. Pleskavas apgabala darbaļaužu padomes izpildkomiteja lūdz jūs dot norādījumu par Gausu sādžas, Spiridonova un Mihailova viensētu nodošanu Kačanovas rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejai.” Jūlijā LPSR AP prezidija priekšsēdētāja vietnieks Gailis šīs prasības sakarā uzrakstīja ziņojumu LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim, kurā teikts, ka Alūksnes apriņķa izpildkomitejas priekšnieks Mihailovs apstiprinājis minētās sādžas un abu viensētu atrašanos Alūksnes apriņķa administratīvajā pārvaldē, tāpēc Lācis tiek lūgts gādāt par "augstāk minēto apdzīvoto punktu nodošanu Pleskavas apgabala izpildu komitejai, saskaņojot to ar [Vienošanās] komisijas sastāvu”. Turpat arī norādīts: "Nodošanas un pieņemšanas aktu vienu eksemplāru ar vienlaicīgu Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrēta projektu par Jaseņecas ciema padomes robežu izmaiņām sakarā ar augstāk minēto apdzīvoto punktu nodošanu Pleskavas apgabala pārziņā, lūdzu, iesniegt Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijā, lai dekrētu atbilstoši noformētu.” Atbilstošs Augstākās Padomes dekrēts, protams, tā paša gada septembrī tika sagatavots.

Robežas precizēšana starp Latvijas PSR un KPFSR savulaik tika apstiprināta ar PSRS AP prezidija 1946. gada 19. oktobra dekrētu. Taču vēlāk izrādījās, ka topogrāfiskajās 1:50 000 mēroga kartēs robežai bija dažas novirzes no "Latvijas PSR un KPFSR kolhozu un mežrūpniecības saimniecību zemes lietošanas faktiski izveidotajām robežām”. Pārbaude parādīja, ka faktiskās robežas novirzījušās no grafiski attēlotajām 1946. gadā. Šā iemesla dēļ LPSR AP prezidija sekretārs Gailis jau 1956. gada jūnijā vēstulē KPFSR AP prezidija sekretāram Ziminam piedāvā 1946. gadā veiktās robežu noteikšanas lietai pievienoto karšu apmaiņu, "norādot uz jaunajām kartēm robežu grafisko attēlojumu pēc faktiski izveidojušās zemes izmantošanas”. Gailis Ziminam nosūtīja arī trīs mēroga 1:50 000 karšu salīmējumus. Uz kartēm LPSR Iekšlietu ministrijas Valsts ģeodēziskās uzraudzības nodaļas darbinieki ar sarkanu tušu bija iezīmējuši robežas grafiskā stāvokļa precizējumu pēc LPSR Lauksaimniecības ministrijas datiem un ar zaļu tušu robežas grafisko stāvokli pēc PSRS AP prezidija 1946. gada 19. oktobra dekrēta.

Vienus ārā, otrus iekšā.

Kā redzams, robežas precizēšana prasījusi turpat 10 gadu, tikmēr pievienoto pagastu rusifikācija aizsākās nekavējoties jau tūlīt pēc to atdošanas Krievijai. To apliecina izvilkumi no komunista un bijušā sarkanā partizāna Dominika Kaupuža 1946. gada 29. maija iesnieguma VK(b)P CK sekretāram Georgijam Maļenkovam par norisēm Latvijas PSR Abrenes apriņķa sešos atdalītajos pagastos. Sūdzībā, kas plašākā izklāstā izlasāma dokumentu krājumā "Okupācijas varu politika Latvijā 1939.�1991.” teikts: "Vēlos jūsu personā informēt VK(b)P CK par neciešamo stāvokli šajos rajonos pēc to pievienošanas Pleskavas apgabalam. Pēc to pievienošanas rajonu vadošie padomju un partijas kadri tika iesūtīti no Pleskavas apgabala vecajiem rajoniem, bet visi vietējie vadošie darbinieki vai nu paši aizgāja strādāt uz Latvijas PSR, vai arī tika atstumti. Šobrīd ne vien visi rajonu kadri, bet arī ciemu padomju un saimniecisko organizāciju priekšsēdētāji ir gandrīz tikai iebraucēji no citiem rajoniem. Tas radījis tādu situāciju, ka rajonu un ciemu padomju vadītāji nepazīst šo rajonu specifiskos apstākļus un cilvēkus. Pie tam vietējie kadri tika aizvietoti ar atnācējiem no tiem rajoniem, no kurienes šurp tika nozīmēti rajonu komiteju sekretāri un rajonu izpildu komiteju priekšsēdētāji. (..) Pēc šo rajonu pievienošanas Pleskavas apgabalam ir izveidojusies satraucoša atmosfēra. Sākusies liela ar ģimenes un saimniecības saitēm cieši nesaistīto iedzīvotāju bēgšana uz Rīgu un citiem Latvijas PSR rajoniem. (..) Šajā neveselīgajā un satraucošajā politiskajā atmosfērā Pitalovas rajona vadība bez jebkādām lauku kooperācijas pārejas formām uzsākusi masveida kolektivizāciju. Līdz aprīlim tika izveidoti 43 kolhozi. (..) Es personīgi uzskatu par nepieļaujamu, ka šie agrāk tik slavenie rajoni (analoģisks stāvoklis ir arī Kačanovas rajonā) ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem arī turpmāk paciestu šādu stāvokli.”

Saprotams, ne Maļeņkovs, ne citi tikpat augsti stāvoši kungi vienkāršā komunista Kaupuža vārdos neieklausījās. Tā vietā, kā jau sākumā minēts, viņi pieņēma lēmumu par "kulaku” un "nacionālistu” ģimeņu izsūtīšanu no 1944. gadā pievienotajiem pagastiem. Ar PSRS iekšlietu ministra ģenerālpulkveža Kruglova 1950. gada 1. marta pavēli tika noteikts, ka izsūtīto "kulaku”, "bandītu” un "nacionālistu” ģimenes uz mūžīgiem laikiem ir jānometina Krasnojarskas novadā. Kopumā no Pleskavas apgabala Pitalovas, Pečoru un Kačanovas rajoniem tika izsūtīti 1415 cilvēki. 1957. gada 1. janvārī PSRS Iekšlietu ministrijas 4. specdaļas specnometinājuma uzskaitē atradās vēl 314 no Pleskavas apgabala izsūtīto.

Diemžēl patlaban pētnieku rīcībā nav ne precīzu ziņu par deportācijas datumu, ne par izsūtāmo dzīvesvietām Krievijai pievienotajos pagastos, tāpat nav zināmi arī viņu uzvārdi un tautības. Tomēr jācer, ka kādreiz mums izdosies uzzināt ko vairāk par "kulakiem” un "nacionālistiem”, kas tika aizvesti no Latvijai atņemtajām teritorijām.

Jānis Riekstiņš
2004. gada 07. Jūnijs
Publicēts laikrakstā "Latvijas Avīze”
No: http://www.musuabrene.lv/?p=p_1