http://www.aisbergs.lv/?p=734

Abrene – Latvijas neatkarības simbols

NODEVĪBA 09.10.2008

Hronikas liecina, ka Pietālava (zeme pie Tālavas) bijusi latgaļu valsts Atzeles daļa, kuru krievi jau 1111. gadā lenkuši, bet cietuši sakāvi. 1218. gadā Abrenes pili nodedzinājuši. Ir ziņas par senkrievu iebrukumiem arī 15. gadsimtā. Savukārt 16. gs. pēc kara ar Lietuvu- Poliju tika uzsākta šā apgabala rusifikācija. Tomēr vairākās apgabala daļās saglabājās pamatetnoss.

Kad 1920.gadā Latvijas karavīri atbrīvoja austrumu un dienvidaustrumu Latviju, viņi gāja līdz Osvejai un tālāk, tik tālu, cik dzirdēja iedzīvotājus runājam latviski. Sarkaņus (tagad Krasnogorska) latvieši ieņēma. Tanī pašā dienā latvieši bija viņpus Drisas (tagad Verhņedvinska) pilsētas un Osvejas ezera…”, tā rakstīja ģenerālis Peniķis "Latvijas atbrīvošanās kara vēsturē”. To, ka latviešu apdzīvotas vietas rodamas vēl tālāk uz Austrumiem, Brīvības cīņu laikā Ulmaņa valdībai ziņoja pret sarkano armiju karojošie virsnieki. Un viņi arī bija gatavi iet tālāk. Īpašu degsmi, lai turpinātu latviešu zemju apvienošanu, izrādīja bijušie latviešu sarkanie strēlnieki, kuri tādējādi vēlējās dzēst kauna traipu, ka karojuši lielinieku pusē. Vācu tautības latviešu valodas un senatnes pētnieks Augusts Bīlenšteins, latviešu etnogrāfisko robežu arī ir iezīmējis krietni tālāk uz austrumiem.

.

1920. gada miera līgums ar Krieviju, kurā ietvertas norādes par Abrenes apriņķa piederību Latvijai, netika ietvertas teritorijas, kuras tolaik latvieši vēl apdzīvoja kuplā skaitā. Tādējādi netika konsekventi īstenots princips par Latviju etnogrāfiskajās robežās. Tādējādi Abrenes apriņķis ar sešiem pagastiem (Kacēnu, Gauru, Augšpils, Linavas, Upmalas un Purvmalas) un pašu Abreni bija Latvijas Republikas sastāvā saskaņā ar 1920. gada 8. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Apriņķa platība- 1300 kv. km jeb 2% no Latvijas teritorijas. Šajā teritorijā teritorijā galvenais bija dzelzceļa mezgls Pitālova. No sākuma piešķirto zemi iedalīja Ludzas apriņķī. 1925. gadā, nodibinot Jaunlatgales apriņķi, triju pagastu vietā izveidoja sešus. Jaunajā apriņķī iedalīja vēl 12 Ludzas apriņķa pagastus. Par centru kļuva Jaunlatgale, kādreizējā Pitālova. 1938. gadā Jaunlatgali pārdēvēja par Abreni.

Šodienas politiskās elites proponētie mīti, ka Abrene vienmēr esot bijus krievisks novads, neatbilst patiesībai. Vadoties no 1938. gada statistikas datiem, latviešu īpatsvars apriņķī bija 55 %, krievu 41,7 %, pārējo 3,3 %.

1944. gada 22. augustā, kad Latvijā valdīja okupantu un kolaborantu režīms, pēc Maskavas brutāla spiediena LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs A. Kirhenšteins parakstīja lēmumu par Abrenes apriņķa pievienošanu Krievijas PFSR. Interesants izklausās arīiemesls, kādēļ Abreni pievienoja Krievijai: iedzīvotāju vēlēšanās… Tas, ka Abrene atdota tāpat vien, protams neiztur kritiku, jo abrenieši pat cīnijušies pret sava novada pāriešanu pie Krievijas ar ieročiem. Abrenes iedzīvotāji sīvi pretojās, aizgāja partizānos.

Kopš Otrā pasaules kara, kad sarkanā armija otro reizi okupēja Latviju, Abrene savu atbrīvošanu tā arī nav piedzīvojusi. Tādēļ šobrīd Krievijas Federācija joprojām ir uzskatāma par Latvijas Republikas teritorijas daļu okupējušu, anektējušu valsti.

No: http://www.musuabrene.lv/?p=p_5