http://www.aisbergs.lv/?p=2487

Vai pie visa vainojama valdība? Jā!

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 24.11.2008

Mūsu valstī sākusies kārtējā krīze. Liela ļaužu daļa lamā valdības vīrus. Esot slinki, dumji, korumpēti, nedomājot par valsts interesēm, pildot tikai savas kabatas. Savukārt no valstsvīru puses dzirdam atrunas, ka viņi strādā pietiekoši kvalitatīvi un profesionāli, bet ekonomiskā krīze ir visā pasaulē un Latvija nevar eksistēt kā vientuļa sala, ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, jāpilda Eiropas prasības, pretējā gadījumā jāgaida tiesu darbi un soda sankcijas, bet valsts kasē naudas ir tik, cik tās ir un viss maksā tik, cik tas maksā. Bez tam, par iestāšanos Eiropas Savienībā nobalsoja tautas lielākā daļa un pie mums taču valda demokrātija.

Starp šiem diviem pretējiem viedokļiem ir parādījies vēl viens – trešais. Tieši vai netieši tas izskan dažādās publikācijās un interneta komentāros. Jā, mūsu valdība ir slikta, bet paši vien jau pie tā esam vainīgi. Kāda tauta, tāda valdība. Esam saņēmuši to, ko pelnījuši…. u.t.t.

Nu ko, atliek vien kaisīt sev pelnus uz galvas un ar dziļu nopūtu uzņemties savu vainu Latvijas valstiskuma iznīcināšanā, valsts tautsaimniecības sagraušanā, valsts izlaupīšanā, jaunatnes degradēšanā… Kaut kas dziļi manā apziņā tomēr protestē pret šādu nostāju. Desmitiem un simtiem tūkstoši latviešu visu šo laiku ir godīgi strādājuši savās profesijās, apzinīgi sekojoši līdzi valsts politiskajai dzīvei un vēlēšanās balsojuši par tām partijām un tiem deputātu kandidātiem, kuri šķituši labākie no labākajiem, godīgākie no godīgajiem, perspektīvākie no perspektīvajiem. Latviešu tūkstoši visu šo laiku ir gribējuši kā labāk, bet….

.

Bet tagad iedomāsimies tādu gadījumu. Jūsu automobilim ir nepieciešams remonts. Netālu no jūsu mājas atrodas autoserviss. Virs tā vārtiem ar lieliem spilgtās krāsās izkrāsotiem burtiem uzrakstīts: „REMONTĒJAM AUTO. ĀTRI, KVALTATĪVI, PROFESIONĀLI.” Jūs, protams, braucat ar savu auto uz šo servisu. Tur jūs sagaida laipni darbinieki, apskata jūsu auto, sastāda nepieciešamo remontdarbu un nomaināmo detaļu sarakstu, iekasē no jums samaksu par remontu un nosaka laiku, kad jūs varēsiet saņemt savu izremontēto mašīnu. Brīnišķīgi! Jūs ejiet mājās apmierināts ar sevi un pilnā pārliecībā, ka itin drīz varēsiet braukt ar savu izremontēto auto. Norunātajā laikā jūs ierodaties pēc mašīnas. Tā jums arī tiek izsniegta. Tīri nomazgāta un nospodrināta. Tikai izremontēts gan nekas nav. Tieši otrādi, no jūsu mašīnas ir noskrūvētas nesen pirktās jaunās riepas un to vietā uzliktas kaut kādas vecas „kalošas”. Ko jūs dariet? Jūs esiet sašutis. Jūs taisnīgās dusmās sākat lamāt servisa darbiniekus. Jūs brēcat pēc policijas. Bet tad pienāk kaimiņš un saka: „Ko tu bļausties? Pats esi vainīgs. Kādēļ vedi savu mašīnu remontēt uz šo servisu?!” Un servisa darbinieki viņam piebalso: „Jā, jā, jums ir visas tiesības nākošo reizi savas mašīnas remontam izvēlēties citu servisu.”

Un tagad atbildiet man: kas ir patiesais vainīgais šajā nejēdzībā? Nelietīgie servisa darbinieki, vai cilvēks, kurš noticēja šīs, ārēji solīdās, firmas darbinieku profesionalitātei un godaprātam?

Atgriezīsimies pie politikas. Vēlēšanu priekšvakarā visas partijas savā starpā sacenšas labumu solīšanā un sevis slavēšanā. Televīzijā tiek demonstrētas aizkustinošas reklāmas, spodrināti deputātu kandidātu tēli, pār vēlētāju prātiem līst solījumu lietus. Un ļaudis notic tam, ko viņiem stāsta un rāda. Jo tie ir godīgi ļaudis, kas savā mūžā cenšas viens otram nemelot, bet apsola tikai to, ko var un grib pēc tam izpildīt. Cilvēki notic un tiek piekrāpti. Pēc vēlēšanām jaunie valstsvīri pat nedomā pildīt savus solījumus un priekšvēlēšanu kampaņā uzburtās jaukās nākotnes vīzijas realizēt dzīvē. Viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem tērē nodokļu maksātāju naudu, ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli, korumpējas….

Ar ko gan šī situācija atšķiras no iepriekš aprakstītā gadījuma krāpnieciskajā autoservisā? Vai ļaudīm būtu jājūtas vainīgiem par savu uzticēšanos un godīgumu? Vai ļaudīm būtu jāuzņemas daļa no negodīgo krāpnieku vainas?

Vai tas ir normāli, ja krāpnieki mums acīs ņirdzot saka: „Bet tā taču bija jūsu pašu demokrātiska izvēle! Ko gribējāt, to dabūjāt! Mēs uzņemamies pilnu politisku atbildību par savu rīcību, bet jums ir visas iespējas nākošajās vēlēšanās izdarīt citu izvēli.”

Vai tiešām ”kāda tauta, tāda valdība”? Bet tauta taču nevēlas savu iznīcību, nonākšanu nabadzībā, beztiesībā, bezcerībā. Tāpat kā neviens nevēlas tikt apzagts vai apkrāpts. Bet mūs apzog un apkrāpj. Vai nozieguma upuris ir līdzvainīgs pie nozieguma? Domāju, ka nē. Bet, no noziedznieka viedokļa, loti izdevīgi ir upurim to iestāstīt. Īstenībā lielākā daļa noziegumu( sevišķi ekonomiskie noziegumi) tiek ļoti rūpīgi izplānoti. Un galvenais šī plāna mērķis ir noslēpt noziedznieku klātbūtni noziegumā. Visideālākā zādzība ir tā, kuras laikā upuris zagli nepamana un tādēļ paliek pie pārliecības, ka nozagto mantu pats ir pazaudējis. Arī šodien mums cenšas iestāstīt, ka mēs paši, sava slinkuma, neuzņēmības, muļķības, politiskā infantilisma un naivuma dēļ, esam „pazaudējuši” savu valsti, savu labklājību.

Ko mēs darām, ja tiekam apkrāpti vai apzagti autoservisos, veikalos, tirgos, uz ielas? Mēs saucam policiju, mēs gribam lai vainīgie tiktu sodīti, mēs pieprasām veikt pasākumus lai šādi gadījumi turpmāk vairs nevarētu atkārtoties. Tad kādēļ mēs to pašu nepieprasām attiecībā uz blēžiem valdībā? Mēs samierināmies ar to, ka pazūd miljoni no valsts naudas, bet Latvijas tirdzniecības kuģu flote pelna miljonus kaut kādām nezināmām firmām, Latvijas teritorijas daļa tiek atdāvināta Krievijai, Latvijas zemi par lētu naudu izpērk ārzemnieki, ražotnes tiek likvidētas u.t.t. u. tjpr. Bet uz katrām jaunām vēlēšanām mēs turpinām naivi ticēt, cerēt un gaidīt brīnumu.

Katrā sabiedrībā ir savi nelieši, muļķi vai vienkārši ļauni un slikti cilvēki. Nav iespējams viņus visus pāraudzināt. Un tā nav nekāda lielā nelaime. Nelaime sākas tad, ja šādi cilvēki izvirzās vadošos valsts amatos vai pat valdībā. Arī Ļeņinam, Staļinam, Hitleram esot piemitušas daudzas sliktas rakstura īpašības. Bet ne jau tur ir tā vaina. Pasaulē vienmēr ir dzīvojuši un dzīvo vēl sliktāki cilvēki par viņiem un nekādas briesmas cilvēcei no tā nerodas. Briesmas rada sistēma, kas dod iespēju šādiem cilvēkiem nonākt pie varas un nesodīti rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem.

Runājot par mūslaiku Latvijas valdībām un veidu kā tās tiek ievēlētas, gribu teikt, ka arī šeit vaina ir tieši sistēmā. Ir radīta sistēma, kas ļauj izvirzīties nevis godīgākajiem, gudrākajiem un labākajiem, bet negodīgajiem, sliktajiem, viltībā nevis prāta spējās stiprākajiem. Un nu jau šie negodīgie un sliktie ir kļuvuši tik bezkaunīgi savā visatļautībā, ka bez mazākās kautrēšanās vainu par saviem sliktajiem darbiem cenšas uzvelt tiem, kurus apmuļķojot ieguvuši iespējas tikt tik augstos krēslos. ( Jūs taču paši mūs ievēlējāt!) Tikpat labi arī kriminālnoziedznieki tiesā varētu pieprasīt sevis attaisnošanu, jo viņu upuri taču paši ir ļāvuši sevi apzagt, aplaupīt, izvarot, nogalināt…

Ko darīt? Pirmkārt, mums jābeidz justies vainīgiem tur, kur mēs neesam vainojami. Otrkārt, mums ir jāpieprasa mainīt šī sistēma. „Demokrātija” jāpārveido tā, lai tā tiešām būtu demokrātiska. Lai vienīgais panākumu avots jebkurā jomā būtu katra intelektuālās spējas un godīgs darbs. Lai virzošos un vadošos amatus varētu iegūt tikai tie, kas spēj šos amatus apzinīgi pildīt. Lai vara un tiesības izmantot šo varu nonāktu tādu cilvēku rokās, kas pilnā mērā apzinās visu ar šo varu saistīto atbildības nastu pret sabiedrību, savu tautu un cilvēci kopumā.

Vai tas ir iespējams? Ja tas, ko es tikko pateicu ir utopija, tad jāsecina, ka visas cilvēces nākotne ir viena vienīga utopija. Jo tikai ar saprātīgu, mērķtiecīgu un gudru rīcību šajā augsto tehnisko iespēju laikmetā cilvēce var izdzīvot un cerēt uz nākotni. Ļaunprātīga vai tuvredzīga rīcība, kas apvienota ar lielu varu un lielām tehniskajām iespējām, nenovēršami ved pretim bojā ejai.

Kam tas būtu jādara? Nu protams valstu valdībām. Un lai nesaka neviens man, ka mūsu Latvijas valdības vīri to nespēj izdarīt. Ļoti labi spēj! Palūkojaties kaut vai tikai uz viņu viltīgajām mahinācijām ar likumiem „prihvatizācijas” periodā, uz veiklo miljonu „pazaudēšanu” un savu nelikumīgi iegūto līdzekļu noslēpšanu ārzonās, uz dažādajiem labojumiem un papildinājumiem likumdošanā, kas viņiem neērtās likuma normas ļauj apiet vai faktiski padara par nebijušām. Tur, kur runa iet par savtīgām interesēm, viņiem nevienā vietā nevar pārmest asprātības vai prāta trūkumu. Tādēļ ir tikai viens secinājums – valdības vīri to negrib darīt. Jo, kurš gan „gribētu zāģēt zaru, uz kura pats sēž”! Un tieši tādēļ viņi ir vainojami par to drūmo situāciju, kurā šodien nonākusi visa latviešu tauta. Viņi ir tie, kas nav pildījuši savus tiešos pienākumus.

Kādā virzienā strādāt? Valdībā esošie profesionālie ierāvēji, karjeristi, valsts izzadzēji, pašlabuma meklētāji jānomaina ar profesionāliem valstsvīriem. Lai to izdarītu ir jāveic reformas pastāvošajā sistēmā. Tās varētu iet divos virzienos.

Pirmais - tā ir amatpersonu un valstsvīru personīgā atbildība, par viņu rīcību ja tā kaut kādā mērā kaitējusi valsts vai sabiedrības interesēm. Un nevis simboliska, jeb kā tagad mēdz teikt „politiska” atbildība, bet gan reāli pieņemti mēri, kas sevī ietver nekavējošu atstādināšanu no darba, sociālo garantiju un privilēģiju atņemšanu, juridisko un mantisko atbildību. Ja būs šāda atbildība, tad arī gribētāju uz „siltajām vietiņām” valdībā un citos augstajos valsts amatos būs krietni vien mazāk. Katrs, pirms dot savu piekrišanu balotēties vēlēšanās, daudz kritiskāk izvērtēs personīgās prāta spējas un atbilstību šim amatam.

Otrais, tā ir vēlēšanu sistēmas pārveidošana. Politisko partiju princips vēlēšanās sevi ir pamatīgi diskreditējis, tomēr par tā nomaiņu vai atstāšanu var diskutēt. Viens gan ir skaidrs, ja vēlēšanās atstāj partiju principu, tad ir jāpanāk, lai partijām savās priekšvēlēšanu spēlītēs nebūtu izdevīgi pārspīlēt savas „milzīgās” iespējas un „labos” nodomus. Arī partijām jānes mantiska līdzatbildība par savu ievēlēto biedru darbību Saeimā un citās valsts institūcijās.

Kā rīkoties mums? Vispirms jau mums ir tā pa īstam jāapjēdz, ka kārtīgs valdības darbs ir mūsu visu interesēs. Tas nozīmē, ka zemnieku, skolotāju, mediķu vai citu profesiju darbinieku protesti pret valdības politiku šajās nozarēs nav tikai viņu iekšējā lieta. Tas skar mūs visus. Un tādēļ mums visiem tajā jāņem aktīva dalība. Mums kopējiem spēkiem ir jāpiespiež valdības amatpersonas pildīt savus pienākumus. Mums viņus ir jāpiespiež izdarīt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā un viņu pašu darbā. Ja vajadzīgs, ir jāiziet ielās. Un ne tikai atsevišķiem piketētājiem , dažiem desmitiem vai simtiem protestētāju, bet ļaužu tūkstošiem. Un jāiesniedz valdībai nevis lūgumi, ieteikumi vai uzaicinājumi, bet skaidras un konkrētas prasības. Ne tautai priekš valdības jāstrādā, bet valdībai priekš tautas. Ne tautai jāmeklē risinājumi kā izdzīvot un pastāvēt, bet valdībai. Nekādas slepenas banku glābšanas operācijas, nekādi šaurā lokā apspriesti un steidzīgās ārkārtas sēdēs pieņemti dārgu būvju projekti nedrīkst būt. Nodokļu maksātājiem ir tiesības zināt un būt noteicējiem par to, kā tiek izlietota viņu nauda. Slepenība pret tautu - tā ir sazvērestība pret tautu, ar mērķi ļaužu neziņu izmantot kādu savtīgu mērķu vai interešu sasniegšanai. Ja valsts amatpersona vienā dienā publiski paziņo, ka lata devalvācija nenotiks, bet pēc dažiem mēnešiem tā notiek, tad tāds darbonis ir ne vien nekavējoties atlaižams no darba, bet viņam ir jāpiespriež arī augstākais soda mērs. Un ja ļaudis zinās, ka valstsvīrs par saviem vārdiem viņu priekšā nes šādu atbildību, tie neticēs nekādām no malas izlaistām baumām.

Vai mēs to spējam? Tas būs jāiespēj. Vajadzība mūs piespiedīs. Krīze vēl tikai sākas. Situāciju var salīdzināt ar cauru ūdens krūzi mūsu rokās. No tās lēnām aizplūst ūdens. Mūsu slāpes pieņemas spēkā. Slāpes piespiedīs mūs celt krūzi pie lūpām un dzert. Jo ilgāk mēs kavēsimies to darīt, jo mazāk spirdzinošo ūdens malku būs palicis krūzē.

Un aiztecējis ir jau ļoti daudz ūdens!

Jānis Miezītis.