http://www.aisbergs.lv/?p=1433

Vai mironi modināt vai aprakt?

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 18.10.2008

Ne reti nākas dzirdēt apgalvojumu, ka mūsu valstī valda noziedzība. Ko tādu dzirdot, liela daļa piekrītoši pamāj ar galvu un tūdaļ visu aizmirst, domājot par savām ikdienas rūpēm, problēmām un vajadzībām. Dzīve ir tik pārpilna negatīvas informācijas, ka mēs to sākam uztvert virspusēji, neiedziļinoties saturā. Valstsvīriem ir pazuduši kārtējie valsts naudas miljoni? Nu, to jau varēja sagaidīt! Pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoti kārtējie policijas aizturētie, mafijai piederīgie narkotiku tirgoņi? Nu, tiesneši jau arī ir tikai cilvēki un viņiem šeit pat vien jādzīvo! Smieklīgi mazi sodi piespriesti kārtējiem pedofiliem, sutenieriem vai kukuļņemšanā pieķertiem valsts ierēdņiem? Nu, ar naudu jau var panākt visu! Un tā tālāk. Un tā joprojām.

Bet kas tad īsti notiek mūsu valstī un vai šo veidojumu par valsti vispār var nosaukt? Protams, runājot par valsts atribūtiem, viss it kā kārtībā. Mums ir sava himna, karogs, valdība, likumi, policija, armija, nauda… Cita aina paveras, ja mēs sākam vērtēt, kā šie atribūti darbojas, kā valsts pilda funkcijas, kuras pildīt ir katras valsts pienākums. Te nākas atzīt, ka valsts saviem pilsoņiem nespēj nodrošināt ne normālu tiesisko aizsardzību, ne normālu veselības un sociālo aprūpi, ne normālu izglītību mūsu bērniem. Pat savas robežas un likumdošanu valsts nu jau vairāk nekā desmit gadu ilgumā nav spējusi sakārtot.

.

Kurā gadījumā tad īsti valsti var uzskatīt par valsti? Vai tad, ja tā veic valstij atbilstošas funkcijas, vai tad, ja tai ir tikai valstij piederīgi atribūti? Manuprāt, cilvēks nav tik vien kā divas rokas, divas kājas, galva un rumpis. Cilvēks eksistē kā cilvēks tikai tad, ja visi šie atribūti darbojas. Pretējā gadījumā tas nav cilvēks, bet gan līķis.

Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek izteikti pārmetumi un kritika par valsts nostāju un politiku kādā vienā atsevišķā jomā. Tas ir apmēram tāpat, kā kad mēs izteiktu pārmetumus līķim, ka tam nekustas roka vai kāja, nestrādā galva, vai ir aklas acis. Šāda vienpusēja kritika paver iespējas «līķim» sākt neauglīgu, bet no demagoģijas viedokļa ļoti efektīgu sevis attaisnošanu.

Atcerēsimies, kā valdība attaisno sevi, atbildot uz pārmetumiem par slikto veselības un sociālo aprūpi, izglītību, vai tiesisko aizsardzību. Nu, protams: valsts kasē trūkst naudas! Ja valsts kasē naudas pietiktu, veselības aprūpe un viss pārējais tiktu nodrošināts atbilstošā līmenī. Bet kādēļ valsts kasē trūkst naudas? Nu, protams, tādēļ, ka valstī ir panīkusi lauksaimniecība, rūpniecība un no tautsaimniecības uzņēmumiem iekasētās nodokļu naudas nepietiek, lai nodrošinātu visas iedzīvotāju vajadzības. Kādēļ valstī ir panīkusi tautsaimniecība? Nu, protams, tādēļ, ka trūkst kvalificētu kadru, iedzīvotāju lielākā daļa ir mazturīgi, ar vāju iniciatīvu un nepareizu domāšanu. Trūkst ārvalstu investīciju un labvēlīgu kredītu, kas stimulētu mūsu tautsaimniecības attīstību utt. Tātad iznāk, ka valsts spētu nodrošināt visas savu iedzīvotāju vajadzības, ja vien kāds nezināms augstāks spēks atdzīvinātu mūsu tautsaimniecību, piebērtu pilnu valsts kasi ar naudu un dotu valstsvīriem pietiekami daudz prāta un godīguma to visu atkal nepazaudēt vai nenozagt.

Kādēļ līķim nekustas roka vai kāja? Nu, protams, tādēļ, ka nefunkcionē roku un kāju nervu sistēma un asinsrite. Ja darbotos asinsrite un nervi, tās varētu kustēties. Savukārt roku un kāju nervi nedarbojas tādēļ, ka nestrādā sirds un centrālā nervu sistēma. Smadzenes ir mirušas un acis ir aklas. Lūk, ja kāds nezināms augstāks spēks šim līķim iedarbinātu sirdi, atjaunotu smadzeņu darbību un asinsriti – tad gan tas kļūtu par īstu dzīvu cilvēku, kas spētu ne vien strādāt ar rokām, staigāt ar kājām, bet pat dejot un līksmoties. Bet neviens taču nevar vainot līķi, ka tam nekustas locekļi! Tāpat arī valdību nevar vainot, ka ir panīkusi tautsaimniecība un valsts kasē nav naudas…

Palasiet presi un Jūs uzzināsiet, ka pašvaldības nepilda savus pienākumus pret iedzīvotājiem. Ir atklātībā celti neskaitāmi gadījumi, kad pašvaldības nepietiekami nodrošina savus iedzīvotājus ar sociālajiem pabalstiem, dzīvokļiem, komunālajiem pakalpojumiem, veselības aprūpi. Tikai tādēļ, ka pašvaldības nedod vajadzīgo finansējumu, slēgtas daudzas skolas, bērnudārzi, veselības aprūpes iestādes… Lūk, cik nelabas ir pašvaldības! Un valsti šeit nekādā gadījumā vainot nedrīkst.

Jūs atkal nepiekrītat šiem demagoģiski augstvērtīgajiem apgalvojumiem? Jūs sakāt, ka valsts slēpjas aiz pašvaldību mugurām, ka valsts ar likumu uzliek pašvaldībām dažādus pienākumus, nedodot tiem līdzi finansējumu, ka valsts lielu daļu savu funkciju uzkrauj pašvaldībām, tādējādi izvairoties no atbildības, ka pašvaldības nevis neprot vai negrib rūpēties par saviem iedzīvotājiem, bet gan nespēj līdzekļu trūkuma dēļ utt.?

Nu, kāpēc visu tik nevajadzīgi sarežģīt? Pašvaldības taču ir tuvāk, tāpēc arī kritizēt un lamāt pašvaldības darbiniekus ir daudz ērtāk. Padomājiet paši – ar kādu baudu Jūs ikdienā, saņemot savu minimālo algu, mazo pensiju, vai bezdarbnieka pabalstu, varat lamāt savu pagastveci, ka viņš, lūk, algā saņem veselus divsimt latu. Un Jums šajā brīdī pat prātā neienāk, ka arī divi simti pie mūsdienu dārdzības ir gaužām mazs atalgojums. Bet pagastvecis, dzirdot šos pārmetumus, klusē un sakož zobus, jo saprot, ka viņa amatalgā valdība ierēķinājusi ne tikai atlīdzību par darbu, bet arī samaksu par nepelnītajiem pārmetumiem, apvainojumiem.

Nepareizi ir apgalvot, ka valdība neko nedara, lai labotu stāvokli šajā jomā. Priecāsimies par gaidāmo pašvaldību reformu! Slikto pašvaldību skaits ievērojami samazināsies. Un vai gan tas nebūs patiess prieks, kad rindā pēc bezdarbnieku pabalsta Jūs nākotnē ieraudzīsiet arī savu šodien tik ļoti skausto un aprunāto pagastveci? Savukārt valdība, samazinot pašvaldību skaitu, būs panākusi, ka pastiepto roku ar lūgumu pēc naudas būs ievērojami mazāk. Jo mazāk prasītāju, jo vieglāk tiem atteikt. Bet cilvēkiem taču ir vienalga: lamāt tādu pašvaldību, kas pārstāv pāris tūkstošu iedzīvotāju, vai tādu, kas pārstāv pāris desmit tūkstošu. Galvenais – lai neviens par to nevainotu valdību!

Kā jau teicu, līķis it kā nav vainīgs, ka tam nekustas rokas vai kājas. Tāpat miris organisms nav vainīgs arī, ka tajā sākas pūšana un trūdēšana. Valstī par pūšanu un trūdēšanu var saukt kriminālās aktivitātes – zādzības, laupīšanas, korupciju, slepkavības, prostitūciju, narkomāniju utt. Ar to visu saistāma arī nedziedināmu slimību izplatība un ļaužu morālā degradācija.

Dzīvu organismu no sairšanas un bojāejas pasargā imūnsistēma. Baltie asins ķermenīši izolē un iznīcina jebkuru ģenētiski nepareizu šūnu vai organismā iekļuvušu baktēriju. Valstī šādas «imūnsistēmas» funkcijas veic policija un tiesu iestādes. Te nu jāsaka, ka mūsu valsts «imūnsistēma» ir ne tikai novājināta, bet tās darbību arī mākslīgi apgrūtina un kavē.

Piemēram, jebkurš mediķis saprot, ka zāles vai ārstnieciskās procedūras, kas der vienam slimniekam, var būt kaitīgas vai pat nāvējošas citam. Un tādu dzīves režīmu, kādu var atļauties pilnīgi vesels cilvēks, nevar atļauties smagi slimais. Mūsu valdība diemžēl to nevēlas saprast. No Eiropas attīstīto un ekonomiski spēcīgo valstu prakses tiek izrautas un mūsu valsts likumdošanā iekļautas tādas normas, tādi tiesiskie principi, kas neatbilst pašreizējai situācijai un kam valsts vēl nav gatava. Kriminālnoziedzniekiem tiek nodrošināta samērā augsta līmeņa valsts garantēta tiesiskā aizsardzība, ir atcelts nāves sods, ieslodzītajiem sadzīves apstākļi cietumos tiek pārkārtoti atbilstoši Eiropas standartiem utt. Ir novērojami tādi kuriozi, kad, piemēram, noziedznieki cietumos, brīvi izmantojot negodīgi iegūto naudu, dzīvo daudz labāk par godīga darba veicēju brīvībā. Bet bērna izvarotājs vai laupītājs, izmantojot kvalificēta advokāta pakalpojumus, saņem niecīgu sodu tikai tāpēc, ka cietušā bērna vecākiem vai laupīšanas upurim nav bijis naudas algot advokātu, kas spēj viņus pasargāt no dažādām viltībām tiesas un izmeklēšanas gaitā. Un kāda gan sajūta ir policijas darbiniekiem, kad tiesa it kā pierādījumu trūkuma dēļ vai arī, aizbildinoties ar procesuāliem pārkāpumiem policijas darbā, atbrīvo ilgi vajātus un grūtā meklēšanas darbā atklātus bīstamus kriminālnoziedzniekus?

Mūsdienu dzīves realitāte ir tāda, ka ne jau valstī izdotie likumi vieni paši nodrošina kādas personas tiesisko aizsardzību. Ir nepieciešamas zināšanas un prasme šos likumus izmantot vai arī nauda, par ko noalgot zinošus juristus. Ja noziedzniekam iegūt šo tiesisko aizsardzību ir lielākas iespējas kā godīgam ierindas pilsonim, tādēļ ka viņš ir nabags, tad valstī veidojas nenormāla situācija: cilvēks, kurš ir zadzis, laupījis, izvarojis, nogalinājis, tādējādi nostādot sevi ārpus likuma, pēc notveršanas pēkšņi sāk brēkt pēc savām tiesībām un likuma aizstāvības. Un valsts, savukārt, viņam visu to laipni piešķir. Bet no šī noziedznieka cietušajiem, lai panāktu kādu rezultātu, tiesiskā aizsardzība jāpērk par naudu!

Un ļaunums šeit slēpjas ne jau apstāklī, ka noziedzniekiem tiek piešķirta tiesiskā aizsardzība vai ka cietumos radīti Eiropas līmenim atbilstoši sadzīves apstākļi. Ļaunums rodas no tā, ka valsts pret noziedzniekiem piemēro augstākus standartus nekā pret godīgajiem savas valsts pilsoņiem. Nevar noziedzniekus uzturēt un tiesiski aizstāvēt pēc bagātāko Eiropas valstu standartiem, bet godīgo pilsoņu atalgojumu un sadzīvi nospraust nabadzīgāko Āzijas valstu līmenī. Šādi noziedzība valstī nevis tiek apkarota, bet gan veicināta. Iznāk, ka valsts pati atbalsta un stimulē graujošos procesus savā iekšienē!

Un sekas neizpaliek. Noziedzīgā pasaule, pārliecinājusies par savai attīstībai labvēlīgiem apstākļiem, kļūst arvien nekaunīgāka un pāriet uzbrukumā. Nesodīti tiek slepkavotas nozīmīgas valsts amatpersonas, policijas darbinieki, rūpnieki, biznesmeņi – visi tie, kas kaut kādā veidā traucē noziedzniekiem vai nepakļaujas viņu prasībām. Šobrīd plašsaziņas līdzekļos tiek ziņots par karu, ko organizētā noziedzība pieteikusi Latvijas valstij. Diemžēl, nav nekādu izredžu, ka valsts tāda, kāda ir šobrīd, šai karā uzvarēs. Visdrīzāk tā būs tikai kārtējā agonijas lēkme, pēc kuras iestāsies relatīva miera periods. Bet organizētā noziedzība, līdzīgi vēža šūnām slimnieka ķermenī, turpinās savu uzvaras gājienu.

Miris organisms nespēj cīnīties pret sairšanu, tas pats ir augsne visiem sabrukuma un sadalīšanās procesiem savā iekšienē. Un Latvija kā nacionāla, uz tautsaimniecības attīstību virzīta valsts – šodien ir mirusi.

Vaina šeit arī tajos politiķos, kas deviņdesmito gadu sākumā sava pašlabuma vai politiskās tuvredzības dēļ pameta Pilsoņu Kongresu, lai iekļautos Latvijas PSR Augstākās padomes tolaik izveidotajā kantorī. Ar to pašu brīdi šis kantoris kļuva par vienīgo oficiālo varas iemiesojumu Latvijā. Nu Latvijas pilsoņi ik pēc trim vai četriem gadiem spiesti pieņemt tā izvirzītos spēles noteikumus un, piedaloties viltīgi izstrādātajā vēlēšanu procedūrā, piešķirt šim kantorim pasaules sabiedrības acīs tiesiskuma ilūziju.

Varbūt beidzot ir pienācis laiks lietas nosaukt īstajos vārdos un atzīt, ka šī valdība savā darbībā nevis pieļauj atsevišķas nepilnības, kļūdas vai noziegumus, bet gan vienkārši nav spējīga pārvaldīt valsti un nodrošināt tās pastāvēšanu nākotnē? Ja kāds ir miris, tad tas ir jāatzīst un nevajag gaidīt, ka mirušais modīsies vai censties to atmodināt. Nacionālpatriotiski noskaņotiem latviešiem veidot arvien jaunas politiskas partijas vai to apvienības ar cerību šādi iekļūt valdībā un ietekmēt tās darbību, ir tas pats, kas censties atmodināt līķi. Nākas atzīt, ka pareizie izrādījušies tieši Pilsoņu Kongresa sludinātie principi un pieeja valsts atjaunošanai. Tāpēc varbūt lietderīgāk būtu izskatīt Pilsoņu Kongresa darba atjaunošanas iespējas un sākt darboties šajā virzienā? Un runa šeit ir nevis par kaut kādiem abstraktiem politiskiem principiem, bet gan par to, vai mēs nākotnē gribam dzīvot savā valstī, vai nē.

Bieži var dzirdēt, ka mūsu valdības politika ir vērsta uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Tad nu padomāsim dziļāk – ko īsti šis apgalvojums nozīmē? Bet nozīmē tas tikai to, ka t.s. «valdība» nekad nav izvirzījusi mērķi šeit izveidot politiski un ekonomiski neatkarīgu valsti. Viņi vienkārši sagatavo šī teritoriālā apgabala pāreju no vienas savienības otrā. Un, protams, cenšas izmantot savu stāvokli, lai no šī pārejas perioda gūtu iespējami lielāku personīgo labumu. No šāda viedokļa raugoties, loģikas trūkumu viņiem nevar pārmest. Tad jau tiešām līdzekļu tērēšana izglītībai, lauksaimniecībai, rūpniecībai vai medicīnai ir pilnīgi nevajadzīga. Bet strīdi par pilsonības vai valodas likumiem – galīga muļķība. Tik pacieties – Eiropā labāki būs!

Jānis Miezītis