http://www.aisbergs.lv/?p=18002

Trīs okupācijas…

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 30.06.2010

Laika griežos Latvijai jāatskatās uz trijām nežēlīgām okupācijām.

Pati drausmīgākā bija pirmā – 1940. gada 17. jūnija okupācija, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks. To pavadīja ne tikai panisku baiļu atmosfēra, bet arī masveidīgi iedzīvotāju aresti un nošaušanas. Desmitiem tūkstoši nevainīgu cilvēku tika deportēti uz attāliem PSRS apgabaliem. Netika žēloti ne zīdaiņi, ne sirmgalvji, no kuriem daudzi Sibīrijas plašumos gāja bojā no bada un aukstuma. Lai slēptu šo starptautisko noziegumu un savus briesmu darbus – genocīdu pret latviešu tautu, Maskava pat šodien nevēlas ne atzīt, ne atcerēties šo faktu, Arī mūsu vergu dvēseles – varas elite, ar saliektu muguru staigājot, noklusē un palīdz slēpt šo traģēdiju, it kā tādas nemaz nebūtu bijis. Cinisma kalngalu nupat nodemonstrēja V. Zatlers, kad Saeimā 17. jūnija uzrunā prasīja sev lielākas pilnvaras – gluži kā diktatoram. Viņš ne tikai nenosodīja, bet pat nepieminēja Latvijas okupācijas 70. gadskārtu. Šādi viņš kārtējo reizi parādīja, ka neciena savas tautas vēsturi, ka iespļauj sejā ne tikai vēl dzīvajiem represiju upuriem, bet apgāna arī bojā gājušo tautiešu dvēseles.

.

Pirmo okupāciju pārtrauca un latviešu tautas iznīcināšanas dzirnas 1941. gada 1. jūlijā apturēja otrā okupācija – Rīgā ienāca vācu karaspēks. Daudzi latvieši to sagaidīja ar ziediem, Latvijas karogiem un sveica kā atbrīvotājus. Diemžēl cerētā brīvība netika dota. Vācu okupācijas vara gan bija tā, kas visai pasaulei atklāja nežēlīgos PSRS noziegumus – nogalināto Latvijas iedzīvotāju līķu kaudzes. Daudzi upuri pirms nāves bija mežonīgi spīdzināti, daudziem nogrieztas ķermeņa daļas, visi tik nežēlīgi mocīti un sisti, ka pat tuviniekiem bija grūti atpazīt savējos. Tika noskaidroti un atrakti daudzi masu kapi. Asins jūra bija plūdusi ne tikai čekas moku pagrabos, bet visā okupētajā Latvijā. Daudzi no šiem zvēriskajiem noziegumiem aprakstīti grāmatā «Baigais gads».

Kad vāciešus padzina, sākās trešā okupācija – Latvijā atkal ienāca padomju karaspēks. Reizē ar to atsākās terors un deportācijas. Lielākā no tām bija 1949. gadā. Pretēji starptautiskiem līgumiem un Ženēvas konvencijai, okupētājā Latvijā tika ieplūdināti simtiem tūkstoši sveštautiešu. Tie ne tikai neizrādīja cieņu pret latviešu valodu un nacionālām vērtībām, bet varas struktūru atbalstīti pildīja pārkrievošanas un latviešu kā tautas iznīcināšanas misiju. Imigranti baudīja īpašas privilēģijas gan darba vietās, gan dzīvokļu rindās, gan pārtikas iegādē specveikalos. Arī vēlākajos gados pārkrievošanas process turpinājās arvien noteiktākā formā un šodien tā sekas visiem ir skaidri redzamas.

Civilokupanti palika Latvijā arī pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas. Visus šos 20 gadus Maskava mudina savus Latvijā atstātos ciltsbrāļus, lai tie šo okupācijas dienu svinētu kā Latvijas atbrīvošanas svētkus. Ja viņi būtu Latviju atbrīvojuši no vācu karaspēka, bet paši aizvākušies uz savu dzimteni, tad tā tiešām būtu bijusi atbrīvošana un Latvijā šos svētkus svinētu visi iedzīvotāji. Tagad viņu 9. maija „svētki” vairāk atgādina pļēgurošanas dziesmu un deju svētkus, kuros tiek slavināta Latvijas trešā okupācija. Gan policija, gan drošības policija nepilda savus pienākumus un nereaģē uz to, ka šajos saietos rupji tiek pārkāpta Latvijas likumdošana, ka plaši tiek izmantota ar likumu aizliegtā PSRS simbolika un demonstratīvi valkāti okupantu armijas formas tērpi. Par tādiem „sīkumiem”, kā alkohola lietošana, agresīva uzvedība un sabiedriskās kārtības traucēšana nemaz nerunājot. Par „atbrīvotāju” attieksmi pret savu mītnes zemi uzskatāmi var spriest pēc galīgi pārdzērušos un novēmušos skaita, pēc piecūkotām „svētku” svinēšanas vietām.

Civilokupantu bezkaunībai nav robežu. Pat Rīgas mērs Ušakovs publiski paziņo, ka Latvija nav bijusi okupēta. Arī šogad viņš ar savu klātbūtni pagodināja un sveica šos "atbrīvotājus” Bez tam, viena no «Vienotības» „lokomotīvēm” – Loskutovs arī noliedz, ka Latvija bijusi okupēta, jo viņaprāt mēs esam tikuši atbrīvoti. Šiem kungiem būtu jāsaka paldies, ka viņi dzīvo Latvijā, nevis kaimiņos Lietuvā, kur par okupācijas noliegšanu un tās uzpuru zaimošanu būtu jāizjūt likuma bardzība un kāds laiciņš jāatpūšas valsts maizē aiz restota lodziņa.

Lai mazliet pieklusinātu 9. maija dzīru atskaņas un pieminētu otro okupāciju, Latvijas patriots – Atmodas un barikāžu laika aktīvists Uldis Freimanis 1. jūlijā noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot vācu armiju, kas 1941. gada 1. jūlijā ienākot Rīgā paglāba daudzus tautiešus no jaunajām plānotajām deportācijām un pilnīgas latviešu tautas iznīcināšanas. Kā TV3 pauda Freimaņa kungs, tas nav domāts tik daudz vācu armijas slavināšanai, bet gan kā atbilde bezkaunīgai, nežēlīgās PSRS okupācijas dievināšanai, ko veic Maskavas piektā kolona, spļaujot daudzcietušās latviešu tautas dvēselē.

Lotārs Stūre
Mana e-adrese latvija1918@comcast.net