http://www.aisbergs.lv/?p=1402

Starp mums – cilvēkiem runājot

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 17.10.2008

Starp mums – cilvēkiem runājot

Katram no mums ir savi uzskati, savi dzīves principi un savi cēli, vai mazāk cēli mērķi un ideāli. Visu to mēs ietērpjam vārdos un cenšamies īstenot savos darbos. Kultūras laukā strādājošie, cildinot visu skaisto un tikumīgo, savu valodu ir bagātīgi izrotājuši ar cēlām, emocionālām frāzēm. Ekonomisti, savukārt, ir radījuši veselu zinātni. Viņu valoda pārblīvēta ar speciāliem terminiem un sarežģītiem, tikai viņiem pašiem vien saprotamiem likumsakarību skaidrojumiem. Balstoties uz to visu, tiek veiktas dažādas manipulācijas ar cilvēces izdzīvošanai nepieciešamajiem zemeslodes resursiem un pieņemti saimnieciski lēmumi par to izmantošanu.

It kā viss varētu būt labākajā kārtībā. Ekonomisti virzītu un vadītu cilvēces saimniecisko dzīvi. Vadošie kultūras darbinieki caur mākslu apgādātu mūs ar augstiem dzīves ideāliem un morāles standartiem, sniegtu intelektuālu baudījumu un iedvesmotu mūs dzīvei. Bet zinātnieki atklātu cilvēcei arvien jaunus pasaules noslēpumus un pavērtu arvien jaunus tehniskā progresa ceļus. Mums – visiem pārējiem, kuri savulaik neesam izjutuši sevī īpašas spējas un aicinājumu nodarboties ar zinātnisko pētniecību vai jaunu ideju un teoriju meklējumiem, atliktu tikai ar apbrīnu un prieku strādāt šo viedo cilvēku vadībā, lai īstenotu grandiozos projektus un piepildītu cilvēces sapņus par pārtikušu, laimīgu un interesantu dzīvi uz šīs zemes. Tā, viens otru papildinot, darbojoties katrs savā lauciņā mēs kopīgi varētu bīdīt uz priekšu cilvēces progresu.

.

Diemžēl realitāte ir citāda. Miljoniem cilvēku pasaulē visu laiku dzīvo nabadzībā un katru gadu pat mirst no bada. Šobrīd pasauli atkal ir pārņēmusi kārtējā, tā saucamā, ekonomiskā krīze. Ekonomisti un valstsvīri – tie, kam būtu jārūpējas, lai šādas lietas nenotiktu, tik vien spēj, kā kaut ko nesaprotamu buldurēt savā „zinātniskajā” valodā par inflācijām, recesijām un deflācijām…. Graša vērtība, cienījamie ekonomisti, jūsu gudrajai pļāpāšanai, ja jūs nespējat pasauli pasargāt no šādām krīzēm, nemaz jau nerunājot, par harmonisku pasaules ekonomiskās attīstības nodrošināšanu! Bet augstie ideāli un morālās vērtības pārklājas ar putekļiem bibliotēku un muzeju plauktos. Kāda gan jēga un vērtība visai augstajai mākslai un morāles ideāliem, ja tas, kas ikdienā tiek popularizēts kā kultūra, īstenībā degradē un notrulina cilvēkus, jo tiek radīts ar mērķi, iedarbojoties uz ļaužu viszemākajiem instinktiem un dzīvnieciskajām tieksmēm, izsaukt maksimālu emocionālu un juteklisku kairinājumu. Zombējošs ritms un nenormāli spēcīgs skaļums mūzikā. Seksa, vardarbības, dažādu šokējošu perversiju attēlojums un nāves tēmas literatūrā, kinomākslā, televīzijā. Trula patērēšanas kulta propaganda sadzīvē. Un viss tas no šī procesa vadītāju un virzītāju puses tiek izskaidrots un teorētiski pamatots ar objektīvu nepieciešamību, zināmiem apstākļiem, vārda brīvību, radošiem meklējumiem, demokrātiju, cilvēktiesībām, brīvo tirgu…

Bet vienkāršajiem, jeb ierindas cilvēkiem (kā tagad pieņemts mūs dēvēt) nevajag šos „gudros” izskaidrojumus un pamatojumus! Mums vajag normālu dzīvi, drošības sajūtu un pārliecību par rītdienu uz šīs zemes. Un arī par muļķiem mūs turēt nevajag! Pat nezinot, kas ir debets un kredīts, mēs redzam, ka ar ekonomiku kaut kas ir salaists „galīgā dēlī” un pat nezinot kāda atšķirība impresionismam no ekspresionisma, mēs varam pateikt, ka tā māksla, kas tiek piedāvāta masveida patēriņam nav nekas apgarots, cilvēka tikumisko izaugsmi un intelekta attīstību veicinošs.

Ar tukšām runām mēs varam apmānīt viens otru, bet mēs nevaram apmānīt dabu un cilvēces likteni. Ja viss turpināsies kā līdz šim, ne tikai mūsu civilizācija, bet visa cilvēce ies bojā nosmokot savos atkritumos vai nomirstot badā pēc tam, kad dzīvībai nepieciešamie zemeslodes resursi, nesaprātīgas rīcības dēļ, būs izšķērdēti.

Tādēļ pienācis laiks arī „vienkāršajiem” cilvēkiem aktīvi izteikt savas domas, vērtējumus, priekšlikumus un kritiku. Pat tad, ja nav cerību, ka mūsu teiktais tiks ņemts vērā , mēs nedrīkstam klusēt.

Šī iemesla dēļ ir tapuši visi mani raksti un grāmatas.

* * *

Ir daudz jautājumu, uz kuriem mēs savā dzīvē meklējam atbildes. Ne vienmēr atrastās atbildes ir pareizas. Un ne vienmēr pareizās atbildes mums patīk.

Vai tu pazīsti brīvību mīlošus ļaudis, kas brīvības vārdā paši ar savām rokām būvē cietumus un kaļ važas savai brīvībai?

Nē, viņi nav muļķi! Viņi tikai uz dažiem saviem jautājumiem dzīvē ir atraduši nepareizas atbildes. Bet šīs atbildes viņiem liekas labas. Tās viņus apmierina.

Mēs – cilvēki esam tik dažādi. Ar savu gaumi, ar savām rakstura īpašībām, ar savām veiksmēm un neveiksmēm, ar savām prāta spējām un talantiem. Bet mūsu vietu sabiedrībā, mantas stāvokli un likteni lielā mērā nosaka tas, kādas atbildes mēs esam atraduši uz šķietami pavisam vienkāršiem jautājumiem.

Vienlīdzības pasaulē nekad nav bijis un nebūs. Tas ir tikai tāds naivs sapnis, uz kuru vieni liek veltas cerības, bet citi šīs veltās cerības izmanto savā labā. Sekas izriet no cēloņiem, bet tiesības no pienākumiem. Lai kaut ko saņemtu, pie tā ir jāstrādā. Neviens taču skriešanas sacensībās uz starta vienotā ierindā nostādītajiem sportistiem necenšas iegalvot, ka vienlīdzība viņiem rada tiesības tādā pašā vienotā ierindā nonākt arī finišā! Ja kāds ticēs šādai „vienlīdzībai”, nevis paša spēkiem, viņš pie finiša noteikti pienāks pēdējais.

Dzīvei var atrast daudz līdzību ar sporta sacensībām. Tikai šeit mēs bieži vien sākam pārāk daudz klausīties iemidzinošajās runās par vienlīdzību, brālību, cilvēktiesībām, demokrātiju. Un tādēļ nepamanām, ka lielajā dzīves skrējienā pret mums tiek pielietoti visai negodīgi paņēmieni.

Jānis Miezītis.

v

«Aisbergs» piebilde:

Jāņa Miezīša grāmatas «Saruna, kas neļauj aizmigt» un «Būt latvietim» var lejupielādēt no sadaļas „LEJUPIELĀDĒM”.