Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nedrīkstam klusēt

Prezidentūras īsvēsture rītdienas skatījumā

http://www.aisbergs.lv/?p=19107

 

Prezidentūras īsvēsture rītdienas skatījumā

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 12.01.2011

 

NO «AISBERGA» PASTA KASTĪTES
.

Valsts prezidenti…

Neatkarīgās Latvijas pirmie divi Valsts prezidenti Jānis Čakste un Gustavs Zemgals bija un paliks tautas atmiņā kā cienījami godavīri, trešais – Alberts Kviesis rīkojās politiski laipojošāk, ceturtais – Kārlis Ulmanis, iekļaujoties ar 1934. gada 15. maija valsts apvērsumu Eiropā tolaik valdošajā vadonības laikmetā, būtu vēl vispusīgāk, aptverošāk un paliekošāk jāizvērtē, jo viņš ir mazzinīšu celts vai svēto kārtā jeb nīdēju žultainām nievām apspļaudīts; viņa narcisms un dižmanība aizmigloja „tautas vadoņa” izpratni par politisko realitāti, uzticēšanās Kremļa visvarenajiem noveda tālā svešumā puspamestas kapsētas vairs neatrodamā kapavietā…

Padomju lielvalsts sabruka. Ne jau Latvijā izšķīrās PSRS liktenis, mūsu neatkarības atjaunošanas alkas virzījās ciešā sasaistē ar notikumiem Maskavā, Lietuvā, Igaunijā, vēl citviet. Mums galvenais izšķirošais bija – kas nokļūs valsts pārvaldē, pārņems politiskās un saimnieciskās vadības atslēgas savās rokās. Tīrās vai netīrās. Kas būs republikas un tautas īpašuma pieskatītāji, un kuri ne vien gribēs, bet arī pratīs mazināt apžilbinošo apjukumu, ielecot no ierobežotības un pieticības krēslainības visiespēju spilgtajā, tomēr viltīgajā spozmē. Kritiens no tā sauktā sociālisma atpakaļ kapitālismā notika pirmo reiz civilizācijas vēsturē. Pagātnes smagums mums vilkās nopakaļ kā sagrabējusi, neatkabināma piekabe uz caurdurtām riepām, toties piekrauta ar ideoloģiskām stulbībām, mazdomāšanu un darīt nemācēšanu, alkoholismu, kompartijas nomenklatūru, stukačiem, speciāli sagatavotiem „ietekmes aģentiem”, iznireļiem, kam pēkšņi kabatas pilnas ar naudu biznesa uzsākumam. Latvieši Rīgā un lielākajās pilsētās skaitliskā mazākumā, latviešu valoda nospiesta otrā vietā, rūpniecības un tirdzniecības vadība krievu valodā runājošiem.

.

Kā politiskā un sadzīviskā putrā iekritušai tautai izrāpties un kļūt par sava ceļa gājējiem? Kā attīrīties no pagātnes netīrības, no divkošiem un savlabuma kampējiem? Tikai ar morāli, kas sakņojas un sargā nacionālās intereses. Nacionālisms. Pārliecinošu apliecinājumu tam atkal rodam mūsu kaimiņzemē ziemeļos un kaimiņzemē dienvidos. Varam apskaust igauņu somugriskās izcelsmes nacionālismu un leišu Mindauga-Ģedimina-Algirda-Vitauta iesētās striktās nepadevības un vienotības nacionālismu, apskaust un varbūt arī pamācīties pielietot to šodien globalizācijas un kosmopolītisma smacējošajā gaisotnē.

Raksta apjoms ierobežo apjomīgāku ieskatīšanos Latvijā notikušajā līdz 1993. gada 6. un 7. jūlijam, kad jaunievēlētā 5. Saeima pulcējās pirmajā saietā, lai ievēlētu piekto, Latvijas atgūtās neatkarības pirmo Valsts prezidentu.

Tagad ir 2011. gads un atkal valsts pirmās personas kārtējās vēlēšanas.

Tāpēc ieskatīsimies prezidentūras īsvēsturē, raugoties rītdienā.

1993. gada jūlijs. Par kandidātiem Prezidenta krēslam izvirza trimdas latviešus Gunāru Meierovicu un Aivaru Jerumani, no vietējiem A. Gorbunovs, I. Godmanis, R. Pauls, J. Peters, A. Kreituss, J. Jurkāns, J. Stradiņš, pēdējais gan pats atsakās.. Starp nosauktajiem ir pat tādi, kam sen būtu bijis jāuzraksta savas „dzīves detektīvs”, aizraujošs, gandrīz vai neticams. Diemžēl neraksta.

Ne viens no kandidātiem nesaņēma vajadzīgo balsu skaitu.

Grūstīšanās ap pirmo valsts personu atspoguļojas vēl pēc gandrīz 10 gadiem Elitas Veidemanes grāmatā Raimonds Pauls. Leģenda rudenī (2002), citējot Jāni Peteri: „Un esmu pārliecināts, ka vienīgais amats, kāds viņam (R. Paulam) piestāvētu, ir Valsts prezidenta amats.” Tātad piestāvēt var ne tikai uzvalks vai kaklasaite, bet pat Prezidenta krēsls.

Naktī no 6. uz 7. jūliju Zemnieku Savienība izvilka priekšplānā Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, izbijušo komunistiskās partijas biedru Gunti Rumpīti, kas, būdams Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, bija atjaunojis dzimtas uzvārdu, un uzvārds vien iesēdina viņu prezidentos. Izsakoties skaidrāk, Saeimā un ap Saeimu bija spēki, kas darīja visu iesējamo, lai tikai nepielaistu šajā amatā pilsoni ar stingrāku nacionālo stāju. No šodienas skatījuma mūsu pirmrindas kolhozu priekšsēdētājos varēja atrast vīrus, kas būtu daudz veiksmīgāk darbojušies. Pierādījums nav jāmeklē tālu: var patikt vai galīgi nepatikt kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents A. Lukašenko, bijušais sovhoza direktors, taču politikā viņš turējis nacionālāku mugurkaulu, pat dižajai Krievijai neļaujot „sist pa seju”, republikas saimniecisko dzīvi izvadījis attīstošāk. Mūsu 5. Saeima neiedrošinājās virzīt lauksaimniecības pārstāvi; Jāņa Petera iegalvotais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns šos dzīves praktiķus slaucīt aizslaucīja, nosaucot par „sarkaniem baroniem”…

Vai 1993. gada vasarā bija vai nebija labāki kandidāti? Vismaz viens noteikti bija. Par viņu nobeigumā.

1999. gadā Valsts prezidenta amatā ievēl Kanādas latvieti Vairu Vīķi-Freibergu, pat Saeimā daudziem deputātiem nepazīstamu, kur nu tautai, un tikai vēlāk aizvien vairāk noskaidrojas, ka VVF jau no 1969. gada, kad pirmo reizi atbrauc uz padomju Latviju, viņa labi iepazīta padomju drošības dienesta aprindās. Par VVF kā prezidenti izdotajās grāmatās redzamas ģimeniskas fotogrāfijas, kurās viņai no abām pusēm piekļāvušies stukači. Vai tāda „pazīšanās” var palikt bez ietekmes? Valodas likumu viņa taču pabojāja, „čekas maisus” neatvēra, tieši viņas prezidēšanas gados Latvijai izrok tādu tautsaimniecisku bedri, kurā ķepurojamies kā Āfrikas atpalikušākās valstiņas.

Vai drakoniskas taupības, „apcirpšanas”, „griešanas”, izsakoties šodienīgāk, budžeta konsolidēšanas vārdā 10. Saeimai nebūtu jāsamazina pensionētiem Valsts prezidentiem piešķirtie liekie labumi, sākot ar dzīvokli, auto, šoferi, sekretāri? Vienīgi par neapstrīdamiem nopelniem Latvijas labā pienākas dāsnāks devums.

Pašreizējais prezidents Valdis Zatlers pievīla zoodārzā dižkampēju saietā uz viņu liktās cerības, tas viņam liels pluss, pārējie plusi un mīnusi tiks jo rūpīgi skaitīti, pie tiem vēl un vēl atgriezīsies. Bet ir jau aizsākta spriešana par nākamiem kandidātiem, un nevis meklējot jaunus un nezināmus, piemēram, tādus kā Ilmārs Poikāns-Neo un viņam līdzīgi, bet gan tajā pašā vecvecā aizaugušajā dīķī. Latvijas Avīzē (11.12.2010.) dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte, atbildot žurnālista ierosinājumam un vaicājumam, piekrīt akadēmiķa Jāņa Stradiņa izvirzīšanai Valsts prezidenta amatam, un raksturo viņu, kā vienu no „gudrākajiem cilvēkiem, ar kuriem man dzīvē iznācis sastapties.” Piekrītu dzejniecei, arī man bijusi iespēja iepazīt jau pagājušā gadsimta 50-tos gados viņa zināšanas. Tikai… padomju Latvijas – kā var sacīt – pirmajam padomju prezidentam profesoram Augustam Kirhenšteinam 1940. gadā bija 68 gadi, un jau tad viņam zīmīgākā republikas vadība izpaudās, diriģējot sanākšanās „Pūt, vējiņi…” 2011. gadā akadēmiķim Stradiņam ir 78 gadi… Dīvaini, ja ne vairāk, sākt prezidenta meklējumus tādus vecumus sasniegušajos.

Abi – gan M. Zālīte, gan J. Stradiņš – bija vieni no vadošiem un rosīgākiem Trešās atmodas līderiem un, kā redzams, turpina iesākto. Tieši tāpēc rodas jautājums: viņi abi personīgi pazina visatbilstošāko kandidātu Latvijai tik nozīmīgajam amatam 1993. gadā, taču…

Kurš tas bija?

Un kāpēc viņš pagaisa?

„Grūti šodien izvērtēt, kas būtu, ja būtu – cik veiksmīga Ilmāram padotos valsts prezidenta pienākumi”, – raksta Jānis Stradiņš grāmatā Vīrs vietā (2005), veltītai izcilam ārstam, gudram un patriotiskam publicistam, Latvijas ZA akadēmiķim, tagad nelaiķim Ilmāram Lazovskim. No simtu simtiem siltajiem un labajiem viņam veltītajiem vārdiem nocitēšu ārsta Kanādā Kaspara Tūtera teikto: „Viņš būtu bijis izcils valsts prezidents ar gaišo, tīro un drosmīgo personību, valodas spējām un izpratni par politiku un cilvēka dabu.” Un bijušā kolhoza priekšsēža Raita Apalupa atzīšanos: „Kad mani piemeklē neziņa, nepelnīts pārinodarījums, nomāc valstiskā nesakārtotība un ierēdņu bezatbildība, atceros un pieminu savu ilggadējo draugu Ilmāru Lazovski.”

Jā, Latvijai varēja būt prezidents, kas runāja un rakstīja latviešu, angļu, krievu, latīņu un vēl citās valodās, bija ne vien Ārsts ar lielo burtu, un publicists, kura rakstos neatrast padomiskos penterējumus… Varēja būt, bet… „Par pirmo atjaunotās Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts Guntis Ulmanis, kura tālākā karjera neapšaubāmi veidojās veiksmīgi,” – savu atmiņu pierakstā apgalvo Jānis Stradiņš, bet te gan gribot negribot jāpiebilst, ka pat neticami veiksmīgi ir turpinājusies, jo kā partiju apvienības „Par labu Latviju” priekšsēdētājs Guntis Ulmanis tagad sēž 10. Saeimas deputāta krēslā kopā ar Andri Šķēli un Aināru Šleseru, un kā bijušais Valsts prezidents balsos par nākamo prezidentu…

Ilmāru Lazovski prezidentūrai 1993. gadā izvirzīja LNNK. Taču pietrūka Latvijas ZA atbalsta. Virzīšanā iesaistīja RS valdes locekli dzejnieci Māru Zālīti, viņas nostāja tāda: ārzemēs Ilmārs būtu labāks par Raimondu Paulu, iekšzemē – Pauls labāks. Diemžēl dzejnieci piemeklē nediena sasirgt it kā ar gripu, it kā ar bronhitu, un tāpēc nevar iziet no dzīvokļa un organizēt atbalstošo atsauksmi par LNNK izvirzīto ārstu.

Nacionālpolitiķi Eduardu Berklavu nesalauza padomju totalitārais režīms, un arī šoreiz viņš neatkāpjas: 6. jūlijā pulksten 22.00 viņš piezvana Jānim Stradiņam un kā 5. Saeimas deputāts aicina līdz rītam sagatavot Lazovski atbalstošu vēstuli, lai turpinātu cīņu par patriotiska pilsoņa un gudra cilvēka ievēlēšanu. „Sacīju, ka Ilmāra Lazovska kandidatūru personiski atbalstītu”, – atkārtoju Jāņa Stradiņa rakstīto, – „ja nepieciešams, parakstīšu iesniegumu viņa labā, ja vien nekandidēs Raimonds Pauls un Jānis Peters.” Berklava pierunāts, tomēr apsola rītrīt „pirms 9-iem atstāt savu parakstu, lai kāds no LNNK cilvēkiem visu savāc”, jo „pašam jau nu organizēt nav ne laika, ne uzņēmības.”

Naktī Jānis Stradiņš tomēr uzraksta Lazovski atbalstošu vēstuli, agri no rīta aiznes uz Kr. Barona ielu 12 rakstnieku savienībai un iedod pie ārdurvīm dežurantam, tā teikt, šveicaram, lai nodod priekšniecībai, jo „pašam bija jāskrien pie sasirgušās Laimas (sieva) slimnīcā un jābūt Organiskās sintēzes institūtā.” Jeb varbūt tas tomēr notika tāpēc, ka starp viņiem abiem – atkal citēju paša Stradiņa rakstīto – „bija arī daudzas lietas, kur mūsu viedokļi atšķīrās, pat visai krasi.”

To visu tagad atceroties, tomēr paliek neskaidrība, vai akadēmiķis Jānis Stradiņš bija sarūgtināts vai iepriecināts, ka viņa personīgā – citēju – „vēstule izrādījās lieka. Naktī Latvijas Ceļš bija vienojies ar Zemnieku Savienību un Demokrātisko centru” un „laimīgi tika ievēlēts Guntis Ulmanis.”

Latvijas Avīzes žurnālistu sarunas ar Māru Zālīti atreferējumā ir dzejnieces ieteikums par efektīvāko paņēmienu, „kā kultūras cilvēkiem ietekmēt politiskos procesus.” Konkretizējot šo ieteikumu, uzskatāms paraugs būtu Īslandē krīzēs izmeklēšanai nodibinātā „Patiesības komisija”, tā drebina pat premjerministrus. Mums būtu jāizveido „Patiesības Tiesa”. Par cik Kremlī aizvien atklātāk „destaļinizācijas” kampaņas ietvaros sāktas runas par „visu slepeno padomju arhīvu atslepenošanu”, to noteikti sekmētu mūs interesējošo dokumentu neatlaidīgāks pieprasījums. „Patiesības Tiesa” nepieciešama ne lai kādus iesēdinātu, apsaukātos, pazemotu, tomēr tā pabruģētu ceļu uz Patiesību par aizvadītajiem 20 gadiem, kuros, brutāli sagraujot naturālo lauksaimniecību un kolektīvo, nokļuvām līdz pārtikas pakām trūkumcietējiem laukos, līdz visnabadzīgākajai valstij Eiropā, vairāk kā simts tūkstoši iedzīvotāju devušies uz svešām zemēm, mirstība lielāka par dzimstību, līdz nācijas izmiršanai atlikuši daži gadu desmiti… Paliks saujiņa tautastērpos pie nācijas kapa…

Kas vainojams?

Lūk, TV seriāls, bet nevis „Kas notiek Latvijā?”, bet gan „Kas noticis Latvijā?”, ja aiz mums grabinās un grabinās pagātnes smagi piekrautā piekabe ar tukšām riepām… Pakliedētos nezināšanas biezā migla, saredzētu „lāčplēsīšus” ar tikai svešu dziesmu dzirdošām ausīm un Lāčplēšus ar atsaucīgāk dzirdošām „Kas tie tādi, kas dziedāja…”

Laikraksta intervijai ar M. Zālīti virsrakstā likts: „Jāizšķiras, vai gribam palikt latvieši”. Manuprāt, vārdu „gribam” labāk būtu samainīt ar vārdu „varam”. Jo gribēt un varēt reizumis ir pilnīgi nesavienojami, pat politikā, jo arī tajā tikai varēšana dod rezultātu. Līdz šim mūsu varēšana bijusi nožēlojami nespējīga.

Laimonis Purs
2011. gada janvāris

Kategorija: Nedrīkstam klusēt | Pievienoja: Janis_A (12.Jan.2011)
Skatījumu skaits: 681
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika