Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nedrīkstam klusēt

Plašsaziņas līdzekļi

http://www.aisbergs.lv/?p=879

 

Plašsaziņas līdzekļi

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 10.10.2008

 

Vara ir spēja likt paklausīt. Informācijas nodošana ir obligāts varas nosacījums. Vadība nav iespējama, ja tas kurš vada nenodod informāciju tam kuru vada.

Vadītājs, nodod informāciju vadāmajam, saņem atpakaļ saites informāciju par rezultātu, novērtē to un veic korekcijas, ja nepieciešams, un atkal nodod vadības informāciju. Un tā vēl un vēl, līdz ir sasniegts vajadzīgais rezultāts. Lūk, vienkāršots vadības (varas realizācijas) modelis, ko praksē sarežģītu padara vairāku kvalitatīvi un funkcionāli dažādu iesaistīto elementu (vadāmo) daudzums. Sabiedrības vadība sastāv no ļoti daudz šādiem elementiem ar savstarpēju informatīvu mijiedarbību, kamdēļ ir izplatīts viedoklis, ka sabiedriskie procesi nav centralizēti vadāmi.

Plašsaziņas līdzekļi ir viens no sabiedrības vadības instrumentiem. Tie ietekmē (nodod informāciju) visus valsts un sabiedrības pārvaldes vadības posmus (sākot no ministriem, deputātiem, ierēdņiem un beidzot ar ierindas cilvēkiem).

Valsts struktūru pārvaldes mehānisms balstās uz informācijas apriti likumu, normatīvo aktu, rīkojumu un instrukciju veidā. Plašsaziņas līdzekļi spēj ietekmēt to interpretāciju un izpildes kvalitāti. Valsti nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt, nepārvaldot plašsaziņas līdzekļus.

.

Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem. Plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī un pasaulē notiekošo, izglītot, informēt par nozīmīgākajiem jaunievedumiem valsts pārvaldē, norādīt uz dažādām nepilnībām un problēmām sabiedrībā un valsts pārvaldē.

Plašsaziņas līdzekļu atdalīšana no valsts varas ir valsts vadītāju varas ierobežošana. Katrs ārvalstnieku kontrolē esošs plašsaziņas līdzeklis samazina praktisko valsts neatkarību. Ja kāds no ārvalstniekiem piederošiem plašsaziņas līdzekļiem konfliktē ar valsts varu, tad tā ir tieša ārvalstu iejaukšanās sabiedrības un valsts pārvaldē.

Plašsaziņas līdzekļu vienkāršots darbības princips

Plašsaziņas līdzekļu īpašnieki nosaka redakcionālo politiku un izvēlas galveno redaktoru, kurš to realizē.

Redakcionālā politika ir pamatnostādņu kopums par plašsaziņas līdzekļa saturu, tā nosaka informācijas atlases nosacījumus un pasniegšanas formu. Ja plašsaziņas līdzekļu redakcionālo politiku nosaka valsts un kontrolē tās izpildi ar centralizētu valsts pārvaldes struktūru palīdzību, tad to sauc par cenzūru.

Jebkura plašsaziņas līdzekļa saturs sastāv no pārpublicētas (citu radītas), pārpublicētas koriģētas un pašu radītas informācijas. Lai to nodrošinātu tiek algoti darbinieki, kas veic informācijas atlasi, koriģēšanu, oriģinālmateriālu radīšanu un gala informācijas apkopošanu.

Oriģinālmateriālus, vadoties no redakcionālās politikas, rada žurnālisti pēc savas iniciatīvas, galvenā redaktora (vietnieku; sadaļu redaktoru) ieteikuma vai pieprasījuma.

Pārpublicētā informācija tiek ņemta no ārējiem informācijas avotiem. Tie parasti ir citi plašsaziņas līdzekļi, neatkarīgi publicisti, ziņu aģentūras utt.. Jebkurā plašsaziņas līdzeklī ir atstrādāta sistēma kā tiek iegūta un, ja nepieciešams, pārveidota šāda informācija. No pārpublicējamās informācijas nozīmīgākā loma ir ziņu aģentūru sniegtajām ziņām, jo tieši to informācijas krātuvi plašsaziņas līdzekļu darbinieki izmanto visvairāk, veidojot kārtējā izlaiduma saturu. Īpaši tas attiecas uz notikumiem par ko informāciju paši plašsaziņas līdzekļi iegūt nespēj – pirmkārt uz ārvalstīs notiekošo un daļēji arī uz daudziem vietēja mēroga jaunumiem.

Plašsaziņas līdzekļa satura veidošanu vada un gala lēmumu par to, kas „aizies ēterā” ,pieņem viens cilvēks - galvenais redaktors. Tas kā tas tiek darīts (deleģējot un koleģiāli vai arī autoratīvi ) atkarīgs no galvenā redaktora vadības stila.

„Brīvā tirgus” apstākļos plašsaziņas līdzekļus, tāpat kā citus uzņēmumus, ierobežo ekonomiskais faktors. No vienas puses iespēja ietekmēt sabiedrību tiek pārdota kā prece, ko var iegādāties, nopērkot plašsaziņas līdzekli vai daļu tā satura. No otras puses naudīgākie pasūtītāji (plašsaziņu līdzekļu īpašnieki) cenšas monopolizēt savu ietekmi uz sabiedrību ar dempinga palīdzību, izputinot un/vai pārpērkot mazāk naudīgākos konkurentus. Piemēram A/S „Diena” grupa jau labu laiku vienu pēc otra izpērk reģionālos preses izdevumus.

Jebkurā gadījumā arī ekonomiskā faktora dēļ plašsaziņas līdzekļi praktiski nepilda tās funkcijas, kas viņiem būtu jāpilda. Viņi izpilda ekonomiskos un politiskos pasūtījumus, taupot izmaksas, halturē un bieži vien aizmirst kādēļ vispār plašsaziņas līdzekļi ir nepieciešami. Kā būtiskākās haltūras izpausmes var minēt paviršu ziņu aģentūru piedāvātās informācijas atlasi, to pārpublicēšanu ar minimālām vai pat bez korekcijām, nekvalitatīvu korekciju veikšanu un visbeidzot nekvalitatīvu (virspusēju un nepārbaudītu) pašu materiālu radīšanu.

Ziņu aģentūras

Ziņu aģentūras ir specifiski plašsaziņas līdzekļi kuru galvenais uzdevums ir iegūt, apkopot un piegādāt saviem klientiem (pārsvarā citiem plašsaziņas līdzekļiem) informāciju par jaunākajiem notikumiem. No ziņu aģentūru sniegtās informācijas ir atkarīgi visi plašsaziņas līdzekļi un jo lielāks „taupības režīms” ir konkrētā plašsaziņas līdzeklī, jo lielāka ir tā atkarība no ziņu aģentūrām.

Ziņu aģentūras nav daudz. Tās var iedalīt starptautiska mēroga ziņu aģentūrās (piemēram, Reuters), kas darbojas vispasaules vai lielas pasaules daļas ietvaros un reģionālās ziņu aģentūrās (piemēram, LETA un BNS), kas sadarbojas ar starptautiskajām ziņu aģentūrām vai pieder kādai no tām.

Ziņu aģentūru darbības princips ir līdzīgs plašsaziņas līdzekļu darbības principam. To saturs arī tiek veidots vadoties pēc iepriekš noteiktiem principiem, kuru izpilde tiek kontrolēta. Tas attiecas uz atspoguļojamo ziņu atlasi, formulējumu, izvietojumu slejās utt. Tāpat kā plašsaziņas līdzekļos, arī ziņu aģentūrās šī procesa vadība noslēdzas pie viena cilvēka. Un tāpat kā plašsaziņas līdzekļi arī ziņu aģentūras kādam pieder, un īpašnieki protams nosaka gan ziņu aģentūras „redakcionālo politiku”, gan kas to realizēs.

Ziņu aģentūras sevi pozicionē kā objektīvas informācijas sniedzējus, tādēļ tās cenšas neizmantot primitīvākos masu manipulācijas paņēmienus.

Reģionālās (valstiska mēroga) ziņu aģentūras ir ļoti nozīmīgs sabiedrības un valsts vadības instruments ar kā palīdzību tiek sniegtas ziņas (nodota informācija) gan valsts iedzīvotājiem, gan ārvalstniekiem (starptautiskajām ziņu aģentūrām). Tas, kurš kontrolē un nosaka reģionālo ziņu aģentūru darbību (Latvijas gadījumā LETA un BNS), tas lielā mērā nosaka visu valsts plašsaziņas līdzekļu saturu.

Dažas masu manipulācijas (maldināšanas) metodes

Manipulācija (maldināšana) ir apzināta informācijas atlase, noformulēšana un attēlošana ar mērķi maldināt informācijas lietotāju (likt noticēt tam, kas realitātē nepastāv), ietekmēt tā viedokli sev vēlamajā virzienā un/vai panākt tā noteiktu rīcību (pirkt kādu preci, balsot par kādu partiju, iziet uz kādu demonstrāciju utt.).

Zemāk aprakstītās metodes parasti tiek lietotas komplektā viena ar otru un to efekts tiek panākts ar vairākkārtēju atkārtojumu noteiktā laika posmā (bieži vien ļoti ilgstošā).

1. „Birku” piekarināšana

Ar šīs metodes palīdzību cilvēks, cilvēku grupa, mācība, organizatoriska struktūra vai parādība tiek nosaukta kādā neadekvāti pozitīvā (vai negatīvā) vārdā vai tiek attiecīgi attēlota. Izmantojot šo metodi regulāri objekts sāk asociēties ar „birku” nevis ar to, kas viņš patiesībā ir.

Kā piemēru var minēt tādu vārdu kā „radikālis”, „ekstrēmists”, „antidemokrātisks”, „demokrātisks”, „civilizēts” utt. izmantošana. Šī metode plaši tika un tiek izmantota ES sakarā, attēlojot visu, kas saistīts ar ES pozitīvās vai sliktākā gadījumā mēreni kritiskās krāsās. Pretstatā, piemēram, rakstot par Baltkrieviju, Ķīnu, Krieviju utt. tiek izmantoti vārdi un tekstuālais fons, kas rada negatīvas asociācijas.

Svaigākais piemērs - Ventspils mēra lietas atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos. It kā jau nekas īpašs tikai vienu brīdi katra ziņa par šo tematu bija plašsaziņas līdzekļos redzamākajās vietās un sākās ar mantrveidīgu tekstu „Samagos noziegumos apsūdzētais.…”.

2. Redzamāko vietu izmantošana

Plašsaziņas līdzekļi ir dažādi, un informācija tajos ir pietiekami daudz, lai lietotājs visu to saturu pat gribēdams nespētu apgūt. No visa plašsaziņas līdzekļu piedāvātā informācijas klāsta ar daļu informācijas iepazīstas daudz lielāks patērētāju skaits nekā ar pārējo (un otrādi, daļa apskata tikai retais), tās ir avīžu pirmās lapas, interneta portālu redzamākās vietas, TV un Radio „primetime” utt.

Izvietojot informāciju šajās vietās, tā aiziet līdz iespējami lielākam cilvēku skaitam. Manipulācija izpaužas šo vietu aizņemšanā nevis ar patiesi svarīgiem notikumiem, bet gan ar ziņām, kuras par svarīgām uzskata plašsaziņas līdzekļa satura noteicēji.

Piemēram, no avīžu un interneta portālu pirmajām lapām var aicināt uz barikādēm, var attēlot kādu sev nevēlamu politiķi negatīvā gaismā, var regulāri izplatīt viedokli, ko neatbalsta vairums iedzīvotāju utt.

3. Neproporcionāls viedokļu attēlojums

Katra plašsaziņas līdzekļa saturam un kopējai publiskai informatīvai telpai ir savas robežas. Aizņemot informatīvo telpu ar noteikta veida ziņām un viedokļiem tiek panākts efekts, ka daļa cilvēku notic, ka tāds ir vairākuma viedoklis.

Piemēram, pirmsvēlēšanu „aptauju” regulāra publicēšana vai nepārtraukta ziņošana par ekonomisko krīzi, inflāciju utt., kas esošas krīzes gadījumā to palielina.

Efektīvi šis princips strādā dažāda veida publiskās diskusijās (piemēram, „Kas notiek Latvijā”), kad sarunā piedalās neproporcionāli liels viena viedokļa paudēju skaits, bet oponenti ir mazākumā (un no tiem pašiem nav uzaicināti spējīgākie). Nesagatavots klausītājs, kam pārsvarā arī ir domātas šāda veida pārraides, vienu viedokli dzird daudz vairāk kā citu, kas pats par savi jau ir liela priekšrocība konkrētā viedokļa paudējiem. Visspilgtāk šo tendenci varēja vērot pirms referenduma par iestāšanos ES.

Attiecībā uz starptautiskām ziņām Latvijas plašsaziņas līdzekļu produktu patērētājs ir informatīvā blokādē, jo uzzina par ārvalstīs notiekošo tikai no t.s.”rietumu” ziņu aģentūrām, kas informāciju pasniedz saskaņā ar savu redakcionālo politiku. Prasīgāks patērētājs var iegūt informāciju no alternatīviem ziņu avotiem (vispieejamākie, lai gan ar savu specifiku manipulēšanas ziņā, ir Krievijas plašsaziņas līdzekļi), bet tas nav attaisnojums, ņemot vērā ka plašsaziņas līdzekļu funkcija tomēr ir objektīvi informēt, nevis manipulēt, un vairumam iedzīvotāju nav laika lietot dažādus informācijas avotus.

4. Noklusēšana

Metodes būtība – nerunājam par kaut ko būtisku vispār vai arī tikai nenozīmīgi garāmejot. Piemēram, lai gan inflācijas draudi bija zināmi jau sen, par to tika sākts runāt salīdzinoši nesen. Līdzīgi ir ar bērnu pazušanu, augsto mirstību, augsto pašnāvību skaitu, iedzīvotāju aizceļošanu utt.

5. „Ekspertu” viedoklis

Noteiktu viedokļu izcelšanai citu starpā tiek pieaicināti „eksperti”.Ar to tiek likts saprast ka šis ir pareizais viedoklis (jo cilvēks jau zinošs, ja jau tiek saukts par ekspertu). Tas, ka par noteiktiem sabiedriskiem procesiem izsakās eksperti ir labi un apsveicami, bet diemžēl tāpat kā ar kopējo plašsaziņas līdzekļu sūtības izpildi, te tiek nepiedodami grēkots.

Manipulācija pirmkārt izpaužas pieaicināto „ekspertu” lokā, kas ir ļoti šaurs, tās pārsvarā ir līdz apnikumam vienas un tās pašas sejas, kas runā vienu un to pašu. Cilvēki (kur nu vēl eksperti), kas paustu pretēju viedokli protams uzklausīti netiek.

6.Teksta izraušana no konteksta un pārfrāzēšana

Pasaule nav viennozīmīga. Ir vienkāršas lietas, kuras var izteikt pāris vārdos, ir sarežģītākas, kam nepieciešams vairāk paskaidrojošā teksta. Cilvēki arī ir dažādi, daži jebkuru domu spēj pārvērst vienkāršos, visiem saprotamos īsos teikumos, bet vairumam šādas spējas ir minimālas.

Ja žurnālista mērķis ir apzināta manipulācija, tad tekstu izraušana no konteksta un pārfrāzēšana ir neizsmeļams manipulācijas lauks. Šādā kārtā jebkuru, kurš ir pateicis vai uzrakstījis vairākus teikumus var attēlot kā pēdējo idiotu vai svēto, viss atkarīgs no žurnālista prasmes un vēlēšanās to darīt.

Šo metodi pārsvarā izmanto, lai kādu personu parādītu vēlamā vai nevēlamā gaismā.

7. Viedokļu kā ziņu attēlojums

Šis ir viens no pseidoziņu veidiem ar kuru palīdzību tiek panākts noteikta viedokļa pārsvars pār citiem, nepamatoti tos izceļot ziņu plūsmā (viedoklis tomēr nav ziņa, kas ir notikums).

Šādas „ziņas”, piemērs: „Kondolisa Raisa uzskata, ka ….”. Kondolisas Raisas vietā droši varam likt jebkuru personu, piemēram, Jāni Jurkānu, Vairu-Vīķi Freibergu, Gunti Ulmani, Aigaru Kalvīti, Induli Emsi, Gundaru Bērziņu, Arti Pabriku utt. Tāpat vārda „uzskata” vietā mēs varam likt vārdus „sola”, „piedāvā”, „izsaka”, „cer”, „domā”, ”plāno”, „ir pārliecināts(-a)” utt.

8. Sabiedrības kaislību uzkurināšana vai slāpēšana

Šīs un citas manipulācijas metodes, prasmīgi izmantotas, spēj radīt , pastiprināt vai slāpēt lielas sabiedrības daļas uztraukumus par noteiktiem jautājumiem. Ar šīm metodēm var izraisīt sabiedrības šķelšanos politisku, reliģisku, nacionālu, ekonomisku u.c motīvu dēļ.

Brīdī, kad sabiedrība ir sasniegusi zināmu „uzbudinātības” stāvokli jebkura ziņa, kas izskan publiskajā telpā jāskata „satraucošā” jautājuma kontekstā, daudzas no tām tādējādi iegūst pavisam citu jēgu.

Piemēram, laikā, kad sabiedrībā valda ļoti negatīva attieksme pret vietējiem oligarhiem un pret vienu no viņiem jo īpaši, tad ziņa, ka „Šķēles ģimene iesaistās atkritumu biznesā” tikai vēl uzkurina kaislības. Manipulācijai plašsaziņas līdzeklim vien atliek sameklēt iespējami daudz šāda veida ziņu un likt tās redzamākajās vietās.

Ja pie mums valdītu nopietns saspīlējums starp, piemēram, kristiešiem un nekristiešiem, ziņa, ka kardināls Pujāts ir iesniedzis Saeimā likumprojektu par Marijas debesbraukšanas dienas noteikšanu par svētku dienu, būtu kaislības uzkurinoša, kaut parastā situācijā tā ir vienkārši ziņa.

Plašsaziņas līdzekļi – viens no globālās varas instrumentiem

Demokrātiskās valstīs teorētiski tiek garantēta vārda brīvība un kā tās nodrošinājuma viens no nosacījumiem ir plašsaziņas līdzekļu kontroles atņemšana valsts varai. Valsts īpašumā tiek pieļauts atstāt tikai t.s. ”sabiedriskos” plašsaziņas līdzekļus (prakse rāda, ka arī tos ir grūti kontrolēt pārprastas vārda brīvības un vājas valsts varas apstākļos).

Par to, ka tā ir valsts vadības varas samazināšana jau tika minēts iepriekš. Varbūt tas ar nav nemaz tik slikti, bet būtisks paliek jautājums, kā varas palielinājums tas ir? Acīmredzami, ka to, kam šie plašsaziņas līdzekļi pieder, jeb precīzāk, kam pieder nozīmīgākie no tiem. Un tās ir mēdiju magnātu kontrolē esošās starptautiskas korporācijas.

Globālā mērogā plašsaziņas līdzekļi pārsvarā kalpo kā ilglaicīgi augsnes sagatavotāji noteiktiem notikumiem un kā tieši īslaicīgu mērķu realizācijas instrumenti (vēlēšanas, nevēlamu personu izēšana no valsts amatiem, dažādu krīžu izraisīšana vai slāpēšana).

Piemēram jau labu laiku plašsaziņas līdzekļi globālā mērogā burtiski iznīcina ASV kā lielvalsti, tās varenība tiek lēnām, bet pamatīgi samalta ar plašsaziņas līdzekļu un nu jau arī ar pašas ASV vadības palīdzību. Atliek tikai gaidīt X stundu, kad līdz ar dolāru kritīs visa ASV ekonomika un militārā varenība. Kad tas notiks vairums cilvēku visdrīzāk pat nopriecāsies par kārtējās ļaunuma impērijas galu.

Globālās varas mērķi reģionālā (piemēram Latvijas) mērogā ir atkarīgi no tās plāniem attiecībā uz konkrēto reģionu. Vienā reģionā mērķis var būt partikušas sabiedrības veidošana, citā saspīlētas sašķeltas sabiedrības veicināšana, vēl citā dažādu sociālu satricinājumu izraisīšana.

Viens gan ir skaidrs, ka globālo varu neinteresē vietējo iedzīvotāju liktenis un labklājība, ja vajadzēs bez emocijām baros kā cūkas, ja vajadzēs – dzīs uz nokaušanu.

Ko vēl var darīt?

Grūti spriest cik daudz esošā Latvijas valsts vara ir degradējusies, cik zaudējusi spēju valdīt, cik vienkārši izdzenāta un iebiedēta. Varbūt apvienojusi spēkus ļoti spēcīga pretinieka ietekmē, lai saglabātu vadības grožus savās rokās. Varbūt izmisīgi pārgrupējas pārspēka spiesta, lai pie varas paliktu jaunā veidolā.

Jebkurā gadījumā, neatkarīga valsts nevar pastāvēt bez plašsaziņas līdzekļiem, ko spēj kontrolēt valsts vara. Kontrolei nav jābūt totālai, totāla kontrole ir nevēlama, jo tad valsts vara var sākt pati sevi mānīt, kas ne pie kā laba novest nevar. Bet kontrolei noteikti ir jābūt.

Komunikāciju laikmetā nav iespējama pilnīga plašsaziņas līdzekļu kontrole, bet ir iespējama to ietekmes ierobežošana. To var panākt kaut vai ar ekonomiskiem līdzekļiem.

Valsts varas pilnīgā rīcībā vajadzētu būt vismaz vienam TV kanālam, Radio, laikrakstam un interneta ziņu portālam, un obligāti ziņu aģentūrai. Tāpat vismaz lielākajām pašvaldībām ir jākontrolē reģionālie preses izdevumi. Bez tā valsts vadība nav spējīga pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Pārējiem plašsaziņas līdzekļiem ir jākalpo kā alternatīvai valsts kontrolē esošajiem ar likuma formā definētiem satura ierobežojumiem un darbības pārtraukšanas mehānismiem par šo ierobežojumu pārkāpšanu.

Nobeigumam.

Ietekmēt globālo varu ir ļoti grūti. Bet ir iespējams, zinot tās darbības mehānismus, prognozēt turpmāko notikumu attīstības gaitu, piemēroties apstākļiem un izdevīgā brīdī piemērot apstākļus sev.

Tāpat ir iespējams saglabāt vēsu prātu un neļaut sevi izmantot apšaubāmu mērķu sasniegšanai, kam nav nekā kopīga ar deklarētajiem.

Zinot metodes, izmantojot kuras ar mums manipulē, mēs varam palikt par cilvēkiem, nevis kļūt par Pavlova cilvēciņiem, kurus zinoši ļaudis spēj raustīt un dīdīt pēc savas patikas.

Ivars Prūsis

Kategorija: Nedrīkstam klusēt | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009)
Skatījumu skaits: 544
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika