Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nedrīkstam klusēt

Pašnāvība - tēma, par kuru nerunā

http://www.aisbergs.lv/?p=2138

 

Pašnāvība - tēma, par kuru nerunā

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 09.11.2008

 

Savas psihologa darba gaitas es uzsāku veicot brīvprātīgo darbu pie uzticības tālruņa. Mana pirmā kliente bija sieviete, kura pastāstīja, ka plāno izdarīt pašnāvību. Lai gan apmācību laikā tiku pamatīgi sagatavota, kā runāt ar pašnāvnieciski noskaņotu zvanītāju, atceros, ka sarunas sākumā jutos kā pamirusi, izdzirdot vārdu pašnāvība. Vēlāk sarunas gaitā runājām par sievietes dzīvi, beigās pat pārrunājām viņas nākotnes plānus. Es jutos daudz mierīgāk. Kopumā saruna ilga vairāk kā stundu. Ar laiku, konsultējot cilvēkus klātienē un strādājot psihoterapijā, nereti pašnāvības tēma parādījās situācijās, kad cilvēks ir nonācis krīzē. Varbūt tāpēc, ka cilvēkam ir vēlēšanās tikt prom no dvēseles sāpēm un izmisuma, varbūt tāpēc, ka kritiskos dzīves brīžos cilvēks nonāk pie pašiem eksistences pamatiem, tajā skaitā pie jautājuma par dzīves jēgu un nāvi. Droši vien kā daudziem, arī man vārds pašnāvība joprojām rada baiļu sajūtu un neziņu, kā būt ar cilvēku, kurš par to runā. Tomēr sarunai nonākot līdz pašam cilvēkam un viņa dzīvei, bailes un neziņa vienmēr mazinās.

Pašnāvība nav problēma, kuru vajag atrisināt, t.i. panākt, lai cilvēks beidz „domāt par tādām muļķībām”. Svarīgi ir saprast, ko pašnāvības tēma nozīmē, kas stāv aiz tās. Cilvēks noiet ilgu ceļu, līdz nonāk līdz brīdim, kad tiek izdarīta pašnāvība. Šādam solim nav viena izskaidrojuma vai viena iemesla. Varbūt var būt „pēdējais piliens”, kas pavirza uz izšķirošo soli, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc cilvēks ir vēlējies nomirt. To var salīdzināt ar upi, kurā kā strautiņi satek daudzi dažādi dzīves notikumi un upe notek garu ceļu, līdz nonāk pie ūdenskrituma. Būtībā, runa iet ne tik daudz par pašnāvību, bet par cilvēka dzīvi.

.

Visbiežāk pašnāvības domas parādās dzīves krīzes brīžos kā iespējamais risinājums visām problēmām un sāpēm, kā vienīgā izeja, ko cilvēks tajā brīdī redz. Cilvēks pirms tam ir meklējis, bet nav atradis citu izeju, centies kaut ko darīt, bet cietis neveiksmi. Krīzes situācijā, kad ir sajūta, ka esmu zaudējis jebkādu kontroli pār savu dzīvi un sevi, pēdējais, par ko jūtos spējīgs izdarīt izvēli – ir par savu dzīvību vai nāvi. Tas cilvēkam ļauj sajust, ka viņš joprojām spēj kaut ko noteikt.

Otra biežākā situācija, kad pašnāvība tiek izmantota kā līdzeklis ir, lai kaut ko sasniegtu – lai pievērstu sev uzmanību, panāktu kādu labumu vai izvairītos no soda.  Nereti tā rīkojas pusaudži attiecībās ar vecākiem un jaunieši attiecībās ar partneri. Cilvēks draud ar pašnāvību, bet bez patiesa nodoma nomirt. Vai arī - izdara demonstratīvu pašnāvības mēģinājumu, izvēloties veidu, kas neapdraud veselību un dzīvību, un tā, lai pašnāvības mēģinājumu redzētu tie, priekš kuriem tas tiek darīts. Tomēr jāatceras, ka piedzīvojot kādu sev nozīmīgu zaudējumu, vēlme nomirt var kļūt ļoti reāla. Un arī demonstratīvs pašnāvības mēģinājums var apdraudēt veselību vai pat dzīvību.

Ir neliela daļa cilvēku, pārsvarā jaunieši, kas aizraujas ar nāves un pašnāvības ideju – bieži par to runā, meklē informāciju internetā, klausās depresīvu mūziku.

Pašnāvību arī mēdz izdarīt cilvēki psihiskas saslimšanas iespaidā. Tomēr tas ir mīts, ka pašnāvību izdara tikai „trakie”. Statistika rāda, ka, lai arī psihiski slimi cilvēki pašnāvības izdara biežāk nekā psihiski veseli, tomēr no kopējā pašnāvību skaitu tā ir neliela daļa.

Pazīmes, kas liecina par pašnāvības risku:

- cilvēks saka, ka vēlas izdarīt pašnāvību,
- cilvēks netieši runā par pašnāvību, piemēram, „vēlos aizmigt un nepamosties”, „bez manis visiem būs vieglāk” u.c.,
- iepriekšēji pašnāvības mēģinājumi,
- depresija,
- smags zaudējums vai zaudējuma gadadiena,
- smaga ilgstoša vai neārstējama fiziska saslimšana,
- psihiskas saslimšanas saasinājums vai izrakstīšanās no stacionāra pēc ārstēšanās,
- alkohola, narkotisko vielu, azartspēļu atkarība, ar kuru cilvēks nesekmīgi mēģina tikt galā,
- vientulība,
- pazemojums, jo īpaši publisks (īpaši bērniem un jauniešiem),
- ilgstoša emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība, vienaudžu vardarbība,
- rīcība it kā atvadoties – atvadu vēstules, atvadīšanās no apkārtējiem, savu mīļāko mantu nodošana citiem (tipiski bērniem),
- riskējoša uzvedība, it kā spēlējoties ar dzīvību (tipiski jauniešiem);
- pašnāvība tuvu radinieku vidū.

Ja cilvēks demonstrē kādu no šīm pazīmēm vai vairākas, ir svarīgi pievērst tām uzmanību.

Lielākai daļai cilvēku kaut reizi dzīvē grūtā situācijā ir ienākusi prātā doma, ka labāk būtu nedzīvot, taču no šādas domas līdz nāvei cilvēks vēl ir tālu.

Risku, ka pašnāvības ir reāls drauds, var novērtēt pēc vairākiem kritērijiem:

- vai cilvēkam ir izstrādāts konkrēts pašnāvības plāns,
- vai izvēlētais pašnāvības līdzeklis cilvēkam ir reāli pieejams,
- vai izvēlētais pašnāvības veids apdraud veselību vai dzīvību,
- vai ir iespēja, ka cilvēku kāds izglābs.

Ja pašnāvības risku var vērtēt kā zemu (cilvēkam nav pašnāvības plāna, tas nav reālistisks, jo pašnāvības līdzeklis nav pieejams vai ir veselībai nekaitīgs, cilvēkam blakus ir tuvinieki, kuri var palīdzēt un atbalstīt), tad svarīgi būtu atrast laiku, lai ar šo cilvēku aprunātos, izrādītu sapratni un atbalstu. Var ieteikt griezties pēc psihologa

Ja risks ir augsts, ir svarīgi nekavējoties reaģēt – nodrošināt cilvēkam pastāvīgu uzraudzību, sazināties ar ģimenes ārstu, psihiatru vai psihoterapeitu, ievietot cilvēku stacionārā.

Par pašnāvību runāt ir grūti, tā ir tēma, kas nes līdzi daudz smagu pārdzīvojumu. Gadsimtiem ilgi pašnāvība ir bijusi saistīta ar kauna sajūtu un grēku. Tā ir tēma, kas skar pašu galveno – dzīvības un nāves jautājumu. Tā ir tēma, kas rada ģimenes noslēpumus, reizēm saka „dzimtas lāstu”. Tā ir tēma, kas biedē. Un tomēr – par pašnāvību runāt ir svarīgi, jo tā ir biežs cēlonis pāragrai cilvēka nāvei. Latvija ir vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaita ziņā Eiropā.

Lielākā daļa cilvēku, kas izdara pašnāvību, pirms tam mēģina lūgt palīdzību. Lai palīdzētu, pirmkārt ir svarīgi pamanīt pazīmes, kas liecina par pašnāvības risku. Gandrīz visi pašnāvnieki iepriekš dod vairāk vai mazāk redzamas zīmes, ka jūtas nepanesami slikti. Cilvēkā notiek iekšēja cīņa - ir daļa, kas grib nomirt, un daļa, kas grib dzīvot.

Šādas pazīmes ir svarīgi neatstāt bez ievērības. Par pašnāvību labāk runāt ļoti tieši. Piemēram, „es redzu, ka tu jau ilgāku laiku esi nomākts un saki, ka vēlies visu izbeigt. Vai tu plāno izdarīt pašnāvību?” Nav taisnība, ka uzrunājot šo tēmu var cilvēkam iedvest pašnāvības domas. Drīzāk otrādi – ja par to netiek runāts, cilvēks var justies nesaprasts, nosodīts, viņa aicinājums pēc palīdzības nerod atbildi un tas var pastiprināt bezizejas sajūtu. Mana pieredze rāda – ja cilvēks ar šo domu dzīvo, viņam ir svarīgi ar kādu par to runāt. Tas mazina spriedzi. Ja cilvēks neplāno sevi nogalināt, viņš vienkārši atbildēs – nē, tik traki nav. Vai arī – es par to domāju, bet nedarīšu, jo …

Ir svarīgi noskaidrot, vai cilvēkam ir pašnāvības plāns. Piemēram, pavaicājot: „Vai tu jau zini, kā izdarīsi pašnāvību?”, „Vai vari man pastāstīt, kā tu plāno to darīt?”. Šī informācija ļauj novērtēt to, cik situācija ir draudīga un cik aktīva iejaukšanās nepieciešama.

Sarunā var pārrunāt, kas cilvēku ir pamudinājis uz šādu soli. Kas tieši pēdējā laikā ir noticis un veicinājis domas par pašnāvību. Reizēm ļoti būtisks ir jautājums – kas cilvēku ir noturējis pie dzīves līdz šim brīdim. Atbilde var sniegt būtisku informāciju par to, kas cilvēkam viņa dzīvē šķiet vērtīgs, par to daļu, kas vēlas dzīvot. Var pajautāt, vai cilvēks ir mēģinājis tikt galā savādākā veidā un kas no tā ir sanācis.

Svarīgi ir uzklausīt un mēģināt saprast. Ja cilvēks uzticas un runā, tas jau ir labi, jo runāšana mazina spriedzi. Sarunas laikā var parādīties intensīvas jūtas – izmisums, naids, bezpalīdzības sajūta, apjukums u.c. Klausītāja uzdevums ir netraucēt just, atļaut raudāt, dusmoties, izmist, vainot utt. Kad cilvēks ir nedaudz nomierinājies, var pārrunāt - kas palīdzētu turpināt dzīvi tuvākajā laikā, dienu vai divas uz priekšu. Varbūt ir nepieciešams, lai kāds būtu kopā ar viņu tuvākajās dienās. Svarīgi ir saudzīgi sniegt savu atbalstu, neko neuzspiežot, ļaujot cilvēkam pašam nolemt, kāda palīdzība viņam der.

Ir vairākas lietas, kas noteikti nepalīdz – ja cilvēkam neļauj runāt, klausītājs viņu pārtrauc ar saviem komentāriem, savu pieredzi un padomiem; ja klausītājs ir nepacietīgs, neļauj izrunāties, bet ātri cenšas nomierināt vai sāk meklēt risinājumus; noteikti nepalīdz moralizēšana, vainošana, draudi un kaunināšana; nepalīdz pierunāšana; nepalīdz, ja klausītājs ir vienaldzīgs vai gluži pretēji sāk justies tikpat bezpalīdzīgs un izmisis.

Gadījumā, ja pašnāvības izdarīšanas risks ir augsts un sarunas laikā cilvēks nespēj nomierināties vai neiesaistās sarunā, tad ir svarīgi pirmkārt rūpēties par drošību – sazināties ar viņa radiniekiem, saukt ātro palīdzību.

Reizēm cilvēks draud ar pašnāvību vai izdara demonstratīvu pašnāvības mēģinājumu, lai sasniegtu kādu savu mērķi, visbiežāk tādā veidā mēģinot noturēt savu partneri. Šādā situācija var ieteikt cilvēkam aprunāties ar kādu, kam viņš uzticas, griezties pie psihoterapeita. Vislabāk ir piesaistīt citus cilvēkus – informēt par pašnāvības draudiem kādu tuvāko radinieku vai draugu, ja nepieciešams – piesaistīt profesionāļus. Svarīgi atcerēties, ka cilvēks ir atbildīgs par savām izvēlēm, un, neatkarīgi no tā, ko dara apkārtējie, galējo lēmumu pieņem pats. Bailes no pašnāvības mēģinājuma nevar būt pamats, uz kā veidot attiecības.

Uzklausīt pašnāvnieciski noskaņotu cilvēku vienmēr ir smagi, jo jāsaskaras ar dziļiem, sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas neizbēgami atstāj iespaidu uz klausītāju. Ja tas ir pārāk smagi vai nav vēlēšanās to visu dzirdēt, labāk ir to nedarīt, bet atrast kādu, kas ar to varētu tikt galā. Iesaistīt kādu tuvu draugu, ģimenes locekli vai atrast psihoterapeita koordinātes un ieteikt griezties pie profesionāļa.

Bērna pašnāvība.

Ir dīvaina sajūta rakstīt šo vārdu salikumu, bet diemžēl arī bērni domā un arī izdara pašnāvības. Literatūrā aprakstītais jaunākais bērns, kura uzvedība visdrīzāk bija ar mērķi sevi nogalināt, ir kāda četrus gadus veca meitenīte. Manās profesionālajās gaitās nācās dzirdēt, ka Latvijā jaunākais bērns ir desmit gadu vecs zēns, kurš sevi nogalināja, jo cieta no ilgstošas emocionālas un reizēm arī fiziskas vardarbības ģimenē. Daudzi bērni, kuri cieš no vienaudžu vardarbības, domā par pašnāvību. Nereti pašnāvības mēģinājumi tiek veikti pusaudžu vecumā.

Situācijā, ja bērna izteikumi vai rīcība liek domāt par pašnāvības risku, vecākiem ir svarīgi izprast, kas aiz tā slēpjas.

Vēlme nomirt var būt saistīta ar kādu bērnam nepanesamu notikumu, piemēram, vienaudžu ņirgāšanos, nelaimīgu pirmo mīlestību u.c. Vecākiem ir jāmēģina runāt ar bērnu par to, kas viņa dzīvē ir noticis, sniegt savu sapratni un atbalstu, lai bērns spētu pārvarēt krīzes brīdi, meklēt risinājumus ilgstošām problēmām.

Ja bērns izmanto pašnāvību kā šantāžu, piemēram, lai tiktu uz ballīti vai atriebtos par nenopirktu mantu, tad runa drīzāk ir par vecāku – bērna attiecībām un spēju sadarboties. Tā kā tiek izmantots tik radikāls ierocis, visdrīzāk jau kādu laiku ir grūtības saprasties. Vecākiem būtu pirmkārt jāmēģina saprast, kas notiek attiecībās un kā tās varētu pamainīt. Iespējams, ka būs nepieciešams psihologa padoms.

Reizēm pusaudži aizraujas ar nāves un pašnāvības tematiku. Tas var būt pārbaudījums vecākiem, jo nav viegli par šīm tēmām runāt. Tomēr saruna palīdz saprast. Var noskaidrot, kas pusaudzim tajā liekas aizraujošs un pārdomāt arī savu attieksmi.

Dzīve pēc pašnāvības.

Ja tuvs cilvēks izdara pašnāvību, tas smagi skar viņa ģimeni, tuviniekus un draugus, jo paliek daudzi neatbildami jautājumi, vainas sajūta un kauns. Nereti ģimene nespēj tikt galā un neapzināti vienojas par notikušo nerunāt. Pašnāvība kļūst par noslēpumu, kas nes sev līdzi milzīgu neizreaģētu spriedzi un tā visbiežāk tiek nodota mantojumā arī nākamajām paaudzēm. Tāpēc ir svarīgi izmantot visus iespējamos resursus, lai palicēji spētu izsērot zaudējumu

Inga Lubāne, psiholoģe, psihoterapeite
Krīžu un psihoterapijas centrs „Taka”
Rīga, Brīvības iela 183/1 – 14
Tālr. 26555561, 29398080
www.centrstaka.lv

No: http://spogulis.calis.lv/sports/fitness/pasnaviba-tema-par-kuru-neruna/

Kategorija: Nedrīkstam klusēt | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009)
Skatījumu skaits: 759
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika