http://www.aisbergs.lv/?p=3761

Par naudu, kuras nav

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 11.12.2008

Valstij nav naudas! Tā paziņo valdības vīri. Kam viņi to paziņo? Viņi to paziņo cilvēkiem, kuri visus šos gadus apzinīgi darījuši savu darbu, godīgi maksājuši nodokļus, pildījuši savu pilsoņa pienākumu pret valsti un uzticējušies savai ievēlētajai valdībai. Neviens cits, kā vien šie paši valstsvīri, būdami vēl deputātu kandidāti, pirms vēlēšanām ļaužu priekšā slavēja savu „izcilo prasmi”, „lielās spējas”, „augsto profesionalitāti”. Liekot roku uz sirds, viņi solīja rūpēties, attīstīt, pilnveidot, uzlabot, optimizēt, renovēt…. Tauta noticēja un viņus ievēlēja. Šodien viņi saka, ka valstij nav naudas. Kā tas var būt?! Kur tad paliek visi jūsu ilgtermiņa un īstermiņa valsts attīstības plāni, projekti un no tiem izrietošā finansu politika? Visas valsts iestādes ir pilnas ar papīru kalniem. Tur ir likumi, lēmumi, noteikumi, statistikas dati, situāciju analīzes, instrukcijas, atskaites, priekšlikumi, pārbaužu un pētījumu rezultāti, akti, projekti, vīzijas, aprēķini… Tas viss taču tika darīts tikai tādēļ, lai mērķtiecīgi un nekļūdīgi realizētu valsts varu. Lai valdība varētu kontrolēt un koriģēt vajadzīgajā virzienā visu nozaru darbību. Lai valsts spētu darboties kā vienots, saskanīgs mehānisms. Kāda tam visam vērtība, ja šodien valsts kasē vairs nav naudas? Iznāk, ka visi šie papīri ir par velti sastādīti, par velti sarakstīti, par velti sasmērēti?

Salīdzinot ar citām valstīm, mēs visu šo laiku esam maksājuši ne jau tos mazākos nodokļus, bet naudas valstij nav. Kāpēc? Kāpēc mums tagad ir jāaizņemas miljardi? Vai tādēļ, lai valstsvīri pēc dažiem gadiem atkal varētu paziņot, ka valsts kasē nav naudas?

Mēs neesam speciālisti, tādēļ varam arī paturēt pie sevis domas par to, cik dārgus tiltus, bibliotēkas vai hokeja halles Latvijā par valsts naudu var atļauties celt un kuras bankas krīzes gadījumā jāglābj. Par to mums nav jālauza galva. Priekš tā mums ir valdība. Mēs uzticam tai savu nodokļos maksāto naudu, mēs pildām tās norādījumus, respektējam tās lēmumus. Pat Eiropas Savienībā mēs iestājamies galvenokārt paklausot valdības vīru un pašas prezidentes aicinājumam. Mēs esam paklausīga tauta.

.

Mēs neceļam iebildumus, ja valdības vīri, nepieciešamības gadījumā, kā padomniekus sev pieaicina augsti kvalificētus nozaru speciālistus, zinātniekus, brauc paši pieredzes apmaiņā uz ārzemēm vai lūdz ārzemju speciālistus atbraukt uz Latviju. Valdībai labāk par mums ir jāzina, ko tā var un ko tai vajag darīt. Un to arī valdības vīri visu šo laiku ir darījuši. Neviens viņiem neko nav liedzis, neviens nekādus šķēršļus nav licis. Viņi par mūsu naudu ir braukuši, kur vien vēlas un algojuši sev padomniekus, kādus vien uzskatījuši par vajadzīgiem. Ja apzinīgi strādā, rezultāti nevarētu būt slikti. Bet te pēkšņi – valsts bankrota priekšā.

Nē, mums nevajag tās tukšās runas par treknajiem gadiem, ekonomikas pārkaršanu, cieto vai mīksto piezemēšanos! Treknos gadus mēs neesam redzējuši, ekonomika nav mērāma ar termometru, bet piezemējas tikai lidojoši objekti. Salīdzinājumus un metaforas atstāsim daiļliteratūrai. Kur palikusi mūsu nodokļu maksātāju nauda?

Jūs esiet tautas kalpi. Ne jau skaldīt matus no tribīnes, spēlēt koalīciju spēles un dalīt ietekmes sfēras tauta jūs sūtīja uz Saeimu! Jūs solījāt godprātīgi vadīt valsti. Neviens jums nespieda to darīt. Jūs paši pieteicāties. Un jums tika piešķirtas šādas tiesības. Tagad ir skaidri redzams – jūs neesiet izpildījuši savus solījumus. Jūs neesiet izpildījuši savus pienākumus. Jūs esiet piekrāpuši tos, kas jums ticēja. Pat to naudu, ko saņēmāt kā savu atalgojumu, jūs neesiet pelnījuši. Tā jums nepienākas! Jo no jūsu darbošanās, ja to tā var saukt, ir cēlies liels kaitējums mūsu valstij un tautai. Jums par to ir jāatbild! Un te nelīdzēs nekāda atrunāšanās ar nezināšanu, neparedzētiem apstākļiem, kļūdainu izvēli, nelabvēlīgu politisko un ekonomisko situāciju pasaulē vai vēl kādiem citiem faktoriem. Jums tika dotas pārāk lielas tiesības un iespējas, lai tās apzinīgi izmantojot nevarētu gūt panākumus. Arī aizrādījumus, kritiku, brīdinājumus un ierosinājumus savā darbības laikā, jūs pietiekoši daudz esiet saņēmuši no tautas. Pietiekoši, lai pievērstu tam uzmanību un rūpīgi vēl un vēlreiz pārskatītu savas rīcības pareizību. Bet jūs to neņēmāt vērā! Jūs bijāt pārāk augstprātīgi savā iedomātajā varenībā un gudrībā.

Nu valsts ir izputināta. Miljardiem latu liels ārējais parāds, sagrautā tautsaimniecība, neapdomīgi noslēgtie līgumi un vieglprātīgi uzņemtās saistības mūsu valsts normālo attīstību ir nobloķējušas uz ilgiem gadiem. Tādēļ nepietiekami ir demonstrēt norūpējušās fizionomijas televīzijas kameru priekšā un stāstīt tautai par gaidāmajām grūtībām. Ir jāapzinās sava vaina. Ir jāapzina konkrētie vainīgie. Un vainīgajiem ir jāsaņem pelnītais sods. Bet likumdošanā turpmāk jāiestrādā normas, kas ievērojami pastiprina valstsvīru personīgo atbildību par saviem lēmumiem. Kaut vai tādēļ, lai tauta varētu noticēt, ka šāda situācija turpmāk neatkārtosies. Tikai uzticība nākotnē var vienot valdību un tautu cīņai par šīs krīzes pārvarēšanu.

Ko teiksiet, kungi?

Jānis Miezītis
11.12.2008