http://www.aisbergs.lv/?p=1458

Kur palikuši gaismas bruņinieki?

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 19.10.2008

Neskaitāmi mistiķi, ezotēriķi, okultisti, spirituālisti (kā nu kurš no viņiem sevi sauc) jums ir gatavi aizrautīgi stāstīt par nemateriālo pasauli, par tās uzbūvi, īpašībām, likumsakarībām. Viņu valodā ir bagātīgs daudzums dažādu svešvārdu un sarežģītu apzīmējumu, kuru „pareizo” jēgu un nozīmi, visbiežāk saprot tikai viņi paši. Daži no viņiem, bez liekas kautrēšanās, zīmē pasaules dažādo „līmeņu”, „sfēru”, „dimensiju” attēlus un to savstarpējās mijiedarbības saites vai arī attēlo mūsu nemateriālās dvēseles shematisko uzbūvi, ja vien mūs tas interesē.

Gandrīz visi viņi cenšas mūs pārliecināt par to, cik svarīgi un nozīmīgi ir to visu zināt, cik lielus panākumus var sasniegt darbojoties pēc viņu metodēm un cik diži mērķi un nodomi ir tam visam pamatā. Parasti tiek solīta varenu okultu, astrālu, ekstrasensoru spēju iegūšana, kas nodrošina sekmīgu cīņu ar ļaunajiem, tumšajiem, negatīvajiem, dēmoniskajiem, velnišķīgajiem spēkiem un pat iespēja ņemt dalību visas cilvēces glābšanā – ne vairāk un ne mazāk. Diemžēl, reālajā, šīszemes pasaulē, mums viņu darbošanās pozitīvos rezultātus saskatīt gan ir kaut kā pagrūti. Šeit mēs redzam pavisam ko citu. Pasaulē bagātīgi ir pārstāvēts ļaunums un stulbums. Pat visaugstākajos valstu līmeņos pieņemtie lēmumi bieži vien ir ar tuvredzīgu, šauru aprindu egoistiskajām interesēm atbilstošu mērķi, kas cilvēkiem kopumā nenes nekādu labumu, bet gan tieši pretēji – arvien vairāk sāk apdraudēt visas cilvēces turpmāko pastāvēšanu.

.

Kur paliek šo augsti attīstīto, ar paranormālām spējām apveltīto, apgaismību sasniegušo personību pūliņi? Kāpēc mēs tos nejūtam? Vai tiešām tumsas spēki un to vara uz zemes ir tik milzīga, ka visas šo gaismas bruņinieku pūles ir tikpat maz pamanāmas, kā peles pīkstiens zem rēcošas lauvas ķepām? Bet, varbūt, šīs viņu pūles nemaz nav veltītas cilvēces glābšanai, bet tikai savu individuālo plānu, mērķu un ambīciju īstenošanai? Personīgās dvēseles glābšanai, komfortablas pēcnāves dzīves nodrošināšanai paradīzē?

Tūkstošiem burvju, šamaņu, astrologu, zīlnieku, dziednieku ir gatavi pārdot savus pakalpojumus par naudu un to arī dara. Viņi apgalvo, ka šādi palīdzot cilvēkiem, bet īstenībā tas ir tikai viņu izvēlētais veids, kā pelnīt naudu. Kamdēļ vajadzīga nauda? Nu, protams, lai to izmantotu personīgām interesēm, personīgajiem plāniem un mērķiem. Var jau viņus saukt par šarlatāniem, krāpniekiem, zema līmeņa darboņiem, kas neko jēdzīgu īstenībā izdarīt nemaz nevar. Bet ko tad dara tie, kuri ir apveltīti ar lielākām spējām?

Simtiem augstas klases ekstrasensu atrodas dažādu valstu valdību un speciālo dienestu rīcībā. Viņi paklausīgi un padevīgi pilda tos uzdevumus, kas viņiem tiek izvirzīti. Ar viņu palīdzību notiek psihotrono ieroču izstrādāšana, spiegošana, atsevišķu cilvēku psihes iespaidošana, zombēšana, pakļaušana. Tāds ir viņu darbs un par to viņi saņem naudu. Kāpēc viņi to dara? Kāpēc tie, kuri ir apveltīti ar īpašām spējām, prasmēm, talantiem, kalpo nevis Augstākajam saprātam, cēliem mērķiem, cilvēces progresam un labklājībai, bet gan tiem, kuru rokās ir naudas drukājamās mašīnas un pasaulīgā vara?

Varbūt jūs teiksiet, ka arī šie vēl nav tie īsteni un patiesi apgaismotie, ka arī viņi iet maldu ceļus, kalpojot tumsas spēkiem? Un par īsto, pozitīvo piemēru minēsiet kādus svēto, praviešu vai reliģiju dibinātāju vārdus? Es jums pilnībā piekrītu un dziļā cieņā noliecu galvu šo lielo personību priekšā. Taču es nevaru neredzēt arī to, ko cilvēki savā tumsonībā ir izdarījuši ar šo lielo personību sludinātajām mācībām.

„Tici Dievam un pēc nāves tu nokļūsi paradīzē!”

„Tici Jēzum Kristum un tu iemantosi mūžīgo dzīvošanu!”

Bet, vai tad, ja mēs pēc nāves nenokļūtu paradīzē un neiemantotu mūžīgu dzīvošanu, mums nebūtu jātic Dievam un Viņa Dēlam? Vai tad, ja mūs pēc nāves gaidītu pilnīga iznīcība, mums savā dzīvē nebūtu vērts ievērot Dieva likumus un morāles normas? Vai šo likumu un normu ievērošana vien pati par sevi jau nav vērtība? Tad kā tas īsti ir: vai mēs lūdzam Dievu, diedelējot no Viņa sev spēku, veiksmi, panākumus un jauku aizkapa dzīvi, vai tomēr mēs līdzam Viņu tādēļ, ka ar visu savu būtību atzīstam šo vareno, labestīgo spēku un gribam būt Viņam piederīgi savās domās un darbos?

Ja tu man dosi konfekti, es ar tevi spēlēšos. Bet, ja tu konfekti nedosi, es ar tevi nespēlēšos. Vai tā? Tad cik vērtīgas ir visas Bībeles un citu Svēto rakstu studijas, visi reliģiskie rituāli un reliģisko normu ievērošana, ja mēs to savā būtībā uzņemam tikai kā spēli, kuras balva ir „apsolītā konfekte”? Un viena daļa cilvēces noslēgusies no pārējiem cenšas ar šīm „rotaļām” nopelnīt „konfekti” tikai un vienīgi sev, bet citi pa to laiku izdomā paši savas spēles ar saviem noteikumiem un balvām. Baznīca ir atdalīta no valsts. Laicīgā un garīgā vara ir šķirta. Katra par sevi, katra savā paštaisnā noslēgtībā. Ja vēl tas tā būtu! Diemžēl, ik pa brīdim kāda laicīgā vara vienai vai otrai reliģijai, pareizāk sakot garīdzniecībai, liek darboties savās interesēs. Un garīdznieki piekāpjas, jo visi taču cilvēki vien esam. Un visiem mums uz šīs zemes ir jāsadzīvo. Un arī baznīcas kalpi nevar iztikt bez šīs zemes labumiem. Vai tad tas ir tik grūti, dot savu svētību karavīriem, kas tiek sūtīti ieviest „pareizo kārtību” kādā svešā valstī? Vai tad tas ir grūti, arī homoseksuālistu savstarpējo kopdzīvi atzīt par laulībām un tam visam sameklēt „pamatojumus” pat svētajos rakstos? Pavisam nav grūti. It īpaši, ja to visu mēs uztveram kā spēli. Gan jau Dievs piedos. Viņš taču ir žēlsirdīgs un saprotošs. Gan jau Viņš tajā brīdī, kad uz mūsu „dzīves datora ekrāna” būs parādījies uzraksts „Game over!”, mums to „konfekti” tāpat iedos. Jo mēs taču viņam ticam, mēs taču Viņu tik dedzīgi esam pielūguši un slavējuši.

Un tā, pavisam nemanāmi, tiek degradēti garīgie ideāli, Svētie raksti, praviešu mācības. Ne jau aiz ļauna prāta. Vienkārši attiecīgajā brīdī, tīri no cilvēcīgā viedokļa, kādam tas ir izdevīgi, vajadzīgi. „Dzīve ir kompromisu māksla” – tā apgalvo tie, kuri savas spēlītes spēlē laicīgajā dzīvē.

Ko atbildēja Rietumu pasaule musulmaņiem uz viņu sašutumu par pravieša Muhameda attēlošanu karikatūrās?

„Par ko jūs uztraucaties? Tā taču ir normāla, no aizspriedumiem brīva mākslinieciskā jaunrade demokrātijas apstākļos. Palūk, kā mēs savu Jēzu visdažādākajos veidos karikatūrās esam izķēmojuši – un nekādas vainas!” - apmēram tādi bija Rietumu pasaules sabiedrības vairākuma uzskati.

Izskatās, ka nav iespējams uz viena laukuma piedalīties vienlaicīgi divās dažādās spēlēs, pēc dažādiem noteikumiem. It sevišķi vēl tad, ja tā nemaz nav spēle, bet pati dzīve. Un dzīvē mums ar savu rīcību ir jāapliecina piederība tām vērtībām un tiem ideāliem, kurus esam atzinuši. Ja kāds no mums ar savu rīcību to neapliecina, viņš nav piederīgs tām vērtībām un ideāliem, kurus mutiski atzīst. Mēs varam atstāstīt citu cilvēku domas, citēt grāmatās izlasītas gudrības, bet tās nebūs mūsu domas un mūsu gudrības. Mēs paši nebūsim piederīgi tam, ko sakām. Līdzīgi kā radioaparāts nav piederīgs tam simfoniskajam orķestrim, kura izpildīto skaņdarbu atskaņo. Un nekāda labu domu domāšana, lūgšanās vai dalība dažādos grēku nožēlas rituālos, to nevar izmainīt. Mums ir jāmainās savā iekšējā saturā, iekšējā būtībā. Lai kā mēs to gribētu, bet, kamēr vien šīs izmaiņas neatspoguļosies mūsu darbos, tās faktiski ar mums nemaz nav notikušas. Varbūt tieši tādēļ Radītājs mūsu dvēselēm ir devis šos jūtīgos, sāpēm ciešanām un kārdinājumiem pakļautos cilvēku ķermeņus un zemes dzīvi. Pieļauju, ka Viņu maz interesē tas, cik varenas celtnes mēs spējam uzbūvēt, cik gudras mašīnas izgatavot vai cik naudas un mantas mēs savā mūžā spējam iegūt. Taču ar to, kā mēs dzīvojam savās uzceltajās mājās, kā izmantojam savas gudrās mašīnas, kā iegūstam un tērējam savu naudu un mantu, kā izmantojam savas zināšanas un spējas, mēs parādām savu iekšējo saturu, savu piederību vai nepiederību Viņa valstībai.

Skumji, ja kāds savas iedzimtās vai ilgstošos, nogurdinošos treniņos iegūtās telekinēzes spējas izmanto tikai priekš tā, lai publikas priekšā ar „domu spēku” pārbīdītu uz galda uzlikto sērkociņu kārbiņu vai kādu citu tamlīdzīgu priekšmetu. Skumji, ja kāds savas telepātijas spējas izmanto tikai tādēļ, lai paziņotu sievai, ka laiks klāt vakariņu galdu, jo viņš dodas no darba mājup. Taču vēl skumjāk ir, ja gudri, erudīti, pat ar neparastām spējām apdāvināti cilvēki ir gatavi par naudu pārdoties jebkuram, kas gatavs labi samaksāt.

Ja dzīvē kādam kaut kas vairāk ir dots, tad no viņa arī dzīve kaut ko vairāk prasa. Jo lielākas spējas un lielāka vara kādam dota, jo vairāk ir to cilvēku, kuru dzīves un likteņus var iespaidot viņa pieņemtie lēmumi un rīcība. Un attiecīgi lielāka ir arī viņa atbildība ne tikai par sevi, bet arī par šo citu ļaužu likteņiem.

Neticu, ka pasaulē ir kāds cilvēks, kurš apzināti ar savu rīcību vēlētos tuvināt cilvēces bojā eju un tajā pašā laikā būtu pie pilna prāta. Augsti attīstītu cilvēces pārstāvju vidū jau nu tādi noteikti nevarētu būt. Tad nu, lūdzu, visas pasaules gudrie, Dievišķās zināšanas un apgaismību sasniegušie, ar ekstrasensorām (maģiskām, okultām, paranormālām) spējām un Gaismas hierarhiju atbalstu nodrošinātie, dažādo reliģiju un ticību sludinātāji - kad jūs beidzot ar savu reālo darbību liksiet manīt savu klātbūtni uz zemes? Cik ilgi jūs kalposiet naudai un visam tam zemiskajam, alkatīgajam, šauri egoistiskajam un savtīgajam, kas ved cilvēci pretī bojā ejai?

Ja cilvēce iet bojā, tad par maz ir nodoties meditācijai kalnu alās vai klosteru vientulībā, par maz ir greznos dievnamos vadīt reliģiskās ceremonijas un slavēt Dievu. Par maz ir zīmēt astrālo pasauļu kartes un cilvēka dvēseļu shematiskos attēlus. Par maz ir skaisti runāt - jāsāk arī kaut kas būtisks darīt. Izmantojot savas spējas un gudrību, jāsāk ar savu reālo darbību kaut ko mainīt šīs zemes ļaužu dzīvē. Graša vērtība ir jūsu apgaismībai, jūsu paranormālajām spējām, ja jūs to visu neizmantojat, lai novērstu ļaunā uzvaru pasaulē un cilvēces bojā eju. Ja jūs neapvienojieties kopējai rīcībai cilvēces nākotnes vārdā.

Bet varbūt jūs to vienkārši nespējat? Varbūt jūs esiet vājāki par tiem, kuri vispār netic Dievam un kuriem nav ne jūsu spēju, ne gudrības, bet toties pietiek viltības, lai to visu par naudas papīrīšiem nopirktu no jums? Tad vismaz atzīstiet to! Netēlojiet garīgos skolotājus un nemaldiniet cilvēkus, kuri tic jūsu spējām un paļaujas uz jums vai jūsu sludināto reliģiju! Ļaudis tad paši meklēs ceļus kā cīnīties par savu izdzīvošanu un kā lūgt Dieva palīdzību un atbalstu šajā cīņā.

Tikai nevajag runāt par kompromisu mākslu. Un par to, ka mums jāsamierinās, jāpaciešas vai jānogaida. Arvien izsmalcinātākas un efektīgākas cilvēka psihes iespaidošanas tehnoloģijas nonāk ļaunās, zemiskās, egoistiskās rokās. Arvien graujošāki cilvēku iznīcināšanas līdzekļi un metodes papildina valstu ieroču arsenālus. Arvien dzelžainākās spīlēs cilvēkus, tautas un valstis ieslēdz naudas vara. Arvien vairāk dabas bagātību un cilvēces izdzīvošanai nepieciešamo zemeslodes resursu tiek neatgriezeniski iznīcināti gan bezjēdzīgos bruņotos konfliktos, gan aplamas, neracionālas saimniekošanas rezultātā. Un tas viss tiek darīts ar gudru, izcilām spējām apveltītu cilvēku līdzdalību. Cik ilgi tas tā var turpināties? Cik ilgi tas tā drīkst turpināties?

Bet, ko tad īsti šādā situācijā vajadzētu darīt mums, parastajiem ierindas pilsoņiem, kam nav nekādu īpašu spēju vai talantu, bet kuri vienkārši godīgi dara savu ikdienas darbu, lai nopelnītu iztiku. Domāju, ka nekas pārcilvēcisks, tāds, kas nav mūsu spēkos, mums nav jādara. Mums vienkārši ar savu reālo darbību ir jāapliecina piederība tiem ideāliem un vērtībām, kurus mēs savā prātā esam atzinuši. Ir jāapliecina sava piederība, nevis tikai jātīksminās, jājūsmo, jāatbalsta, jāpopularizē vai jālepojas ar šīm vērtībām un ideāliem. Tas ir tik vienkārši un vienlaikus arī tik sarežģīti. Bet pirmais solis šajā virzienā ir atbildes atrašana uz kādu citu jautājumu. Un šis jautājums ir: „Ko mēs katrs darām tādu, ko mums, saskaņā ar saviem ideāliem, nevajadzētu darīt?”

Jānis Miezītis