http://www.aisbergs.lv/?p=7611

„Kadri izšķir visu!” /J.V.Staļins/

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 27.03.2009

PSRS bija labi organizēta līderu skola. Caur arodbiedrībām, padomēm, ierēdniecību, armiju, komjaunatni un kompartiju pa pakāpieniem izgājušie bija labi sagatavoti masu organizatoriskam darbam, ideoloģiski pārbaudīti un pēc spējām atlasīti un salikti pa plauktiņiem: kas aktīvā, kas rezervē. No šiem kadriem izlobījās „gaišie komunisti”: kompartijas, tautsaimniecības vadītāji, kas, papildināti ar nedaudziem veikliem no malas pieskrējušiem niecībām, iekārtojās PSRS pārkārtošanas (perestroikas) vadībā. Šie tā saucamie varneši, kas salaida dēlī sociālismu, nu ķērās pie kapitālisma atjaunošanas. Tā nebija evolūcija jeb „perestroika”, tā bija revolūcija. Tā nebija tautas revolūcija, tā bija viņu – varnešu – revolūcija. Viņi, kā bija pie varas un mantas, tā arī palika.

PSRS sabruka ļoti ātri, bez jebkādas iekšējas cīņas, sabruka no augšas. Tautas frontes, ja vispār bija, bija tie paši padomju laika masu pasākumi, un nekas vairāk. To, ka tajās frontēs nebija nekādas ideoloģijas, bet tikai cīņa par valsts varas maiņu, pierāda tas, ka reizē ar varas maiņu tās frontes izčibēja. Bija un izbija, jo nekādas varas vai ideoloģiskas struktūras pēc sevis neatstāja – to izveidošanai tām nedeva laika, arī prātiņa pašam pietrūka. Tās dabūja tikai drusku patrokšņot un pēc sevis atstāja tikai atmiņas un muzejus. Ja tajās frontēs būtu bijusi kaut kāda valstiska vai nacionāla ideja, būtu palikušas struktūrvienības, kurām vēl ir ko darīt masās, bet nav vietas jaunajā varā. Nekā tāda nebija, un, reizē ar varas transformāciju, frontes izkusa, jo savu uzdevumu bija izpildījušas.

Vara tika tiem, kam tā likumīgi pienācās – ar VDK metastāzēm cauraustiem varnešiem. Nekā cita taču nebija un nevarēja arī būt. Ar kādu valstisku ideoloģiju varneši iegāja tā saucamajā valsts un kapitālisma atjaunošanā? Tā bija primitīvisma, nekompetences un noziedzības maisījums. Doma bija apmērām šāda.

.

Sociālisms ir sagājis ziepēs un konkurencē zaudējis kapitālismam. Kāpēc? Viena partija ir slikti – lai būtu vairākas, protams, savējās. Valsts īpašums ir slikts – izdalīt un izzagt. Centralizētā plānošana ir vēl sliktāk – likvidēt. Sociālistiskā morāle ir vienlīdzība nabadzībā – nost, lai katrs grābj pēc savām spējām un iespējām. Sociālā, fiziskā un garīgā bezmaksas aprūpe tikai pazemo cilvēku un degradē viņa spējas rūpēties par sevi – nebarosim viņu ar zivīm, bet mācīsim un piespiedīsim makšķerēt. Viss maksā tik, cik maksā!

Vērtības ražos privātīpašnieks – brīvs, ieinteresēts cilvēks. Tāpēc, lai dzīvo privātīpašums! Lai dzīvo brīvais tirgus! Lai dzīvo liberālisms! Brīvais privātīpašnieks tikai ražos, brīvā tirgus „neredzamā roka” visu to ražošanu un tirgu sakārtos un vadīs. Un, ja tas tirgus neveidojas – nav ko tirgot, tad pārdosim ārzemniekiem savu zemi un citus nekustāmos īpašumus – iepriekšējo paaudžu uzkrāto. Bet, lai tās brīvības būtu vairāk un tas brīvais tirgus lielāks, nost ar valsts robežām, ielīdīsim Eiropas Savienībā – grūtā brīdī var noderēt. Sargās mūs NATO. Mūsu valsts vara tikai radīs Latvijā Leiputrijas apstākļus saviem un svešiem ražotājiem un augļotājiem, sargās saražoto, izdomās un iekasēs nodokļus un tos, kā patīk, sadalīs. Tā arī viens mūsu ministrs šogad visai pasaulei paziņoja, ka Latvijā nav ekonomikas, tikai nepateica, kāpēc tad mums vajadzīga Ekonomikas ministrija?

Kas kaitēja nedzīvot tādas valsts vadībai! Visos laikos ir tā bijis, ka: revolūcijas iecer ideālisti, realizē fanātiķi, apbalvojumus saņem nepiedalījušies, bet labumus pievāc nelieši. Latvija un latvieši nav nekāds izņēmums.

Bet ko tad muļķe tauta? Masas bija tā apmātas ar iegūto „brīvību”, ka nevienam pat iespējas iepīkstēties pret varnešu uzspiesto ideoloģiju nebija. Tūlīt tev rozā vai sarkana birka piekarināta tika. Mazie, reņģēdēji, pingvīniņi skatījās varnešiem mutē, aplaudēja un satīrīja to, kas pēc lielo galda vēl pāri palicis bija. Savulaik pašu un priekšgājēju darba radīto izvazāja līdz pēdējam kliņķim. Par kaut kādu tautas, valsts nākotnes vīziju jeb ideoloģiju, sociālo vai nacionālo solidaritāti mazo vidū pat runas nebija. Visi dzīvoja tikai šodienai – no rokas mutē.

Un pēkšņi! Valsts esot nozagta, iztukšota un parādos līdz pat sava mūža galam. Valsts esot krīzē, kurā, protams, vainīgi izrādās amerikāņu finansisti. Kārtējās blēņas. Patiesībā izrādījās, tie, kas salaida dēlī sociālismu, to pašu tik spēja ar kapitālismu. Varnešu realizētā valstiskā ideoloģija izrādījās blefs! Uz valstisku patstāvību, nerunājot nemaz par nacionālo, varneši izrādījās nespējīgi, jo viņiem asinīs bija iekodēta kalpība kādam varenākam. Citam kam viņi nebija spējīgi. Vienkārši Maskava tika nomainīta ar Vašingtonu. Un tā Latvijai uzspieda turpināt to pašu vienotas (bijušo padomju) tautas veidošanu, atstājot Latvijā PSRS laikos sapludinātos kolonistus.

Vidusāzijas republikām pēc Maskavas nokratīšanas nebija pie kā skriet. Tās visas veica dekolonizāciju – aiztrieca nelūgtos. Latvijas valsts palika ar divām savstarpēji nesaderīgām iedzīvotāju kopām tādā proporcijā, ka ne vienu, ne otru vai abas kā valsts mugurkaulu (īstu tautu jeb valsts subjektu) izmantot nevar – veidojas mīksta jeb ļerpatīga valsts. Nu esam arī tautsaimnieciski tik tālu (līdz valsts bankrotam) noļerpatējušies, ka faktiski jau esam protektorāts jeb kolonija – nu vairs nav ko dekolonizēt, ja nu vienīgi latviešus atkal uz Sibīriju, lai zviedri varētu te nometināt savus pensionārus, kuru uzkrājumus mēs esam apēduši.

Nu ir vilšanās Atmodā. Cerības neesot attaisnojušās. Bet, vai varēja būt citādi? Kur pieļauta kļūda? Tādi un līdzīgi jautājumi ir pastāvīgā dienaskārtībā. Citādi nevarēja būt! Jo tad latviešiem bija jābūt citādiem. Nekā taču īsti nacionāla šajā „atmodas” kustībā, kurai pēcāk nepelnīti tika piešķirts trešais latviešu nacionālās atmodas numurs, nebija. Tikai ārējais noformējums – karogi un dziesmas. Arī LTF nebija nekāda rūpīgi organizēta no pagrīdes nākusi organizācija ar saviem pārbaudītiem kadriem. Kadru sistēmas veidojas ilglaicīgā un rūpīgā atlasē – tās nevar radīt kampaņveidīgi vai pat vienā mītiņā. LTF tika dzemdēta spontāni un, savu misiju izpildījusi, tāpat izgaisa. Iespējams, ka kādreiz taps zināms, kas bija LTF īstie autori?

Masu vienotība bija tikai pret PSRS monstru. Pat pret neatkarīgu Latvijas valsti nobalsoja 75% Latvijas sveštautiešu! Tādejādi ATMODA faktiski bija tikai pretvalstiska, ne nacionāla. Citādai tai neļāva būt: kopējā situācija valstī un LTF kosmopolītiskā vadība. Gribējām bez nacionāla mugurkaula, bez nacionālas ideoloģijas izveidot nacionālu valsti. Iznāca nekāda.

Pēc PSRS varas gāšanas gan tūlīt vajadzēja un iespēja bija pāriet pie nacionālas atmodas, taču LTF vadība šo brīdi nomuļļāja, jo nebija tam gatava. (Vidusāzijas republikās gan pašas tautas visu paveica līdz galam.) Latviešu tautas aktivitāte noplaka, jo visi nodomāja, ka nu esam atjaunojuši savu nacionālu valsti. Patiesībā mēs palikām kā no PSRS impērijas atšķēlusies lauska jeb t.s. 4.maija republika. Pārējais viss bija varnešu tīri meli un latviešu naivitāte. To savu īsto valsti latvieši izcīnīja ar ieročiem rokās, ar savām asinīm, ar ideju „svēts mantojums šī zeme mūsu tautai” sirdī. 4.maija republika ar „zemes privātīpašuma tiesībām” viņiem uzkrita kā balts sniegs no gaisa. Tāpēc viņi nejūtas ne īsti valsts, ne īsti savas zemes saimnieki – pārdod to pa labi, pa kreisi sveštautiešiem … un meklē vainu ne sevī.

Nu nebija ne latviešiem atsevišķi, ne kopā ar saviem komunāliem kaimiņiem struktūras spējīgas pārņemt varu valstī. Ko varēja kaut vai Helsinki86 grupa? Vai visai šķidrā LTF vadība? Pat Dainim Īvānam nācās sev pienākošo vietu varā atdot A.Gorbunovam, pēcāk vēl V.Birkavam! Bez PSRS izauklētās nomenklatūras, ar tās korporatīviem sakariem, valsti, turklāt vēl jaunu, pārvaldīt nebija kam. Tāpēc dabīgi, ka garīgi turpinājās tā pati vecā, kaut mazāka mēroga valsts, tikai citas mūzikas un karogu dekorēta, bet latviešiem atļāva ticēt, ka viņiem ir sava valsts. Vai nav zīmīgi, ka pat Helsinki86 grupa tūlīt tika izšķīdināta?

Ko nu darīt? Pārvēlēsim Saeimu? Bet, vai kolonijā tāda vispār vajadzīga? Varbūt pietiek ar ģenerālgubernatoru? Naivi, kas iedomājas: ievēlēsim Saeimā godīgus cilvēkus un tad viss aizies labi. Blēņas. Pirmkārt, nav jau nekādas plašās izvēles no kā vēlēt. Otrkārt, vai var uzskatīt par godīgu cilvēku, kurš lien tur, kur tam nav nekādas jēgas? Treškārt, ar iepakojuma (valsts, sistēma) noformējuma izmaiņām nav iespējams uzlabot saturu (pilsoņi, tauta). Pagaidām citas izejas nav, kā meklēt paņēmienus ar kādiem piespiest daudzmaz godīgi strādāt tos pašus negodīgos, līdz ar mērķtiecīgu un rūpīgu masu darbu izdosies pacelt satura kvalitāti līdz pilsoņu un tautas līmenim. Tikai tad varēs teikt, ka Latvijā veidojas īsta tauta un valsts ar saviem mērķiem un ideāliem.

Alfrēds Ābele
08.03.09.