http://www.aisbergs.lv/?p=13001

Kādēļ Latvija visā pasaulē visvairāk cietusi?

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 09.09.2009

Kādēļ Latvija visā pasaulē visvairāk cietusi?

Atvaļinājies no Hipotēku bankas ilggadējas vadīšanas, ekonomikas zinātņu doktors Inesis Feiferis nu grasās nodoties pētījumiem, kādēļ Latvija visā pasaulē visvairāk cietusi? Mazliet palīdzēsim šim, neredzīgam „zinātniekam”.

Finansu krīze pasaulē ir kā debesu dāvana piesegumam vainīgajiem Latvijas tautsaimniecības izpostīšanā un parādu bedres radīšanā. Bet vai tad 2008.gada pasaules finansu krīze vainīga, ka jau gadiem ilgi pirms tās LR valsts budžets bija ar deficītu un imports valstī divkārt pārsniedza eksportu? Dzīvojām uz parāda. Visa taču to redzēja, bet klusēja. „Ekonomisti un politiķi”, kas valsti tādā dižķibelē iegrūda, nemaz netaisās pazust no valsts skatuves. Nu viņi kritizē pašu padarīto un solās atkal rādīt ceļu, kā tikt no tās bedres ārā. Pat tiktāl nekaunīgi kļuvuši, ka lepojas savā stulbumā: Latvijas kļūdas tikšot ekonomikas mācību grāmatās un visa pasaule no tām mācīšoties. Tautas partija (TP) tās saimnieka A.Šķēles un viņa uzticības personas treknā „stabilitātes garanta” vadībā visilgāk valdījusi valstī un neviens cits nav vainīgāks Latvijas valsts krīzes dziļumā. Tāpēc tas, kā A.Šķēle partijas konferencē nu skaidro savu viedokli „Kā Latvijai izkļūt no ekonomiskās krīzes”, ir politiskās bezkaunības kalngals!

.

15 Latvijā pazīstami politiķi šodien aicina Latvijas pilsoņus politiski līdzdarboties savas valsts dzīvē, lai pārvarētu dziļā krituma sekas. Taisni tiem, kuri izmantoja valsts pirmās intelektuālās nakts tiesības – noteica tās sabiedrisko iekārtu un virzību, tātad vainīgi tajā dziļajā kritumā, nu ievajadzējies pilsoņu līdzdalības? Tādi pat politiskie intelektuāļi no Pilsoniskās savienības, vai gandrīz tie paši, nu tikai tagad sola Latvijā veidot „Eiropeisku nacionālu valsti”. Interesanti, ko viņi visu laiku darījuši? Arī tagad vēl nevar izskaidrot, ko viņiem nozīmē jēdziens nacionāla valsts? Kristovskim tā esot teritorija, pilsonība un valoda. Ja esi padumjš vai tev ir netīri nolūki, nu neceri cilvēkiem tik naivi iečurāt smadzenēs. Teritorija, pilsonība un valoda ir visām pasaules valstīm - tātad visas ir nacionālas? Tad, kāda jēga vārdam nacionāla pirms valsts!?

Jaunajā Latvijas valstī nav tautsaimniecības, jo vecā ir iznīcināta, un nevar arī būt, jo nav tautas (Tautas partija gan ir). Tauta ir pati iznīkusi. Ir iedzīvotāju pūlis, kurā var atšķirt latviešvalodīgos, krievvalodīgos, balsstiesīgos, nebalsstiesīgos, varas eliti – varnešus. Ja grib dalīt nabagajos un bagātajos, tad pēdējie visi ir varnešos. Dabīgi, ka mums nav arī tautsaimnieku – nav vajadzīgi. Fasona pēc tiek gatavoti ekonomisti jeb „diedziņmērotāji”, bet zināšanu viņiem pietiek tikai valsts īpašuma izūtrupēšanai. Mēs jau neko neražojam, tikai miljonārus. Mums ir pārdesmit komercbankas, bet nevienas kārtīgas rūpnīcas, toties tūkstotis miljonāru! Dabīgi, ja valstī nav tautas, nav arī vienota saimnieka. Kas kur kā tiek pie varas, saimnieko kā privātīpašnieks. Repše un Rimševics valsts bankā kā savā privātbankā, tāpat ministri un attiecīgie savās ministrijās un aģentūrās. No tā arī viņu pēc pašu iegribas lielās algas.

Mēs nedzīvojam tādā valstī, kādu esam iedomājušies – mums ir ne tā sabiedriskā iekārta, ne tā demokrātija. Atmodas laikā sapņojām par Austrumu tīģeru, zviedru un rietumvācu valstu variantiem, bet reālā dzīvē esam izveidojuši Latīņamerikas jeb tā saukto banānu republiku (gan bez banāniem). Praktiski tā ir mafioza valsts.

Šis ir valsts tips, kurā valsts ir subjekts, bet tās iedzīvotāji objekts, kurā valstiskais saprāts, valstiskās intereses ieciklētas uz pašas valsts kā subjekta eksistenci. Tā nav normāla valsts, jo neaizstāv nacionālo kapitālu (tātad arī savu iedzīvotāju labklājību)! Tās varas politiskais mērķis ir nostiprināt valsti kā instrumentu. Tāda tipa valsts rūpes aprobežojas tikai ar sevi, ar savu pastāvēšanu, ar savu varasvīru un varas elites pastāvēšanu un apkalpošanu. Iedzīvotāji tādai ir tikai pūlis - pārvaldīšanas vai administrēšanas objekts un labumu ieguves līdzeklis. Tā ir valsts, kurā vara tiek noturēta ar durkļu vai „skaldi un valdi” palīdzību un kurā ekonomiskā un politiskā vara ir nešķiramas. Tāda sistēma pati sevi aizstāv. Draudu varai gadījumā, netiek smādēta pat kriminālās varas palīdzība. Izeja no tādas valsts iespējama tikai caur asinīm; labākā gadījumā – ar kādas krāsas ziedu revolūciju. Iedzīvotājiem pacietība parasti iztur ilgāk nekā kādam godprātīgam armijas kapteinim vai seržantam. Tāpēc vara parūpējās, lai iedzīvotājiem nebūtu iespēja sevi aizstāvēt ar ieročiem rokās. Vai ne tāpēc tika likvidēta obligātā karaklausība un pāriets uz algotņiem, izveidota „melnā sotņa” ar aizsegtām sejām?

Kā tādas valstis rodas? Savulaik bijusī normāla neatkarīga valsts par mafiozu var kļūt tautas inteliģences degradācijas rezultātā, kad inteliģencē izvirst nacionālā jēga un tā ļaujas svešām, tautai nepieņemamām idejām. Saprotams, arī visas atkarīgās valstis lielākā vai mazākā mērā pieskaitāmas pie mafiozam. Mafioza būs arī kādu teritoriju apdzīvojoša kontingenta valsts, kuram tas valstiskums uzkritis kā sniegs uz galvas. Šādā valstī pirmie varai saorganizēsies ne tie cilvēciski kvalitatīvākie prāti, bet margināļi un noziedznieki, kurus ātri vienos kopējie grābšanas instinkti un apkārt valdošajā nestabilitātē radušās iespējas. Virsū uzpeldēs tādi sūdi, it kā tautā nekā labāka nebūtu bijis. Varbūt nebija ar’? Kā ir ar Latviju?

Latvijas valsts nozagšanu 2000. gadā fiksēja (reizē arī šo jēdzienu ieviesa) Pasaules Banka, izpētījusi, ka 10 gadu laikā Latvijas iedzīvotājiem nozagts kapitāls 14,5 miljardi latu vērtībā (tas ir bez sīkumiem, ko līdz durvju kliņķim izvazāja iedzimtie) reizē atzīmējot, ka tādas valsts vadību citādi kā par bandu nosaukt nevar. Tās kadri jau neko citu neprot, kā zagt. Izzagusi pa tīro veco valsti, tie pamanījušies arī jauno uz priekšdienām apzagt – sataisījuši tai parādus ārvalstīm, kuru atmaksai vajadzēs pāris paaudžu darba. Ja iedzīvotāji strādā, bet valsts kopējais kapitāls samazinās, tad valsts tiek slikti vadīta un izzagta. Varbūt tāpēc šodien SVF aizdevēji ir tik nesteidzīgi piesardzīgi, ka redz, kāda te ir demokrātija, un ka tā banda pārāk vienveidīgi prot rīkoties ar naudu?

Latvijā valsts varu notur un valsti vada personas, kas normālā sabiedriskā iekārtā (kaut vai kapitālismā) un pie normālas demokrātijas (kaut vai Rietumu) sēdētu cietumos. Mums šādi varneši izzog valsti, varas gaiteņos piekarina savus portretus un apkarina sevi ar valsts ordeņiem. Tie nav atsevišķi cilvēki, tur ir vesels slānis – pilns komplekts, kurā ietilpst arī varai vajadzīgā amatnieciskā inteliģence: zinātnieki, žurnālisti u.tml., valsts pārvaldei nepieciešamie. Tie, kas par valsts izzagšanu sevi no bijušās valsts īpašuma apbalvojuši ar lepniem dzīvokļiem, vasarnīcām, bankām…, līdz pat neatjaunojamo dabas bagātību ieguvēm, transporta maģistrālēm un atsevišķām tautsaimniecības nozarēm. Tie, kas šo izzagšanu administratīvi vadījuši un tiesiski pieseguši, ar to no pirmajiem nodrošinājuši sev treknu mūža maizi. Mums cietumos nonāk tikai sīkie zaglīši, lielie – banku un uzņēmumu padomēs. Šis varnešu slānis ir dzelzsbetona stiprs, jo to cementē kopējais noziegums.

Tad, lūk, šī banda nu nekādi valsts varu no savām rokām izlaist nedrīkst, tā to arī nedarīs. Varas noturēšanai tai ir visi nepieciešamie materiālie un administratīvie resursi un galvenais – gļēvs un pastulbs pavalstnieku pūlis. Ar pašrocīgu likumdošanu šī banda tēlo „demokrātiju”. Šedevrs ir kaut vai „vēlēšanu likums”, kas atzīst vēlēšanas par notikušām un sarakstu par ievēlētu, ja balsošanā piedalījies kaut viens vēlētājs. Varneši taču nav vainīgi, ja lielai daļai pavalstnieku priekš politikas nav naudas un tie ir pārāk sīkdemokrātiski.

No kurienes un kā radās šādi varneši? Šāda tipa un morāles cilvēki taču nenokrita no debesīm. Tie tāpat nākuši no latvijiešu apakšām, tepat auguši, latviešu skolotāju, piedodiet, stundu pasniedzēju produkts, par ko šis produkts nu aiz pateicības ar vilka pasēm viņiem pēc nopelniem atlīdzina. (Žēl tikai bez vainas vainīgos medicīnas un kultūras darbiniekus.) Zaudējusi savu senču tikumus, atteikusies no savām vēsturiskām saknēm, 20 pēcatmodas gados latviešu tauta ir degradējusies līdz infantilai etnosa paliekai un šajā latviešu skolotāju, kas vēl nav beiguši diskutēt par latviešu un Latvijas vēstures mācīšanas nepieciešamību, nopelns ir „nenovērtējams”. Šodien Latvijas pamatiedzīvotāji – latvieši, atšķaidīti ar sveštautiešiem iekarotājiem un kolonistiem, veido bezsejas ļerpatīgu Latvijas iedzīvotāju masu, kurai, lai uzkundzētos, pat „skaldi un valdi” nevajag.

„Kādi pavalstnieki, tāda vara!”. Pie veselīgām apakšām tādas augšas nebūtu iespējamas. Okupācijas gados tauta, kaut neko iespaidot nespēja, lasīja, interesējās par politiku, savu nākotni. Pasūtīja vietējo, savienības, pat ārzemju avīzes un žurnālus. Dažkārt pastkastītēs prese pēc apjoma pat iekšā nelīda. Kur šī interese šodien pazudusi, kas to nokāva? Vilšanās gaidītajā? No pudeles izlaistais mantkārības džins? Zudusi dzīves interese? Tauta izčākstējusi. Katrs par sevi. Latvieši vairs nelīp kopā – zaudējuši savstarpējo lipīgumu un iekāpuši tur, kur nevajadzēja.

Ja kāds ir ieķēpājies mēslos un grib no tiem tikt laukā, vispirms apsit aplipušās sūdu mušas!

Alfrēds Ābele
09.09.2009.