Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Nedrīkstam klusēt

Ja neatcerēsimies Justīni, varam aizmirst arī par Diānu

http://www.aisbergs.lv/?p=870

 

Ja neatcerēsimies Justīni, varam aizmirst arī par Diānu

NEDRĪKSTAM KLUSĒT 10.10.2008

 

Vai kāds vēl atceras tādu Justīni Legzdiņu? Tā bija viena no šogad pazudušajām meitenēm. Viņu vēlāk atrada mirušu. Kāds zina, kā tā lieta beidzās? It kā kādu arestēja. It kā kaut ko atklāja. Kādam zināms, vai policija pierādīja viņa vainu? Un kas tad īsti notika tajā aprīļa sestdienas rītā, kad Justīne pazuda kaut kur pusceļā starp savām mājām un skolu? Ja jau vainīgais ir noskaidrots, tad taču mums it kā vajadzētu zināt.

Policija klusē. Mediji aizmirsa.

Un kas notika ar Kristapu Marķitānu? Atcerieties – tas bija 15 gadīgais zēns, kura bilde bija uz mūsu avīžu pirmajām lapām kaut kad šī gada sākumā. Viņa līķi pēc nopietnas, divu mēnešu ilgas policijas meklēšanas savā piemājas dīķī atrada Kristapa vecāmāte. It kā tur viss noskaidrojās. Bet kas tieši? Kāds zina?

Policija klusē. Mediji piemirsa.

Par Annamariju Indāni vēl reizi pa reizei atceras. Viņa tiek pieminēta ikreiz, kad pazūd kāda cita meitene. Jo viņa bija pirmā. Un viņa, atšķirībā no Justīnes un Diānas, nav atrasta.

.

Un tagad Diāna – ir aizturēti meitenes māte un patēvs. Policijai bija vajadzīgas četrdesmit dienas, lai izlemtu, ka starp meitenes pazušanu un viņas tiešajiem ģimenes locekļiem ir kāda saistība. Kāda tieši ir šī saistība, gan nav zināms. "Policija pagaidām neatklāj, par ko tieši tiek aizdomās turēta meitenītes māte un patēvs,” ziņo plašsaziņas līdzekļi. Un sabiedrībai atliek vien cerēt, ka mediji pajautās. Jo citādāk – policija paklusēs. Un mēs neuzzināsim vairāk par kārtējā bērna nolaupīšanas un nogalināšanas apstākļiem, kā mēs zinām par Justīni un Kristapu, un Annamariju – pilnīgu neko.

Šausmināšanās ir notikusi. Aizkustinošie raksti avīzēs ir uzrakstīti, un sižeti televīzijā parādīti. Mediji uz policijas neizdarību ir norādījuši. Policija pārmetumus par neizdarību ir noraidījusi un solījumus laboties devusi. Politiķi savus reitingus celt, iesakot 21.gadsimta Eiropā vairs neeksistējošus soda mērus, ir mēģinājuši. Vienvārdsakot, viss ir noticis pēc iepriekš atstrādāta scenārija, kuru policija un mediji kopīgiem spēkiem ir radījuši, meklējot Annamariju un tad Kristapu, un tad Justīni, un tad Diānu, un pa starpai vēl bariņu mazāk populāru zūdošo un klaiņojošo jauniešu.

Tūliņ avīzes un televīzijas, un interneta portāli steigsies paziņot sabiedrībai par pēdējo pavērsienu – vecāku aizturēšanu. Ziņa, atšķirībā no prātā viegli paliekošā virsraksta, gan nebūs liela – jo zināms jau nav nekas. Policija pat neatklāj, vai šie cilvēki tiek turēti aizdomās par pašu slepkavību, nemaz nerunājot par to, kādi pierādījumi ir veicinājuši viņu arestu. Bet tas būs pietiekami, lai nomierinātu sabiedrību, sniedzot ilgi gaidīto lietas atrisinājumu. Tāpat kā pietika ar nezināma ļaundara aizturēšanu Justīnes slepkavības lietā. Lai arī patiesībā, ja tā labi padomā, mēs nezinām ne meitenes slepkavas vārdu, ne to, kā un kāpēc viņš pastrādājis šo noziegumu, ne kādi pierādījumi liecinās pret viņu tiesā. Mēs pat nezinām, kas policijai parādīja līķa atrašanās vietu (tas nebija šobrīd aizturētais slepkava).

Vēl kādu brīdi noslepkavotās Diānas balss atbalsosies mediju ziņu rindās (ne vairs uz vāka, protams, un bez lielām, krāsainām ilustrācijām), un tad, kā jau atbalss, pamazām izgaisīs pavisam.

Policija klusēs. Mediji aizmirsīs.

Varbūt, ka policija neuzkrītoši paziņos par izvirzītu apsūdzību, izvairoties minēt kaut mazākās detaļas (kā Justīnes gadījumā), varbūt nepaziņos vispār neko (kā ar Annamariju), vai "visu noskaidros” un lietu izbeigs (kā ar Kristapa nāves apstākļiem). Bet patiesība ir tāda, ka, visticamāk, mēs nekad neuzzināsim, kas īsti notika ar Diānu.

Tāpat, kā mēs nekad neuzzinājām, kas notika ar Justīni vai Annamariju. Šo slepkavību apstākļu un iemeslu izskaidrošana sabiedrībai acīmredzot neietilpst ne policijas, ne mediju stratēģijā. Tāpat kā policija neuztver nopietni sabiedrības daudzkārtējos aicinājumus uzlabot pazudušo bērnu meklēšanas taktiku. Un tam nav nekāda sakara ar ziņkāres apmierināšanu. Tas ir vienkārši bīstami – ja nav zināms, kas tieši vainojams šo bērnu pazušanā un nāvē, tad nav arī iespējams no tā pasargāties. Un ja kļūdas nemēģina labot, tās viennozīmīgi atkārtosies. Šajā gadījumā vien kļūdas cena ir samērā liela – bērna dzīvība, vai vismaz iespēja sodīt viņa slepkavu. Un vēl – mums ir gluži pamatots iemesls prasīt lielāku caurspīdību policijas darbībā. Ne tikai tādēļ, ka tā būtu tikai pašsaprotama prasība, ņemot vērā to, cik nozīmīgas un svarīgas ir šīs lietas. Un ne tādēļ, ka pretējā gadījumā var nākties piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu, bērniem turpinot zust ar ģeometriskas progresijas precizitāti. Bet tādēļ, ka policijas darbība līdz šim ir skaidri pierādījusi – bez mediju un sabiedrības uzstājīgas prasības pēc skaidrības, policija gluži vienkārši labāk izvēlas paklusēt. Un aiz klusēšanas reizēm slēpjas kas neizdarīts, nepaveikts vai klaji aplams.

Tas varbūt izklausās nedaudz skeptiski. Bet ļaujiet man nodemonstrēt vienu no daudzajiem piemēriem, kādēļ nebūtu īsti prātīgi ticēt mūsu policijai uz vārda. Tā ir darbošanās ap tā saukto meklēšanas instrukciju. Pāris vārdos – tas ir darbības plāns, kā rīkoties bērna pazušanas gadījumā. Kādus spēkus iesaistīt, kam zvanīt, kur un kad iesaistīt pēddziņus suņus u.tml. Tīri svarīga lieta. To saprot un apliecina arī Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Dailis Lūks, sakot, ka "tieši pilnīgas instrukcijas trūkums līdz šim bijis viens no būtiskākajiem trūkumiem veiksmīgākā policijas darbībā, meklējot pazudušus bērnus.” Un to, starp citu, viņš teica jau pirms Diānas pazušanas.

Tādēļ piedāvāju nelielu hronoloģisku ieskatu šīs instrukcijas veidošanā (izvilkumi no masu mediju publikācijām).
2006. gada 23. oktobris
"Pazudušo bērnu meklēšanā policija rīkojas pēc Iekšlietu ministrijas izstrādātām instrukcijām.” Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes informācijas analīzes 2.nodaļas priekšnieks Arvils Lūks.

2007.gada 12.februāris "Jāpabeidz arī tā pati iesāktā meklēšanas instrukcija, kas nosaka pamatus, kādā veidā tad vispār mēs strādājam ar meklējamām personām.” Valsts policijas priekšnieks A.Lieljuksis. (Starp citu, kādā veidā tad policija līdz šim vadījās pēc instrukcijas, ja tā nav nemaz vēl pabeigta?)

14. februāris "Līdz šim tādas instrukcijas nebija. Tagad pie tās aktīvi strādājam jau divas nedēļas.” Dailis Lūks. (Nu labi, jautājums atbildēts. Nedaudz tikām maldināti, bet tas šobrīd nav svarīgākais. Joprojām nav atrasta Annamarija. Strādājam.)

14. aprīlis Bezvēsts pazūd trīspadsmitgadīgā Justīne. Pēc mēneša meiteni atradīs mirušu.

23. aprīlis "Tiek solīta svaiga vienota instrukcija, kā un ko policistiem darīt, kā reaģēt dažādos cilvēku pazušanas gadījumos.” Diena

26. aprīlis "Dailis Lūks izvērtēs izstrādāto meklēšanas instrukciju, pēc kuras policija turpmāk vadīsies, meklējot pazudušās personas. Pavisam drīz policija plāno iesniegt instrukcijas valdības apstiprināšanai.” (Atzinība policijai - instrukcija izstrādāta! Un "pavisam drīz” nevarētu būt pārāk ilgi.)

28. maijs "Nākamais solis būs uzrakstīt vienotu instrukciju.” Valsts policijas Cilvēku meklēšanas nodaļas vadītājs Ruslans Dervans. (Bet pagaidiet, to instrukciju taču uzrakstīja jau pirms mēneša! Šobrīd tai vajadzēja gaidīt valdības apstiprinājumu.)

14. augusts Pazūd desmit gadus vecā Diāna. Meitenes līķi pēc vērienīgas, bet pagalam neveiksmīgas policijas operācijas, septembrī atradīs vietējie zēni atkritumu izgāztuvē pavisam netālu no meitenes dzīvesvietas.

12.septembris Pašlaik tiek izstrādāts jauns Valsts policijas noteikumu projekts par personu meklēšanu, kas septembra beigās tiks saskaņots Iekšlietu ministrijā. Pēc tam izstrādās metodiskos dokumentus par personu meklēšanu. Valsts Policijas pārstāve Linda Neimane.

Tāda ir Kafkas cienīgā spirāle, pa kuru virzās visa policijas darbība. Un, kā izskatās, pēc šāda pat spirāles principa darbojas arī plašsaziņas līdzekļi, vienkārši atkārtojot kārtējo amatpersonu apgalvojumu. Radot iespaidu, ka viss notiek, viss risinās un atrisinās. Katrā gadījumā es neatradu nevienu mediju, kurš būtu norādījis Lindai Neimanei uz apstākli, ka viņas pārstāvētā iestāde jau pirms vairāk nekā pusgada apgalvoja, ka šie projekti un dokumenti ir gatavi un jau teju teju tiks iesniegti apstiprināšanai valdībā. Varbūt, ka mediji to neatceras. Un policija klusē. Runājot par mediju īso atmiņu un policijas mīlestību uz klusēšanu – vai jūs atceraties gadījumu ar tādu piecpadsmitgadīgu pusaudzi Kristapu Marķitānu? Droši vien, ka atceraties – janvārī viņš aizņēma lielu daļu avīžu pirmās lapas un televīzijas raidlaika.

Zēns ar draugiem mājās bija uzrīkojuši tusiņu, no kura viņš uz brīdi aizgāja un pazuda. Pēc mēneša zēnu noslīkušu atrada viņa vecmamma dīķī aiz mājas. Bet varu derēt, ka jūs neatceraties, kāds īsti bija viņa nāves cēlonis, un kas tur īsti notika. Un lūk, kāpēc: ja jūs, piem., esat laikraksta Diena lasītājs, tad Kristapa pazušanu vienkārši nevarējāt neievērot – tai kopumā tika veltītas 13 056 rakstu zīmes avīzes pirmajās lapās, krāsainu Kristapa fotogrāfiju uz vāka ieskaitot. Vai gribat zināt, cik daudz vietas tika atvēlēts, lai kritiski aplūkotu policijas versiju par notikušo? 53 vārdi.

Tik daudz satilptu divās mobilā telefona īsziņās. Tika pavēstīts, ka "izbeigts kriminālprocess, kas tika sākts saistībā ar 15 gadus vecā Kristapa pazušanu. Jaunieša organismā konstatēta liela alkohola koncentrācija, (..) līdz ar to tiek noraidīta iespēja, ka jaunietis gājis bojā ļaunprātības dēļ.” Un viss. Viņš noslīka? Droši vien. Iekrita? Laikam jau. Bet tas vairs nebija svarīgi. Lieta atrisināta. Turklāt tobrīd bērnu zušanas un meklēšanas problemātika jau koncentrējās ap Justīni Legzdiņu.

Par iepriekšējo gadījumu mediji bija piemirsuši. Un policijai nebija iemesla neklusēt. Un jā – kas tad īsti notika ar Justīni? Atceraties, tā bija 13 gadīgā meitene ar flautu, kura sestdienas rītā gāja uz orķestra mēģinājumu Inčukalnā un pazuda kaut kur pie Sēnītes. Tad pēc mēneša atrada viņas līķi. Neierasts bija apstāklis, ka policijai izdevās notvert vainīgo. Tātad vainīgais ir noķerts un lieta atrisināta. Tikai – kāpēc vairākus mēnešus pēc aresta sabiedrībai joprojām nav zināms, kas ir vainojams šajā noziegumā? Nemaz nerunājot par to, ka policija joprojām nav atklājusi, kā viņiem izdevās atrast līķi, kas varētu būt samērā interesanti, zinot, ka tā atrašanās vietu neatrada ne policija, ne norādīja šobrīd apsūdzētais. Un galu galā – kā policijai ir veicies ar pierādījumu vākšanu? Vienīgais, kas ir zināms – policija aizturēja iespējamo slepkavu, jo viņa mašīnā it kā tika atrasts Justīnes DNS paraugs. Grūti nepamanīt līdzību ar šobrīd visā pasaulē aktuālo britu meitenes Madlēnas Makennas meklēšanas kampaņu. Jāatzīmē, ka Portugāles policija, kura ir slavena ar savu slepenību un nevēlēšanos sniegt jebkādu informāciju, salīdzinājumā ar Latvijas policiju ir īsta tirgus sieva. Viņi laiku pa laikam paziņo sabiedrībai par aizdomās turētajām vai aizturētajām personām un lietas attīstību. Nenogurstoši, gan policijas, gan kriminoloģijas eksperti pirms divām nedēļām skaidroja sabiedrībai atrastā DNS parauga nozīmi. Galvenokārt tādēļ, ka tas īsti nekalpo par pierādījumu, jo nav iespējams noteikt šāda parauga vecumu. Un plašsaziņas līdzekļi pat četrus mēnešus pēc notikušā nepiemirst par Madlēnu, ļaujot saviem lasītājiem un klausītājiem sekot līdzi pavērsieniem, kā arī policijas veiksmēm vai neveiksmēm. Pie reizes neļaujot policijai ne uz brīdi atslābt.

Tāpat arī Justīnes gadījumā – ja nu iespējamais slepkava tiesā paziņo, ka viņš Justīni uzņēmis mašīnā mēnesi vai kaut divus pirms viņas pazušanas? Tā droši vien nebija pirmā reize, kad Justīne stopoja, un aizturētais turpat kaimiņos vien dzīvoja. Tādēļ izšķirošie būs papildus pierādījumi. Par laimi policijai šoreiz nospīdēja - aizturētais, spriežot pēc pavisam īsas un nemanāmas ziņu relīzes, ir atzinies. Tā vismaz apgalvo prokurore. Ko apgalvo pats aizturētais, nevienam nav zināms. Policija atsakās izpaust pat tādu informāciju, kā advokāta vārdu. Tostarp, faktu, vai apsūdzētajam vispār ir kāds pārstāvis. Jā, bērnu slepkavas nav pelnījuši nekādu aizstāvību. Bet apsūdzētie, kuru vainu vēl tikai mēģinās pierādīt tiesā, gan.

Katrā gadījumā, šādu pārspīlētas informācijas slēpšanu nav iespējams attaisnot. Vai jūs varat iedomāties, kas notiktu, ja Portugāles policija paziņotu, ka Madlēnas pazušanas mīklu ir izdevies atrisināt, vainīgais ir notverts, bet neko vairāk teikt nevarot, lai "netraucētu izmeklēšanai”? Un tā vairākus mēnešus no vietas.

Un ja šādu taktiku ir absolūti neiespējami iedomāties no Portugāles policistiem, tad par sirdsšķīstu ticēšanu uz vārda Latvijas policijai vispār nevarētu būt ne runas. Neticiet? Paskatieties, cik grūti policijai ir gājis ar tās pašas instrukcijas uzrakstīšanu. Ja toreiz, vēl pagājušā gada rudenī, mediji nebūtu pajautājuši, tad, iespējams, policija vēl šobrīd pazudušu bērnu meklēšanā vadītos pēc "ministrijas izstrādātām instrukcijām”, kuras, kā vēlāk izrādījās, dzīvā dabā nemaz neeksistē.

Ne jau tas, ka būtu kādas šaubas par Justīnes slepkavībā apsūdzētā vainu. Nekādas šaubām vienkārši nevar būt vietas, jo nav pilnīgi nekādu faktu, kurus varētu pieņemt vai apšaubīt. Ir tikai patiesa cerība no sirds, ka Justīnes slepkava tik tiešām ir notverts un saņems pelnīto sodu par savu neiedomājamo noziegumu. Un tāpat arī atliek tikai cerība, ka Diānas vecāki patiešām arī ir saistīti ar savas meitas slepkavību. Citādāk grūti iedomāties, kādiem pārdzīvojumiem tiek pakļauta meitenes māte.

Taču nepamet arī ticība, ka atvērtā, civilizētā sabiedrībā mums ir tiesības uzzināt par to, kas notiek ar mūsu sabiedrības neaizsargātāko daļu, kas pie tā vainojams un cik efektīvi darbojas tās institūcijas, kurām šie noziegumi ir jāatklāj un jānovērš. Pretējā gadījumā secinājums var būt tikai viens – policija neatklāj informāciju, jo paši nav īsti pārliecināti par to, ko dara. Vai arī nekādas informācijas vispār nav. Cerams, ka tas ir tikai maldīgs priekšstats. Laikmetīgā terminoloģijā - neveiksmīga komunikācija ar sabiedrību.

Bet kaut kā 21.gadsimtam neierasti daudz ticības un cerības. Gribētos tomēr arī pa kādam faktam.

Un vēl, šāds īpaši nozīmīgas informācijas vakuums vidē, kuru pieņemts dēvēt par informācijas sabiedrību, neizbēgami rada dažādas ziņu mutācijas. Tā, piem., aizvadītajā nedēļā vienā no krievu preses izdevumiem virsraksts vēstīja: Latviešu bērnus nolaupa un pārdod ārzemēs (kas nav īsti taisnība), bet Vakara ziņas informēja par pieaugušu sieviešu bandu, kura Jūrmalā uzbrūk mazām meitenēm, spārdot viņas ar kājām un laužot žokļus (kas arī nav gluži faktos balstīta ziņu reportāža). Ja kaut kas "traucē izmeklēšanas gaitai”, par ko tik ļoti satraucas Valsts Policija, tad tās ir šādas informācijas bada izraisītas halucinācijas, kas tikai rada sabiedrībā nevajadzīgu histēriju, un nekādi nesekmē problēmas atrisināšanu. Skaidrs, ka paziņojums par Diānas vecāku aizturēšanu bez jebkādiem paskaidrojumiem, labvēlīgi ietekmēs gan sabiedrības, gan arī mediju pārstāvju iztēli un fantāziju. Tad atliek vien cerēt, ka viņi tik tiešām aizturēti aizdomās par slepkavību.

Tieši tādēļ šķiet dīvaini - plašsaziņas līdzekļiem īpaši neinteresē, kas īsti notika ar Justīni. Kā viņu atrada? Vai viņa stopoja, vai vienkārši gāja pa ceļmalu un tika ierauta mašīnā (kas varētu būt svarīgi, ņemot vērā ievērojamos līdzekļus, kuri šobrīd tiek tērēti kādas mītiskas drošas stopošanas akcijām, it kā braukšana svešu cilvēku automašīnās pati par sevi jau nebūtu mazgadīgiem bērniem ne pārāk piemērots pārvietošanās līdzeklis)? Un ja uz šiem jautājumiem nebūs atbildes, tad nebūs arī risinājuma un iespējas izvairīties no atkārtojuma. Bet atbilžu nebūs, ja neviens tās nepieprasīs.

Varbūt, ka aizmirsās. Jo pēkšņi uzradās Diāna un viss sākās no gala – neesošā instrukcija, novēloti atvestie suņi u.t.t. Patiesībā, žurnālistiem pat nebija jāpiepūlas, varēja mierīgi izmantot jau Annamarijas vai Justīnes pazušanai veltītos materiālus, vien nomainot meitenes vārdu – nemainījās ne amatpersonu komentāri, ne policijas darbība, ne rezultāti.

Var iebilst, ka kaut kas tomēr kopš Annamarijas pazušanas ir uzlabojies. Policijā ir radīta īpaša cilvēku meklēšanas nodaļa. Bet jāatceras, ka šī nodaļa sevi pieteica divas nedēļas pēc Diānas pazušanas paziņojot, ka meitene pavisam drīz tiks atrasta, turklāt dzīva. Par to liecinot policijas savāktā informācija. (900 sekundes, LNT, 28.08.2007.) Ir izveidota Pazudušo bērnu meklēšanas biedrība. Bet zem nopietnā nosaukuma patiesībā slēpjas vien pāris dzīvespriecīgi jaunieši, kuri ar karikatūru konkursa palīdzību mēģina dot savu ieguldījumu šīs problēmas risināšanā. Nešaubīgi apsveicama iniciatīva, bet diez vai, ka uz to varēs paļauties. Un jā – vēl arī tā instrukcija.

Ja svētdienas pievakarē, laikā, kad medijiem nav iespējams uzdot nepatīkamus jautājumus pat ja tie atcerētos to izdarīt, nebūtu pēkšņi aizturēti Diānas vecāki, policijas līdzšinējā darbība galīgi neizskatītos pēc veiksmes stāsta. Un tad gan neizbēgami nāktos saskarties ar pavisam nepatīkamiem jautājumiem.

Katrā gadījumā, policijai vēl ir šis tas darāms. Bet tikpat svarīgi arī lai mediji šo problēmu uztvertu kā kaut ko vairāk, nekā tikai vieglu iespēju uz brīdi piesaistīt lielāku lasītāju vai skatītāju auditoriju ar kliedzošiem virsrakstiem un mazu, pazudušu meiteņu fotogrāfijām. Sabiedrībai ir tiesības prasīt atbildību, un, cik tas iespējams, skaidrību par notikušo – un mediju uzdevums ir šīs tiesības nodrošināt. Šobrīd to ir īpaši viegli piemirst. Ziņas virsraksts par aizturētajiem vecākiem lietā, kas, atšķirībā no Justīnes, visiem vēl saglabājusies svaigā atmiņā, pats par sevi ir pietiekami spilgts materiāls, arī bez jebkādiem jautājumiem. Tomēr vismaz tad, kad pirmais satraukums būs pārgājis, gribētos cerēt uz izsvērtu, pārdomātu un neatlaidīgu pieeju. Ne tikai Diānas lietai, bet arī Justīnes. Un, iespējams, vēl kādai no kaut kur pa starpai piemirstajām.

Jo, lai kā gribētos ticēt un uzticēties tikai un vienīgi policijas profesionalitātei, šādai ticībai ir vajadzīgs stingrs pamats. Viena skaidra, atrisināta un sabiedrībai izskaidrota lieta būtu labs sākums. Aizplīvuroti izteikumi, pārspīlēta slepenība, maldinoši apgalvojumi komplektā ar uzkrītošu neveiksmju sēriju nekādi neveicinās šādu uzticēšanos. Neapšaubāmi, policija ir paveikusi milzīgu darbu gan Justīnes, gan Diānas lietā. Bet mēs par to neuzzināsim, ja policija izvēlēsies klusēt, atklājot tikai sīkas, savstarpēji nesaistītas un neizprotamas informācijas drumslas. Bet policija izvēlēsies paklusēt, ja mediji piemirsīs pajautāt. Pie tam, laiku pa laikam der uzjautāt kaut vai tikai tādēļ vien, lai pārliecinātos, ka aiz klusēšanas neslēpjas kas vairāk, nekā tikai nevēlēšanās lieki skaidroties. Kā ar to instrukciju.

Nils Konstantinovs, neatkarīgais žurnālists
25. septembris 2007 04:58
No: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=19033010

Kategorija: Nedrīkstam klusēt | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009)
Skatījumu skaits: 601
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika