http://www.aisbergs.lv/?p=14010

Uguns bez sērkociņiem-1

IZDZĪVOŠANA 04.01.2010

Bieži vien var gadīties, ka izdzīvošana ir atkarīga no uguns – no iespējas sasildīties. Bez ūdens cilvēks iztiks dažas dienas, bez pārtikas – turpat mēnesi, bet salā zem klajas debess „stīdziņa uz sirdi” var pārtrūkt vienā naktī. Tādēļ prasme iekurt uguni kritiskā situācijā ir vairāk vērta nekā visas pasaules zelts…

Pirmais paņēmiens: „zilie graudiņi” (kālija permanganāts) + glicerīns

Šis paņēmiens ir manis personīgi pārbaudīts un darbojas nevainojami, ja cilvēka rīcībā ir šīs divas vielas, kuras parasti mēdz būt pirmās medicīniskās palīdzības aptieciņā. Ja šīs vielas (šobrīd tās pieejamas jebkurā aptiekā) nav, tad, protams, iekurt uguni ar šo paņēmienu (kuru mēdz demonstrēt pat ķīmijas stundās skolās) arī nevar.

Tātad, kā jārīkojas, lai ar šo paņēmienu iekurtu uguni?

Pirmais: jāsameklē piemērota vieta ugunskuram (centrālapkures katla, vai gāzes plīts aizdegšanu neapskatīsim ). Ja iespējams, tad jāizvēlas vietu kas būtu aizsargāta no vēja un nokrišņiem. Slēgtā telpā (alā, ēkā u.c.) jābūt kādai atverei dūmu izvadīšana. Ziemas laikā nedrīkst ugunskura vietu iekārtot zem apsniguša koka – sniegs tā zaros var „atlaisties”, nokrist uz ugunskura un to nodzēst.

Otrais: jāsameklē malka (klasiskā gadījumā) un pats galvenais – sauss un ātri aizdedzināms materiāls iekuram (ideālā gadījumā bērza tāss, sausi zariņi, zāle, papīrs). Var saplēst skaliņus no sausa koka gabala. Malka uzreiz jāsameklē pēc iespējas vairāk, lai varētu sasildīties un apžāvēties (ja tas nepieciešams) pirms doties jauna degmateriāla meklējumos. Ja nav dabīgu atstarotāju (piemēram, klints siena) un ir tāda iespēja – jāuzceļ aizslietnis sev aiz muguras, lai sēžot pie ugunskura ar seju pret to, siltums atstarotos no aizslietņa (piemēram – starp diviem kociņiem vai zemē iedzītiem mietiem nostiprināta auduma gabala) un sildītu muguru.

.

Trešais: jāsameklē pārvietojamu degļa turētāju (ideālā gadījumā – metāla karoti), metāla stīpu, platāku skalu vai ko citu uz kā vienā galā var uzbērt apmēram tējkaroti „zilo graudiņu”.

Ceturtais: potenciālā ugunskura vietu attīra no sniega, dubļiem utt. un sagatavo uz tā iekuru burta A veidā tā, lai horizontālas svītriņas vietā varētu iebīdīt degli.

Piektais: uzber uz degļa turētāja tālākā gala „zilos graudiņus” (labi sagatavotam iekuram pietiek ar pusi no tējkarotes) un izveido kaudzītes vidū bedrīti. Pēc tam ātri ielej bedrītē kādus pārdesmit pilienus glicerīna un nekavējoties ievieto šo degli iepriekš sagatavotajā iekurā. Pēc dažām sekundēm sāksies ķīmiskā reakcija, parādīsies balti dūmi un pēc tam liesma. Pārējais viss atkarīgs no roku veiklības – kā aizdegsim iekuru, cik uzmanīgi tam pievienosim sīkākus skalus vai zarus un pēc tam pamata degmateriālu.

Manis īsi aprakstītais uguns iedegšanas paņēmiens nav nekas sevišķs un vairākus tā aprakstus var atrast arī internetā un literatūrā. Atradu arī vienu pavisam īsu video failu, kurā šis paņēmiens parādīts vizuāli. Variet to lejupielādēt šeit: uguns-1. Uzreiz jāsaka, ka videofailā lietots pārāk daudz „zilo graudiņu” un nesamērīgi daudz glicerīna. Kritiskā situācijā šīs vielas ir jāizmanto taupīgi. Tāpat ir pieejami daudzi avoti, kuros profesionālāki aprakstīta ugunskura vietas izvēlēšanās, tā iekārtošana, ilgstoša uguns uzturēšana un tās līdzi paņemšana dodoties pārgājienos.

Juris P.