Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Izdzīvošana

Paši audzējam sev pārtiku

http://www.aisbergs.lv/?p=16554

 

Paši audzējam sev pārtiku

IZDZĪVOŠANA 29.03.2010

 

Audzējam pārtiku!

Pie tēmas "izdzīvošana” piederētos apraksti par lauksaimnieciskām aktivitātēm. Man tā liekas. Ne visi "izdzīvotāji” no pilsētām aizdosies lauku viensētās veidot kolonijas, bet tiem, kuri to izdarīs, būs pamatīgs pārbaudījums pierast pie dzīvesveida, kurš kardināli atšķiras, bez tam arī pierašanas periodā būt PRODUKTĪVIEM. Jo pārtika ir jāizaudzē, neatkarīgi no pieredzes. Tā nu tas ir. Priecājos par cūku pupu aprakstu, forši par kāpostiem un miltiem. Bet nav tik vienkārši ierasties pamestā lauku mājā, kur zeme stāv atmatā 10 (15, 20) gadu, un cerēt vienā sezonā izaudzēt pārtiku 10 (15, 20) cilvēkiem. Ja "izdzīvotāju” rīcībā ir iekopta saimniecība, tad jautājums ir pilnīgi cits - intensificēt naturālo saimniekošanu līdz maksimālai autonomijai, kas arī NEMAZ nav tik vienkārši. Bet, ja saimniecība jauna…

Vispirms jau sapratīsiet, ka trūkst daudz tādu lietu, par kurām iepriekš nemaz nespējāt iedomāties. Man atklājums, uzsākot saimniekot tukšā vietā, bija - ka nepieciešams zināms daudzums spaiņu (vismaz 3, ja ir arī lopi, tad min.5), citādi izdarīt nevar neko. Ņemiet vērā, ka motorzāģis ir neatņemama lauku dzīves sastāvdaļa, un bez lāpstas (labāk 2-3), mēslu (4 zaru) dakšas, izkapts, grābekļa un pāris kapļiem zemes darbus nepaveiksiet. Tačka, kaut paštaisīta, atvieglos ikdienas gaitas. Striķi, striķīši, virves - vajadzēs ik brīdi un daļu no tiem viegli un lēti var savīt vajadzīgā resnumā no tiem krāsainajiem plastmasas, ar kuriem sasien rulonus vai ķīpas. Ak! Cirvis - brīnumrīks, ar kuru vienu pašu senos laikus uzcirta māju un visu nepieciešamo mēbeļu kopumu - labāk pērciet FISKAR. Nereklamēju, bet pieredze rāda, ka ieguvums ir milzīgs. Tāpat arī lāpstu(as) un dakšu pērciet DĀRGAS.

Kamēr ir resursi, kamēr ir ienākumi, pērciet dārgus dārza darbarīkus. Nenožēlosiet. Arī tad, ja paliksiet pilsētnieki uz mūžīgiem laikiem. Ja gadījumā šoruden (nākošgad, pēc gadiem x) Latvijā sāksies hiperinflācija (vai da jel kā citādi ekstremāli dzīves apstākļi), kvalitatīvos un dārgos instrumentus nenopirksiet - ne tikai tāpēc, ka nepietiks līdzekļu, bet arī viņu Latvijā vairs nebūs. Paskatot krīžu pieredzes pasaulē, redzam, ka imports sašaurinās, pat PILNĪBĀ apstājas šādās valstīs, un pirmie aiziet ekskluzīvo preču piedāvātāji.

.

Tūliņ beigsies ceturtais gads, kopš dzīvoju laukos. Atnācām tukšā vietā, vecā mājā, pilnīgi bez saimniecības un bez pieredzes. (Bez tūkstošiem un fondu naudām). Līdzīgi kā "izdzīvotājiem” nāktos darīt. J Tikai mūs vēl nespieda krīze un draudoša katastrofa. Tas, ko zinu tagad, daļēji ir pieredzes, daļēji zināšanu apkopošanas rezultāts. Vēl arvien ar nopūtu salīdzinu savu un kaimiņu – ilggadīgo lauksaimnieku saimniecības. Bet esmu nokļuvusi pie pārliecības, ka labi gribot (ja vien laika apstākļi nekļūst katastrofāli), 1 ha apstrādātas zemes spēj pabarot 10 cilvēkus. UN VISBŪTISKĀKAIS – ja starp tiem 10 cilvēkiem 3-4 ir dārza darbu spējīgi, 1 ha var apstrādāt arī bez smagās tehnikas - protams - melnās miesās, sāpošu muguru, un labi, ja iespējams paprasīt, lai kaimiņš reizi uzar ar traktoru, vai otrs ar zirgu savago, vai arī pašiem kāds motobloks iegādāts. (pie dārza darbu spējīgajiem noteikti nepieskaitāma sieviete ar mazu(-iem) bērnu(-iem)! Var jau būt, ka mūsu vecvecmammas to spēja, bet šodienas sieviete – NĒ.)

Ir jāsaprot, ka ne viss tradicionālais ir visefektīvākais, tomēr tradicionālajā saimniekošanā ir daudz labu, pārņemamu lietu. Ar tradicionālo saprotu to veidu, kā šobrīd strādā vidējais Latvijas zemkopis, varbūt pat bioloģiskais zemnieks. No šī viedokļa tomēr netradicionāla būs gan biodinamiskā l-sm, gan ticējumu un tautasdziesmu liecības par saimniekošanu. Un netradicionāls būs arī zināšanu izmantojums par jaunākajām šķirnēm, audzēšanas tehnikām (netehnoloģiskajām), kaloriju aprēķins, kompostēšanas māksla, utt. Tas, ko vēlos atrast (varbūt zina kāds no JUMS?), ir zināšanu kopums par pašpietiekamu naturālo saimniecību izveidi Latvijas apstākļos – kādus kultūraugus TE audzēt, lai cauru gadu būtu līdzsvarots kaloriju, vitamīnu, olbaltumvielu utt. daudzums, kāds īsti ir nepieciešamais pārtikas daudzums vienam cilvēkam, kādi pārtikas produkti aizvieto viens otru (piem. pupas – gaļa), kā izaudzēt nepieciešamo pārtiku ar maksimāli maz darba, ko kur sēt un kā kopt, lai arī nelabvēlīgos gados (sausos, pārmitros, ???), iegūtu kādu nekādu ražu, kā saglabāt izaudzēto līdz nākošai ražai. Un droši vien vēl daudzi līdzīgi jautājumi te iederētos…

Turpinājumā piedāvāju šo to no saviem meklējumiem…

KAŅEPE

Es par kaņepi!! Jā, jā! Par to pašu, kuru citkārt apvaino nelāgā iedarbībā uz nervu sistēmu. Bet mūsu Latvijas kaņepes ir to vērts, lai x-dienā vai labos laikos, ar viņām darbotos un no viņām pārtiktu.

Centīšos nedublēt viegli "iegūglējamo” informāciju, bet stāstīšu par savu pieredzi un zināšanu no ex-pilsētnieces pozīcijām. Pieņemot, ka daļa lasītāju ar zemes darbiem pazīstami vien virtuāli.

Tātad pirmkārt – kaņepju sēklas ir ēdamas (Kaņepes ir lielisks proteīna avots. Tās satur pilnu spektru dabisko organisko olbaltumvielu, visas 22 aminoskābes, ko izmantot cilvēka organisms, ieskaitot visas astoņas neaizvietojamās aminoskābes. Tās ir pilnvērtīgs proteīnu, šķiedrvielu, un būtisks taukskābju avots.(iz www)). Bez tam tās ir garšīgas, izmantojamas kā piedeva dārzeņu ēdieniem, kartupeļiem, maizei, no tām var gatavot kaņepju pienu, kas ir izmantojams kā nealerģisks govs piena aizstājējs bērniem (un lieliem ar), Latvijas tradicionālajā sadzīvē izmantotas ilgstoši kā būtisks ēdienkartes papildinātājs un dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu aizstājējs. (Oi, oi, Leldine,/ Garš tovs gavieņs:/ Apiežu muotei ruduku dūbi,/ Apiežu tāvam kaņepu bucu. L.t.dz.)

Otrkārt – tās ir vienkārši uzglabāt un pagatavot. Uzglabā sēklas sausā vietā, svarīgi pēc novākšanas kārtīgi izžāvēt (uz plīts vai ierēm vai ??? divas-trīs dienas pažāvēt ik pa brīdim pakurinot ), sargāt no pelēm (kurām ļooooti garšo un kuras var sačurāt tā padarot nelietojamas pārtikai ) un pelējuma (kā jau teicu – sausa telpa un laba izžāvēšana). Pagatavo tik, cik nepieciešams patēriņam – tīrā sausā metāla traukā (podā, kannā, katlā) pastāvīgi maisot grauzdē, kamēr tumšas, pēc tam piestā saberž. Veidojas kaņepju "tīrsviests”, kurš vēsumā glabājas vairākas nedēļas.

Treškārt kaņepju kāti izmantojami visdažādākos veidos, bet tādām primitīvām naturālām saimniecībām kā iespējamās "izdzīvotāju” kolonijas svarīgākais varētu būt – apkurei (vērtīguma ziņā līdzinās koksnei), sasmalcinātas pakaišiem lopiem, atdalot šķiedru arī virvēm, ja kāds līdz tam kādreiz tiks, zaļas labprāt ēd kazas un aitas (iespējams arī citi lopiņi). Bez tam kaņepei ir arī ārstnieciskas īpašības, ir informācija pat par vēža ārstēšanu ar kaņepju eļļu.

Ceturtkārt – VIEGLI audzējamas, darbietilpīgākais process ir novākšana, zemes sagatavošana prasa mazāko darbu no man zināmajiem kultūraugiem.

No 1 ha liela kaņepju lauka iespējams novākt 7-12 t stiebrus un 500-1000 kg sēklas. Stāsta, ka vienā vietā kaņepi varot audzēt 3 gadus, bet ir stāsti arī par 10 un vairāk gadu audzēšanu vienā vietā ar nemainīgi labu ražu. Stāsta, ka kaņepi nevajag mēslot ar minerālmēsliem. Pieredzēju pati, ka dabīgais mēslojums šai tīri labi patika (kā jau viss aug labāk, kad tam sūdu uzliek virsū). Stāsta, ka pārmēslota kaņepe izvirst, tās nākošās paaudzes kļūst neražīgākas. Lai apsētu 1 ha nepieciešami ap 50 kg normāli dīgtspējīgas (vismaz 70%) sēklas (ja sēj retināti, lai iegūtu sēklas, 35 -40 kg).

Kaņepe irdina zemi. Tās garā (līdz 1 m) sakne bagātina augsnes augšējo kārtu ar minerālvielām no dziļākiem slāņiem. Kaņepe nomāc nezāles. Audzējot kaņepi kā pirmo kultūru vietā, kur bijusi pļava, pēc 2 – 3 gadiem iegūsiet labu zemi citām kultūrām, pie tam samērā tīru no nezālēm. Tādēļ iesaka kaņepi sēt arī stipri nezāļainos laukos.

Kaņepe aizbiedē daudzus kukaiņus – kaitēkļus. Kaņepe aizbiedēs kāpostu balteni un kolorado vaboli (šito zvēru padzen arī starp kartupeļiem iestādītas pupas). Pa kaņepei vērts iesēt šur un tur sakņu dārzā. Kaņepe var veidot arī aizsargstādījumu pret valdošiem vējiem siltumprasīgajiem augiem.

Cenšos jūs pārliecināt par kaņepi , lai gan kartupeļi vienā hektārā izaugs pat līdz 40 t, ja labi pastrādāt, bet kaņepes sēklas tik 1 t. Kaņepe nekad nebūs pamatprodukts. Tā ir aizdars, enerģētiski bagāta barība, aizvietotājs gaļai. Ja saprotam, ka dzīvnieku valsts olbaltumvielas tik lielā apjomā, cik šobrīd vidusmēra latvietis patērē, pašiem savā naturālā saimniecībā nodrošināt būs grūti ("dārgi” no pieejamo resursu viedokļa – daudz zemes sienam, sakņaugiem, ganībām; daudz darba; daudz ūdens), tad jāmeklē alternatīva. Un tā var būt kaņepe.

AUDZĒŠANA

Kaņepe ir pieticīga (kā jau nezāle), aug visdažādākās augsnēs, tomēr jāņem vērā, ka tīrā smiltī nez vai kas izaugs un blīvā mālā arīdzan nē… Vislabāk patīk papuve vai pat tīra pļava!!!! (kas ir būtiski uzsākot saimniekošanu iepriekš neapstrādātās zemēs).

Zemes apstrādi vislabāk veikt TIKAI pavasarī (lai piedod lauksaimnieki, par šitādu "zaimošanu”) – atkarībā no iespējām un apstrādājamās platības var veikt apstrādi arī ar rokām (ar lāpstu uzrok, izpurina ar dakšām, ar dzelzs grābekli nolīdzina, BET ticiet man – 2 pieauguši cilvēki šādā veidā 10 x 10 m lauku rušinās vismaz nedēļu sāpošām mugurām, it sevišķi, ja tur tiešām bija pļava) vai ar tehniku (ko iesaku izmantot, jo Latvijas laukos traktoru ir un atradīsies arī zirgi) uzart (NEDZIĻI, apm. 15 cm) un noecēt (var arī zirga ecēšām vai ar grābekli – galvenā ideja ir nolīdzināt lauku, lai sēklas sētos vienādā dziļumā) vai sastrādāt ar frēzi (rokas vadāms motobloks, ļoti labs verķis –ja jums tāds ir – traktoru jums vajadzēs tikai pirmoreiz uzarot pļavu). Ja Jums kāds saka, ka šitā apstrādājot zemi nezāles visu nomāks, palieciet mierīgi – pārbaudīju un priecājos – kaņepes pārmāc visu, tās izaug 1-2,5 m garas un pēc viņām nākošā gadā ir ievērojami mazāk i zāļu, i nezāļu.

Sēj ar roku, ar rokas sējmašīnu, ar labības sējmašīnu (atkarībā no platības) – 70cm starp rindām, 30 -45 cm starp augiem (ja esat pārliecināti par sēklu dīgtspēju, var retāk, ja nē, tad biežāk). Šādi sējot kaņepes izaug paresnas un tām daudz sēklas. Ja sēj biežāk, būs vairāk stiebru, tie tievāki, vieglāk pļaut rudenī. Ja sasēj par biežu (piem. Sējot ar roku kā senos laikos), kaņepes viena otru nomāks, izdzīvos stiprākās, raža būs mazāka un sēkla nelietderīgi izmantota (bet raža tomēr būs). Sēj sekli (1-2 cm). Ja sēj ar roku, vienkārši pārbrauc pāri ar grābekli (lielākām platībām pēc sējmašīnas pārbrauc ar rulli), lai sēklu putni nevarētu apēst. Ticējumi iesaka sēt vakarā – lai putni neapēd. Sēj paagri – maija sākumā (zinātāji saka, ka līdz 10. maijam jāpaspēj noteikti), pat aprīļa beigās, ja lauku iespējams sastrādāt tik agri. (Šogad noteikti sanāks vēlāka sēja kā pagājušo). Salnas var būt kaitīgas, ja uznāk, kad aizmetušās jau trešās lapas.

Pēc tam nedara neko līdz rudenim (parasti augusta beigas, septembra sākums). Novākšanai gatavai kaņepes galvai apakšējā daļā (apm.2/3 no vālītes) sēklu kausiņi būs pavērušies un būs redzamas tumšas sēklas, pati galotnīte paliks zaļa (sēklas nogatavojas pakāpeniski un visas novākt nav iespējams). Nebrīnieties, ka jau jūlija beigās/augusta sākumā daļa kaņepju nokaltīs – tās ir vīrišķas, viņās sēklu nav.

Novākšana ir samērā radošs process. Kaņepes stiebrs ir ciets un grūti padodas mehanizētai pļaušanai. Ne velti tā ir šķiedraugs. Trimeris sapinas pāris minūtēs, kombains jāstādina ik pa gabalam, lai attīrītu no šķiedrām, ar pļaujmašīnu rodas sēklas zudumi. Lielām platībām tomēr sēklu var vākt ar kombainu, pēc tam žāvējot.

Pastāstīšu vairāk par darbošanos mazās platībās – ar rokām var apstrādāt līdz 1 ha. Ieteikumi pļaušanai nelielām platībām – īsā izkapts vai var raut ar sakni (sakne kaņepēm ap 1 m, bet izraujas tikai 10 cm). Raujas labi, pārbaudīju personīgi. Vislabāk novācot uzreiz turpat uz lauka veidot improvizētus statiņus, kuros ar galotnēm uz augšu saliek plānā kārtā nogatavināties (izžūt) un pa virsu pārklāj ar plēvi, lai nesalīst un putni neapēd. Atstāt šādi var līdz ir laiks sēklu izkult 1-2-3 nedēļas. Šādos ar plēvi pārklātos statiņos rodas siltumnīcveidīgi apstākļi, kuros sēklas labi izžūst (starp citu, statiņus var likt arī siltumnīcās, ja tāda iespēja ir) , galvenais nesakraut pārlieku biezi , lai neizsustu.

Kult var dažādi. Piemēram ar plēvi izklātā mašīnas piekabītē saliek kaņepes no statiņiem tā, lai galotnes ir iekšā, bet kāti karājas ārā un dauza ar improvizētiem spriguļiem (mīda ar kājām). Gatavās sēklas izbirs gana viegli, kas nebirst, to i nevajag – tās ir negatavās sēklas, kuras nedīgs un pazemina garšas īpašības. Pēc tam vētī (vējā, ar ventilatoru, kā vien ienāk prātā). Katrā ziņā - process radošs. Jāņem tik vērā, ka kuļot slēgtā telpā kaņepju aromāts var būt par stipru (viena māmiņa atcerējās, kā jaunībā ar brāli istabā uz grīdas kaņepju vālītes (tās atcērt ar cirvi) mīdījuši un "dulnas galvas dabūjuši”).

Tīro sēklu vēl pažāvē (skatīt sākumu) un sēkla glabāšanai gatava!

Marinanna,
26.03.2010.

Kategorija: Izdzīvošana | Pievienoja: Janis_A (29.Mar.2010)
Skatījumu skaits: 1011
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika