http://www.aisbergs.lv/?p=14250

Dzeramais ūdens un tā kvalitāte

IZDZĪVOŠANA 19.01.2010

Neskatoties uz to, ka 75 % no Zemes virsmas klātas ar ūdeni, tuvākajā nākotnē tīrs ūdens kļūs ar pašu deficītāko vielu uz planētas, jo tikai 0,3 % no kopējā ūdens apjoma ir derīgi dzeršanai. Bet arī šo nelielo daļu cilvēks ir ievērojami piesārņojis.

Viens no galvenajiem dzeramā ūdens avotiem ir upes, kurās ieplūst pazemes avoti un virszemes strautiņi, kurus pamatā veido lietus ūdens. Mūsu apziņā iesakņojusies doma, ka nokrišņi – lietus un sniegs ir tīrs un mīksts ūdens. Tomēr lietus lāsēs atrod desmitiem ķīmisku elementu un dažādus organiskus savienojumus. Atdaloties no mākoņa, katra lietus lāse vidēji satur 9,3×10-12 miligramus dažādu sāļu. Savā ceļā līdz Zemei, saskaroties ar gaisu, šī lietus lāse uzņem sevī arvien jaunu sāļu un putekļu devas. Parasta, 50 miligramus smaga lietus lāse, krītot no 1 km augstuma „noskalo” 16 litrus gaisa, bet 1 litrs lietus ūdens uzņem sevī piemaisījumus no 300.000 litriem gaisa. Kopsummā ar katru lietus ūdens litru uz Zemes nonāk 100 miligrami visdažādāko piemaisījumu, kā rezultātā atmosfēras gaiss attīrās (lūk, kāpēc pēc negaisa ir daudz vieglāk elpot). No kopējā izšķīdināto vielu daudzuma, ko upes no kontinentiem aiznes jūrās un okeānos, gandrīz puse atgriežas atpakaļ kopā ar atmosfēras nokrišņiem.

.

Arī gruntsūdeņi var būt veselībai kaitīgi, jo mangāna, dzelzs un slāpekļa savienojumu daudzums tajos var daudzkārt pārsniegt pieļaujamo normu. Tādēļ ne tikai jūrā, bet arī iekšzemes ūdenskrātuvēs bieži vien var sastapt zilaļģes, kuras aktīvi attīstās šādos piesārņotos ūdeņos un intensīvi izdala indīgus toksīnus. Rūpnieciskās ražošanas iznīcināšana nebūt nav apturējusi gruntsūdeņu piesārņojuma līmeni. Bieži vien noticis gluži pretējais – bez pienācīgas uzraudzības atstātās attīrīšanas iekārtas un „laika zoba” sagrauztie tehnoloģisko atkritumu konteineri rada apkārtējai videi vēl lielākas briesmas. Tas pats novērojams arī lauku apvidos, kur bijušajās kolhozu noliktavās glabāto minerālmēslu, nitrātu un pesticīdu atlikumi brīvi iesūcas zemē.

Nokļūstot dažādu līmeņu gruntsūdeņos šīs veselībai kaitīgās vielas var izsaukt onkoloģiskās saslimšanas, centrālās nervu sistēmas un aknu bojājumus. Bez tam atklātās ūdenskrātuvēs nonāk arī notekūdeņi, kuros var būt «A» hepatīta, dizentērijas un citu slimību izraisītāji. Ar ļoti daudzām kaitēm var inficēties arī caur ādu, peldoties vai mazgājot veļu atklātās ūdenskrātuvēs.

Dzeramajā ūdenī, kas pa cauruļvadiem nonāk cilvēku dzīvokļos, joprojām ir daudz veselībai kaitīgu vielu. Plaši pielietotā ūdens attīrīšanas tehnoloģija ar hloru ir novecojusi, jo tās rezultātā ūdenī veidojas daudzi ļoti toksiski ķīmiskie savienojumi. Un šāds ūdens mūsu dzīvokļos tiek pievadīts pa sarūsējušām un dažādiem sanesumiem pilnām caurulēm, kas šo ūdeni vēl vairāk piesārņo.

Fragmentus no M. Jeršova (М.Е. Ершов) grāmatas
«Visizplatītākie ūdens attīrīšanas paņēmieni» (Самые распространенные способы очистки воды)
tulkoja Juris P.
v

==================

No visa iepriekš minētā izriet secinājums – savu iespēju robežās dzeramo ūdeni pirms lietošanas vēlams papildus attīrīt no kaitīgajiem piemaisījumiem. Kā to praktiski izdarīt – par to nākošajā reizē…